Vecāku un skolu konferencē “Pamats”, kas pulcēja vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas, izskanēja daudz vērtīgu atziņu. Taču īpašu rezonansi radīja pasākuma noslēdzošā runa, kurā ar savām pārdomām dalījās Latvijas Universitātes profesors un padomes vadītājs Mārcis Auziņš. Viņa izvirzītais pamatjautājums bija vienkāršs: kādam ir jābūt bērnam brīdī, kad viņš absolvē skolu?

Veiksmīgi un laimīgi – ko mēs patiesi sagaidām?

Savu stāstījumu profesors iesāka, sirsnīgi atzīstot, ka raugās uz skolu no nedaudz cita “burbuļa”. Lai gan viņš pats ikdienā skolā vairs nemāca un viņa paša bērni to jau sen ir absolvējuši, izglītības vide viņam nebūt nav sveša – viņa mazbērni šobrīd ir skolēni. Turklāt universitātē viņš ik gadu sagaida jaunos studentus, kuri vēl pirms dažiem mēnešiem sēdēja skolas solos. Šī unikālā perspektīva ļauj viņam vērtēt, kādus mēs kā vecāki un sabiedrība vēlamies redzēt savus bērnus pēc skolas beigšanas un ko no viņiem sagaida augstskola.

“Viens ir, protams, ko viņi ir iemācījušies – gan prasmes, gan zināšanas konkrētajos priekšmetos –, bet mēs pavisam noteikti gribētu, lai viņi dzīvē izaugtu veiksmīgi un būtu laimīgi,” uzsvēra Auziņš. Šīs divas cieši saistītās vērtības ir pamatā jautājumam par to, kādam jābūt mācību procesam. Profesora ieskatā, viss balstās uz diviem galvenajiem pīlāriem – divām īpašībām, ko jauniešiem obligāti vajadzētu paņemt līdzi no skolas gadiem.

Pirmais pīlārs: matemātiski precīza un abstrakta domāšana

Pirmā un, iespējams, visbūtiskākā prasme, ko jauniešiem vajadzētu apgūt, ir spēja precīzi – un pat matemātiski precīzi – domāt. Tas nenozīmē tikai formulu un likumu iekalšanu no galvas. Lai to ilustrētu, profesors pievērsās savai jomai – fizikai: “Ja es tagad jautātu visiem klātesošajiem, kurš man var pateikt, kas ir otrais termodinamikas likums? Neredzu nevienu roku”. Līdzīga situācija zālē izveidojās arī ar jautājumu par pašu fizikas pamatu – otro Ņūtona likumu.

Tomēr profesors norādīja, ka tas nebūt neliecina par sliktu izglītības kvalitāti vai to, ka skolā kaut kas nav ticis iemācīts. “Patiesībā tas, kas mums ir jāiemācās fizikā, nav konkrētas fizikas likumu sakarības,” viņš skaidroja. “Fizikā ir jāiemācās precīzi domāt. Un otra lieta, kas caur fiziku ir jāiemācās, ir jāiemācās abstrakti domāt”.

Sākot no izpratnes par sadursmēm starp biljarda bumbām līdz skaņas viļņiem un gravitācijas laukiem – šie priekšmeti primāri trenē prātu. Nav tik svarīgi, lai bērni pēc gadiem atcerētos precīzas definīcijas, ko noskaitīt kontroldarbos, bet gan lai viņi apgūtu noteiktu abstraktās domāšanas veidu. Laikmetā, kad mums apkārt ir tik daudz viltus ziņu, tieši spēja precīzi domāt un analizēt faktu patiesumu ir tas vienīgais, kas mūs var glābt un palīdzēt saprast pasauli. Kaut arī ikdienā, nestrādājot par fiziķi, termodinamikas likumi var nešķist praktiski noderīgi, šis prāta un loģikas treniņš ir iedevis pamatu, kas paliek uz visu mūžu.

Otrais pīlārs: empātija un patiesums pret pasauli

Mūsdienās ļoti bieži tiek izcelts dabaszinātņu, inženierijas un tehnoloģiju (STEM) priekšmetu nozīmīgums, pamatojoties uz speciālistu trūkumu darba tirgū. Taču profesors Auziņš vērsa klātesošo uzmanību uz vēl kādu, viņaprāt, tikpat milzīgu problēmu – mēs ikdienā bieži viltojam savas jūtas un izliekamies par to, kas patiesībā neesam. Mēs mēdzam tēlot, ka esam līdzcietīgāki, nekā tajā brīdī jūtamies, vai tieši otrādi.

“Caur šiem humanitārajiem priekšmetiem mums ir jātrenē empātiska attieksme pret pasauli, un to var trenēt,” viņš uzsvēra. Lai arī doma par to, ka varam “trenēties justies patiesi”, var izklausīties neierasti, tā ir realitāte – mēs mācāmies, kā būt iejūtīgiem. Tieši šo spēju būt patiesiem un empātiskiem profesors visvairāk vēlētos redzēt gan savos mazbērnos, gan jaunajos studentos.

Kāpēc neierobežot bērnus rāmjos?

Runājot par izglītības sistēmas uzbūvi, Auziņš pauda pamatotas bažas par agrīnu bērnu dalīšanu “humanitārajos” un “eksaktajos” virzienos. Šo pieeju viņš pat nosauca smagā vārdā – par segregāciju.

“Ja es atceros savu skolas laiku, mana vislielākā vēlme bija: pēc iespējas ilgāk jūs man neliekiet izvēlēties, kurā pusē es gribu būt,” viņš atminējās, piebilstot, ka vienmēr ir gribējis atrasties abās pusēs. Profesors uzsvēra, ka abos virzienos ir atrodams neizmērojams skaistums. Viņš aicināja vecākus un pedagogus nepiespiest jauniešus izdarīt šo izvēli priekšlaicīgi. Uz kādas mammas iepriekš izskanējušo komentāru par to, ka matemātika nav viņas bērna stiprā puse, profesors atbildēja iedrošinoši, bet tieši: “Es teiktu, ka droši vien nelaimējās ar skolotāju. Nevis matemātika nav stiprā puse”.

