Mēs bieži runājam par pieaugušo un pedagogu izdegšanu, bet vai zinājāt, ka arvien biežāk izdeg arī mūsu bērni? Uz bērniem un ģimenēm tiek izdarīts milzīgs spiediens būt veiksmīgiem jau no mazotnes. Šajā Latvijas Vecāku organizācijas raidījuma epizodē Inga Akmentiņa-Smildziņa sarunājas ar Līgu Bērziņu – uzvediba.lv un Latvijas Autisma apvienības vadītāju. Līga dalās gan savā smagajā un vientuļajā bērnības pieredzē, kurā viens atbalstošs skolotājs spēja mainīt visu viņas dzīvi, gan savā kā mammas ceļā, meklējot palīdzību bērnam. 

“Slinks” vai vienkārši izdedzis?

Bērnu izdegšana ir nopietna realitāte, par kuru mēs runājam pārāk maz. Tā vietā, lai iedziļinātos cēloņos, pedagogi un vecāki bieži izvēlas ērtākus apzīmējumus. “Bērns ir slinks, bērns ir neaudzināts, bērns ir nemotivēts,” šādas frāzes Līga raksturo kā stereotipiskas un bīstamas.  Tiklīdz mēs uzliekam šādu etiķeti, atbildība paliek tikai bērna pusē, un sistēmai kļūst viegli.

Taču, ja mēs šos terminus noliekam malā un ieskatāmies dziļāk, aina mainās. Bērns, kurš no rīta sūdzas par galvassāpēm vai vēdera graizēm, ne vienmēr simulē. “Mūsdienu bērniem tiek izdarīts milzīgs spiediens būt veiksmīgiem jau no maza vecuma,” skaidro Līga.  Viņa min piemēru par tēvu, kurš uzskata, ka piecu gadu vecumā sākt gaitas hokejā jau ir par vēlu. Šādā vidē bērnam trūkst instrumentu, kā tikt galā ar spiedienu, saprast savas robežas un paņemt nepieciešamo pauzi.

Skolas slieksnis un vecāku “iekšējais bērns”

Interesanti, ka bērna gaitas skolā nav pārbaudījums tikai viņam vienam. Arī vecāki, pārkāpjot skolas slieksni, bieži vien neapzināti atgriežas savā skolas laikā. Inga atzīstas, ka, ieejot skolā kopā ar bērnu, viņu pārņēmušas šausmas un gribējies raudāt.

Līga tam rod loģisku izskaidrojumu: “Tajā brīdī, kad vecāks ar savu bērnu sper soli pār skolas slieksni, viņš nonāk tieši tajā vecumā un mentālajā stāvoklī, kādā viņš šo skolu pameta.”  Daudzi no mums skolu beidza ar sajūtu, ka esam nespējīgi vai nejēdzīgi. Šīs vecās traumas liek mums reaģēt nevis no pieaugušā pozīcijas, bet gan no tām bailēm, ko paši reiz piedzīvojām. Tāpēc vecākiem ir jāmācās atšķirt savu stāstu no bērna pieredzes un jākļūst par sava bērna aizstāvjiem, nevis sistēmas līdzdalībniekiem.

Pedagogu “vizuālās vajadzības” un resursu trūkums

Arī skolotāji atrodas milzīga spiediena apstākļos. Līga iezīmē interesantu fenomenu – pedagogu “vizuālās vajadzības”. Dažkārt skolotājs spēj vadīt stundu tikai tad, ja bērni sēž ideāli taisnām mugurām, saliktām rokām un aizvērtām mutēm. “Mēs no maziem bērniem prasām to, ko patiesībā paši pieaugušie nevar īstenot,” viņa norāda, atgādinot, ka pat konferencēs pieaugušie dīdās, skatās telefonos un nespēj stundām ilgi nosēdēt nekustīgi.

