Bērnībā mēs bieži teicām: “Kad es izaugšu liels, es darīšu to…” un ar to pietika. Mēs iztēlojāmies vienu līniju, vienu virzienu. Tomēr mūsdienu mainīgajā pasaulē šis modelis vairs nestrādā. Pirmā iegūtā izglītība vairs nav vienīgā – tā ir tikai starta kapitāls. Mūžizglītība kļuvusi par nepieciešamību, jo darba tirgus nepārtraukti mainās, pieprasot jaunas zināšanas un prasmes, kuras, strādājot vienā profesijā 10 vai 15 gadus, neizbēgami noveco.

Par to Vecāku organizācijas raidījumā runājam ar Valsts izglītības attīstības aģentūras Pieaugušo izglītības departamenta Mūžizglītības analītikas un atbalsta nodaļas vadītāja vietnieci Lindu Kapteini un Kristīni Puriņu, dvīņu mammu un cilvēku, kurš pēc ilgstošas karjeras vienā vietā nomainījusi darbu.

Kāpēc vieni mācās, bet citi baidās?

Kad runājam par pieaugušo izglītību, sabiedrība nosacīti sadalās divās daļās. Linda Kapteine iezīmē būtisku psiholoģisko atšķirību, kas nosaka mūsu rīcību.

Pirmā grupa ir cilvēki kā Kristīne Puriņa – viņiem ir pozitīva pieredze ar mācīšanos. Kristīne 20 gadus nostrādāja vienā darba vietā, taču, sajūtot rutīnu un attīstības trūkumu, spēja pieņemt lēmumu mainīt karjeru. Lai gan tas bija grūti un biedējoši, viņa zināja kā mācīties.

Otrā grupa ir cilvēki, kuriem skolas laiks saistās ar negatīvām emocijām. “Iedomājieties cilvēku, kurš pabeidzis arodskolu vai vidusskolu, strādā nelielā uzņēmumā un viņam skolā, iespējams, daudz norādīts uz kļūdām un trūkumiem,” skaidro Kapteine. Šāda negatīva pieredze veido iekšēju bloku. Cilvēks pat neapsver domu mācīties pieaugušā vecumā, jo domā: “Man taču bērni jau skolu beiguši, kur tad es vairs? Tas uz mani neattiecas.”

Šī iekšējā barjera bieži ir spēcīgāka par ārējiem apstākļiem. Ja darba devējs nepieprasa izaugsmi, cilvēks paliek savā “burbulī”, liedzot sev iespēju paplašināt redzesloku, attīstīt kritisko domāšanu un uzlabot dzīves kvalitāti.

“Par kurām durvīm es iešu tālāk?”

Vēl viens iemesls, kāpēc cilvēki neizmanto valsts piedāvātās iespējas, ir neskaidrība par rezultātu. Linda Kapteine norāda uz paradoksu: no vienas puses, mums ir enerģētikas, būvniecības un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozares, kur ir speciālistu deficīts. No otras puses – cilvēki, kuriem šo prasmju trūkst, baidās tās apgūt.

“Cilvēki nav pārliecināti, ka, iegūstot jaunu kvalifikāciju, viņiem pretī būs darbs. Viņiem trūkst sasaistes ar pieprasījumu,” stāsta eksperte. “Cilvēks jautā: es tagad izmācīšos, ieguldīšu laiku, naudu, enerģiju, bet par kurām durvīm es iešu tālāk? Vai es nepalikšu turpat, kur esmu?”

Šī nedrošības sajūta ir saprotama, taču maldīga. Lai gan nevaram precīzi prognozēt, kuras profesijas izzudīs (piemēram, kases aparātus veikalos aizstāj pašapkalpošanās, bet cilvēciskais kontakts joprojām ir vajadzīgs), kvalificēti speciālisti ar diplomu kabatā darba devējam vienmēr būs vērtīgāki par tiem, kas paļaujas tikai uz vecu pieredzi.

Iestrēgšana “komforta zonā”

Bieži vien lielākais šķērslis pārmaiņām nav iespēju trūkums, bet gan bailes un neziņa. Kristīne Puriņa ir spilgts piemērs tam, ka karjeras maiņa ir iespējama jebkurā posmā. Viņa 20 gadus nostrādāja vienā darba vietā, kāpjot pa karjeras kāpnēm dažādos amatos.

“Uz papīra viss izskatījās ideāli – man bija laba darba vieta, tikko saņemts algas paaugstinājums, lieliski kolēģi, atbalstoša vadība un iespēja strādāt attālināti,” atceras Kristīne. Tomēr iekšēji viņa nejuta gandarījumu un laimes sajūtu. Lai gan ilggadējais darbs sniedza komfortu un drošību, īpaši laikā, kad bērni bija mazi, brīdī, kad atvases paaugās, Kristīne sajuta vēlmi pēc attīstības, kas vairs nesakrita ar vadības redzējumu.

Lēmums aiziet nebija vienkāršs. “Tas bija ļoti grūti – saprast, ko es vispār gribu, jo visu laiku biju darījusi vienu un to pašu,” atzīst Kristīne. Neziņa par nākotni un bailes pazaudēt stabilitāti kavēja lēmuma pieņemšanu, taču lūzuma punkts bija apziņa – ja nav iespēju augt esošajā vietā, ir kaut kas jāmaina.