Kā nezaudēt dzirksteli un saglabāt aizrautību?

Skolas un mācību procesa panākumu atslēga neapšaubāmi ir skolotāji, taču Auziņš atgādināja, ka tas attiecas arī uz universitāšu pasniedzējiem. Panākumi un skolēnu interese ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr pedagogam, ienākot klasē, “deg acis” un viņam pašam šķiet fantastiski interesanti tas, par ko viņš stāsta. Tiklīdz pasniedzējs pats vairs nav sajūsmināts par savu darbu auditorijas priekšā, ir jāprot godīgi atzīt, ka laiks dot vietu kādam citam.

Bet kā uzturēt šo profesionālo degsmi? Līdztekus tālākizglītības kursiem profesors ieteica kādu sev ļoti tuvu un dzīvē pārbaudītu metodi: vienkārši darīt to, kas tajā brīdī šķiet fantastiski interesanti, pat ja tas profesionāli nešķiet noderīgi. Kā spilgtu piemēru viņš minēja tehnoloģiju vīzionāru Stīvu Džobsu. Kad Džobsu nesekmības dēļ izslēdza no universitātes, viņš, neraugoties uz to, ka nācās gulēt uz grīdas draugu kopmītnēs, kā brīvklausītājs apmeklēja lekcijas kaligrāfijā. Tieši šis šķietami nepraktiskais kurss gadiem vēlāk kļuva par pamatu Apple datoru skaistajiem šriftiem, izmainot pasaules tehnoloģiju dizainu. “Jūs nevariet uz priekšu punktus savienot. Jūs variet skatoties atpakaļ teikt – jā, tad tie punkti savienojās,” Džobsa vārdus atgādināja Auziņš.

Arī paša profesora dzīvē ir līdzīgs “nepraktisks” stāsts. Savulaik viņš vienkārši savai sirdij, bez eksāmeniem un sertifikātiem, noklausījās kursu par budisma psiholoģiju. “Fizikas profesoram budisma psiholoģija?” daudzi varētu brīnīties. Taču M. Auziņš ir pārliecināts, ka bez šī kursa viņa dzīve un karjera būtu izvērtusies pilnīgi citādi. Tieši šī neparastā pieredze viņam palīdzējusi nokļūt punktā, kur viņš šobrīd jūtas komfortabli un uz dzīvi raugās pozitīvi.

“Palieciet izsalkuši, palieciet neprātīgi!”

Turpinot atsaukties uz Džobsa leģendāro uzrunu Stenforda Universitātes absolventiem, Auziņš aicināja klātesošos ieklausīties frāzē: “Palieciet izsalkuši, palieciet neprātīgi”. Dzīves kontekstā tas nozīmē vienmēr saglabāt to iekšējo sajūtu, ka kaut kā vēl pietrūkst, ka dzīvē vēl gribas izdarīt kaut ko lielu un foršu, izejot ārpus savas profesijas uzliktajiem rāmjiem.

Profesors to poētiski salīdzināja ar Imanta Ziedoņa dzeju, kas apraksta šo grūti noformulējamo iekšējo dzinuli – kad cilvēkam vienkārši “gribas balta gulbja”. Kamēr mūsos mīt šī sajūta un šis izsalkums pēc kaut kā skaista, mēs varam pilnvērtīgi dot savu pienesumu – gan klasē, gan sabiedrībā.

Nobeigumā: eksāmeni pret domāšanu

Savu iedvesmojošo uzstāšanos profesors noslēdza, atgādinot savu savulaik nedaudz pretrunīgi vērtēto 1. septembra televīzijas novēlējumu: “Domāt un analizēt ir droši vien daudz svarīgāk, kā zināt kaut kādas konkrētas lietas”. Lai gan bez pamatzināšanām iztikt, protams, nevar, tieši spēja loģiski, precīzi domāt, apvienojumā ar patiesām emocijām un empātiju, ir absolūti izšķiroša veselīgas sabiedrības veidošanā.

Lekcijas izskaņā Mārcis Auziņš norādīja uz zināmu iekšēju pretrunu, ko novērojis izglītības debatēs. Visu laiku tiek runāts, ka agrāk skolās bērnus mācīja slikti un nepareizi, bet tagad beidzot mācīs pareizi. “Es varētu teikt, ka ļoti sen mani matemātikas skolotāji tieši šādi mācīja, kā jūs piedāvājāt,” viņš pasmaidot atzina. Problēmas sakne neslēpjas pašās mācību metodēs. “Drīzāk problēma ir tā, ko šobrīd sistēma no mums pieprasa. Mums pieprasa nokārtot centralizēto eksāmenu. Un tā ir problēma,” sarunu drosmīgi noslēdza profesors, atstājot auditorijai vielu dziļām pārdomām.

Bet tiem, kuri visu lekcijas laiku nepacietīgi vēlējās uzzināt, kas tad īsti ir tas otrais termodinamikas likums, profesors sniedza īsu, bet ļoti fundamentālu atbildi: tas ir pamatā tam, ka mēs vispār eksistējam. Tas stāsta par to, kā no pilnīga haosa rodas kārtība un kāpēc dzīvi organismi spēj izdzīvot un attīstīties. Un, iespējams, tieši šāda kārtības radīšana no ikdienas haosa ir vislabākais vēlējums katram skolēnam, skolotājam un vecākam.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notika 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā piedalījās vairāk nekā 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā bija pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.