Diskusija par mākslīgā intelekta (MI) lomu Latvijas izglītībā sākas ar jautājumu, ko uzdevis kāds skolēns: “Ja visi saka, ka mākslīgais intelekts ir mūsu nākotne un mēs bez tā nekur neiztiksim, tad kāpēc skolā mums par to nemāca un pat neļauj lietot?”. Šis jautājums atklāj plaisu starp tehnoloģiju attīstības ātrumu pasaulē un Latvijas izglītības sistēmas spēju pielāgoties. Lai meklētu atbildes un iezīmētu nākotnes ceļus, diskusijā piedalījās Latvijas Universitātes (LU) eksperti: LU EZTF Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadošais pētnieks Ģirts Burgmanis un LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, profesors Normunds Grūzītis, kā arī “Vecāku organizācijas mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Inerces bremzēta attīstība

Eksperti ir vienisprātis, ka galvenie šķēršļi MI integrācijai skolās ir dziļi iesakņojušies un kompleksi.

Bailes, neziņa un kontroles trūkums: galvenais iemesls, kāpēc skolas nesteidz ieviest MI, ir bailes no jaunā un nezināmā. Skolotājiem un sistēmai kopumā trūkst mehānismu, kā kontrolēt MI izmantošanu un pārbaudīt, vai skolēna darbs ir paša radīts, nevis mākslīgi ģenerēts. Iepriekšējā mācību prakse, kas balstījās uz manuālu teksta radīšanu, kļūst arvien mazāk aktuāla. Šajā situācijā aizliegt šķiet vieglāk, nekā meklēt risinājumus, kā jauno tehnoloģiju jēgpilni integrēt.

Fundamentāls digitālo prasmju trūkums: problēma ir dziļāka par MI – daudzviet skolās joprojām nav pārvarēta pat pirmā digitālās transformācijas fāze. Pētījumi rāda, ka digitālās tehnoloģijas bieži tiek izmantotas nelabprāt un minimāli. Dārgās viedtāfeles kalpo vien kā projektoru ekrāni, un tehnoloģiju izmantošana bieži aprobežojas ar prezentāciju rādīšanu. Skolotāju digitālās prasmes ir cieši saistītas ar skolēnu sniegumu, taču daudzi pedagogi paši jūtas nepārliecināti un nav gatavi eksperimentēt, kļūdīties un mācīties no jauna.

Nepietiekama tehnoloģiskā infrastruktūra: lai gan skolas ir aprīkotas ar datoriem un planšetēm, reālā infrastruktūra bieži vien nav gatava pilnvērtīgai digitālai apmācībai. Diskusijā tika minēts konkrēts piemērs, kur skolā interneta tīkla jauda ļauj vienlaicīgi pieslēgties tikai 30-40 skolēniem. Tas padara neiespējamu pat digitālu testu norisi vairākām klasēm vienlaikus, nemaz nerunājot par MI rīku plašu izmantošanu mācību stundās. Nopirkt datoru nenozīmē, ka skola ir digitalizēta.

Novecojušas mācību programmas: datorikas stundās skolēni gadiem ilgi mācās vienas un tās pašas programmas, nevis apgūst tehnoloģiju praktisku un starpdisciplināru pielietojumu. Piemēram, Excel apguve datorikā bieži ir atrauta no tā praktiskās izmantošanas ģeogrāfijā vai matemātikā, kur šīs prasmes būtu reāli jāpielieto.

Mākslīgā Intelekta potenciāls

Neraugoties uz izaicinājumiem, eksperti uzsver milzīgo potenciālu, ko MI var ienest izglītībā, ja to izmanto pārdomāti.

Skolotāja palīgs un laika resurss

MI var kļūt par nenovērtējamu “kritisko draugu” skolotājam. Tas var palīdzēt:

  • Diferencēt uzdevumus: MI spēj ātri pielāgot uzdevumus dažādiem skolēnu spēju līmeņiem – gan tiem, kam nepieciešams papildu atbalsts, gan talantīgajiem skolēniem, kuriem vajadzīgi sarežģītāki izaicinājumi.
  • Analizēt uzdevumu sarežģītību: Izmantojot pedagoģiskās taksonomijas, piemēram, SOLO, MI var palīdzēt skolotājam novērtēt, vai uzdevums prasa tikai zināšanu reproducēšanu vai arī augstāka līmeņa analītiskās prasmes, un sniegt pamatojumu savam vērtējumam.
  • Bagātināt stundu saturu: Gatavojoties stundai, skolotājs var “apspriesties” ar MI, lai atrastu jaunus piemērus, interesantus jautājumus vai atšķirīgas perspektīvas, kā pasniegt mācību vielu, tādējādi veicinot skolēnu izpratni un iesaisti.
  • Ietaupīt laiku: Automatizējot rutīnas darbus, MI atbrīvo skolotāja laiku, ko var veltīt daudz būtiskākām lietām – diskusijām ar skolēniem, individuālam atbalstam un dziļākas izpratnes veidošanai klasē.

