Šogad aprit tieši 15 gadi, kopš Latvijā darbojas sabiedrības līdzdalības platforma “ManaBalss.lv” – unikāls rīks, kas devis iespēju ikvienam valsts iedzīvotājam tiešā veidā ietekmēt likumdošanu. Sarunā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu, platformas vadītājs Imants Breidaks atskatās uz šo sarežģīto ceļu. Tā ir saruna par to, kā no dziļas ekonomiskās un emocionālās krīzes bedres esam izauguši līdz pasaules līmeņa digitālās demokrātijas paraugam, un par to, kāpēc mūsu sabiedrībai ir pēdējais laiks atbrīvoties no “viss ir slikti” kulta.

No izmisuma līdz pasaules līmeņa paraugam

Atceroties platformas pirmsākumus, Imants Breidaks atceras laiku, kad Latviju plosīja lielā ekonomiskā krīze. “Ekonomika kritās par mīnus divdesmit procentiem, simts līdz divsimt tūkstoši cilvēku izbrauca no valsts, mēs zaudējām talantīgus cilvēkus,” viņš atceras. Tas bija laiks, kad gaisā virmoja populārā frāze: “Pēdējais lidostā izslēdz gaismu.” Tieši šajā emocionāli smagajā noskaņojumā, fonā norisinoties “oligarhu kapusvētkiem”, radās ideja, ka ir jārīkojas.

Aktīvistu grupa, kuras priekšgalā bija Jānis Erts un Kristofs Blaus, izveidoja koncepciju par tiešās demokrātijas instrumentu. “Tā tapa “ManaBalss” – gan kā izmisuma pretsolis, lai valsts nepazūd un sāk kārpīties ārā no bedres, gan kā veids, kā pietuvināt ideju īstenošanu ikdienai, nevis tikai reizi četros gados vēlēšanās,” stāsta Breidaks. Toreiz Saeima bija gatava iedot šo “mazo vēdlodziņu” pilsoņiem, kas Latvijas parlamentārajā sistēmā izvērtās par fenomenālu sasniegumu.

Kvalitātes filtrs un uzticības ekosistēma

Inga Akmentiņa-Smildziņa pamatoti jautā par platformas praktisko pusi – kā tieši ikviens var iesaistīties. Breidaks skaidro, ka viss sākas ar idejas iesniegšanu, taču seko stingrs kvalitātes kontroles mehānisms. “Mēs publicējam mazāk par pusi no tā, ko saņemam,” viņš atklāj. Katra iniciatīva tiek vētīta, un bieži vien platformas komanda saved autorus kopā ar ārējiem ekspertiem – juristiem, profesoriem, nozaru asociācijām –, lai ideju pilnveidotu.

Tieši šis mehānisms ir “ManaBalss.lv” globāli unikālais panākums. Kamēr citās valstīs parlamenti slīkst petīciju platformu radītā spamā un destruktīvā saturā, Latvijas Saeima un valdība zina – ja iniciatīva nāk no “ManaBalss.lv”, tā ir reālistiska. “Pat ja iniciatīva politiķiem ir nepatīkama vai dārga, viņi saprot, ka par to ir jārunā un tā reāli jāvērtē,” uzsver platformas vadītājs. Ja politiķi ignorētu 10 000 pilsoņu parakstus, ilgtermiņā tā būtu politiskā pašnāvība. Tāpēc gadu gaitā ir izveidojusies “uzticības ekosistēma”, kas pārsteidz pat ārvalstu lobētājus – sistēma, kurā vienkārši cilvēki var panākt reālas likuma izmaiņas bez korporatīvām interesēm.

Lielās uzvaras ģimenēm, drošībai un tiesiskumam

15 gadu laikā caur platformu ir mainīti 118 likumi, radot ietekmi uz valsts budžetu aptuveni 200 miljonu eiro apmērā. “Tas ir pirmais gadījums pasaulē, kad digitālās demokrātijas platforma ir tikusi izmantota, lai mainītu valsts pamatlikumu,” ar lepnumu stāsta Breidaks, pieminot panākto atklāto Valsts prezidenta vēlēšanu norisi. Tāpat milzīgs sasniegums bija patieso labuma guvēju reģistra izveide iepirkumos, kas sākumā ārvalstu presei šķita kā utopija, bet tagad ir Eiropas standarts.

Ģimenēm īpaši tuvi ir sociālie sasniegumi. Līdzdalības ceļā panākta bezmaksas epidurālā anestēzija grūtniecēm, kas iepriekš bija maksas pakalpojums. Panākts lielāks finansējums smagu slimību ārstēšanai un atbalsts slimiem bērniem.

