Vai esat piedzīvojuši rītus, kad pirms svarīga kontroldarba vai uzstāšanās bērnam pēkšņi sāp vēders vai pat paceļas temperatūra? Šādās situācijās vecāki bieži sāk meklēt vainu vīrusos vai nepareizā pārtikā, taču dažkārt atbilde slēpjas pavisam citur – bērna sarežģītajā un vēl pilnībā neiepazītajā emociju pasaulē. Lai atšķetinātu psihosomatikas noslēpumus un saprastu, kā palīdzēt saviem bērniem, Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele uz sirsnīgu sarunu aicināja Līvu Maču – sertificētu ārsti psihoterapeiti un ģimenes ārsti.

Kas īsti ir psihosomatika?

Ikdienā mēs bieži dzirdam vārdu salikumu “psihosomatiskā trauksme”, taču, kā norāda dr. Līva Mača, šāds termins medicīniski īsti neeksistē. Tā vietā ir jāsaprot pats psihosomatikas koncepts. “Vārds pats par sevi nozīmē “psiho” kā prāts un ‘”soma” kā ķermenis. Līdz ar to psihosomatika apraksta prāta un ķermeņa saistību,” skaidro ārste. Svarīgi atcerēties, ka šī saikne darbojas abos virzienos – gan mūsu prāts spēj ietekmēt ķermeni, gan arī ķermeniskas saslimšanas tieši ietekmē to, kā mēs jūtamies emocionāli.

Speciāliste šo parādību iedala trīs galvenajās pakāpēs. Pirmā ir īslaicīga psihosomatiskā reakcija – gluži dabisks process, kad, piemēram, skumju brīžos mēs raudam. Otrā pakāpe jau ir psihosomatiskie traucējumi, kad ilgstošāka emocionāla stresa rezultātā parādās funkcionāli ķermeņa traucējumi, piemēram, zarnu trakta problēmas (caureja, aizcietējumi) vai sirdsdarbības traucējumi un sirdsklauves, kas bieži pavada trauksmi. Trešā, visnopietnākā pakāpe, ir psihosomatiskas slimības, kad ilgstošs psihoemocionālais stress jau rada reālas izmaiņas orgānos. “Tāds klasisks galējais piemērs ir ‘lauztās sirds sindroms’ (takotsubo kardiomiopātija), kur pēc liela pārdzīvojuma var novērot fizioloģiskas izmaiņas sirds muskulī,” stāsta dr. Mača.

Emociju valoda – kā svešvaloda, kas jāiemācās

Bērnu gadījumā psihosomatika ir īpaši izplatīta, un tam ir loģisks, bioloģisks skaidrojums. Kā uzsver dr. Mača, cilvēka spēja izvērtēt un apzināties savas emocijas attīstās krietni vēlāk nekā ķermeniskie signāli. “Tikai ap septiņu gadu vecumu bērns sāk mazliet izprast un nosaukt savas jūtas,” viņa norāda, piebilstot, ka pat pusaudži ne vienmēr spēj apzināties savas sajūtas, jo augstākie smadzeņu centri pilnībā nobriest vien ap 25 gadu vecumu. Līdz tam bērni bieži reaģē impulsīvi, un nesaprastās emocijas atrod izeju caur ķermeni.

Tipiskākās sūdzības, ar kurām bērni saskaras, ir vēdersāpes. Taču izpausmes var būt daudz un dažādas – elpas trūkums, astmas paasinājumi, galvassāpes un pat ādas problēmas, piemēram, atopiskais dermatīts, kas mēdz saasināties stresa ietekmē. Vēl viena klasiska psihosomatikas izpausme mazākiem bērniem ir pēkšņa čurāšana gultā naktīs, kas nereti parādās kā reakcija uz būtiskām dzīves izmaiņām, piemēram, jauna mazuļa ienākšanu ģimenē.

