Viņi ir vieni no Latvijas spilgtākajām TV un radio personībām, taču aiz ekrāna un mikrofoniem Rūta un Kaspars Dvinski ir vecāki trim meitām – Grietai, Dorai un pastarītei Trīnei. Sarunā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu Dvinski stāsta  par rīta loģistiku, kas līdzinās militārai operācijai, par bailēm, kas nāk komplektā ar mīlestību, un par to, kā nepazaudēt vienam otru starp bērnu niķiem un autiņbiksītēm.

Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros.

Rīta rituāli: staigāšana pa plānu ledu

Ikviens daudzbērnu vecāks zina, ka rīts ir dienas kritiskākais brīdis. Dvinsku ģimenē tas ir balansēšana starp stingru plānu un haosu. Kā atzīst Rūta, veiksmīgs rīts sākas tad, ja visi pieceļas savā laikā.

“Ja visi iet pēc plāna, tad pirmā pieceļās vecākā meita… viņa paprasīs, vai suņiem ir sabērts ēdiens. Pēc tam seko loģistika – pabarošana, aizgādāšana uz skolu, kamēr ceļas vidējā.”

Tomēr Kaspars neslēpj, ka pat vislabākajā rītā vecāki bieži vien “staigā pa plānu ledu”, cerot nepagriezties nepareizā virzienā un neizaicināt sprādzienu. “Trakāk ir ar slēpošanu,” smejas Kaspars. “Kur ir ķivere? Nav. Vienkārši nav. Tas ir jautājums, kas tiek uzdots jau uz kalna. Mājās visi ir saģērbti, bet piecas minūtes pirms izbraukšanas neviens vēl nav bikses uzvilcis. Tā ir klasika.”

Neraugoties uz stresu, pāris atzīst, ka pēdējā laikā rīti kļuvuši harmoniskāki. “Ir brīži, kad tu redzi – jā, laimīgi bērni ir tie, kuriem ir arī dzīvnieks mājās. Tie mazie ikdienas mirkļi, kā viņas samīļo suņus, atsver to stresu,” piebilst Rūta.

“Trīs bērniem kādreiz jābūt vienīgajam”

Viens no vērtīgākajiem Dvinsku ģimenes atklājumiem ir apzināta “viens pret viens” laika plānošana ar bērniem. Ģimenē, kurā aug trīs bērni, uzmanības deficīts ir reāls drauds, tāpēc Rūta un Kaspars ir ieviesuši īpašu stratēģiju.

“Mēs ļoti apzināti cenšamies ieplānot brīžus, kad katram bērnam veltām nedalītu uzmanību,” stāsta Rūta. “Piemēram, Kaspars brauc ar vecāko meitu uz basketbola spēli – tikai ar viņu. Es braucu ar vidējo bērnu mini ceļojumā. Arī trešajam bērnam kādreiz ir jābūt vienīgajam.”

Šī pieeja sniedz tūlītējus rezultātus:

Emocionālā uzpilde: “Ļoti var just, ka tajā brīdī, kad viņi dabū to nedalīto uzmanību, tas ‘trauciņš’ uzpildās un kādu brīdi ir miers.”

Preventīva rīcība: vecāki iemācījušies sajust brīdi, kad tuvojas “sprādziens” un bērnam izmisīgi vajag vecākus bez māsām fonā.

Sarunas mašīnā: Kaspars izceļ, ka vislabākās sarunas notiek pārbraucienos. “Tas ir feins laiks, kad var papļāpāt. Viņas, protams, grib klausīties savu mūziku, bet ik pa laikam tieši tur sanāk tās vērtīgākās sarunas.”

“Kur palika mana dzīve?” – realitātes pārbaude

Dvinski neslēpj – pāreja no bezbērnu dzīves uz trīs bērnu ģimeni ir bijusi pamatīga transformācija. Rūta dalās ar spilgtu epizodi no Covid laika, kas kļuva par viņas “reality check” (realitātes pārbaudi).

“Bija piektdienas vakars, mēs palikām viesnīcā Vecrīgā. Bērni istabā plēšas, es nevaru vairs izturēt un izeju ārā. Esmu treniņbiksēs, bez grima, sniega zābakos šļūcu pa Vecrīgu un jūtos briesmīgi. Es nonāku pie vietas, kur kādreiz bija bārs, kurā mēs ar Kasparu pirmo reizi satikāmies ārpus darba. Es paceļu acis, bāra vairs nav, tur ir uzraksts ‘Izīrē’. Un man vienkārši liekas – kur palika mana dzīve? Ja man kāds pirms pāris gadiem būtu teicis, ka es piektdienas vakarā šādi izskatīšos Vecrīgā, es nekad neticētu.”

Tomēr šīs izjūtas ir mirkļa vājums. Kaspars papildina, ka, lai gan bezrūpība ir zudusi un nogurums ir kļuvis par pastāvīgu pavadoni, bērni ir devuši milzīgu sazemējumu. “Tu esi plivinājies, un tagad tu esi cilvēks – tu esi sazemējies. Tā ir cita pasaule, kas atveras, gan emociju, gan jēgas ziņā,” saka Kaspars.

