Gatavojoties Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, Latvijas Vecāku organizācijas studijā tiek cilāti jautājumi, kas ģimeņu virtuvēs bieži vien izraisa neērtu klusumu, mulsumu vai izvairīšanos. Mēs runājam par pusaudžu reproduktīvo un seksuālo veselību – tēmu, kas sabiedrībā aizvien ir tīta aizspriedumu, baiļu un mītu miglā. Lai kliedētu šo neziņu un iedrošinātu vecākus kļūt par savu bērnu uzticamāko atbalsta punktu, uz sarunu aicinājām ārstu dermatologu-venerologu, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru un biedrības “Papardes zieds” aktīvu atbalstītāju Artūru Kaļvu.

Ikdienā strādājot gan ar ādas un gļotādas slimībām, gan diagnosticējot un ārstējot seksuāli transmisīvās infekcijas (STI), dakteris Kaļva savā kabinetā redz patieso situāciju jauniešu un pieaugušo vidū. Viņa pārliecība ir viennozīmīga – aizliegumi un kaunināšana nestrādā. Mūs var glābt tikai izglītība, atklātība un spēja pieņemt sava ķermeņa dabisko attīstību.

Atšķirīgā Eiropas testēšanās kultūra

Sarunu sākot ar skatu uz kopējo sabiedrības veselības ainu, ārsts iezīmē dramatisku ainu. Latvija joprojām atrodas bēdīgā līderpozīcijā Eiropā HIV rādītāju ziņā. Turklāt nekur nav pazudušas arī citas infekcijas – pieaug gan sifilisa, gan gonorejas un hlamīdiju gadījumu skaits.

Būtiska problēmas sakne slēpjas mūsu sabiedrības neizpratnē par profilaktisko pārbaudi. “Mums vispār nav pieņemts tādā praksē un domāšanā tik bieži pārbaudīties. Īpaši, ja tās ir slimības, kurām nav simptomu, un beigās mēs kaut ko uzzinām ļoti nejauši vai tikai tad, kad viss jau ir slikti,” atzīst Artūrs Kaļva. Viņš norāda, ka deviņdesmitajos gados, kad parādījās HIV, sabiedrībā valdīja milzīgas bailes, kas veicināja prezervatīvu lietošanu. Mūsdienās HIV ir veiksmīgi ārstējams un kontrolējams, turklāt Eiropā arvien populārāka kļūst PrEP (pirms-ekspozīcijas profilakse) terapija. Taču šī drošības sajūta rada jaunu risku – cilvēki mēdz atteikties no barjermetodēm, pasargājot sevi no HIV, bet inficējoties ar citām seksuāli transmisīvajām slimībām.

Kā piemēru veselīgai pieejai dakteris min savu pieredzi, stažējoties Austrijā. “Tur atnāk cilvēki, viņi testējas, un viņiem tas neliekas nekas īpašs. Tas nav kā zobus tīrīt, bet viņi patiešām nāk noteiktā laikā. Un tas nav nekāds – ak Dievs, man tagad ir STS! Nē. Viens ir izārstējams, otrs – ārstējams. Tā ir pilnīgi normāla, ikdienišķa prakse.” Mūsu jauniešiem šāda izpratne bieži vien iztrūkst. Valsts apmaksātas vizītes pie venerologa nozīmē rindas, privātas vizītes ir dārgas, bet runāt ar vecākiem ir kauns. Rezultātā jaunietis bieži vien izvēlas cerēt, ka “gan jau pāries”.

Internets, kas maldina

No kāda vecuma bērnam būtu jāsāk saprast sava ķermeņa un intīmās veselības nianses? Dakteris uzsver, ka izglītošanai jāsākas daudz agrāk, pirms vēl vispār rodas nepieciešamība apmeklēt venerologu. Diemžēl Latvijas izglītības sistēmā ir milzīgs robs.

Viņš skaidro, ka parādīt grāmatā, kur ir roka un acs, ir viegli, bet brīdī, kad jāsāk runāt par seksualitāti un dzimumorgāniem, nereti arī pašiem skolotājiem trūkst prasmju un drosmes.

