Būt mammai – sabiedrībā tas bieži tiek pasniegts kā nebeidzams laimes, pasteļtoņu un harmonijas piepildīts laiks. Taču realitāte nereti ir citāda. Tā ir transformācija, kas prasa spēku, asaras un drosmi atzīt, ka dažbrīd viss brūk un jūk. TV personība un pasākumu producente Kristīne Stakena savā jaunajā dzejas grāmatā “Šis nav mans žanrs” drosmīgi novelk priekškaru “ideālajai mātes lomai”, piedāvājot sievietēm vissvarīgāko dāvanu – atļauju justies tieši tā, kā viņas jūtas.

Sarunā ar “Vecāku organizāciju” Kristīne atklāti dalās par grāmatas tapšanu, pēcdzemdību emocijām un to, kāpēc dažreiz vislielākā mīlestība pret sevi ir disciplīna un auksta kafija.

Kliedziens dzemdību zālē

Grāmatas nosaukums nav vienkārša vārdu spēle – tas ir dokumentāls citāts no Kristīnes dēla dzimšanas brīža. Pēc 20 stundu garām dzemdībām, spēku izsīkumā, brīdī, kad vecmāte aicināja saņemties noslēdzošajam posmam, Kristīne, kura ikdienā radusi vadīt pasākumus un kontrolēt situāciju, pēkšņi izkliedza: “Šis nav mans žanrs! Es varu vadīt pasākumus, es varu uzstāties, bet šis nav mans žanrs, es nevaru piedzemdēt!”

Šis brīdis kļuva par simbolu visai turpmākajai mātes pieredzei. Tas ir stāsts par sievietes lomu, kuru sabiedrība uzskata par “dabīgu” un pašsaprotamu, bet kurā pati sieviete var justies apjukusi, nogurusi un sveša. Grāmata ir par to, ka mēs drīkstam atzīt – dažbrīd būt mammai “nav mūsu žanrs”, un tas nepadara mūs par sliktākiem vecākiem.

Terapeitiski zibšņi telefonā

Kristīnes dzejoļi nav tapuši pie rakstāmgalda sveču gaismā. Tie ir dzīves “zibšņi”, kas pierakstīti telefonā pastaigu laikā mežā, stumjot ratiņus, vai brīžos, kad emocijas mutuļo pāri malām. Tā bija Kristīnes terapija – veids, kā izrakstīt no sevis ārā bailes, apjukumu un jauno realitāti.

Sadarbībā ar redaktori un dzejnieci Ēriku Bērziņu, grāmata saglabājusi savu autentiskumu. Redaktore nav centusies “izskaistināt” vai “pareizi noformēt” Kristīnes sajūtas, ļaujot tekstiem palikt dzīviem un patiesiem. Pat interpunkcija grāmatā ir pakārtota emocijām, nevis gramatikas likumiem, beigās aicinot lasītāju pašam salikt savas “dzīves pieturzīmes”.

“Mīzējs” un kauns par asarām

Viens no spilgtākajiem stāstiem grāmatā ir dzejolis “Mīzējs”. Tas radies brīdī, kad Kristīne, vedot dēlu uz dārziņu adaptācijas laikā, gājusi pa Ģertrūdes ielu un raudājusi. Viņu pārņēmis milzīgs kauns – pieaugusi sieviete, deviņos no rīta, raud uz ielas. Tajā pašā brīdī pie baznīcas kāds bezpajumtnieks kārtojis dabiskās vajadzības ar skaļu troksni, neizjūtot ne mazāko kaunu.

Šis kontrasts ir sāpīgs, bet precīzs sabiedrības spogulis: kāpēc “mīzējam” nav kauna čurāt publiski, bet mammai ir kauns par savām asarām un emocijām? Kristīne ar šo grāmatu aicina beigt slēpties un ļaut sev just.

Tumšā puse un atbalsta nozīme

Sarunā Kristīne neslēpj arī mātes lomas ēnas puses. Viņa runā par pēcdzemdību depresijas iezīmēm, par brīžiem, kad stāvējusi ar tumšām domām, un par “vainas sajūtu”, kas nāk kā nelūgts viesis. Viņas ieteikums ir vizualizēt vainas sajūtu kā konkrētu tēlu, pasveicināt to un pateikt: “Paldies, es šodien bez jums iztikšu.”

Tieši tāpēc daļa no grāmatas ieņēmumiem tiek ziedota biedrībai “PEP mammas” (Pirmā emocionālā palīdzība mammām), lai nodrošinātu profesionālu atbalstu sievietēm, kuras netiek galā ar savām emocijām. Kristīne uzsver – mums ir jābeidz izlikties, ka viss ir kārtībā, ja tā nav. Ir normāli lūgt palīdzību, ir normāli nevarēt visu izdarīt vienai.

Apturēt nosodījumu

Kristīne asi vēršas pret “mammu kariem” un nosodījumu internetā. Viņa atceras gadījumu, kad sociālajos tīklos ievietoja bildi ar ratiem, kam priekšā bija uzklāts autiņš, lai pasargātu bērnu no svešiem skatieniem. Komentāru vilnis par to, ka “bērns nosmaks”, bija nežēlīgs.

“Tām mammām, kas raksta ļaunus komentārus citām mammām, ellē ir īpaša vieta,” saka Kristīne. Jaunā māmiņa jau tā ir ievainojama un jūtīga; nosodījums no malas var būt pēdējais piliens. Mums jāmācās atbalstīt, nevis pamācīt un sāpināt.

Atgriešanās pie sevis un auksta kafija

Kristīne atzīst, ka atgriešanās darbā viņai iedeva “spārnus”. Viņa saprata, ka nevar būt tikai mājās sēdoša mamma – lai būtu laimīga un laba māte savam bērnam, viņai nepieciešams realizēties arī profesionāli.

Rūpes par sevi Kristīnei nozīmē ne tikai masāžu vai sportu, bet arī disciplīnu. “Šokolāde pie katras izdevības nav mīlestība pret sevi, tā ir žēlošana,” viņa saka. Mīlestība ir rūpēties par savu ķermeni un garu ilgtermiņā.

Lai papildinātu grāmatas vēstījumu, Kristīne radījusi arī īpašu lietu kolekciju, kas simbolizē mammas ikdienu:

  • Kafija: Īpaši grauzdēta tā, lai tā garšotu labi arī atdzisusi – jo kura mamma gan vienmēr paspēj izdzert karstu kafiju?
  • Zeķes: Ar uzrakstiem “Šī ir mana zeķe / Šī nav mana zeķe”, jo zeķes mājās mūžīgi pazūd.
  • Sveces: Ar mājas un siltuma aromātu, lai radītu miera sajūtu.

Atļauja būt

Noslēgumā Kristīne uzsver – dzeja ir spogulis. Katrs lasītājs grāmatā ieraudzīs sevi, nevis autori. “Šis nav mans žanrs” nav stāsts par padošanos, tas ir stāsts par pieņemšanu. Par atļauju sev būt neperfektai, nogurušai, raudošai, bet tai pat laikā – mīlošai un īstai.

Mātes loma ir sarežģītākais un skaistākais “žanrs” pasaulē, un, pat ja sākumā šķiet, ka tas nav domāts tev, ar laiku, pacietību un atļauju sev kļūdīties, mēs iemācāmies tajā dzīvot pa savam.