Pēdējā laikā Latvijas vecāku kopienās ir jūtams satraukums. Sociālajos tīklos un privātās sarunās cirkulē brīdinājumi – “vecākiem laiks mosties”, “jāpauž sava balss”. Bažu pamatā ir Izglītības ministrijas virzītie grozījumi Izglītības likumā, kas sabiedrībā radījuši priekšstatu par drīzu klašu pārpildīšanu, kur skolēnu skaits varētu sasniegt pat 30 vai 40 bērnus, kā arī par apdraudējumu privāto skolu pastāvēšanai. Lai skaidrotu, kas notiek patiesībā, Vecāku organizācija uz savu raidījumu aicināja Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktoru Rūdolfu Kalvānu un Nelliju Repinu, Latvijas Autisma apvienības brīvprātīgo. Ar ekspertiem sarunājās Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Mīts par četrdesmit bērniem klasē

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) steidz kliedēt mītus par “lielajām klasēm”. Jaunie likuma grozījumi patiesībā ir “rāmja” dokuments – tie deleģē Ministru kabinetam tiesības noteikt kvantitatīvos kritērijus un jauno finansēšanas modeli, neminot konkrētus skaitļus pašā likumā. Satraukumu radījušais skaitlis “40” izrādījies komunikācijas pārpratums.

IZM skaidro, ka finansēšanas modelis tiek būvēts, balstoties uz klašu grupām (piemēram, 4.-6. klase), nevis atsevišķām klasēm. Ja pašvaldība, piemēram, Rīga, nosaka, ka klašu grupā jābūt vismaz 120 bērniem, tas nozīmē 120 bērnu kopā 4.-6.klašu grupā. Tāpat tas nenozīmē 40 bērnus 4. klasē, 40 – 5. klasē un 40 – 6.klasē. Katrai grupai var veidot paralēlklases. Rūdolfs Kalvāns sarunā norāda, ka optimālais skolēnu skaits klasē, saskaņā ar OECD rekomendācijām, svārstās ap 20–22 skolēniem.

Ministrijas mērķis ir resursu efektivizācija. Lielākas skolas (jeb skolas ar pietiekamu bērnu skaitu) spēj nodrošināt labāk atalgotus pedagogus, modernākus mācību līdzekļus un plašāku atbalsta personālu. Iecere ir mazināt nevienlīdzību, lai pašvaldību skolas spētu piedāvāt tikpat kvalitatīvu pakalpojumu kā privātais sektors, tādējādi mazinot “šķēres” starp dažādu sociālo slāņu iespējām.

Privātskolas: “luksusa prece” vai glābiņš no sistēmas?

Tomēr diskusija par kvantitāti neizbēgami noved pie jautājuma par kvalitāti un izvēles brīvību. Latvijas Autisma apvienības dati liecina: tikai aptuveni 25% privātskolu audzēkņu nāk no turīgām ģimenēm, kuras principā neizskata valsts izglītību kā opciju. Pārējie 75% ir “bēgļi” no pašvaldību sistēmas. Tie ir bērni un ģimenes, kas saskārušies ar atbalsta trūkumu, neizpratni vai nespēju iekļauties standartizētajā vidē, un privātā skola viņiem ir kļuvusi par vienīgo izeju, nevis statusa simbolu.

Bažas zināmā mērā  ir pamatotas – ja valsts politika apgrūtinās privāto skolu darbību vai samazinās līdzfinansējumu, spiežot bērnus atgriezties pašvaldību skolās, sistēma var nebūt gatava viņus uzņemt. Kvalitāte un kvantitāte ne vienmēr ir liekamas vienādības zīmē, un mehāniska bērnu pārcelšana uz “resursu ziņā efektīvākām” lielajām skolām var radīt katastrofālas sekas bērniem ar emocionālām vai mācīšanās grūtībām.

