Jaunais mācību gads ir klāt, bet jautājumi par Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti paliek. Kāpēc, neraugoties uz skolotāju pūlēm, skolēnu sasniegumi stagnē? Vai digitālā transformācija nozīmē tikai jaunu datoru iegādi? Un kāpēc matemātika daudziem joprojām šķiet biedējoša?
Par šiem jautājumiem sarunājas Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore un vadošā pētniece Dace Namsone, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vadītājs Rūdolfs Kalvāns un Inga Akmentiņa-Smildziņa no Vecāku organizācijas mammām un tētiem.
Galvenās problēmas Latvijas izglītībā
- Fragmentāra un īstermiņa attīstība:
- Sistēma darbojas “no projekta uz projektu, no vēlēšanām uz vēlēšanām”, kas noved pie virspusējām pārmaiņām.
- Tiek paņemti skolotāji darba grupās ar labākajiem nodomiem, bet sistēma nespēj ieviest jaunas zināšanas, jo balstās uz indivīdu personīgo pieredzi, nevis pielāgojas mainīgajam laikmetam (piemēram, digitalizācijai).
- Atšķirība starp dokumentiem un realitāti:
- Izglītības attīstības pamatnostādnēs ir “skaisti, moderni, laikam atbilstoši dokumenti”, taču skolu dzīvē pastāv milzīgas atšķirības starp to, kas ir dokumentos un kas notiek dzīvē.
- Inovācijas bieži ienāk skolās, pateicoties atsevišķu cilvēku entuziasmam un motivācijai, nevis sistēmas atbalstam. Sistēma piedāvā unificētus risinājumus, nespējot reaģēt uz lielo vajadzību dažādību.
- Vienota mērķa un izpratnes trūkums:
- Rūdolfs Kalvāns norāda, ka pamatizglītība ir “pienākums”, bet vidējā izglītība ir “iespēja”, nevis “pakalpojums”, lai izvairītos no “klientam vienmēr taisnība” mentalitātes.
- Dace Namsone to precizē kā problēmu, ka “nav skaidrs tas mērķis” – nav vienošanās par to, kādu bērnu mēs vēlamies redzēt pēc katra izglītības posma. Dokumentu sarežģītība un iesaistīto pušu (vecāku, skolu vadības, dažādu posmu) nesaskaņas rada domstarpības.
- Politizācija un laika trūkums dziļām pārmaiņām:
- Rūdolfs Kalvāns uzsver, ka “kvalitāte ir tur, kur ir laiks iedziļināties.” Pārmaiņu dzīves cikls ir neadekvāts, jo ministriju un politiskie cikli ir īsi, radot steigu un neapmierinātību ar lēnu progresu.
- Skolotājiem un skolu direktoriem nav laika iedziļināties, kas noved pie standartizētiem, efektīviem, bet ne vienmēr kvalitatīviem risinājumiem. Skolas ir nogurušas no pastāvīgajām reformām un bieži vien nemaina neko, gaidot nākamo ministru.
- Pārmērīga fokusēšanās uz eksāmenu rezultātiem:
- Lielais spiediens uz centralizēto eksāmenu rezultātiem liek skolotājiem “drilēt” uzdevumus, nevis mācīt bērnus domāt, mācīties patstāvīgi vai iedziļināties.
- Tas rada ilūziju par sasniegumiem, bet augstskolās atklājas, ka studenti nav iemācījušies mācīties vai spriest dziļāk, nespējot būt konkurētspējīgi.
- Skolu vadības profili un stagnācija:
- Pētījumi rāda, ka pastāv četri skolu vadības profili. Daļa vadītāju neielaiž skolās attīstību, saprotot to tikai kā saimniecisko darbību.
- Tas veicina atpalicību, jo sistēma nav gatava reaģēt uz radikālām izmaiņām, piemēram, mākslīgā intelekta ienākšanu.
- Skolotāju trūkums un konkurences neesamība:
- Rūdolfs Kalvāns min, ka pedagoģijas “darba tirgū” nav konkurences, kas ļauj saglabāties status quo un attieksmēm, jo katra nenotikusī mācību stunda rada spriedzi.
- Pedagoģijas “intimitāte” un personificēta pieeja:
- Pedagoģija tiek raksturota kā ļoti intīms un personificēts process, kurā dominē emocijas. Pārāk lielā personifikācija un trauslums profesijā padara pārmaiņas un kritiku grūti uztveramas.
- Saturs nav galvenā problēma:
- Dace Namsone apstrīd uzskatu, ka problēmu cēlonis ir mācību saturs vai programmu garums. Pieredze rāda, ka skolotāji vienmēr māca vairāk nekā dokumentos ierakstīts, un ka satura maiņa pati par sevi neko nemainīs, jo katrs skolotājs to interpretē caur savu personīgo pieredzi.
Iespējamie risinājumi un virzība uz priekšu
- Vienošanās par mērķiem skaidrā valodā: Jāizveido forums, kurā visi iesaistītie varētu vienoties par izglītības mērķiem vieglā un skaidrā valodā.
- Sistēmiskas zināšanu ieviešanas metodes: Jāattīsta veidi, kā jaunās zināšanas ienāk skolās sistēmiski, nevis tikai caur individuālu pieredzi. Kā piemērs tiek minēta jaunā matemātikas metodika 1.-6. klasei.
- Datu analīze atbalstam, nevis ranžēšanai: Valsts līmeņa mērījumi un datu masīvi ir nepieciešami, lai redzētu, kas notiek ar bērniem ilgtermiņā, identificētu grūtības un sniegtu atbalstu, nevis tikai salīdzinātu un ranžētu skolas.
- Prioritāšu noteikšana un dziļāka izstrāde: Jāsamazina vienlaicīgi risināmo jautājumu skaits, ļaujot veikt pārmaiņas līdz galam un kvalitatīvi, izbaudot panākumus.
- Skolu diferenciācija un vecāku izvēles iespējas: Inga Akmentiņa-Smildziņa ierosina izveidot skolu reitingus, kas atspoguļotu to attīstības pieejas (piemēram, eksperimentējošas vs. tradicionālas skolas), ļaujot vecākiem izvēlēties piemērotāko skolu saviem bērniem. Zviedrijas valsts apmaksāto privātskolu piemērs tiek minēts kā modelis, kas veicina konkurenci un dažādību.
Valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekts “Inovatīvi risinājumi kombinētās mācīšanās ieviešanai mācību procesa digitālās transformācijas kontekstā” (VPP-LETONIKA-2021/1-0010)