Tukšumu, ko atstāj skola, jaunieši aizpilda internetā – un tas var būt ārkārtīgi bīstami. Kā piemēru A. Kaļva min dermatoloģijas ikdienu, kad jaunieši, TikTok vai citu sociālo tīklu algoritmu ietekmēti, pērk un lieto nepiemērotus līdzekļus. “Jaunieši ierauga internetā kaut kādu krēmu, liek to kā masku uz nakti un atnāk pie manis. Es skatos un domāju – pēc sastāva to pie pinnēm likt nedrīkst! Viņš īstenībā tās pumpas tikai veicina, bet šī informācija tīklos ir aizgājusi, un viņi to nevar apturēt. Ja jaunietim nav pamatu par to, kas ir okei un kas nav, viņš nespēj kritiski vērtēt informāciju, jo internetā var atrast visu.” Vēl sliktāk ir ar diagnožu meklēšanu tiešsaistē, kas bieži vien noved pie milzīgas trauksmes. “Nekad nemeklējiet simptomus internetā, jo tur viss beidzas ar vēzi,” ar vieglu ironiju, taču ļoti nopietni brīdina ārsts.

Kā vecākiem savaldīt pirmo emociju vilni

Pusaudžu gadi ir sarežģīts laiks. No vienas puses, jaunietis vēlas noraut vecāku nabassaiti un būt neatkarīgs, bet no otras – izmisīgi meklē atbalstu un mīlestību. Tā ir iekšēja cīņa, kas īpaši spilgti izpaužas brīžos, kad parādās veselības problēmas.

Ja pusaudzis tomēr saņem drosmi un atnāk pie vecāka, atzīstot, ka intīmajā zonā kaut kas nav kārtībā, šī ir izšķirošā sekunde, kas var definēt attiecības turpmākajiem gadiem. Dakteris Kaļva ir tiešs: “Ja pie viņiem pienāks pusaudzis un teiks, ka viņam kaut kas ir uz dzimumorgāniem, un vecākam būs reakcija – “Nu, ko tu tur?! Nu, nopietni, kas tev tur bija?!” – tad ir skaidrs, ka aizmirstiet par pusaudža uzticēšanos nākotnē.” Vecākiem ir jānovalda savas pirmās minūtes emocijas, jāpieņem informācija ar cietu seju un bez nosodījuma vai dziļām, pārmetošām ieelpām.

Bieži vien bailes ir pilnīgi nepamatotas. Ārsts stāsta, ka izlasot savu pierakstu reģistratūrā, kur norādīta “veneroloģija”, viņš jau laikus zina – pusē gadījumu problēma būs pilnīgi cita. Dažādas ādas un gļotādas slimības var parādīties arī uz dzimumorgāniem, un tam nav nekāda sakara ar seksuālo transmisiju.

Ārsta kabinets ir vieta, kur vecākam nereti vajag spert soli atpakaļ. Kaļva dalās ar skaistu piemēru iz savas prakses, kad kāda mamma, atvedusi savu sešpadsmitgadīgo dēlu, taktiski palikusi uzgaidāmajā telpā. “Tajā brīdī, kad jaunietis saprata, ka es runāju adekvātā valodā un konkrēti atbildu uz jautājumiem, pavērās tāda Pandoras lāde! Jautājumi bija gan par kopšanu, gan par to, vai šis ir normāli, ko darīt. Un mēs visu izrunājām,” stāsta ārsts, piebilstot, ka tikpat svarīgi ir tas, kā mamma komunicē pēc vizītes – bez pratināšanas un nopratināšanas.

Kad jārīkojas un kad var gaidīt

Vecākiem būtiski ir saprast, kurā brīdī ir jāsauc palīgā neatliekamā medicīniskā palīdzība, un kad pietiek ar pierakstu pie speciālista. Kā skaidro dakteris, galvenie sarkanās līnijas signāli ir akūtas sāpes, izteikts pietūkums un grūtības apmeklēt tualeti.