Lielākais pārbaudījums un lēmums par trešo

Ģimenes stiprākais un reizē grūtākais brīdis bija vecākās meitas saslimšana pirms vairākiem gadiem. Tas bija laiks, kas satricināja viņu pasauli un lika pārvērtēt visu.

“Tas noteikti ir bijis lielākais trieciens ģimenei,” atceras Kaspars. “Tas sašūpo, tu sāc savā galvā pārdomāt, kāpēc dzīvē kaut kas tāds notiek, un prātā ienāk vissliktākās domas.”

Šī pieredze atstāja dziļas pēdas un radīja milzīgu trauksmi par bērnu veselību. Rūta atklāti atzīst: “Ja Trīne nebūtu jau pieteikusies tajā brīdī, kad mēs ar Grietu bijām slimnīcā, es nedomāju, ka mēs būtu saņēmušies trešajam bērnam.”

Tieši šī apziņa – ka neviens nevar iedot garantiju par veselību – ir iemesls, kāpēc pāris par ceturto bērnu vairs nedomā. “Māka nav bērnu radīt, bet izaudzināt,” saka Rūta. “Ja man kāds varētu simtprocentīgi garantēt, ka ar bērniņu un manu veselību viss būs kārtībā… Bet šo garantiju neviens nevar iedot. Un es esmu pārāk bailīga vai vienkārši vairs neesmu gatava izaicināt likteni.”

Sarkanā lampiņa, kas nekad neizdziest

Runājot par vecāku lomu, Rūta citē bērnu psihiatru, sakot, ka līdz ar bērna piedzimšanu cilvēkā iedegas “sarkanā lampiņa”, kas nekad vairs neizdziest.

“Tas uztraukums un tā nabas saite, tā netveramā saikne – tā nekur nekad dzīvē nepazudīs. Lai kur tu aizbrauktu, lai kādā randiņā ietu, tu nevaru izslēgt to zobratiņu. Tas griežas 24/7.”

Kaspars papildina šo domu ar emociju amplitūdu: “Bērns tev paceļ to sajūtu griestus nenormāli augstu – tu vari noķert tādu kaifu, ko līdz tam dzīvē neesi izbaudījis. Bet tie kritieni… tie ir tik zemi, ka tu nevarēji iedomāties, ka tik zemu var krist un tik ļoti var sāpēt.”

Attiecību recepte: izvēlēties savu “ķēpu”

Kā saglabāt pāra attiecības, audzinot trīs bērnus un strādājot publiskā sfērā? Dvinskiem nav ilūziju par “ideālo laulību”.

“Mēs jau arī ‘izsīkstam’. Nav jau tā, ka visu laiku viss ir skaisti un rožaini. Mēs arī strīdamies,” atklāj Rūta. Viņas filozofija ir vienkārša un ļoti cilvēcīga: “Ja tev ir jāizvēlas, mēs katrs izvēlamies to savu ‘ķēpu’ labāk, jo tā tev ir pazīstama un tur viss ir kārtībā.”

Galvenie attiecību balsti Dvinsku ģimenē:

Kopīgas vērtības: jau startā ir svarīgi, lai lielās dzīves vērtības sakrīt.

Randiņi un izbraukumi: viņi cenšas ieplānot laiku divatā, izmantojot brīnišķīgo vecvecāku atbalstu. “Mums sanāk apvienot patīkamo ar lietderīgo – darba balles vai pasākumi kļūst par mūsu randiņiem,” stāsta Kaspars.

Cieņa un komunikācija: “Nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev,” ir Rūtas pamatprincips. Lai gan Kaspars nav garu “sapulču” fans, sarunāšanās ir būtiska.

Atsevišķas darba dzīves: lai arī abi strādā medijos, viņi nestrādā plecu pie pleca ikdienā, kas palīdz saglabāt veselīgu distanci un interesi vienam par otru.

Disciplīna un “nedzirdīgas ausis”

Kad runa ir par audzināšanu, lomas ir sadalītas. Rūta ir tā, no kuras nāk disciplīna, savukārt Kaspars ir “labais policists”. “Mājās smejamies, ka tētis ir tas, kurš lokās kā smilga vējā,” smaida Rūta.

Viņi atzīst, ka ar trešo bērnu, Trīni, piedzīvo jaunu pieredzi – divgadnieka krīzi ar krišanu gar zemi, ko vecākās meitas nedarīja. Stratēģija? Pacietība un neiesaistīšanās cīņās, kuras nevar uzvarēt.

“Esmu iemācījusies “atslēgt” dzirdi,” smejas Rūta. “Ja es saprotu, ka man nav spēka noturēt savu līniju līdz galam, es labāk neiesaistos. Bet, kad Trīne krīt gar zemi, mans vienīgais uzdevums ir paskatīties, vai nebūs traumas, jo apstādināt to nevar.”

Par “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”


Labklājības ministrijas kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” radīta, jo ģimene ir sabiedrības pamats. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.