Kad skolotājam pietrūkst instrumentu, viņš sāk rakstīt lakoniskas piezīmes: “neklausa”, “traucē stundu”. Šāds informācijas trūkums vecākos rada tikai vainas apziņu un dusmas.  Līga aicina pedagogus būt drosmīgiem un atzīt: “Es netieku galā, man vajag palīdzību.” Viņa uzsver, ka nav viena cilvēka, kuram būtu visas atbildes, un ir svarīgi mācīties lūgt padomu kolēģiem vai ārējiem speciālistiem.

No pamesta novārtā bērna līdz līderei

Sarunas emocionālākais brīdis ir Līgas personīgais stāsts. Viņa dalās ar savu bērnības pieredzi. “Mana bērnība bija diezgan vientuļa vieta. Es biju tas bērns, kuru varētu saukt par pamestu novārtā,” viņa stāsta. Mājās tētis smēķēja istabā, un skolā viņai nācās saskarties ar piezīmēm par higiēnu un nepiemērotu apģērbu.

Līga palika uz otru gadu sestajā klasē, un viņas dzīve varēja izvērsties pavisam citādi, ja ne kāds matemātikas skolotājs. Viņš pateica vārdus, kas mainīja visu: “Līga, tev viss sanāks. Tikai tev vajag trīsreiz vairāk mācīties un strādāt, un viss tev paņems trīsreiz vairāk laika nekā citiem.”  Šī atziņa – nevis “tu esi stulba”, bet “tev vajag citu pieeju un vairāk laika” – deva viņai spēku nepadoties. Šis stāsts kalpo kā atgādinājums, cik izšķiroši ir tas, vai kāds pieaugušais ieskatās bērnam acīs un pasaka: “Es tev ticu.”

Kad autismam nav diagnozes: personīgā cīņa

Līgas ceļš līdz Latvijas Autisma apvienības vadīšanai sākās ar viņas pašas dēlu. Pusotra gada vecumā zēns, kurš jau runāja un dziedāja, pēkšņi apklusa. “Dažu nedēļu laikā viņš apklusa un pārvērtās par bērnu, kurš vienkārši sit kociņu pret radiatoriem. Viņu, protams, no bērnudārza izmeta,” viņa atceras.

Tajā laikā informācijas par autismu Latvijā bija ārkārtīgi maz. Speciālistu vizītes maksāja milzu naudu, un bieži vien vecāki palika vieni ar savu izmisumu. Pateicoties kādai audzinātājai un logopēdei, Līga atrada ceļu un saprata, ka viņas pieredze var palīdzēt arī citiem. Šobrīd Autisma apvienība ir kļuvusi par patvērumu daudzām ģimenēm, piedāvājot konsultatīvo tālruni un atbalsta grupas.

Skola kā dzīves skola, nevis tikai standartu kopums

Sarunas noslēgumā Inga un Līga pievēršas iekļaujošas izglītības tēmai. Līga uzdod būtisku jautājumu: “Vai mēs skolā mācāmies sekot līdzi standartiem, vai mēs mācāmies būt veiksmīgi? Tas nav viens un tas pats.” Veiksmīgs cilvēks nav tas, kurš nekad nekrīt, bet tas, kuru sabiedrība prot uztvert kritienā.

Viņa aicina skatīties uz izglītību kā uz vidi, kurā mēs iemācāmies dzīvot – atpazīt depresiju, tikt galā ar zaudējumiem un pieņemt atšķirīgo. “Mēs spēlējam ar tām kārtīm, kas mums ir iedalītas,” saka Līga.  Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai spēles noteikumi būtu taisnīgi pret visiem.Līgas vēlējums ikvienam vecākam un pedagogam ir vienkāršs: “Ieraudzīt nevis problēmu, bet ieraudzīt bērnu.”  Tikai tad, kad mēs spēsim nolikt malā savus pieņēmumus un bailes, mēs patiesi varēsim palīdzēt bērniem ne tikai izdzīvot skolas gadus, bet arī izaugt par laimīgiem un veseliem cilvēkiem.