Meitenēm jebkuras vēdera sāpes vienmēr jāuztver nopietni, piesaistot ginekologu. Puišiem neatliekama palīdzība nepieciešama situācijās, ja priekšādiņa ir iekaisusi un noslēdz dzimumlocekļa galviņu, vai ja ir aizdomas par sēklinieku samešanos, ko ārstē urologs. Sāpīga urinēšana bieži vien liecina vienkārši par urīnceļu infekciju, ko sākotnēji var risināt pie ģimenes ārsta. Savukārt, ja runa ir par nesāpīgām pumpām, izsitumiem vai ādas elementiem – tie neprasa došanos uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Tas ir signāls vizītei pie dermatologa-venerologa.

No higiēnas galējībām līdz pirmajai mīlestībai

Vēl pirms tiek skarti nopietni attiecību jautājumi, pubertāte nāk komplektā ar ķermeņa izmaiņām, kas prasa jaunu pieeju higiēnai. Sāk strādāt tauku dziedzeri, parādās pastiprināta svīšana un ķermeņa apmatojums. Arī šeit jaunieši bieži vien krīt galējībās.

“Viena galējība ir tāda, ka nemazgājas vispār. Un es citreiz to cenšos norādīt arī pieaugušiem cilvēkiem, ka higiēna pati par sevi nekur nepazūd. Otra galējība ir tāda, ka mazgājas piecas reizes dienā, pie tam ar antibakteriālām ziepēm, nobeidzot visu labo mikrobiomu, tās labās baktērijas un sēnes. Un tad tur viss kaut kas cits pievienojas,” brīdina ārsts. Šajā laikā vecākiem ir jāpalīdz atrast zelta vidusceļš – gan mudinot lietot dezodorantus, gan atbalstot jaunieti, ja viņš vēlas sākt skūties, pat ja vecākam šķiet, ka “tur vēl nekā nav”.

Līdzīgi ir ar aknes ārstēšanu. Puiši nereti ir vienaldzīgāki pret izsitumiem nekā meitenes, taču neārstētas pinnes atstāj rētas visam mūžam. Ārsts, strādājot ar šādiem pacientiem, mēģina “iepārdot” ārstēšanas ideju caur nākotnes prizmu: “Es saku – tev šīs rētas paliks. Un tev noteikti ir kaut kur zemapziņā, ka tev patīk varbūt kāds cilvēks, tu gribi iepatikties.” Tā ir motivācija, kas uz jauniešiem parasti iedarbojas.

Svarīgākais akcents – robežas un aizsardzība

Kā iesākt lielo sarunu par attiecībām, neatbiedējot pusaudzi un nelasot viņam garlaicīgas morāles? A. Kaļva uzskata, ka sarunai jābūt dozētai un balstītai uz ķermeņa autonomijas principu. Būtiskākais ir iemācīt bērnam, ka viņš ir pats sava ķermeņa noteicējs. “Tas var notikt tikai tad, kad tu jūties gatavs. Kad ir vārds ‘NĒ’ un to var lietot,” uzsver ārsts. Šo principu nedrīkst sākt mācīt tikai 21 gada vecumā – tas ir jāsaprot jau agrīnā pusaudža vecumā.

Kad saruna nonāk līdz intīmai tuvībai un kontracepcijai, ārsts vērš uzmanību uz milzīgu “aklo plankumu” vecāku komunikācijā. Ģimenēs uzsvars primāri tiek likts uz izvairīšanos no nevēlamas grūtniecības. Ja meitene sāk lietot kontracepcijas tabletes, iestājas viltus drošība, bet pilnībā tiek aizmirsts par infekciju risku.

Turklāt ir jāsaprot jauniešu finansiālā realitāte. “Mums nav valstī jauniešiem nekādas tādas sistēmas, kā viņi var tikt pie kontracepcijas vai prezervatīviem par brīvu. Īstenībā prezervatīvi ir dārgi, un citreiz viņi tos nevar atļauties,” norāda ārsts, brīdinot par tipisku jauniešu domāšanu – “vienu reizi jau var”. Diemžēl, gan grūtniecībai, gan infekcijai pilnīgi pietiek ar šo vienu, neaizsargāto reizi. Tāpēc vecākiem ir fiziski jānodrošina pieejamība – vai nu iedodot kabatas naudu, vai skaidri pasakot, kur mājās atrodas aizsarglīdzekļi.

