Vecāku organizācija aicināja uz sarunu improvizācijas teātra aktieri, mediju personību Kasparu Breidaku un viņa sievu, aktiera meistarības skolotāju Zani Breidaku, lai dalītos pieredzē par meitas Amēlijas audzināšanu, kas jau sasniegusi sešu gadu vecumu. Sarunā pārdomas par laika ritējumu, bērna attīstību, vecāku lomu un izaicinājumiem mūsdienu ģimenē. Sarunu vada Ella Karele no Vecāku organizācijas.

Laiks un mirkļa vērtība

Uz jautājumu par to, kā paskrējuši pirmie seši gadi, Kaspars Breidaks atzīst, ka sākotnēji citi vecāki viņu brīdinājuši, ka pirmie divi gadi paskries nemanot, taču tagad viņš sapratis, ka “laika tajā nākotnē nav vispār”. Viņš norāda, ka bērnība ir tik intensīva, bagātīga, piepildīta un mainīga, ka skatīšanās tālā nākotnē un fantazēšana par bērna dzīvi nav ikdienas kārtībā. Tēvs atzīst, ka, apskatot bildes no meitas dažādiem vecumiem, brīžiem ir sajūta, ka bērns jāiepazīst no jauna. Zane piekrīt, ka atpakaļskatīšanās nenotiek, jo “tas mirklis šeit un tagad ir tik piepildošs, radošs un foršs”.

Lielā meita un attīstības brīži

Abi vecāki ir pamanījuši, ka Amēlija jau ir liela meita. Zane uzsver, ka meita ir liela jau vairākus gadus ar savu loģisko domāšanu un asprātību, kā arī ātru attīstību, tostarp lasītprasmi. Kaspars apraksta brīžus, kad sarunā ar viņu pretī jūt savu vienaudzi vai pat vēl viedāku cilvēku. Viņš min zīmīgu epizodi pēc batutu parka apmeklējuma, kad, jau tuvojoties snaudienam, meita pēkšņi jautājusi: “Tēti, kā tev liekas? Tu esi sirsnīgs?” Arī intervētāja dalījās ar līdzīgu pieredzi, kad meita trīs gadu vecumā uzdevusi jautājumu par pirmā cilvēka rašanos, liekot apstāties aiz pārsteiguma. Šie ir brīži, kad gribas “satvert un vilkt ārā” viedumu, taču Kaspars uzsver, ka “viņas mākslīgi nevar nemaz izveidot”.

Izaicinājumi un mācīšanās caur pieredzi

Breidaki atzīst, ka nekas nav bijis tieši tā, kā iecerēts vai izsapņots, un tieši tas, Kaspara ieskatā, ir visvairāk bagātinošais. Audzināšana ir kā saskarsme ar situāciju, pēc kuras seko mācīšanās. Kaspars uzsver, ka ar bērnu nav iespējams noslēpt savu īsto cilvēcisko dabu, tāpēc viņš raugās uz sevi un Zani kā uz “diviem krastiem upei” – reizēm mierīgiem un harmoniskiem, reizēm bangojošiem un katram turot savu krastu.

Kaspars atzīst, ka apbrīno Zani par viņas spēju būt “ļoti organisks krasts, kurš mainās” un gatavs paiet pretī. Zane savukārt norāda, ka ir nepieciešams līdzsvars starp plūdumu un disciplīnu. Viņa atzīst savu lielo empātiju un iejušanās spējas, kas ļauj paredzēt situāciju eskalāciju un izvēlēties mierīgākus risinājumus, pat ja tas nozīmē, ka “dažreiz ir labi arī izraudāties”.

Kaspars atzīst, ka bērns ir mainījis viņa viedokli par citu vecāku rīcību. Agrāk viņš līdzpārdzīvoja katrai raudošai “dvēselītei” veikalā un domāja, ka vecāki varētu pacensties vairāk. Tagad, esot vecāku lomā, viņš saprot, ka “vecāki dara tik, cik viņi var izdarīt” un bieži vien situācijas ir ārpus kontroles. 

Zane uzsver, ka katra ģimene zina labāk, kas strādā ar viņu bērniem, un Amēlijai nestrādā strikta runāšana un likšana rāmjos, jo tas viņu vēl vairāk satrauc, lai gan citām ģimenēm konkrēti noteikumi var palīdzēt. “Nekritizēsim citus. Viņi labāk zina, kas strādā viņu ģimenē,” rezumē Zane.

