Latvijas izglītības telpā regulāri izskan pamatotas bažas par bērniem, kuri paliek nepamanīti lielo klašu burzmā un lēnām, bet nenovēršami izkrīt no sistēmas. Lai šo satraucošo situāciju mainītu, ir radīts projekts “Skola kopienā”, kura mērķis ir skaidrs un cilvēcīgs – panākt, lai katrā izglītības iestādē, pēc iespējas ikviens bērns tiktu ieraudzīts un sadzirdēts. Sarunā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu, šī projekta vadītāja Aija Kalvāne atklāj, kā šī jaunā iniciatīva jau tagad nes reālus augļus, veidojot spēcīgu un iekļaujošu atbalsta tīklu ap katru skolēnu.

Saruna notiek gatavojoties gaidāmajai vecāku un skolu konferencei “Pamats”.

Vairāk nekā tikai zināšanu apguve

Mūsdienu pasaulē skolas loma kļūst arvien plašāka. “Skola nav izolēta vieta, kur mēs tikai iegūstam zināšanas,” sarunā uzsver Aija Kalvāne. Tā drīzāk ir vide, kas apvieno visu bērnam apkārt esošo kopienu – vietējo pašvaldību, vecākus un citus līdzcilvēkus, kuriem rūp jaunās paaudzes nākotne.

Pēc būtības šī iniciatīva ir loģisks un gaidīts turpinājums iepriekšējam, veiksmīgajam projektam “Pumpurs”. “Skola kopienā” primāri fokusējas uz tiem bērniem un jauniešiem, kuriem pastāv priekšlaicīgs mācību pārtraukšanas vai sociālās atstumtības risks. Tomēr atbalsta loks ir vēl plašāks – tajā ietilpst arī bērni ar speciālām vajadzībām, imigranti, remigranti un mazākākumtautību programmu skolēni. Projekts neaizvieto ikdienas pedagoģisko darbu, bet gan sniedz būtisku, papildu individuālo atbalstu tam, ko skola jau nodrošina, piedāvājot gan mācību priekšmetu konsultācijas, gan lasītprasmes veicināšanu.

Mentoru spēks un pirmie iedvesmojošie rezultāti

Viens no īpašākajiem un gaidītākajiem jauninājumiem, ar ko izceļas “Skola kopienā”, ir īpaši apmācītu mentoru piesaiste jauniešiem no 13 gadu vecuma. Atšķirībā no ierastajām konsultācijām skolas solā, šis ir individuāls atbalsts, kas bieži vien noris ārpus izglītības iestādes formālajām sienām.

Lai gan projekta ieviešana prasa ievērojamus cilvēkresursus un saskaras ar neizbēgamiem birokrātiskiem izaicinājumiem, tā mērogs jau tagad ir iespaidīgs – pašlaik iesaistījušies 60 sadarbības partneri, tostarp 14 pašvaldības, profesionālās un nu jau arī privātās izglītības iestādes, izstrādājot vairāk nekā sešus tūkstošus individuālo attīstības atbalsta plānu.

Un šis mērķtiecīgais darbs nes patiesu gandarījumu. Aija Kalvāne dalās ar brīnišķīgu veiksmes stāstu no Annas Brigaderes skolas: “Pagājušajā semestrī, kad skola bija iesaistījusies projektā vien divarpus mēnešus, kas šķiet tik mazs periods, no padsmit skolēniem, kuriem bija risks palikt nesekmīgiem, palika vien daži”.

Šādi ātri un efektīvi panākumi neslēpjas maģijā, bet gan cilvēcīgā vērībā un komandas darbā. Tas nav viena pedagoga cīniņš, bet gan kopīgs skolotāju, atbalsta personāla un mentoru darbs, lai identificētu konkrētā bērna grūtības un radītu tieši viņam piemērotāko risinājumu, ko stiprina arī projekta sniegtais finansiālais atbalsts.

Kad pusaudzim ir nepieciešams kāds cits pieaugušais

Pusaudžu gadi ir sarežģīti gan pašiem jauniešiem, gan viņu vecākiem. Nereti pusaudžiem ir nepieciešams kāds neitrāls pieaugušais ārpus ģimenes, kuram uzticēties, un tieši šeit parādās mentoru patiesā vērtība. Mentors nesteidzas uzreiz tincināt par sliktajām atzīmēm vai motivācijas trūkumu; viņa pirmais uzdevums ir iepazīt jaunieti, viņa ikdienu, stiprās puses un intereses, kopīgi plānojot dažādas saistošas aktivitātes.

