Sēras pēc bērna zaudējuma ir viena no smagākajām pieredzēm, ar ko cilvēkam var nākties saskarties. Tā pārkārto vērtības, liek uzdot eksistenciālus jautājumus un maina dzīvi uz visiem laikiem. Par to, kā sadzīvot ar zaudējumu, kā sabiedrība uztver sērojošus vecākus un kur rast spēku jaunai dzīves lappusei, sarunājas Vecāku organizācijas mammām un tētiem vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un transformējošās elpas pasniedzēja Dace Kaņepone, kura piedzīvojusi divu meitu zaudējumu.

Inga Akmentiņa-Smildziņa: Mūsu šodienas tēma ir sēras. Pat teiktu, ļoti smagas sēras, kas saistītas ar bērna zaudējumu. Ar kādām domām tu nāci uz šo sarunu?

Dace Kaņepone: Es domāju par trim lieliem jautājumu blokiem. Pirmais – vai man jautās par manu personīgo sēru periodu un to, ko tas nozīmē vecākam? Kā pareizi izsērot, un ar ko es varu palīdzēt citiem? Otrs ir par to, kas mūsu sabiedrībā nestrādā. Balstoties uz pieredzi, kā vecākam, kurš, zaudējis vienu bērnu, turpina audzināt pārējos, es redzu, ka mēs sistēmiski neprotam sniegt atbalstu ģimenēm. Tas nav iestrādāts ne izglītības sistēmā, ne citos atbalsta mehānismos. Un trešais ir par to, ko sēras mums māca dziļākā, pat enerģētiskā līmenī. Kas katram no šī perioda ir jāpaņem, un kāpēc vispār vecākam būtu jāzaudē savs bērns? Ko tas nozīmē viņa dzīvei un tām pārmaiņām, kas nāk līdzi?

Inga: Tu esi novērojusi, ka Latvijas sabiedrībai ir grūti pieņemt sēras un sērošanu?

Dace: Jā, mēs esam iemācīti “turēties”. Turēties tik ļoti, ka vai nu vispār par to nerunājam, vai arī it kā jūtam līdzi, bet patiesībā bloķējam veselīgu sērošanas procesu un tās izraisītās izmaiņas cilvēkā. Līdz ar to grūti ir gan pašam sērojošajam, kuram jāturpina “turēties” sabiedrības uzstādīto normu vārdā, lai tevi neizmestu no aprites, lai tu nešķistu jocīgs vai neadekvāts, lai citi nesāktu uz tevi skatīties šķībi. Pašam cilvēkam tas nozīmē totālu vērtību maiņu, iziešanu cauri milzīgam sēru mežam, lielam purvam, kurā nav emocionālas skaidrības par to, kas tavā dzīvē var mainīties, jo pa vecam vairs nevar pilnīgi nemaz. Man šķiet, ka mums ļoti iztrūkst veselīgu paņēmienu, kā pieņemt sabiedrības locekļus, kuri ir sērās. Un tas nav stāsts par mēnesi, diviem vai pusgadu. Runa ir par diviem, pieciem, septiņiem un pat desmit gadiem – kā mēs šo cilvēku uztveram un vai mēs vispār protam ar viņu apieties.

Inga: Tu esi publiski runājusi un dalījusies, ka esi sērās. Tava meita Laura gāja bojā pirms četriem gadiem. Vai tu vari pastāstīt par to dienu, kad viņu zaudēji?

