Konflikts darbā nav nekas neparasts. Mums var nepatikt kolēģis, mēs varam sastrīdēties par projektu vai saņemt pamatotu kritiku no vadītāja. Taču ir situācijas, kas pārsniedz ikdienišķu domstarpību robežas un pārtop par psiholoģisku teroru. To sauc par mobingu. Tā ir sistemātiska un ilgstoša negatīva darbība, ko pret vienu cilvēku vērš cits kolēģis vai vesela grupa, ar mērķi viņu pazemot, iebiedēt vai izstumt no kolektīva.

Vecāku organizācijas podkāstā klīniskais psihologs Edmunds Vanags un Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa apspriež tēmu, kas ir ļoti izplatīta darba vidē Latvijā. 

Latvijas kultūrā šī parādība nereti ir tik dziļi iesakņojusies, ka mēs to esam sākuši normalizēt. Pieņemam, ka pazobojošas piezīmes, nievājoša attieksme vai pat nepamatota algas samazināšana ir “normāla” darba vides sastāvdaļa, kas vienkārši jāpacieš. Bet pie psiholoģiskas vardarbības pierast nevar. Agrāk vai vēlāk tā atstāj dziļas, neredzamas rētas upura mentālajā un pat fiziskajā veselībā.

Kā jūtas Latvija darbā? Aizpildi aptauju un palīdzi atklāt neredzamās rētas darba vidē

Kas nav mobings?

Ir būtiski atšķirt mobingu no citām nepatīkamām, bet normālām darba dzīves situācijām. Par mobingu nevar uzskatīt:

  • Vienreizēju incidentu vai asu vārdu apmaiņu.
  • Normālu darba strīdu vai diskusiju, pat ja tā ir karsta.
  • Pamatotu un konstruktīvu kritiku, kas vērsta uz darba snieguma uzlabošanu, pat ja to ir nepatīkami dzirdēt.
  • Organizatoriskas izmaiņas, piemēram, reorganizāciju vai amatu struktūras maiņu, kas var personīgi ietekmēt darbinieku, bet nav vērsta pret viņu kā indivīdu.

Atslēgas vārdi, kas definē mobingu, ir sistemātiskums un ilgstošs laiks. Tas nav vienas dienas jautājums; tas var ilgt mēnešiem un pat gadiem.

Kā atpazīt mobinga pazīmes?

Mobings bieži sākas nemanāmi, pat “nejauši”. Iespējams, kolektīvā ienāk jauns darbinieks, kurš kaut kādā veidā atšķiras – ar savu vecumu, dzimumu, izskatu, politiskajiem uzskatiem vai pat tikai ar to, ka ir centīgāks vai viņam labāk veicas. Sākotnējie joki un izcelšana ar laiku var pārvērsties par apzinātām, pazemojošām darbībām.

Galvenās pazīmes, kas var liecināt par mobingu, ir vairākas:

  • Nepamatota kritika: Jūs pastāvīgi saņemat kritiku par darbu, kurai nav nekādu argumentu vai pamatojuma.
  • Informācijas slēpšana: No jums tiek apzināti slēpta darbam nepieciešama informācija, lai jūs sliktāk veiktu savus pienākumus un būtu iemesls jūs kritizēt.
  • Sociālā izolācija: Tā var būt klaja ignorēšana, nesveicināšanās (vai demonstratīvi nievājoša sveicināšanās), neaicināšana uz kopīgiem pasākumiem vai pat pusdienām.
  • Ķircināšana un zobošanās: Joki, kas sen pārkāpuši labas gaumes robežu un liek jums justies slikti.
  • Publiska pazemošana: Sapulcēs vai citu kolēģu priekšā pret jums tiek pacelta balss, jūsu idejas tiek noniecinātas vai jūs tiekat publiski kaunināts.
  • Baumas un tenkas: Par jums tiek izplatīta nepatiesa vai negatīva informācija.
  • Diskriminācija: Jūs esat vienīgais, kuram netiek piešķirta prēmija, vai arī jūs nepamatoti pazemina amatā.
  • Personīgās dzīves aizskaršana: Kolēģi izsmej vai negatīvi komentē jūsu privāto dzīvi, ģimenes attiecības vai izskatu.

Interesanti, ka mobings visbiežāk notiek grupā un publiski. Taču, satiekot kādu no pāridarītājiem divatā, viņa attieksme var būt normāla vai pat draudzīga. Tas upuri mulsina vēl vairāk, liekot domāt, ka pie vainas ir viņš pats.

Upura psiholoģija: kāpēc es neaizeju?

Daudzi mobinga upuri gadiem ilgi strādā toksiskajā vidē un darbu nemaina. No malas bieži šķiet nesaprotami – kāpēc tu to pieciet? Taču aiziešana nav tik vienkārša. Līdzīgi kā bērns, kurš piedzīvo bulingu skolā, nevar vienkārši “nomainīt skolu”, arī pieaugušajam ir šķēršļi. Tās var būt bailes pazaudēt stabilitāti, neatrast citu līdzvērtīgu darbu vai nonākt zemākā amatā un atalgojuma līmenī.

