Mūsdienās skolas un vecāku sadarbība bieži vien sarūk līdz e-klases atzīmju pārbaudei un steidzīgai ziņu apmaiņai krīzes situācijās. Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, gatavojoties gaidāmajai vecāku un skolu konferencei, uz sarunu aicināja Latvijas Universitātes profesori un psiholoģi Baibu Martinsoni, lai šķetinātu šo sarežģīto, bet būtisko jautājumu. Izrādās, patiesa sadarbība sākas nevis brīdī, kad jādzēš “ugunsgrēki”, bet gan pavisam ikdienišķos, mazos soļos, kas veido bērna drošības un piederības izjūtu.

Saruna notiek gatavojoties gaidāmajai vecāku un skolu konferencei “Pamats”.

Sarunas ievadā Inga Akmentiņa-Smildziņa iezīmē satraucošu tendenci – Vecāku organizācijas redzējumā sadarbība starp ģimeni un skolu šobrīd ir kļuvusi par problēmu, piedzīvojot zināmu izsīkumu. Vai šī saikne patiešām ir jāstiprina? Profesore Baiba Martinsone ir nelokāma: “Es teikšu, ka sadarbība ir ne tikai jāstiprina, bet pēc noklusējuma tā ir jāveido jau kā vispār visa pamats.”.

Vai tavs bērns skolā jūtas kā tūrists?

Viens no skolas un ģimenes sadarbības stūrakmeņiem ir piederības izjūta. Kā skaidro profesore, piederība attiecas ne tikai uz skolēniem un vecākiem, bet arī uz pašiem pedagogiem. “Tā ir izjūta, ka es esmu īstajā vietā, ka es te iederos, ka mani te ciena, ņem vērā. Tā ir mana vieta,” norāda Martinsone. Tā ir patiesa “iezemieša” izjūta, kurai pretstats ir atsvešinātība.

“Kad tu esi savā skolā tā kā tūrists, aizgājis vienkārši nolauzt dienu – vienīgais mērķis ir nolauzt šo dienu, un pēc tam īstā dzīve sākās ārpusē,” profesore trāpīgi raksturo atsvešinātības sajūtu, piebilstot, ka tas attiecas arī uz pagurušiem pedagogiem. Tāpēc ir tik ļoti nozīmīgi šo piederību veidot un uzturēt.

Neveidosim no skolas kara lauku

Bērna attieksme pret mācībām lielā mērā sākas mājās. Profesore uzsver, ka ģimenei ir ne tikai bērns jāmīl, jāaprūpē un jādisciplinē, bet arī ar prieku jāpilda izglītojošā loma. “Jau no pavisam agras bērnības ir jārada intelektuāli interesanta mājas vide, kurā mēs runājam par notikumiem, dabu un uzturam sajūtu, ka mācīties ir jauki,” skaidro Martinsone.

Tomēr vēl būtiskāk ir neuzvelt bērnam savu negatīvo pieredzi. “Ja vecākam pašam ir bijusi nelaba pieredze skolā vai grūtības ar kādu mācību priekšmetu, ir svarīgi neiedot bērnam šo ziņu: “Mums ģimenē nevienam negāja matemātikā, tev arī, iespējams, neies,” vai arī “Uzmanies, bērni ir ļauni un cietsirdīgi,”” brīdina psiholoģe. Šāda pieeja liek bērnam doties uz skolu kā uz frontes līniju, jau iepriekš sagatavojoties cīņai.

Kā vecākiem rīkoties, kad bērns atnāk mājās un sūdzas par netaisnību skolā? Dabiski, ka vecāks vēlas savu atvasi aizstāvēt, taču impulsīva rīcība var nodarīt ilgtermiņa postu. Martinsone iesaka vispirms bērnu uzklausīt un atbalstīt, parādot, ka vecāks spēj šo situāciju izturēt un nomierināt. “Mēs parādām bērnam, ka pirmkārt, tas nav pasaules gals, tu vari saņemt palīdzību, es tevi uzklausu,” viņa stāsta.