Dace: Jā, viņai bija 19 gadi. Laura tikko bija beigusi vidusskolu – brīnišķīga personība, kura ar gaišiem sapņiem bija iestājusies Stradiņa universitātē. Saulainā augusta dienā viņu pēkšņi nodūra skolasbiedrs, ar kuru viņa bija sākusi draudzēties. Tā viņai bija pirmā attiecību pieredze. Pieņēmums ir, ka motīvs bija greizsirdība – puisis negribēja viņu laist projām, kad viņa, iespējams, atzinās, ka tur nav mīlestības un grib šķirties. Bet tas ir tikai pieņēmums. Tur bija emocionāla katarse, afekts, dusmas. Tomēr, kā vēlāk sprieda kriminālprocesā, rīcība bija arī diezgan aukstasinīga un aprēķināta. Viņš ar mērķi aicināja viņu uz mājām, un tā bija slepkavība ar, es teiktu, maniaka cienīgu cietsirdību. Viņš viņu sakapāja. Pēc tam, kad emocionālais uzplūds pārgāja, viņš, protams, pats aptvēra situācijas nopietnību, devās uz augstceltni un noleca. Tā bija pašnāvība, kas ir traģisks notikums arī puiša mammai – dubultas sāpes, apzinoties gan sava bērna nodarījumu, gan viņa paša zaudējumu.

No malas tas varbūt izklausās pēc Romeo un Džuljetas stāsta, bet mums kā ģimenei tas bija pilnīgi neizprotams notikums. Kāpēc? Kas mums no tā ir jāsaprot? Kāpēc Laurai bija jāaiziet? Ko ar šo nāvi mūsos gribēja izmainīt? Kāpēc tieši tāds nāves veids – slepkavība? Kas manā ģimenes vai dzimtas stāstā, manā karmiskajā pieredzē vai iepriekšējās dzīvēs pie tā noveda? Šie ir jautājumi, kas mutuļo vecākā. Tas nav stāsts par vainošanu, bet gan par dziļiem meklējumiem, kas tevi kā mammu uzārda līdz pēdējam, liekot nepārtraukti meklēt atbildi – kāpēc?

Savukārt pirms 11 gadiem es dzemdībās zaudēju savu ceturto bērniņu, meitiņu. Viss grūtniecības laiks bija skaists, un pēkšņi dzemdību zālē tikko no miesām iznākušam zīdainītim pārstāj pukstēt sirsniņa. Un atkal jautājums – kāpēc? Kāpēc viņa izlēma, būdama vesela, atstāt šo ķermeni? Šīs divas pieredzes ir tik atšķirīgas – vienā tu esi jaunā mamma, kas zaudē zīdaini, otrā – nobriedis vecāks, kurš zaudē pieaugušu meitu. Abas bija meitenes, kas arī man liek domāt – kas man ir jāsaprot par to, ka tieši sievišķā līnija tiek zaudēta un man nebūs iespējas samīļot vai redzēt piedzimstam savu meitu bērnus? Tādā ziņā esmu sevi diskreditējusi kā potenciālā omīte.

Tā ir milzīga emocionāla nasta, sāpes, sevis kritizēšana, vainas meklējumi. Mežonīgs kokteilis, kas nepārtraukti velk dziļumā.

Inga: Tu pieminēji, ka ir jāatrod griba dzīvot, ir “jāsavācas”. Kā tu to paveici pēc abiem šiem gadījumiem? Esmu satikusi vecākus, kuri pat pēc daudziem gadiem nespēj par savu zaudējumu runāt bez asarām.

Dace: Pēc pirmās, mazās meitiņas zaudējuma man šķita, ka izsēroju diezgan veselīgi. Paliku ilgu laiku mājās, paņēmu slimības lapu. Dienas rutīna bija raudāšana. Tas ir kaut kas miesiski neizprotams. Deviņus mēnešus tu sevī audzē mazu cilvēciņu, kuru esi gatavs ar visiem sapņiem un mīlestību laist pasaulē. Un pēkšņi to atņem. Līdzi nāk sevis šaustīšana un vainošana, ka tu kā jaunā mamma kaut ko neesi izdarījusi pareizi. Kā tu varēji nesaprast, nesajust, ka tavās miesās bērniņam ir slikti? Varbūt tu kaut ko nedarīji tā, kā vajadzēja, lai gan šķietami dzīvoji veselīgi un darīji visu iespējamo. Un tad, kad cerētais nepiepildās, prāts uzliek milzīgu slogu. Ilgu laiku es jutu, ka bēdas nāk viļņiem. Es tām ļāvu izraudāt, pagāju malā, atkal paraudāju un ļāvu tām cirkulēt cauri.