Kā atrast savu ceļu?

Kristīne atzīst, ka nav vienas “zelta atslēgas”, kā uzreiz saprast, ko vēlies darīt. Viņas ceļš sākās ar analīzi – kas man patika iepriekšējā darbā? Tā bija starptautiskā sadarbība un projektu vadība. Viņa sāka ar kvalifikācijas celšanas kursiem, kas iedeva pārliecību par saviem spēkiem.

“Mācības ir vislabākais veids, ar ko sākt pārmaiņas. Tas ir konkrēts process ar sākuma un beigu datumu,” iesaka Kristīne. Arī ģimenes atbalsts bija neatsverams – bērni un vīrs respektēja viņas mācību laiku, un attālinātās mācības ļāva apvienot darbu ar ģimeni.

Digitālā plaisa un 50+ paaudzes izaicinājums

Īpaši aktuāls jautājums ir digitālā pratība vecuma grupā 50+. Šī paaudze savā darba vidē līdz šim jutās komfortabli arī bez augstām tehnoloģiju prasmēm, taču pasaule kļūst straujāka.

Linda Kapteine skaidro 50+ paaudzes psiholoģiju: “Cilvēks apzinās, ka pasaule skrien, bet viņš kļūst lēnāks. Rodas bailes neiederēties, nepaspēt. Tas rada iekšēju noliegumu – man jau to nevajag, es iztikšu tāpat.”

Diemžēl “iztikšana” nozīmē atpalikšanu. Zema digitālā pratība (piemēram, nemācēšana izveidot e-parakstu vai autentificēties valsts portālos) liedz piekļuvi informācijai par atbalsta iespējām. Tā veidojas apburtais loks – cilvēks nezina, ko varētu iegūt, jo neprot to atrast.

Risinājumi: no “Mācību konta” līdz finansēm

Ja esat nonācis punktā, kur vēlaties pārmaiņas, bet nezināt, ar ko sākt, sistēma ir sakārtota, lai palīdzētu ikvienam.

1. Jaunais “Mācību konts”

Līdzīgi kā mums ir bankas konts naudai vai e-veselības profils medicīnai, tagad tiek veidota Prasmju pārvaldības platforma STARS. Tajā katrs var izveidot savu “mācību kontu”. Tā ir vieta, kur satiekas visa pieaugušo izglītība – ne tikai ES fondi, bet arī citas valsts apmaksātas programmas. Tur var sekot līdzi piedāvājumam un saprast savas iespējas.

2. Atbalsts apjukuma brīdī

Ja programmu nosaukumi šķiet sarežģīti un nav skaidrs, ko tieši mācīties, pašvaldībās pieejami pieaugušo izglītības koordinatori un karjeras konsultanti. Viņi palīdz “iztulkot” piedāvājumu, saprast, kādas prasmes iegūsiet, un pat palīdz fiziski izveidot minēto mācību kontu.

3. Cik tas maksā?

Izplatīts mīts ir tas, ka mācības ir dārgas. Realitātē atbalsts ir milzīgs:

  • Līdzmaksājums: Atkarībā no programmas (kuras pilna cena var būt 200–800 eiro), cilvēkam pašam jāsedz tikai 5% līdz 30%. Pārējo sedz fondi.
  • Bezmaksas iespējas: Maznodrošinātajiem un cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni (bez profesionālās kvalifikācijas) mācības ir pilnībā bez maksas.
  • Papildu bonusi: Iespējams saņemt stipendijas, ceļa izdevumu kompensāciju uz prakses vietu un pat atbalstu dzīvesvietas īrei mācību laikā.

No mākslinieka par metinātāju

Lai iedvesmotu pārmaiņām, Linda Kapteine dalās ar spilgtu piemēru no dzīves. Kāds cilvēks ar mākslinieka izglītību nolēma radikāli mainīt dzīvi un pieteicās kursos par metinātāju. Sākotnēji tas šķita dīvaini, taču rezultāts bija pārsteidzošs.

“Ko viņš darīja? Viņš sāka metināt skaistas metāla skulptūras. Viņš savienoja savu radošo mākslinieka dvēseli ar jauniegūto, smago aroda prasmi un sāka ar to pelnīt,” stāsta Linda.

Dzīves pagriezieni var būt neprognozējami. Iespējams, jāsāk nevis ar garu, sarežģītu programmu, bet ar vienkāršu neformālās izglītības pulciņu savā pagastā – dejas, kokapstrāde vai ēst gatavošana. Galvenais ir iemācīties mācīties, socializēties ar cilvēkiem, kuri grib augt, un saprast, ka skolas laika traumas ir pagātne.

Kā teica Kristīne, kurai izdevās atrast sapņu darbu starptautiskā projektu vadībā: “Ja jūti, ka esi iesīkstējis vai darbā trūkst laimes sajūtas, mācības ir vislabākais un konkrētākais veids, kā sākt jaunu posmu.” Atliek tikai atvērt durvis.