Iekļaujošās izglītības “Ahileja papēdis”

Visspilgtāk sistēmas nepilnības izgaismojas, runājot par bērniem ar speciālām vajadzībām (piemēram, autismu vai UDHS). Lai gan “uz papīra” Latvija virzās uz iekļaujošu izglītību, realitāte Rīgas skolās mēdz būt cita.

Kritiska problēma ir speciālās izglītības programmu (kods 56) pieejamība. Divās trešdaļās Rīgas skolu šī programma nemaz nav akreditēta. Tas nozīmē, ka bērns, kuram pedagoģiski medicīniskā komisija (PMK) noteikusi vajadzību pēc šīs programmas, juridiski nevar mācīties savā mikrorajona skolā, ja tai nav attiecīgās licences.

Ministrijas arguments, ka “Rīga ir viens veselums” un bērni var izmantot sabiedrisko transportu, saduras ar ģimeņu ikdienas loģistiku un bērnu spējām. Situācija, kurā bērnam no Bolderājas jādodas uz skolu Juglā, mainot divus transportus, nav uzskatāma par iekļaujošu. Turklāt ir bērni ar speciālām vajadzībām, kas nespēj patstāvīgi veikt šādus ceļojumus. Tas rada paradoksālu situāciju: sistēma, kas teorētiski paredzēta atbalstam, praktiski rada nopietnus šķēršļus.

Bailes no diagnozes un birokrātiskais slazds

Šī sistēmiskā nesakārtotība ir radījusi vēl vienu bīstamu blakusparādību – vecāku bailes no oficiāla atbalsta meklēšanas. Pastāv reāli gadījumi, kad vecāki apzināti izvairās no pedagoģiski medicīniskās komisijas, jo baidās zaudēt vietu esošajā izglītības iestādē, informē Nellija Repina.

Piemēram, ja bērns apmeklē bērnudārzu vai skolu, kurai nav speciālās programmas licences, un komisija bērnam piešķir attiecīgo kodu, iestādei var būt juridisks pamats (vai iegansts) līgumu lauzt, jo tā “nevar nodrošināt atbilstošu programmu”. Tā vietā, lai komisijas atzinums kalpotu kā instruments papildu finansējuma un atbalsta personāla piesaistei, tas kļūst par iemeslu izslēgšanai. Rezultātā bērni paliek vispārējā plūsmā bez palīgiem un atbalsta, bet skolas un statistikas veidotāji pat nenojauš par patieso bērnu ar speciālām vajadzībām skaitu klasēs.

Ministrija norāda, ka šādās situācijās vidutājam vajadzētu būt Izglītības pārvaldei, kas neitrāli risinātu konfliktus un skaidrotu tiesības, jo šādi notikt nedrīkstētu.

Secinājumi: dialoga nepieciešamība

Lai gan mērķis par resursu efektīvu izmantošanu un pedagogu algu celšanu ir pareizs, reformas ieviešana nedrīkst notikt uz bērnu labklājības rēķina. “Mēs nevaram atļauties zaudēt paaudzi,” uzsver nevalstiskās organizācijas. Katrs bērns, kurš tiek izstumts no sistēmas vai nesaņem atbalstu, ir zaudējums valstij ilgtermiņā.

Šobrīd plaisa starp politikas veidotājiem un ģimenēm ir pārāk liela. IZM pārstāvis aicina uz konstruktīvām sarunām klātienē, nevis emociju vētru sociālajos tīklos, savukārt vecāki sagaida, lai reforma sāktos nevis ar Excel tabulām, bet ar reālās dzīves situāciju izpratni – lai bērns ratiņkrēslā vai ar autisma spektra traucējumiem būtu tikpat gaidīts savā piemājas skolā kā jebkurš cits. Kamēr “nauda seko skolēnam” modelis nespēs nodrošināt, ka atbalsts tiešām sasniedz skolēnu – neatkarīgi no tā, vai viņš mācās mazā privātskolā vai lielā valsts ģimnāzijā –, satraukums vecāku vidū nemazināsies.