Taču galvenais iemesls bieži ir psiholoģisks. Ilgstoši atrodoties pazemojumā, cilvēks sāk noticēt tam, ko viņam saka. Viņa pašapziņa tiek sistemātiski grauta, līdz viņš sāk justies nevērtīgs un vainīgs. Viņam tiek iestāstīts, ka viņš “neiederās” vai “pats ir vainīgs”, un viņš sāk tam ticēt, zaudējot spēku un pārliecību meklēt ko labāku.

Turklāt upuris bieži ir viens pret vairākumu. Organizācijās nereti trūkst efektīvu ziņošanas mehānismu. Pie kā vērsties, ja personāldaļas vadītājs pats ir iesaistīts mobingā vai tiešais priekšnieks ir “malā stāvētājs”, kurš tikai nosaka: “Ko tu cepies, beidz lekties un strādā”? Apzinoties savu bezspēcību, cilvēks samierinās un cenšas vienkārši “izdzīvot”.

Uzņēmuma cena: cik maksā mobings?

Vadītājiem, kuri ignorē mobingu savā organizācijā, ir jāsaprot, ka tā nav tikai “darbinieku attiecību problēma”. Tā ir problēma, kas tieši ietekmē uzņēmuma finanšu rādītājus.

Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka darbinieku labbūtība ir tieši saistīta ar produktivitāti. Darbinieks, kurš piedzīvo mobingu, neizbēgami sāk ciest no veselības problēmām – stresa, trauksmes, depresijas, kas noved pie somatiskām saslimšanām.

Tas nozīmē, ka šis darbinieks:

  • Biežāk slimo un izmanto slimības lapas.
  • Esot darbā, ir mazāk efektīvs un produktīvs.
  • Biežāk maina darba vietas.

Organizācijai tas rada milzīgas papildu izmaksas: pastāvīga jaunu darbinieku meklēšana, piesaiste un apmācīšana. Nemaz nerunājot par reputācijas riskiem. Lielas organizācijas budžetā tie var būt daudzi miljoni, kas tiek iztērēti sekām, kuras varēja novērst.

Vai pāridarītājs apzinās, ko dara?

Viens no sarežģītākajiem šīs parādības aspektiem ir tas, ka ne tikai upuris ilgi neapzinās notiekošo, bet bieži vien arī paši mobingotāji neapjauš savas rīcības nopietnību.

Kad process ir ilgstošs, bieži tiek aizmirsts, kā viss sākās. Pāridarītāji sāk racionalizēt savu uzvedību, meklējot attaisnojumus – “viņš mums traucē”, “viņš ir dīvains”, “kolektīvs palika sliktāks, kopš viņš atnāca”. Ir ļoti grūti atzīt, ka tu kopā ar kolēģiem esi padarījis cita cilvēka dzīvi par elli. Tāpēc pāridarītāji bieži mēģina novelt vainu viens uz otru vai uz pašu upuri, un neapzinās savas rīcības sekas, kamēr vien upuris skaļi nepasaka, ka cieš.

Ko darīt? Ceļš uz veselīgāku darba vidi

Mobingu nevar izskaust ar vienu likumu vai rīkojumu, jo tas ir dziļi iesakņojies kultūrā. Taču pirmais solis ir apzināšanās un skaidru robežu novilkšana.

Organizācijām ir vitāli svarīgi ieviest ētikas kodeksus, kuros skaidri definēts, kas ir un kas nav pieņemama rīcība. Ir jābūt skaidrai un, galvenais, drošai ziņošanas kārtībai, lai upuris, ziņojot par problēmu, neciestu vēl vairāk.

Ja esat nonācis mobinga upura lomā, pirmais solis ir pārtraukt klusēšanu. Mēģiniet aprunāties ar kādu, kurš nav iesaistīts situācijā un kam uzticaties – tas var būt kolēģis no citas nodaļas, draugs vai ģimenes loceklis, lai gūtu skatu no malas. Varat vērsties pēc konsultācijas Valsts darba inspekcijā vai Tiesībsarga birojā. Arī saruna ar psihologu vai psihoterapeitu var palīdzēt stiprināt sevi un saprast, kā rīkoties tālāk.

Latvijā trūkst nacionāla mēroga datu par mobinga izplatību pieaugušo vidū. Tikai tad, kad mēs apzināsimies problēmas patieso apjomu, mēs varēsim sākt veidot konkrētus ieteikumus un mainīt darba kultūru. Mobings plaukst klusumā un normalizācijā. Ir pienācis laiks ieraudzīt šīs neredzamās rētas un sākt tās dziedēt.