“Katra bērna veiksmes stāsts var būt tieši viena pieaugušā attālumā,” ar šādu, dziļi rezonējošu atziņu dalās Kalvāne. Un tas ne vienmēr ir mamma vai tētis. Dažkārt jaunietim uzticamības pilnas attiecības izveidojas ar skolotāju, treneri vai tieši mentoru.

Kā atzīst pati projekta vadītāja, kura arī ir mamma: “Es arī kā vecāks varu likt roku uz sirds un atzīties, ka es arī ne vienmēr varbūt ikdienas skrējienā pamanu un sadzirdu savu bērnu”. Tāpēc mentors kļūst par cilvēku, kurš mērķtiecīgi, ar nedalītu uzmanību velta laiku šo uzticības pilno attiecību veidošanai. Ļoti būtisks ir arī fakts, ka dalība projektā ir brīvprātīga. Jaunietis pats paraksta apņemšanos, tādējādi uzņemoties atbildību un apzinoties – atbalsts netiek viņam uzspiests, bet gan viņš pats piekrīt pieņemt palīdzību.

Kopīga ceļa būvēšana starp ģimeni un skolu

Sarunai pievēršoties vienmēr aktuālajai vecāku lomai, Inga Akmentiņa-Smildziņa vaicā par bieži dzirdēto mītu – vecāku iesaistes trūkumu Latvijas izglītībā. Tomēr Kalvāne lauž šo stereotipu, norādot, ka problēma nav iesaistes trūkumā, bet gan mūsu sadarbības fokusā.

“Bieži vien abas puses vēl labu. Vecāki vēl labi, skola vēl labi bērnam, bet vai nu mēs nespējam sarunāties, vai nu mēs sarunājamies katru savā valodā,” viņa trāpīgi raksturo situāciju. Attiecību veidošana prasa godīgu, racionālu un bezemocionālu sarunu no abām pusēm.

Lai risinātu šo komunikācijas plaisu, projekta ietvaros tiek īstenoti iniciatīvas un partnerības projekti, kur skola kopā ar vietējo kopienu domā, kā iesaistīt bērnus, vecākus un pat veselas ģimenes. Ir izstrādātas vadlīnijas jeb rokasgrāmata vecākiem, kā arī tiek atbalstīti izglītojoši pasākumi pašvaldībās. Mērķis nav panākt utopisku ideālu, kur visi domā vienādi, bet gan, Kalvānes vārdiem runājot, “uzbūvēt ceļu, pa kuru iet kopā” – vienoties par kopīgu virzienu bērna labā.

Ilgtspēja un personīgā misija

Lai gan projektam “Skola kopienā” ir noteikts rāmis – tas norisināsies līdz 2029. gada augusta beigām –, tā ietekme un radītā vērtība neapšaubāmi būs ilgtspējīga. Izglītības iestādes jau šobrīd atzīst un integrē savā ikdienā šīs jaunās sadarbības prakses, un tas ir patiesais rezultāts – iedot labu instrumentu, kas turpina dzīvot un palīdzēt arī pēc formālā termiņa beigām.

Šis projekts nav burvju nūjiņa, kas atrisinās visas sistēmas problēmas – piemēram, ar jauniešiem, kuri jau ir pilnībā pametuši mācības un nestrādā, nodarbojas citas mērķētas programmas –, taču tas dod spēcīgu grūdienu pretim daudz iekļaujošākai sabiedrībai. Iekļaujošā izglītība nesākas ar likumiem, bet gan “ar mūsu pašu spēju ieraudzīt un pieņemt to, ka citi ir citādāki, ir citādākas vajadzības”.

Intervijas noslēgumā, atbildot uz jautājumu, kas viņu pašu visvairāk silda un aizrauj šajā darbā, Aija Kalvāne sirsnīgi un vienkārši atzīst: “Tā ir iespēja palīdzēt. Tā ir iespēja būt klāt procesā, kur ir iespēja palīdzēt”.

Un tieši tas ir “Skola kopienā” sirds – radīt vidi, kurā katrs no mums, no skolotāja un mentora līdz vecākam un kaimiņam, apzinās savu spēku palīdzēt un kļūt par to vienu svarīgo pieaugušo, kas izmaina bērna dzīvi.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notiks 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā plānots pulcēt vismaz 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā būs pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.