Un vēl – šīs slimības nereti ir mānīgas. “Piemēram, sifilis bieži var sākties kā nesāpīga čūliņa. Ja jaunietim nav iekšā drosmes par to runāt, čūliņa ar laiku pazūd. Bet tas nenozīmē, ka slimība ir izārstēta!” brīdina Kaļva. Arī gonoreja un hlamīdijas pēc sākotnējā uzliesmojuma var pāriet hroniskā, asimptomātiskā fāzē, dzīvojot organismā un ilgtermiņā radot locītavu iekaisumus, iekšējo orgānu bojājumus un pat neauglību. Turklāt mīts, ka infekcijas skar tikai dzimumorgānus, ir aplams – tās var attīstīties arī orāli, anāli un, ļoti retos, bet bīstamos gadījumos, pat acīs.

Pilsēta pret laukiem un pašu vecāku “aklie plankumi”

Speciālista kabinetā spilgti iezīmējas arī reģionālās atšķirības jauniešu uztverē. Uzdodot standarta jautājumus par dzimumpartneriem (vai attiecības bijušas ar pretējo, savu vai abiem dzimumiem), pilsētas jaunieši atbild mierīgi un bez stresa. Savukārt jauniešiem no lauku reģioniem šāds jautājums bieži vien izraisa šoku, asinis saskrien acīs un ieslēdzas aizsargreakcija. Tas tikai apliecina, cik ļoti informatīvā telpa un vide ietekmē brīvību un izpratni par savu veselību.

Taču, kamēr vecāki uztraucas par saviem bērniem, dakteris Kaļva vēršas arī pie pašiem pieaugušajiem. Kādā nesenā RSU Sabiedrības veselības institūta pētījumā atklājies šokējošs fakts. 50 un vairāk gadu vecuma grupā aptuveni 70% vīriešu un 80% sieviešu nelieto absolūti nekādu kontracepciju. “Grūtniecība iestāties vairs nevar, kur tad vēl ir problēma, vai ne? Bet tā ir milzīga riska grupa visām seksuāli transmisīvajām slimībām un HIV,” atgādina ārsts, mudinot arī vecāku paaudzi aiziet uz vispārējo veselības pārbaudi.

Kabinets, kur nav vietas kaunam

Apkopojot ieteikumus vecākiem, ārsts sniedz vienu ārkārtīgi praktisku un dzīvi atvieglojošu padomu: “Sava bērna klases vecāku čatā, kur bieži mēdz būt tik daudz drāmas, vienkārši sametieties un uzaiciniet ciemos “Papardes ziedu”. Ļaujiet viņiem izdarīt savu darbu!” Tā nebūs sausa lekcija, bet gan izglītojoša diskusija.

Jauniešiem pusaudžu gadi vienkārši ir jāizdzīvo. Tas nav viegls laiks. Taču pats galvenais – ir jāatrod sava uzticamības persona. Tā var būt skolotāja, draugs, trenere vai ārsts. Nevajag baidīties un kaunēties spert pār slieksni ārsta kabinetam.

“Ārzemēs neviens nekaunas, jo visi saprot, ka ārsts ir ārsts. Mēs to redzam ikdienā, tas nav nekas tāds, ar ko mūs varētu pārsteigt. Atnākot pie manis, neviens jau nenozīmogo – tātad viņam ir STS! Es strādāju ar ādas slimībām, nagiem, matiem. Svarīgākais ir nenodarboties ar pašārstēšanos,” iedrošina Artūrs Kaļva.

Sadzirdēt un saprast savu ķermeni, cienīt savas un otra cilvēka robežas, kā arī spēt atklāti par to runāt savā ģimenē – tie ir pamati ne tikai fiziskai, bet arī emocionālai veselībai mūža garumā. Būsim blakus saviem jauniešiem un palīdzēsim viņiem šo pamatu ielikt stabili un droši.