Pāreja uz pašvadītu un kombinētu mācīšanos

MI veicina pašvadītu mācīšanos – prasmi, kas būs vitāli svarīga nākotnes darba tirgū, kur profesijas mainīsies un būs jāmācās visa mūža garumā. Tehnoloģijas paver ceļu uz kombinētām mācībām, kur teorētisko vielu skolēni var apgūt patstāvīgi attālināti, bet klātienes laiku veltīt diskusijām, debašu, analīzei un kritiskās domāšanas attīstīšanai. Šāds modelis varētu būt arī daļējs risinājums skolotāju trūkumam valstī.

Mācīšanās analītika

Starptautiskā pieredze, piemēram, Norvēģijā, rāda, ka MI var tikt izmantots, lai veidotu mācīšanās analītikas sistēmas. Analizējot datus par skolēnu sekmēm, aktivitāti un citiem faktoriem, sistēma var prognozēt sagaidāmo sniegumu un laikus identificēt riskus, ļaujot pedagogiem sniegt mērķētu atbalstu.

Riski un kritiskā domāšana 

Eksperti brīdina, ka pārmērīga vai nekritiska paļaušanās uz MI var būt bīstama. Pastāv risks “pazaudēt savu kompasu” un sākt pieņemt skaisti formulētu, bet nepatiesu vai neobjektīvu informāciju par absolūtu patiesību.

  • Neprecizitāte un “halucinācijas”: MI mēdz būt neprecīzs. Diskusijā tika minēts piemērs, kur MI, risinot ģeogrāfijas eksāmena uzdevumu, sniedza gandrīz perfektu atbildi, izņemot vienu mazu, bet kritisku kļūdu, kas visu atbildi padarīja nepareizu.
  • Aizspriedumi un objektivitātes trūkums: MI atbildes sociālajās zinātnēs, vēsturē vai politikā var būt neobjektīvas, atkarībā no datiem, ar kuriem tas ir apmācīts. Tāpēc ir absolūti nepieciešams skolotājs kā eksperts, kurš spēj šo informāciju filtrēt.
  • Izpratnes trūkums par darbības principiem: Svarīgi ir saprast, ka MI nevis “atrod” informāciju, bet gan ģenerē tekstu, balstoties uz varbūtībām, izvēloties nākamo ticamāko vārda daļiņu. Tā “zināšanas” ir statiskas un atkarīgas no apmācības brīdī pieejamās informācijas.

Tieši šo risku dēļ galvenais uzsvars izglītībā ir jāliek nevis uz faktu iekalšanu, bet uz kritisko domāšanu – spēju analizēt, izvērtēt un pārbaudīt jebkuru informāciju, tostarp MI sniegto.

No vēlmes uz rīcību

Lai pārvarētu esošo stagnāciju, eksperti iezīmē vairākus konkrētus soļus:

  1. Mentoru sistēmas izveide: Viens no svarīgākajiem ieteikumiem ir radīt mentoru jeb “digitālo metodiķu” sistēmu skolās. Tie varētu būt IT skolotāji vai citi tehnoloģijās zinoši speciālisti, kas palīdzētu saviem kolēģiem izveidot “ceļa kartes” tehnoloģiju jēgpilnai integrēšanai savā mācību priekšmetā.
  1. Mērķtiecīgs atbalsts skolotājiem: Ar standarta kursiem vien nepietiks. Ir nepieciešams maksimāls, personalizēts atbalsts, kas iedrošina skolotājus mēģināt un apgūt jaunās tehnoloģijas. Pudeles kakla efekts izglītības inovācijās gandrīz vienmēr ir skolotājs, tādēļ tieši viņam nepieciešams vislielākais atbalsts.
  1. Vecāku iesaiste: Arī vecākiem ir jāiesaistās, mācoties kopā ar bērniem un nebaidoties no jaunajām tehnoloģijām. Galvenais nosacījums – vienmēr saglabāt kritisku skatījumu uz rezultātu un nepieņemt to par absolūtu patiesību.
  1. Drosme mainīties: Izglītības sistēmai ir nepieciešama drosme “izkāpt no vecajām kurpēm” un radikāli mainīt mācību pieejas. Labā ziņa ir tā, ka gan politikas veidotāju, gan izglītības sistēmas līmenī ir vēlme un motivācija virzīties uz priekšu. Svarīgākais ir neapstāties šajā vēlmju posmā.

Noslēgumā eksperti uzsver – skolotājs joprojām ir un paliks centrālā figūra mācību procesā. Tieši skolotājs “sēž pie pogām” un pieņem lēmumu, ko un kā izmantot. Mākslīgais intelekts nav aizstājējs, bet gan ārkārtīgi spēcīgs rīks, ar kuru ir jāiemācās prasmīgi “sarunāties”. Un tieši šī prasme – uzdot pareizos jautājumus, kritiski analizēt atbildes un izmantot tehnoloģijas kā domāšanu veicinošu, nevis aizstājošu instrumentu – ir viena no svarīgākajām, kas jāapgūst gan skolēniem, gan skolotājiem ceļā uz nākotnes izglītību.

Valsts pētījumu programmas “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai” projekts “Inovatīvi risinājumi kombinētās mācīšanās ieviešanai mācību procesa digitālās transformācijas kontekstā” (VPP-LETONIKA-2021/1-0010)