Kategoriski nepareiza rīcība ir bērna klātbūtnē “uzvilkties”, sākt skaidroties vecāku čatos vai doties uz skolu un konfliktēt ar pedagogu. “Īstermiņā var likties, ka es atbalstu savu bērnu, bet ilgtermiņā mēs izdarām postu, tāpēc ka mēs esam diskvalificējuši pedagogu un parādījuši, ka mierīgi nevar atrisināt situāciju,” skaidro profesore, norādot, ka šāda skolotāja autoritātes graušana vēlāk var atspēlēties kā paša bērna nelojalitāte pret vecākiem. Tā vietā, lai teiktu skarbos vārdus par skolotāju, vecākam jājautā: “Par ko tu sadusmojies?”, tādējādi palīdzot bērnam izprast savas emocijas un saglabājot cieņpilnu sadarbību ar izglītības iestādi.

Skolotāja lielākais spēks – attiecību veidošana

Pirmajā klasē bērni uz skolu dodas ar mirdzošām acīm, bet ap ceturto klasi šis mirdzums bieži zūd. Lai gan tajā ir sava loma bērna attīstības dinamikai, liela atbildība gulstas arī uz skolas pleciem.

“Vispār, lai tu bērnu mācītu vai audzinātu, pats pirmais ir attiecību veidošana,” uzsver Martinsone. Atsaucot atmiņā savus skolas gadus, mēs labi atceramies skolotājus, kuri mums nepatika – un visbiežāk tie nebija neprofesionāli sava priekšmeta zinātāji, bet gan cilvēki, kuriem trūka sociāli emocionālo prasmju, kuri bija netaisnīgi, kliedza vai strādāja tikai ar “ērtajiem” bērniem.

Laba attiecību veidošana ir arī atslēga uz disciplīnu klasē. “Paklausīšana pēc būtības ir sadarbošanās ar pieaugušo tādā veselīgā veidā,” skaidro psiholoģe. Pedagogam ir jāprot parādīt entuziasmu, izrādīt patiesu interesi par bērnu ārpus skolas dzīvi un regulāri pārrunāt, kas stundā apgūts, tādējādi iesaistot bērnu kā sadarbības partneri, nevis atstājot viņu kā pasīvu klausītāju.

Kad vērtēšana iedvesmo, bet kad – sagrauj

Īpaša uzmanība sarunā tika veltīta vērtēšanas sistēmai. Pārāk formāla pieeja, kurā tiek skaitītas tikai kļūdas, fundamentāli grauj bērna dabisko izziņas motivāciju. Kā uzsver profesore: “Izziņas interese ir pilnīgi dabiska, mums visiem iedzimta. Un to uztur tas, ka es jūtos spējīgs, ka varu ietekmēt vidi un izjūtu savu efektivitāti.”.

Ja bērns regulāri saņem sliktus vērtējumus tikai par neprecizitātēm un neredz savu progresu, motivācija strauji krītas. “Ja man liek pārlēkt pāri divu metru augstai latiņai, es pat nemēģināšu. Es pateikšu, ka tās vīnogas ir skābas, man to vispār nevajag,” bērna izjūtas ilustrē Martinsone. Viņa kritiski vērtē arī populāro teicienu, ka no kļūdām mācās: “Visi šie tukšie lozungi, ka kļūdas ir iespēja mācīties… tas ir vienkārši pliks lozungs, kas pilnīgi nevienu neiedvesmo. Tev jājūtas ļoti kompetentam, lai tu varētu novērtēt savas kļūdas un saprast, ko no tām ņemt.”. Tāpēc skolotājam ir vitāli svarīgi spēt novērtēt arī bērna centienus, pat ja rezultāts nav perfekts.

