Uz skatuves viņš ir grupas “Sudden Lights” līderis, kura balss aizrauj tūkstošus, taču mājās viņš ir tētis divarpus gadus vecajam Miķelim. Andrejs Reinis Zitmanis stāsta par to, kā roka šūpuļdziesmas, “nepareizi” uzbūvētas Lego mājas un vienas un tās pašas grāmatas lasīšana simto reizi māca pacietību un ļauj no jauna piedzīvot bērnību.
Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros.
Kļūšana par vecāku maina ne tikai dienas ritmu, bet pašu cilvēka būtību. Andrejam šis ceļš sākās pirms divarpus gadiem – laikā, kad viņa karjera ar grupu “Sudden Lights” uzņēma vēl nebijušus apgriezienus. Atskatoties uz šo laiku, mūziķis atzīst, ka tēva loma ir intuitīvs process, kurā galvenā mācībstunda ir būšana “šeit un tagad”.
Vienā dienā viss mainās
Atšķirībā no mātēm, kurām saikne ar bērnu veidojas pakāpeniski grūtniecības laikā, vīriešiem šī pāreja bieži vien ir pēkšņa. “Man šķiet, ka vīriešiem tas notiek vienā dienā,” pārdomās dalās Andrejs. “Tu vienā dienā neesi, un nākamajā dienā tu esi tētis.”
Gaidību laiks bija piepildīts ar satraukumu – ne tikai par jauno lomu, bet arī par praktisko dzīvi. Miķelis pasaulē nāca vasarā, tieši pēc “Sudden Lights” intensīvā Eirovīzijas posma. “Man īstenībā bija bail, ka tas varētu notikt kaut kādā brīdī, kad ir koncerts,” atceras mūziķis. Tomēr brīdis, kad dēls piedzima, izdzēsa visas raizes: “Tā ir ļoti eiforiska diena. Par spīti tam, cik grūts bija process līdz tam brīdim. Tajā brīdī tu saproti – īstenībā jau tas ir tikai sākums tam visam.”
Jaunie vecāki un otrā bērnība
Mūsdienu statistikas rāmjos Andrejs un viņa sieva Laura ir uzskatāmi par jauniem vecākiem. Taču Andrejs to redz kā milzīgu priekšrocību. “Es savā ģimenē to vienmēr esmu uztvēris kā tādu labo piemēru, jo mani vecāki bija ļoti jauni, vēl jaunāki nekā mēs,” viņš stāsta.
Šī nelielā vecuma starpība rada īpašu dinamiku attiecībās ar bērnu. “Sanāk, ka mēs augam, pieaugam kopā. Tā ir kaut kāda otrā bērnība,” smaida Andrejs. “Ir sajūta, ka mēs esam tuvāki savā starpā, tā paaudžu atšķirība nav tik liela.”
Ekskavatori un pacietības skola
Viena no lielākajām mācībām, ko sniedzis Miķelis, ir pacietība. Andrejs spilgti raksturo ikdienas situācijas, kas pieprasa jaunu pieeju dzīvei, piemēram, grāmatu lasīšanu. “Mums bija viens periods – ekskavatoru periods,” viņš smejas. “Vienā brīdī šausmīgi garlaicīgs ir tas ekskavators. Un tos brīžus prast novērtēt, ka tas ekskavators nav galvenais šobrīd, ka mūsu kopābūšana ir galvenais – tas ir tas, ko esmu centies iemācīties.”
Tāpat izaicinājums perfekcionismam ir kopīga spēlēšanās ar Lego klučiem. Andrejs atzīstas: “Man jau ir tāds mazliet niķis, ka es gribu pa savam taisīt. Es mācos pieņemt, ka var arī citādāk to māju būvēt. Vienmēr es būvēju nepareizi. Mums tad arī nepareizi. Bija jāiemācās nepretoties.”
Roka šūpuļdziesmas un Raimonds Pauls
Kā jau mūziķa ģimenē, skaņas un dziesmas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, taču repertuārs nav gluži tradicionāls. Andrejs novērojis, ka dēlam nepatīk klasiskās, lēnās latviešu šūpuļdziesmas – tās šķietot “greizas”. Tā vietā gulētiešanas rituālos iederas kas cits: “Tu liec gulēt bērnu un dziedi mazu roku.”
Mājās bieži skan vinila plates, un Miķelim ir savi favorīti. “Vispār Miķelim patīk Raimonds Pauls, un viņš dzied to “auto, auto, automobili”. Man vienmēr ļoti smieklīgi, ka viņš dzied par to cigareti – “ūgt no citiem cigareti”. Divarpus gadu vecumā tas ir smieklīgi,” stāsta tētis. Tāpat topā ir grupas “Prāta Vētra” dziesma par lidmašīnām, kas tiek pieprasīta atkal un atkal.
Andrejs arī atklāj, ka tēva loma neizbēgami iezogas viņa paša daiļradē: “Ir grupas dziesmas, kurās kaut kas no tās vecāku būšanas tēmas ir parādījies. Varbūt, ka tas nav pat ļoti tā konkrēti priekšplānā izteikts, bet tur ir par to piedomāts.”
Lēnums kā vērtība
Noslēgumā Andrejs citiem vecākiem un arī pats sev novēl nebaidīties no lēnuma. Mūsdienu steidzīgajā pasaulē, kur visu gribas paspēt ātri, tieši apstāšanās ir atslēga uz kvalitatīvām attiecībām.
“Vispār lēnums ir ļoti laba lieta, ko mēģināt apgūt – visu darīt lēnāk,” viņš rezumē. “Ēst gatavošanu kaut vai pašam taisīt lēnāk, nevis pasūtīt ēdienu. Sākums īstenībā visiem procesiem ir grūtākais, ka tu iesāc spēlēties ar tām mašīnītēm. Bet tad jau pašam īstenībā paliek interesanti.”
Andreja stāsts ir atgādinājums, ka bērna audzināšana nav tikai pienākums vai nebeidzama rūpju virkne. Tas ir ceļojums, kurā, ļaujoties dabiskajam procesam un noliekot malā savu ego, var atklāt, ka vislielākā laime slēpjas tieši “nepareizi” uzbūvētā Lego mājā un simto reizi pārlasītā stāstā par ekskavatoru. “Es esmu pārsteigts par to, cik tas notiek dabiski,” saka Andrejs. Un varbūt tieši tajā slēpjas visa burvība.
Par “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”
Labklājības ministrijas kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” radīta, jo ģimene ir sabiedrības pamats. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.
