Katram vecākam pienāk brīdis, kad viņa bērns pēkšņi atsakās iet gulēt tumsā vai ar asarām acīs stāsta par mošķiem, kas slēpjas skapī. Tās var šķist bērnišķīgas iedomas, tomēr mazajam cilvēkam šīs izjūtas ir patiesas un ārkārtīgi spēcīgas. Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele sarunā ar ārsti psihoterapeiti Leldi Loginu šķetina šo īpašo un tik ļoti pazīstamo tēmu – bērnu bailes. Kad tās ir normāls attīstības posms, bet kad vecākiem jāsāk uztraukties? Un pats galvenais – kā pareizi reaģēt, lai palīdzētu bērnam justies droši?

Kāpēc bērniem ir bail no tumsas? Evolūcija un iztēle

“Ja mēs runājam par bailēm tieši no tumsas, tas ir pilnīgi normāli,” uzsver ārste psihoterapeite Lelde Logina, skaidrojot, ka aptuveni 50% līdz 80% bērnu ar tām kādā mērā saskaras. Tam ir dziļi evolucionāri un psiholoģiski iemesli. Senatnē cilvēkiem, kuri ir izteiktas dienas radības, nakts un tumsa nozīmēja neaizsargātību pret plēsējiem. Logina norāda, ka šīs bailes ir gluži vai ierakstītas mūsu ģenētikā un tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

No kognitīvā viedokļa vecumā no trīs līdz sešiem gadiem bērnu smadzenēs ārkārtīgi aktīva ir amigdala – struktūra, kas darbojas kā mūsu “dūmu detektors”, ziņojot par briesmām. “Bērniem vēl nav attīstīta prefrontālā garoza, kas atrodas mums pierē un principā atbild par loģisko un racionālo domāšanu,” skaidro psihoterapeite. Papildus tam, šajā vecumā bērniem ir ārkārtīgi spilgta iztēle, ko kairina pasaku tēli un multfilmas. Viņu smadzenes mēdz “aizpildīt tukšumus” tumsā, parastu krēslu ar drēbju kaudzi vai aizkaru ēnas pārvēršot biedējošos tēlos, jo naktī mazinās cilvēka spēja kontrolēt apkārtējo vidi.

Baiļu attīstības posmi: no šķiršanās trauksmes līdz reālām bailēm

Lelde Logina izšķir vairākus baiļu attīstības posmus. Līdz divu gadu vecumam bērniem nav raksturīgas bailes no tumsas kā tādas. Viņus biedē reālas lietas – pēkšņas kustības vai skaļi trokšņi. Šajā laikā dominē šķiršanās trauksme, jo bērns vēl neizprot, vai vecāks, izejot no istabas, maz atgriezīsies.

Posms no trīs līdz sešiem gadiem ir izteikts mošķu, briesmoņu un tumsas baiļu laiks. Savukārt, tuvojoties skolas vecumam (ap 7–11 gadiem), bailes kļūst reālistiskākas – bērni sāk baidīties no pērkona, suņiem vai iespējamiem zagļiem. Šajā laikā bērni nereti prasa aizslēgt durvis un lūdz apstiprinājumu, ka neviens neielauzīsies. Jāņem vērā, ka bailes var ievērojami pastiprināties dažādu krīžu dēļ, piemēram, piedzimstot brālim vai māsai, uzsākot bērnudārza gaitas, vai piedzīvojot vecāku šķiršanos, kas bērnam liek psiholoģiski regresēt.

Kā bērnam izskaidrot nāvi

Pirmskolas vecumā bērnu dzīvē sāk ienākt arī bailes no nāves. Ella Karele aktualizē šo smago tēmu, minot piemēru par bērnudārznieku, kurš nav spējis tikt galā ar emocijām, kad draugam nomiris opītis. Lelde Logina aicina vecākus neizvairīties no šīs sarunas. Viņa skaidro, ka bērnam jāsaka patiesība vienkāršiem vārdiem: nāve ir normāls dzīves posms, cilvēka ķermenis vairs nedarbojas, viņš neēd un viņam nekas nesāp.

Psihoterapeite stingri brīdina izvairīties no apzīmējumiem, kurus pieaugušie bieži izmanto sevis mierināšanai. “Mūsu vecāki bieži mēģina izmantot tādus vārdus kā ‘dusēt mūžīgajā mierā’ vai ‘viņš aizgāja tālā ceļojumā’,” norāda ārste. “Tas bērniem rada šausmīgu nedrošību un bailes. Ja mēs pasakām, ka viņš aizmiga mūžīgā mierā, tad bērnam ir tās bailes – es iešu gulēt, es arī aizmiegšu un nepamodīšos”. Svarīgi ir normalizēt sērošanu kā procesu, ļaujot bērnam izpaust dusmas, skumjas un noliegumu, vienlaikus sniedzot viņam drošības sajūtu par paša vecākiem.

Briesmoņi zem gultas: kā (ne)rīkoties vecākiem

Atgriežoties pie tumsas bailēm, ir skaidrs, ka bērna nosauktie “briesmoņi” un “bubuļi” patiesībā bieži ir viņa paša neatpazītās un neizpaustās emocijas, piemēram, dusmas uz vecākiem vai trauksme. Logina norāda, ka divas izplatītākās vecāku pieejas, saskaroties ar bērna paziņojumu par briesmoni, patiesībā nav korektas. Pirmā – stingri noteikt, ka “tur nekā nav” un kaunināt bērnu par bērnišķību – pilnībā noliedz viņa emocijas, nododot vēstījumu, ka baidīties ir aizliegts un ka bērnam ar šo smagumu jātiek galā vienam. Otrā pieeja – kopīgi doties “uzveikt briesmoni” – netieši apstiprina, ka biedējošais tēls patiešām eksistē.