Īsumā par sarunu:

1. Izglītības likuma grozījumu būtība un mērķis:

  • Likumprojekta mērķis: Deleģēt Ministru kabinetam noteikt kvantitatīvos kritērijus izglītības iestādēm un dot zaļo gaismu jaunam finansēšanas modelim.
  • Pamatizglītības prioritāte: Līdz šim Ministru kabinets varēja ietekmēt vidusskolas kritērijus, bet pamatizglītība vienmēr bija politisks tabu. Tagad deleģējums attiecas arī uz pamatizglītību (1.-9. klase).
  • Detaļu iekļaušana: Detalizēti kritēriji (skolu tīkla, finansējuma sadales, privāto skolu finansēšanas kārtība) tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumos, nevis likumā, jo likuma struktūra un gars neparedz tik sīkas detaļas.
  • Jaunais finansēšanas modelis: Paredz divu veidu finansēšanu – 1.-9. klasēm un 10.-12. klasēm. Pirmsskolas izglītība netiek skarta. Modelis runā par klašu grupām (1.-3., 4.-6., 7.-9. un 10.-12. klase kā komplekts).

2. Skolēnu skaita pārpratumi (“40 bērni klasē”):

  • Maldīgs priekšstats: Publiskajā telpā cirkulējošais skaitlis “40 bērni klasē” ir maldīgs. Tas izriet no, piemēram, Rīgas noteiktajiem minimālajiem skolēnu skaitiem klašu grupās (piemēram, 4.-6. klasei kopā 120 skolēni, tomēr katru klasi var dalīt paralēlklasēs).

3. Privāto skolu loma un finansējums:

  • Konkurences veicināšana: Tiek uzsvērts privāto skolu potenciāls veicināt konkurenci izglītības nozarē. OECD dati liecina, ka Latvijā ir salīdzinoši maz privāto skolu un tām tiek piešķirts mazāks līdzfinansējums nekā citās Eiropas Savienības valstīs.
  • Vecāku izvēle: 75% privāto skolu skolēnu ir tur nonākuši, jo pašvaldību skolās trūkst atbalsta mehānismu. Ierobežojot privātās skolas, netiek risinātas pašvaldību skolu kvalitātes problēmas.
  • Valsts līdzfinansējums: Likumprojekts nemazina privātās izglītības iespējas, bet nosaka jaunus valsts līdzfinansējuma noteikumus. Proporcionālais finansējums 1.-9. klasēm paliks.
  • Mērķis – plaisas mazināšana: Ministrijas mērķis ir mazināt plaisu starp pašvaldību un privāto skolu kvalitāti, uzlabojot pašvaldību skolas ar atbalsta personālu, akreditācijas izmaiņām un vadības modeļiem. Tomēr tas ir ilgtermiņa process.

4. Bērni ar speciālām vajadzībām:

  • Programmu pieejamība Rīgā: Rīgā speciālās izglītības programma ir akreditēta tikai vienā trešdaļā skolu. Tas nozīmē, ka daudziem bērniem, kuriem šī programma ir nepieciešama, nav iespējas mācīties savā mikrorajonā – pēc iespējas tuvāk mājām.
  • Vecāku bažas par komisijām: Vecāki bieži baidās sūtīt bērnu uz pedagoģiski medicīnisko komisiju, lai saņemtu speciālās izglītības programmu, jo pirmsskolas vai skolas var likt bērnam mainīt iestādi, ja konkrētā programma nav akreditēta.
  • Risinājums: Ministrija uzskata, ka, ja bērns ir uzņemts skolā, skolai ir jānodrošina atbalsts. Konflikta gadījumā jāiesaista izglītības pārvalde kā neitrāls un kompetents starpnieks, kas izskaidros vecākiem tiesības un pienākumus.
  • Informētības trūkums: Trūkst adekvātas informācijas un valstiskā līmenī nav pietiekami skaidra un uzticama avota, kur vecāki varētu vērsties ar jautājumiem.