Breidaks dalās arī ar iedvesmojošu stāstu par kādu sievieti – “tanti bez politiskā kapitāla” –, kura panāca to, ka valsts iedzīvotājiem automātiski atmaksā pārmaksātos nodokļus, vairs nepieprasot manuālu pieteikšanos. Tikpat būtisks ir paša Breidaka virzītais jautājums par ziedošanu armijai – iepriekš šis process prasīja iesnieguma izskatīšanu mēneša garumā un ziedotāju vārdu publiskošanu, kas kara apstākļos bija klajš absurds un drošības risks. Tagad šie birokrātiskie šķēršļi ir noņemti.

Aizkulišu humors: no kinzas aizlieguma līdz rīta lapu pūtējiem

Protams, platformas ikdiena nav iedomājama bez kurioziem. Jautāta par iniciatīvām, kas liek pasmaidīt, taču nekad nenonāk publiskajā telpā, Breidaka atbildes liek abiem sarunu biedriem iesmieties. Ir saņemti priekšlikumi aizliegt kinzu, jo autoram nepatīk tās smarža, kā arī aicinājumi visiem Latvijas iedzīvotājiem noziedot iniciatīvas autoram pa vienam centam. Vasarās uzpeld pat idejas atļaut sievietēm staigāt ar kailu ķermeņa augšdaļu, argumentējot ar dzimumu vienlīdzību, vai priekšlikumi Eirovīzijas budžetu novirzīt sportam.

Kāda iniciatīva gan izpelnās Ingas Akmentiņas-Smildziņas sapratni – aicinājums ierobežot lapu pūtēju izmantošanu agrās rīta stundās. “Mums tieši kaimiņos ir izglītības iestāde… piecos no rīta ieslēdz lapu pūtēju, un tad es domāju – kāpēc visi smējās par to iniciatīvu?” atzīst Inga, piebilstot, ka tas izbojā gan miegu, gan visu dienu.

Ko patiesībā vēlas Latvijas sabiedrība?

Caur iniciatīvu prizmu “ManaBalss.lv” vadītājs jūt sabiedrības pulsu. Cilvēki pieprasa kvalitatīvus sociālos pakalpojumus, drošību bērniem un ātru valsts reakciju uz reālām problēmām, nevis bezgalīgas darba grupas, kas gadiem ilgi nespēj pieņemt lēmumus. Tāpat viņi vēlas skaidru cerību par labāku rītdienu.

Vienlaikus atklājas arī sāpīgās tēmas. Sabiedrībai ir ārkārtīgi grūti pieņemt demogrāfisko realitāti – iedzīvotāju skaita samazināšanos. “Tuvākos 50 gadus viena no populārākajām politikas tēmām būs, kuru iestādi mēs esam spiesti klapēt ciet,” atzīst Breidaks. Viņš aicina sabiedriskajās apspriedēs par skolu slēgšanu skatīties patiesībai acīs un jautāt, vai vecāki var garantēt skolēnu skaita pieaugumu, jo politiķu mērķis nav ļaunprātīgi likvidēt iestādes – bieži vien tam vienkārši vairs nav ekonomiska pamatojuma. Līdzīga situācija ir ar “ne manā pagalmā” sindromu, kad iedzīvotāji iestājas pret vēja parkiem, nesaprotot cēloņsakarību, ka enerģija tomēr ir nepieciešama. Pēc Breidaka domām, drīzumā aktuāli varētu kļūt jautājumi par lāču populācijas kontroli un nemainīgā neapmierinātība ar izglītības reformām, kas tradicionāli uzvirmo augustā, tuvojoties skolas laikam.

Solis pretim rītdienai: mazāk čīkstēt, vairāk darīt

Noslēdzot sarunu, Imants Breidaks izsaka aicinājumu ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Viņš norāda uz toksisko un, iespējams, vēl no padomju laikiem mantoto nevarības sajūtu – ieradumu ticēt “viss ir slikti” kultam. “Mēs neko nevaram, mēs tādi maziņi – tās ir muļķības. Čīkstēšana nevienu nav izglābusi. Darīšana palīdz,” viņš iedrošina.

Breidaks atgādina, ka Latvijā indivīda spēja ietekmēt valsts kursu ir daudz lielāka nekā lielvalstīs, piemēram, Vācijā vai Francijā. “Jūs esat mūsu valsts nākotnes likteņa kalēji,” viņš uzsver, aicinot cilvēkus nevis gaidīt “laimes lāčus” pirms vēlēšanām, bet gan pašiem iesaistīties, kļūt par iniciatīvu autoriem vai ziedotāju platformām, kas stiprina demokrātiju.

Sarunas izskaņā izskan arī aicinājums mainīt savstarpējo attieksmi: “Tas, kas latviešu kultūrā klibo, ir solidaritāte un spēja vienam otru atbalstīt. Mēs daudz komfortablāk viens otru noknābāsim līdz asinīm, nevis palīdzēsim. Un rezultāts ir vāja valsts.” “ManaBalss.lv” pieredze pierāda pretējo – tikai apvienojot spēkus, atbalstot labās idejas un uzņemoties atbildību, mēs varam veidot stipru, dzirdīgu un cilvēcīgu Latviju.