Šeit parādās vecāku un pieaugušo atbildība. “Emocionālā valoda ir kā svešvaloda. Ja mums nav kāds, kas to iemāca, kas ar mums viņā runā, mēs īsti nevaram viņu iemācīties,” skaidro psihoterapeite. Ja ģimenē par jūtām nerunā, cilvēks var izaugt ar aleksitīmiju – stāvokli, kad burtiski trūkst vārdu savām emocijām, kas vēlāk apgrūtina komunikāciju arī ar saviem bērniem.

Sāpes ir īstas, tās nav “tikai tavā galvā”

Viena no būtiskākajām atziņām, ko sarunā izceļ Līva Mača, ir nepieciešamība bērna sāpes uztvert pilnīgi nopietni. “Tās joprojām ir vēdersāpes un galvassāpes. Vienkārši to cēlonis nav bioloģisks, un nav vajadzīgas probiotikas, lai ar šo simptomu tiktu galā,” viņa uzsver. Fiziskais diskomforts ir reāls.

Lielākā kļūda, ko varam pieļaut, ir bērna sajūtu noniecināšana. Ja vecāks pastāvīgi noraksta sūdzības uz tēlošanu vai vēlmi izvairīties no skolas, rodas liels risks. “Mēs riskējam ar to, ka bērns vairs neticēs saviem ķermeņa signāliem,” brīdina ārste. Tāpat viņa mudina izvairīties no populārās, bet nievājošās frāzes – “tas ir tikai tavā galvā”. Tā vietā daudz palīdzošāk ir teikt: “Šķiet, ka tam varētu būt arī emocionāls iemesls. Vai varētu būt tā, ka tu esi satraucies?”. Šāda pieeja sniedz bērnam izpratni un validē viņa izjūtas.

Ārsta kabinets kā obligātais pirmais pieturas punkts

Tomēr pirms domāt par emocijām, vecākiem ir jāsper racionāls solis. “Psihosomatika ir izslēgšanas diagnoze,” skaidro dr. Mača. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā, ja bērnam regulāri atkārtojas sāpes, sākotnēji ir jādodas pie ģimenes ārsta vai pediatra un jāveic nepieciešamie izmeklējumi, piemēram, vēdera dobuma sonogrāfija.

Ārste dalās ar brīdinošu piemēru no savas prakses, lai ilustrētu, cik bīstami ir pārsteidzīgi visu norakstīt uz stresu. Kāda paciente pēc vīra nāves sūdzējusies par velkošu sajūtu diafragmas rajonā. Lai gan situācija izskatījās pēc klasiskas psihosomatikas, ko izraisījušas sēras, izmeklējumi atklāja metastāzes zarnās. “Mēs varam palaist garām ļoti smagas saslimšanas un nopietnas lietas, ja visu norakstām tikai uz kaut ko emocionālu,” rezumē Līva Mača.

Atbalsta meklēšana un stigmu laušana

Tikai tad, kad ārsti ir apstiprinājuši, ka fiziski viss ir kārtībā, mēs varam droši vērsties pēc emocionālā atbalsta. Mazākiem bērniem lieliski palīdz smilšu terapija vai silto graudu terapija, kas palīdz izdzīvot adaptācijas grūtības (piemēram, uzsākot bērnudārza gaitas). Lielākiem bērniem var būt piemērota kognitīvi biheiviorālā terapija vai vizīte pie ārsta psihoterapeita, vai pat psihiatra.

Diemžēl sabiedrībā vēl aizvien valda stigma ap psihiatrijas pakalpojumiem. Vecāki nereti sabīstas, izdzirdot par nepieciešamību meklēt šāda speciālista palīdzību, baidoties no “diagnožu kodiem”. Taču ārste kliedē šīs raizes: “Kodu doma nav bērnu norakstīt vai vienkārši ielikt sarakstā. Mēs šos kodus izmantojam ar mērķi saprast, kā bērnam palīdzēt un kāda būtu piemērotākā terapija.”. Viņa piebilst, ka tā ir pavisam vienkārša loģika: “Ja problēma ir zarnās, mēs ejam pie gastroenterologa. Ja iemesls ir psihisks – pie psihiatra.”.