Kā rīkoties pareizi? Psihoterapeite iesaka validēt bērna jūtas, parādot, ka vecāks saprot viņa izbīli. Situāciju var pārvērst rotaļā, kļūstot par “mošķu detektīviem” ar lukturīšiem, lai vienkārši kopīgi pārbaudītu, kas istabā atrodas. Var lūgt bērnam bailes uzzīmēt vai spēlēt lomu spēles. Logina dalās arī ar kādu ļoti sirsnīgu metodi: “Mamma vai tētis uzzīmē uz plaukstas bērnam sirsniņu un saka – tad, kad tu pa nakti pamosties, un ja tu esi ļoti nobijies, piespied to podziņu, mana mīlestība ātri, ātri atceļos pie tevis”. Tas bērnam dod nepieciešamo kontroles sajūtu tumsā.

Kad bailes pārvēršas fiziskās sāpēs un manipulācijā

Ja bērns iemācās, ka, pasūdzoties par bailēm, vecāks visu nakti paliek blakus, var šķist, ka tā jau ir manipulācija. Logina norāda, ka šajā vecumā smadzenes vēl nespēj apzināti, viltīgi manipulēt, taču bērns redz ieguvumu – vecāku uzmanību. Vecāku uzdevums ir būt kā drošam “konteineram”, kas pieņem bērna pārdzīvojumus, palīdz regulēt viņa nervu sistēmu, bet vienlaikus spēj novilkt veselīgas robežas.

Ja bērna emocijas tiek sistemātiski ignorētas un vecāks atgaiņājas ar nogurumu, trauksme sāk izpausties caur ķermeni. “To sauc par somatizāciju… bērns savas emocijas izpauž ar fiziskiem simptomiem,” stāsta terapeite, minot vēdersāpes, sliktu dūšu un galvassāpes. Līdzīgs process novērojams arī, uzsākot bērnudārzu, kad bērni bieži slimo tieši grūtās atdalīšanās un adaptācijas stresa, nevis tikai infekciju dēļ.

Fobijas un palīdzības meklēšana

Bailes, kas netiek izrunātas, var pāraugt smagā trauksmē, panikas lēkmēs vai pat fobijās – bērns guļ tik slikti, ka zaudē spēju koncentrēties un parādās uzvedības problēmas bērnudārzā. Ja tas notiek, jāvēršas pie speciālista. Logina stingri brīdina vecākus izvairīties no paštaisītas “ekspozīcijas terapijas”. “Nekad neatstājiet bērnu vienu pašu tumsā,” viņa uzsver, skaidrojot, ka, piemēram, mēģinājums pārvarēt bailes, ieslēdzot bērnu tumšā telpā vai ieliekot rokās zirnekli, tikai atstās milzīgu psiholoģisku traumu. Profesionāla terapija (kognitīvi biheiviorālā vai smilšu terapija) ar to strādā ārkārtīgi lēni un saudzīgi.

Pusaudžu trauksme: starp neatkarību un vēlmi tikt pieņemtam

Pusaudžu gados, kad aktīvi nobriest prefrontālā garoza, bailes iegūst pavisam citu – sociālu – nokrāsu. Jauniešus uztrauc jautājumi par iederēšanos, izskatu, pirmajām attiecībām un atzīmēm. Lelde Logina velk paralēles starp pusaudžu un divgadnieku uzvedību: abos posmos izteikta ir atdalīšanās no vecākiem. “Tas ir tas brīdis, kad pusaudži saka – tu man nepatīc, tu mani nesaproti, es tevi ienīstu,” skaidro ārste, piebilstot, ka neraugoties uz atgrūšanu, viņiem vecāku atbalsts joprojām ir dzīvībai svarīgs. Ja jaunietis noslēdzas sevī, cieš no depresīva noskaņojuma vai panikas lēkmēm, viņš ir maigi jāiedrošina vērsties pie uzticības personas vai neitrāla speciālista, atgādinot, ka palīdzības meklēšana ir droša un normāla.

Trīs zelta likumi vecākiem un sirsnīgs atgādinājums

Noslēgumā ārste izceļ trīs fundamentālas lietas, ko vecākiem nekad nevajadzētu darīt saskarē ar bērna bailēm: mēs bērnu neizsmejam, nekauninām un neminimizējam viņa problēmas. Tā vietā vienkārši atrodam 15 minūtes nedalītas uzmanības, validējam viņa jūtas un esam līdzās.

“Mēs visi pieļaujam kļūdas. Nav vecāku, kas nepieļauj kļūdas. Mēs arī esam cilvēki, mēs arī to darām pirmo reizi,” mierina Lelde Logina. Pats svarīgākais ir spēt bērnam atvainoties, ja neesam bijuši pietiekami saprotoši, un dot solījumu: “Es tiešām redzu, ka tev ir bail… un es esmu šeit blakus un kopā mēs tiksim galā”. Jo tieši kopā pārvarētas bailes ieliek pamatus drosmīgai, drošai un empātiskai personībai.