Gatavojoties gaidāmajai vecāku un skolu konferencei “Pamats”, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga vienojās atklātā sarunā. Abas puses ir vienisprātis – ir nepieciešams nostiprināt sadarbību un veidot veselīgu dialogu sabiedrībā, jo tas ir bērna izglītības un izaugsmes stūrakmens. Taču, kas patiesībā slēpjas aiz skolu durvīm, un kāpēc reizēm šķiet, ka skolotāji un vecāki atrodas divās dažādās ierakumu pusēs?
Medaļa ar divām pusēm: astotnieks un darvas karote
Lūgta novērtēt pašreizējo vecāku un skolu sadarbību desmit baļļu sistēmā, Inga Vanaga situācijai liek stabilu astotnieku. “Lielākā daļa vecāku ir ļoti atsaucīgi,” viņa uzsver, piebilstot, ka skolu svētkos, talkās un kopīgā vides iekārtošanā vecāki plecu pie pleca ar pedagogiem darbojas ar patiesi pozitīvām emocijām. Skola daudziem bērniem un pedagogiem kļūst par otru ģimeni, kurā tiek pavadīta liela daļa ikdienas.
Tomēr šo medus mucu nereti sabojā darvas karote. Vanaga neslēpj, ka ir vecāki, kuri ar savu neatlaidīgo, balansējošo agresiju spēj sabojāt skolas ikdienu visai šai “otrajai ģimenei”. Tas rada situācijas, kurās skolotājiem nolaižas rokas. Kādā senākā aptaujā, kurā pedagogus vērtēja gan viņi paši, gan skolēni, gan vecāki, atklājās skumja tendence – tieši vecāku vērtējums bija viszemākais. “Nereti pedagogam ir jāiedod tāda kā vitamīnu deva, lai viņš atcerētos, ka lielākā daļa vecāku tomēr novērtē viņa darbu,” stāsta LIZDA priekšsēdētāja, aicinot atcerēties, ka sabiedrības vairākums nav tie, kuri torpedē skolas ar sūdzībām visās iespējamajās institūcijās.
“Mans bērns centrā”
Kā vienu no galvenajām problēmzonām Vanaga izceļ vecāku prasīgumu, īpaši situācijās, kad bērnam ir nepieciešams īpašāks atbalsts. Vecāki bieži vien nevēlas iedziļināties faktā, ka skolotājs fiziski nespēj veltīt visu savu uzmanību vienam vai diviem bērniem, ja klasē ir vēl 18 vai 24 citi skolēni. “Vēlme, lai viss cirkulē ap to manu bērnu, ir liela. Bet ko tad darīs pārējie?” jautā Vanaga.
Komunikācija kļūst par vēl vienu klupšanas akmeni, kas bieži vien atspoguļojas “WhatsApp” vecāku grupās. Ir gadījumi, kad vecāki izvairās no kontakta vai atsakās atzīt, ka viņu bērnam patiešām ir nepieciešams īpašs atbalsts. Tas ārkārtīgi apgrūtina pedagoga darbu un liedz bērnam saņemt laicīgu palīdzību.
Sarkanās līnijas: vardarbība un atbildības trūkums
Sarunai kļūstot nopietnākai, tiek skarts vardarbības jautājums. Emocionālā un fiziskā vardarbība, tostarp klātienē un sarakstēs, ienāk skolu telpās arvien biežāk. Vanaga uzsver, ka vardarbība pastāv visos līmeņos – starp bērniem, no vecākiem pret pedagogiem, un reizēm arī otrādi. Bērni arvien biežāk atrodas fiziskā vai emocionālā trauksmē, ikdienā pierodot pie rupjiem vārdiem vai vidējā pirksta rādīšanas, kamēr pieaugušie uz to nereti piever acis.
“Iztrūkst vienošanās, ka droša vide ir mūsu kopīgā vērtība. Ja kāds to pārkāpj, par to ir reāli jāatbild,” skarba ir LIZDA vadītāja. Viņa norāda uz sistēmisku bezatbildības sajūtu: “Papīrs pacieš visu – ziņojumus, likumus, iekšējās kārtības noteikumus –, bet nav konsekvences”. Kamēr pedagogiem par pārkāpumiem draud skaidri sodi – no rājiena līdz pat aizliegumam strādāt profesijā –, statistika par vecāku saukšanu pie atbildības par vardarbību skolas telpās ir teju neeksistējoša. Tāpēc tiek liktas lielas cerības uz grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas palielinātu vecāku atbildību.