Atrast zelta vidusceļu ikdienā

Liels izaicinājums vecākiem ir saprast, kā rīkoties tajos rītos, kad bērns fiziski cieš trauksmes dēļ. Vai vienmēr ļaut palikt mājās? Līva Mača atzīst, ka ir jāmeklē ļoti precīzs balanss.

“Ja bērns iemācīsies, ka vēdersāpes pirms kontroldarba automātiski nozīmē palikšanu mājās, viņš nekad neiemācīsies pārvarēt šo sajūtu,” brīdina speciāliste. Trauksme ir normāla, bioloģiska reakcija – tas ir signāls, ka konkrētā lieta cilvēkam ir svarīga un rūp. Veselīgākā pieeja ir atvieglot fizisko diskomfortu (piemēram, iedodot medikamentu, kas atslābina gludo muskulatūru) un ar lielu mīlestību un atbalstu palīdzēt bērnam doties uz skolu. Tā bērns iegūst pārliecību – jā, man ir bail, un man fiziski iedauzas sirds, taču es spēju to izdarīt.

Kā sarunas noslēgumā trāpīgi atzīmē ārste – emocijām, līdzīgi kā enerģijai kopumā, ir jāatrod izeja. Ja tās netiek apzinātas un vārdiski izteiktas, šī “tvaika katla” enerģija noteikti atradīs ceļu uz leju, izpaužoties caur mūsu fizisko ķermeni.

Tāpēc labākais, ko varam darīt savu bērnu veselības labā – uztvert viņu sāpes nopietni, laicīgi pārbaudīt veselību pie ārsta un pats galvenais – mācīties kopā ar viņiem runāt emociju valodā, kļūstot par drošo ostu, kurā jebkuras jūtas drīkst tikt izteiktas skaļi.

5 soļi vecākiem, kā atbalstīt bērnu psihosomatikas gadījumā

Uztveriet sūdzības nopietni. Pat ja iemesls ir stress, fiziskās sāpes (vēdersāpes, galvassāpes, sirdsklauves) ir pilnīgi reālas. Izvairieties no frāzēm “tu tikai tēlo” vai “tas ir tikai tavā galvā”. Tā vietā validējiet bērna sajūtas: “Es redzu, ka tev tiešām sāp, un tas ir grūti.”

Vispirms izslēdziet fiziskas saslimšanas. Psihosomatika ir izslēgšanas diagnoze. Pamanot regulāras sūdzības, vienmēr vispirms dodieties pie ģimenes ārsta vai pediatra. Veiciet nepieciešamos izmeklējumus, lai nepalaistu garām reālas bioloģiskas problēmas.

Esiet pacietīgi “emociju tulki”. Tā kā bērniem un pusaudžiem vēl nav pilnībā attīstījusies spēja apzināties savas jūtas, palīdziet viņiem tās tulkot. Jautājiet iejūtīgi: “Mēs redzam, ka vēderam viss ir kārtībā. Kā tu domā, vai varētu būt tā, ka tu esi par kaut ko satraucies?”

Nebaidieties no speciālistu palīdzības. Ja ģimenes ārsts iesaka vērsties pie psihoterapeita, psihiatra vai izmēģināt smilšu terapiju – uztveriet to kā vērtīgu atbalstu, nevis stigmu. Šie speciālisti palīdzēs bērnam izprast savus ķermeņa signālus un iemācīties veselīgākus veidus, kā tikt galā ar spriedzi.

Atrodiet balansu starp atpūtu un izaicinājumiem. Nedodiet bērnam signālu, ka trauksmes radītas sāpes automātiski nozīmē palikšanu mājās. Atvieglojiet fizisko diskomfortu un sniedziet emocionālo atbalstu, bet vienlaikus iedrošiniet bērnu doties uz skolu vai eksāmenu. Māciet bērnam, ka trauksme ir normāla parādība un ar to var drosmīgi sadzīvot.