Robežu nospraušana un atšķirības audzināšanā

Robežu nospraušanā Zanei ir “švakāk” un viņa bieži vien ir gatava piekāpties, ja bērns nejūtas labi, piemēram, nepalaižot uz dārziņu vai izņemot ātrāk. Kaspars šajos jautājumos jūtas stingrāks, taču atzīst, ka sievas sirdsgudrība reizēm nāk par labu, jo bērns jūtas citā līmenī un atslodze var palīdzēt atgūties. Kaspars uzskata, ka vērtība slēpjas tajā, ka abi vecāki nav vienādi. Tāpat viņš vērtē bērna laiku ar vecvecākiem, jo viņi “necenšas uz būt tādi kā mēs”, kas padara bērnu elastīgāku. 

Tradīcijas un brīnuma uzturēšana

Runājot par ģimenes tradīcijām, Breidaki atzīst, ka ir ļoti svarīgi uzturēt Ziemassvētku brīnumu ar rūķiem un Ziemassvētku vecīti. Kaspars norāda, ka pat ja viņš netic “fiziskai personai”, viņš tic procesam, kurā bērns piedomā par uzvedību un kārtību, un pats galvenais – spēj izvēlēties, kad raksta vēstuli. Viņš min gadījumu, kad bērnudārzā bija atbildīgs par Ziemassvētku brīnuma sarīkošanu, taču Amēlija bija vienīgais bērns, kurš no sabīšanās nepiegāja Ziemassvētku vecītim. No citām tradīcijām ģimene ļoti patīk svinēt Līgo svētkus, kad sanāk kopā ar abām ģimenēm.

“Pati” un pacietības mācīšanās

Vecāki ir pamanījuši brīžus, kad Amēlija saka: “Es šito izdarīšu pati, tu vari pastāvēt malā.” Zane atzīst, ka ir “helikoptera mamma”, kura grib visu izdarīt un apčubināt, taču meita viņai “skaidrā veidā ir pateikusi, ka stop, man paši to nevajag”, piemēram, slēpojot. Lielās izaugsmes brīži notiek klusiņām – “kad viņi iet pati pēkšņi un bez nekādas ķīvēšanās, zobus tīrīt un nomazgāties”. Kaspars min gadījumu, kad meita sagaidīja viņus ar vakariņām. Kaspars secina, ka “izaicinošā lieta mums ir pacietība atkal no jauna mācīties”. Lai bērns varētu darīt pats, kas sākumā prasa ilgāku laiku, vecākiem ir “gudra plānošana” un jānāk laicīgāk.

Sabiedriskā loma un grūtie jautājumi

Kaspars atzīst, ka viņa publiskā darbība meitu vispār neinteresē. Amēlija nepievērš uzmanību “glazūras pasaulei”. Svarīgs jautājums meitai ir, “ko tu atnesīsi mājās?” un “kas būs tāds, ko mēs kopīgi varam piedzīvot?”. Vienīgais izņēmums ir Zanes aprakstītais “elks” – grupas “Sudden Lights” solists Andrejs, kuru tētis, strādājot radio, varētu palūgt viņu pasveicināt. 

Runājot par grūtajām tēmām, Kaspars min divus piemērus: “dažu labu vārdu atnešana mājās” un dalīšanās jautājums dārziņā, kurā viņi cenšas iedot plašāku bildi, mācot par došanu un godīgumu. Viņš uzsver, ka bērns vēro, kā vecāki paši rīkojas – vai paceļ uz ielas nomestu papīru, vai palīdz lūdzējam. Vēl viens temats ir godīgums spēlēs, jo Amēlijai ir posms, kad viņa visu laiku grib uzvarēt. Kaspars māca viņai, ka ir interesantāk pacīnīties un izcīnīt uzvaru, kā arī uzsver, ka godīgums ir svarīgs arī tad, “kad uz tevi neskatās neviens”.

Zane piebilst, ka daudz runā par emocijām, cenšoties tās skaidrot un saukt vārdā, lai meita pati tās atpazīst un tiek ar tām galā.

Zelta vārdi vecākiem

Kaspars Breidaks noslēgumā pauž savus “zelta vārdus” visiem vecākiem: “Es domāju, ka jūs jau esat labākie vecāki saviem bērniem.” Viņš aicina “neizmirstiet viens otru uzmundrināt un izcelt tās lietas, ko jūs pamana otrā, to, ko jūs apbrīnojat”, jo to nav viegli izdarīt. Tāpat viņš atgādina “atzīt, ka mēs neesam un nebūsim vienādi. Tas ir OK”. Aicinājums ir samierināties ar to un attīstīt savas stiprās puses, veidojot “drošu vidi”, kurā bērnam attīstīties. Mērķis ir “dragāt pēc sapņiem”. Zane piekrīt – “Komplementēsim un mīlēsim.”