Kāpēc skolas labāk redz vecākus ejam, nekā nākam?
Atbildot uz Ingas Akmentiņas-Smildziņas jautājumu par to, kāpēc vecākiem reizēm rodas sajūta, ka skolā viņi nav gaidīti, Vanaga norāda uz iepriekšējo negatīvo pieredzi. “Jauni skolotāji bieži aiziet no darba tieši vecāku attieksmes, agresijas un sūdzību dēļ,” viņa skaidro. Lai gan lielākā daļa pedagogu savu darbu uztver kā misiju un viņos mīt cilvēkmīlestība, saskaroties ar rupjībām un uzbrukumiem, viņi ir spiesti aizsargāties. Pedagogiem ir jāmācās novilkt robežas, taču arī skolas vadībai ir jāiestājas par saviem darbiniekiem, nedrīkstot atstāt skolotāju vienu pretī agresīvam vecākam.
Iekļaujošā izglītība: bez resursiem un atbalsta
Ļoti sāpīgs temats ir iekļaujošā izglītība. Daudzās skolās trūkst atbalsta personāla – logopēdu, psihologu, sociālo un speciālo pedagogu. Vanaga uzsver, ka iestādes vadītājam prasa milzu drosmi pateikt vecākam, ka skola nespēs nodrošināt viņa bērnam nepieciešamo atbalstu, jo priekšmetu skolotājs nevar būt “cilvēks-orķestris”.
Šajā jautājumā abas sarunu biedres ir vienisprātis – vecākiem ir jābūt pilsoniski aktīviem. Tā vietā, lai vērstu agresiju pret skolas direktoru, kurš bieži vien nespēj piesaistīt speciālistus valsts mēroga trūkuma dēļ, vecākiem būtu jāprasa atbildība no politiķiem. Savlaicīgi nesniegts atbalsts bērnam var dārgi maksāt nākotnē, tāpēc racionāla un pragmatiska vecāku iesaiste problēmu risināšanā nacionālā līmenī būtu nenovērtējams palīgs skolu saimei.
Kā izvēlēties īsto skolu?
Izvēloties izglītības iestādi savam bērnam, Inga Vanaga atzīst, ka universālas receptes nav. Vienam svarīgi ir reitingi, citam – ģimenes tradīcijas, vēl kādam brīvāka vide vai profesionālās izglītības iespējas. Taču pats galvenais kritērijs ir drošība un bērna vēlme doties uz skolu. Skola ir kvalitatīva tad, ja bērns tajā piedzīvo progresu – vai tā būtu sekmju uzlabošanās no trijnieka uz četrinieku, vai vienkārši fakts, ka jaunietis, kuram bijušas uzvedības problēmas, atkal sāk apmeklēt stundas.
Risinājums: sēsties pie viena sarunu galda
Kāds tad ir viens praktisks solis sadarbības veicināšanai? “Ir jābūt kādam, kas uzaicina abas puses pie sarunu galda neformālā un drošā vidē,” pārliecināta ir Vanaga. Viņa uzsver, ka ir nepieciešama regulāra, nacionāla mēroga sadarbības platforma, kurā iesaistītas visas puses – vecāki, pedagogi, ministrija un pašvaldības. Ir beidzot jāpārtrauc prakse, kad pie katras politiskās rokādes viss tiek sākts no nulles un tukši solījumi netiek pildīti.
Vecāku organizācijas iniciatīva rīkot konferenci “Pamats” ir drosmīgs un nepieciešams solis. Kaut arī pirmās sarunas varētu būt smagas un pārvērsties asās diskusijās sakrājušos problēmu dēļ, tas ir process, kuram jāiziet cauri. “Gudri cilvēki veselīgi pastrīdēsies un atradīs risinājumu,” noslēgumā cerīgi saka Inga Vanaga, atgādinot, ka katrai pusei ir jāsper pussolis pretī, lai nepazaudētu galveno – mūsu bērnu nākotni.
Konference “Pamats”
Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.
Pirmā konference “Pamats” notiks 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā plānots pulcēt vismaz 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā būs pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.
Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība.