Šajā procesā liela nozīme ir arī vecāku gaidām. Reizēm tieši ģimenes pieprasa formālus līmeņus un atzīmes, kamēr pedagogi būtu gatavi sniegt iedrošinošāku, formatīvu atgriezenisko saiti. Tāpēc tik svarīga ir ģimenes un skolas vērtību saskaņošana, lai izvairītos no situācijas, kur skola prasa augstus akadēmiskos standartus, bet ģimene – pilnīgu radošo brīvību un otrādi. Skolai jau laikus vajadzētu skaidri definēt savas pamatvērtības (piemēram, drošība, cieņa, atbildība) un komunicēt tās vecākiem.

Aizņemtības slazds

Biežākais arguments, ko dzird gan no vecākiem, gan skolotājiem, ir laika trūkums. Tomēr psiholoģe atgādina skaudru patiesību – ja mēs neatrodam laiku attiecību veidošanai tad, kad viss ir labi, mēs būsim spiesti tērēt daudz vairāk laika, lai risinātu jau samilzušas problēmas.

Pētījumi rāda, ka ļoti aizņemti vecāki mēdz “izpirkt” savu laika trūkumu, pārmērīgi agresīvi iesaistoties bērna problēmu risināšanā skolā, bieži vien ejot uz atklātu konfliktu. Taču bērnam ir ārkārtīgi svarīgi redzēt, ka vecāks iesaistās viņa izglītībā ikdienā. “Ja vecāks saka, ka viņam nav laika atnākt uz vecāku sapulci, tas iedod bērnam vēstījumu, ka izglītība nav svarīga. Ka tas, ko tu dari, nav nozīmīgi,” uzsver profesore.

Turklāt konfliktu situācijās ir būtiski atcerēties par varas un atbildības dalījumu. Skolā par bērniem atbild un varu īsteno pedagogi. Ja bērns stundā staigā pa klasi, tā ir pedagoga atbildība tikt ar to galā konkrētajā brīdī, nevis sūtīt vecākam ziņu ar prasību “pārrunāt uzvedību mājās”. Vecāks nevar ietekmēt bērna uzvedību retrospektīvi, atrodoties citur. Tā vietā abām pusēm jāsatiekas un jāpārrunā – “kā mēs rīkojamies katrs savas atbildības un varas pozīcijā, lai risinātu situāciju”.

Māksla atjaunot attiecības un mazi soļi šodienai

Attiecības ne tikai jāveido un jāuztur, bet arī regulāri jāatjauno – pēc brīvlaikiem, pēc slimībām un īpaši pēc konfliktiem. Pēc konflikta tas nozīmē piedošanu. “Piedošana ir nevis tas, ka es visu aizmirstu, bet esmu gatava turpināt ar tevi iet pa ceļu kopā,” saka Martinsone. Viņa arī norāda, ka nevajadzētu spiest bērnus mākslīgi izlīgt un apskauties pēc kautiņa, ja aizvainojums vēl ir dzīvs – tas apmierina tikai pieaugušo vajadzību pēc šķietama miera, nevis risina bērnu emocijas.

Kādu reālu soli sadarbības veicināšanai varam spert jau šodien? Profesorei Baibai Martinsonei ir konkrēts ieteikums abām pusēm. Vecākiem: Pārdomājiet, vai vispār zināt sava bērna skolotāju un klases audzinātāja vārdus. Un šovakar, nesniedzot didaktiskus padomus, vienkārši pajautājiet: “Ko interesantu tu šodien uzzināji?” vai padalieties ar kaut ko jaunu, ko uzzinājāt paši. Pedagogiem: Padomājiet par klases klimata veidošanu audzināšanas stundās. Un galvenais – iedodiet šodien pozitīvu atgriezenisko saiti visiem skolēniem. Arī tiem, kuri necenšas, un arī tiem, kuriem nesanāca labi, pasakot vismaz: “Paldies, ka tu nodevi darbu!”.

Tikai šādi, caur cieņu, skaidri definētām robežām un interesi vienam par otru, mēs varam radīt vidi, kurā bērns jūtas nevis kā pārguris tūrists vai kareivis frontē, bet gan kā gaidīts, piederīgs un spējīgs sabiedrības loceklis.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notiks 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā plānots pulcēt vismaz 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā būs pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība.