Rīgā norisinājās vecāku un skolu konference „Pamats”, kas vienkopus pulcēja vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Uz skatuves ar pieredzes stāstu par skolas un ģimenes sadarbības veidošanu kāpa Cēsu 2. pamatskolas direktore Ija Brammane. Viņas stāstījums atklāja, kā lielā skolas saimē – kurā mācās vairāk nekā četri simti bērnu un ikdienā rosās ap tūkstotis vecāku – būvēt tiltus, kas patiesi savieno, nevis tikai grezni slejas pāri sausai zemei.

Vērtības, kas dzīvo darbos, nevis uz papīra

Ija Brammane savu uzstāšanos uzsāka, atzīstot, ka viņai nepatīk vārds „sistēma”, tā vietā viņa dod priekšroku apzīmējumam „mēģinājumi sadarboties” – gan ar skolu, gan ar vecākiem. Viņa arī pasmējās, ka atradusi „vainīgo”, kura dēļ viņai ir jāstāv uz lielās skatuves un jāuztraucas, lai gan daudz labprātāk viņa šobrīd atrastos savā skolā starp skolotājiem un bērniem. Šis „vainīgais” izrādījās Jānis Urtāns, kura divi bērni mācās Cēsu 2. pamatskolā un kurš bija ieteicis direktori kā lielisku runātāju. Direktorei tas kalpojis kā brīnišķīga atgriezeniskā saite un apliecinājums, ka skola savā izvēlētajā ceļā dara pareizas lietas.

Cēsu 2. pamatskolā no pirmās līdz devītajai klasei ik dienu mācās 439 skolēni, un, kā novērojusi direktore, zēnu skolā vienmēr ir bijis vairāk nekā meiteņu. Ikdienā tur strādā 35 skolotāji, kā arī astoņi atbalsta personāla darbinieki, tostarp Montesori pedagogs, logopēds un bibliotekārs, un vēl septiņi interešu izglītības skolotāji. Būtiski, ka starp pedagogiem ir arī pieci vīrieši. Ja ņem vērā, ka katram skolēnam ir divi vecāki, tad skolai ik dienu jārēķinās un jāmācās sadarboties ar turpat tūkstoti vecāku.

Tāpat kā ikviena organizācija, arī šī skola ir skaidri definējusi savas vērtības – atbildību, sadarbību, radošumu, izcilību un talantu meklēšanu katrā bērnā. Taču šīs vērtības netiek vienkārši ieslēgtas atvilktnē; par tām tiek aktīvi runāts un atgādināts ik augustu, satiekoties ar vecākiem pirmajās sarunās. Direktore uzsver, ka skola ir institūcija, kurā spilgti atspoguļojas visas sabiedrības problēmas, tostarp šobrīd valdošā milzīgā polarizācija, kad katrs dzīvo savā „burbulī”. Viņa norāda, ka pat mazajās Cēsīs reizēm šķiet – katra skola dzīvo savā noslēgtā vidē, nezinot, kas notiek otrā pilsētas galā. Tieši tādēļ sadarbība kļūst gan par veiksmes atslēgu, gan par neaizvietojamu izdevību kaut ko mainīt.

Skolas padome kā drošs partneris un ideju ģenerators

Lielākais direktores atbalsts un sadarbības partneris ir skolas padome, kurā apvienojušies 18 vecāki – pa vienam no katras paralēlklases. Pirmā tikšanās septembrī sākās ar uzdevumu kopīgi definēt, ko nozīmē skolas vērtības reālajā dzīvē un vai visi izjūt lepnumu par tām.

Tika secināts, ka vērtību īstenošanā ir iesaistīts ne tikai skolēns, vecāks un skolotājs, bet arī skolas vadība un dibinātājs jeb pašvaldība. Visi kopā radīja praktisku sarakstu, kas detalizēti apraksta katras puses atbildību. Piemēram, skolēna atbildība nozīmē būt laicīgi klasē, zināt savu dienas plānu un saudzīgi izturēties pret lietām. Vecāku atbildība pieprasa vismaz reizi dienā atvērt „E-klasi”, izlasīt tajā esošo informāciju un atbildēt uz e-pastiem. Skolotāja uzdevums ir laicīgi ierakstīt mājasdarbus, savukārt no dibinātāja tiek sagaidīts pavisam vienkāršs atbalsts – netraucēt strādāt un palīdzēt, ja tas nepieciešams. Vēlāk šo pašu vienkāršo, bet ļoti praktisko aprakstu direktore izmantoja arī sarunās ar topošo pirmklasnieku vecākiem, lai jau pašā sākumā radītu skaidrus spēles noteikumus.

Skolas padome ir arī vieta, kur risināt sāpīgus jautājumus. Direktore novērojusi faktu, ka līdz ar katru vecāko klasi vecāku ierašanās skolā strauji samazinās. Izmantojot padomi kā radošu platformu, viņa ielika vecāku rokās konkrētu izaicinājumu – kā motivēt bērnus pēc sestās klases palikt mācīties Cēsu 2. pamatskolā, ņemot vērā, ka pilsētā ir divas spēcīgas ģimnāzijas, uz kurām liela daļa izvēlas doties. Pēc direktores sniegtajiem datiem, no 52 bērniem ap 15 aiziet uz ģimnāzijām, tādēļ 7. klases audzinātājam mikroklimats klasē jāsāk veidot no jauna. Vecāku atbildes un ģenerētās idejas bijušas fantastiskas, rosinot domāt par tādām niansēm kā piederības sajūtas stiprināšana jau pirmajā klasē un īpašas uzmanības pievēršana tiem bērniem, kuri izrāda lielu vēlmi darīt un mācīties vairāk stundu laikā.

Kādā citā direktoru konferencē Brammanei tika aizrādīts, ka skolas padomes sanāksmes būtu jāvada padomes priekšsēdētājam, nevis skolas direktorei. Lai arī tehniski tam var piekrist, direktore apzinājās savu dziļāko uzdevumu. Viņa ir atbildīga par mācīšanās procesu skolā – viņa vada gan skolotāju profesionālo pilnveidi, gan arī vecāku mācīšanos. “Mēs mācāmies jautāt, mēs mācāmies sarunāties, mēs apgūstam dažādus rīkus,” viņa uzsver, atgādinot, ka vispirms ir jāizveido attiecības un jārāda piemērs, lai pēc pāris gadiem šo vadības grožu varētu pilnvērtīgi nodot vecāku rokās.

Pieaugušie klausās, bērns runā

Skolā īpaša vērība tiek pievērsta bērna pašizpausmei un spējai analizēt savus panākumus. Pirms diviem gadiem tika ieviestas trīspusējās sarunas, kuru galvenais noteikums bija nelokāms – bērns runā, bet pieaugušie tikai un vienīgi klausās. Bērni zīmēja diagrammas un atbildēja uz jautājumiem, gatavojoties šīm sarunām un stāstot tikai par pozitīvajiem sasniegumiem.

Šobrīd sistēma ir attīstījusies un tās pārtapušas par „izaugsmes sarunām”. Tajās bērni mācās atklāti runāt arī par saviem izaicinājumiem. Direktore min sirsnīgu piemēru par kādu pirmklasnieku, kurš apzinās, ka viņam vēl jātrenējas rēķināšanā, un stāsta par savu sapni kļūt par pilotu. Šim pašam puisēnam ļoti patīk klasē mācīties sēžot uz zemes. Kā saka Brammane, ienākot klasē, viņai nerodas lieki jautājumi par to, kāpēc bērns tur sēž – pieaugušajiem vienkārši jāsaprot bērna vajadzības un jāļauj viņam justies labi.

Kopā būšanas spēks neformālā vidē

Lai vecāki nāktu uz skolu, sākumā ir nepieciešams izveidot drošas, cilvēcīgas attiecības. Direktore uzskata, ka tas nav paveicams ar formālām lekcijām un stingriem krēsliem. Tieši tādēļ Cēsu 2. pamatskolā Zinību diena ir pārvērsta par skaļiem, sirsnīgiem svētkiem – “burziņu” iekšpagalmā, kur visi vienkārši sanāk kopā un runājas bez garām, svinīgām uzrunām. Savukārt maijā norisinās Dārza svētki, kuru organizēšanā un aktivitāšu vadīšanā iesaistās paši vecāki.

Īpaša un mīlēta tradīcija ir „Līderu dienas”, kad vecāki, jo īpaši tēvi, tiek aicināti stāstīt bērniem par savu profesionālo ikdienu. Skolēniem bijusi iespēja tikties ar ārstu, mūziķi, viesu nama īpašnieku, grāmatu izdevēju un juristiem. Kāds no tēviem pat dalījās ar unikālu stāstu par to, kā no zirnekļa tīkla top diegs. Citu skolu vadītāji bieži jautā, kā izdevies piesaistīt vecākus, sūdzoties, ka uz e-pastiem neviens neatbild. Direktores atbilde ir vienkārša – vecāki ir jāuzrunā individuāli, no cilvēka uz cilvēku.

Līdzīga pieeja tiek izmantota Ziemassvētku laikā, kad visi sanāk kopā, lai darinātu svētku rotājumus. Gadu gaitā skola ir atteikusies no vēlmes pēc perfekta vizuālā rezultāta un interiēra prasībām. Galvenais ir pats kopā būšanas process. Kā smaidot teic direktore: reizēm “neglītākais rotājums patiesībā ir visglītākais”.

Skolas atvērtība nestandarta risinājumiem spilgti parādās arī stāstā par šahu. Šī prāta spēle skolā kļuvusi neticami populāra, pateicoties kādai mammai, kura steidzīgā sarunā direktores kabinetā minēja, ka ved savus bērnus trenēties uz Siguldu. Direktore noskaidroja trenera vārdu un ielūdza viņu strādāt skolā. Šobrīd šahs ir obligāts mācību priekšmets pirmajā un otrajā klasē, bet pārējiem pieejams kā interešu pulciņš. Pirmklasnieki gaiteņos spēlē šahu savā starpā vai pat māca spēles noteikumus savām mammām.

Pazudusī tālvadības pults un Hondurasas tilts

Neskatoties uz skaistajiem svētkiem, ikdienā ir arī konfliktsituācijas, kurās, kā atzīst direktore, viņa pati vēl joprojām mācās raudzīties no atšķirīgiem skatpunktiem – kā uz problēmu skatās vecāks un kā to redz bērns. Vecāku izvēle pakāpeniski atkāpties sākas ap sesto un septīto klasi, ar attaisnojumu: „Viņš ir liels, viņš pats tiek galā, mana iesaiste vairs nav vajadzīga”. Taču šis laiks skrien ātri, un devītajā klasē skola bieži dzird nākamo frāzi: „Viņš jau ir liels, mēs vairs neko nevaram izdarīt”. Pusaudža vecumā „tālvadības pults jau ir pazudusi”, taču, lai arī vecākiem nav fiziski jānāk uz Zinību dienas svinībām, viņiem joprojām katru vakaru ir sirsnīgi un pēc būtības jāpajautā savam bērnam: “Kā tev iet?”.

Ija Brammane savu runu noslēdza ar metaforu, ko viņa kā ģeogrāfijas skolotāja regulāri patur prātā un pat uzlikusi uz sava datora ekrāna. Tas ir stāsts par tiltu Hondurasā. Deviņdesmitajos gados tur tika uzbūvēts ārkārtīgi pamatīgs un pompozs tilts pāri lielai upei. Tas kalpoja godam, līdz 1998. gadā reģionu piemeklēja slavenā viesuļvētra “Mičs” un tās izraisītie plūdi. Vētras rezultātā upe vienkārši mainīja savu gultni, bet majestātiskais tilts palika stāvam vecajā vietā – nu jau pāri sausai zemei.

Šis stāsts ikvienam pieaugušajam liek uzdot svarīgu jautājumu: “Vai mēs tiekam līdz tajai upei?”. Reizēm mūsu iedomātais pamatīgums un stingri iedibinātās struktūras vairs nekalpo mērķim, jo dzīve un bērni ir mainījuši virzienu. Izglītība vienmēr ir par kompromisiem. Tā pieprasa spēju klausīties un reāli sadzirdēt vienam otru, kā arī drosmi uzrunāt un iesaistīt, nevis pasīvi gaidīt brīnumus. Cēsu 2. pamatskolas pieredze rāda, ka tieši cilvēcīga saikne, atvērta saruna un spēja kopīgi mācīties ir īstais tilts pāri jebkurai upei.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.