Es varbūt neesmu tipisks cilvēks. Man nekad nav piemitušas tās izjūtas, kas bieži piemeklē vecākus sērās – vēlme vainot kādu ārējo, meklēt vainīgo sistēmā. Es drīzāk vienmēr esmu vērsusies pie sevis, pie debesīm, pie savas dvēseles daļas ar jautājumu: “Ko es nesaprotu? Kas man ar šo pārbaudījumu, ar šīm sāpēm tagad ir jāsaprot? Ko es daru nepareizi?” Tas ir pats sāpīgākais, ka tev ir vēl citi bērni, kuriem ir nepieciešams tavs resurss – skolas lietas, praktiskā dzīve, vakariņas, brokastis, ikdienas pienākumi. Bet kaut kādā brīdī tu saproti, ka šo periodu vispār neatceries. Atskatoties, es to aktīvo sēru gadu burtiski neatceros. Esmu to nodzīvojusi tehniski, kā robots.

Tajā pašā laikā katrs mūsu ģimenē aizbarikādējās aiz savām saltuma durvīm, meklējot savu izdzīvošanas mehānismu. Vīrs – cieši izturot. Abi dēli – tobrīd pusaudži, kuriem skolas lietas un kuriem jāredz nepārtraukti bēdīgs un klusējošs vecāks. Šī, iespējams, ir mana vaina, kuru es joprojām atpazīstu – ka esmu nodarījusi pāri saviem dēliem, neiedodot tik daudz prieka, cik varēju. Sērojošā mamma, kura zaudējusi bērnu, vienkārši nespēj ikdienā dot tik daudz atvērtības, humora, svētku svinēšanas. Tu gribi vienkārši norakties un vientulībā iziet cauri šim posmam.

Inga: Ko tu tajā periodā sagaidīji vai, gluži otrādi, nesagaidīji no līdzcilvēkiem? Kā viņi reaģēja?

Dace: Ir fantastiski, ja ir draugi. Tā ir milzu bagātība. Burtiski uzreiz pēc negadījuma ap mani saslēdzās tāds zelta loks. Tas ļoti, ļoti palīdz. Varbūt viņi reizēm rīkojās neveikli, nezinot, ko darīt, bet viņi kā komanda bija klāt ar jautājumu: “Mēs esam tepat, ja kaut ko vajag – zvani.” Tas ir ļoti palīdzoši. Vienmēr esmu jutusi, ka cilvēki domā un jūt līdzi – gan darbavietā, gan apkārtējie, pat sveši cilvēki sociālajos tīklos pēc notikušā rakstīja ļoti daudz atbalstošu vēstuļu.

Tomēr man šķiet, ka mums pietrūkst atbalsta sistēmas tieši ģimenei. Esmu domājusi – pagāja gads vai divi, un tikai tad manos dēlos pusaudžos atmodās zaudējuma sajūta tiktāl, ka viņi bija gatavi sākt dialogu. Par to, ko nozīmē izdzīvot pēc māsas zaudējuma. Kā mainās lomas un hierarhija ģimenē, kad vecākajam dēlam pēkšņi jākļūst par vecāko bērnu? Kā mainās sarunas, attiecības, kā mēs svinam svētkus, kā ejam uz tik ierastajām vietām, kur vienmēr esam bijuši kopā?

Negadījums notika augustā, septembrī sākās mācību gads. Neviens no skolas mums kā ģimenei nepiezvanīja un nepajautāja, kā puišiem klājas ar emocionālo veselību. Vai viņiem ir motivācija mācīties, kā ir ar dzīves sparu? Šīs lietas tiek noliktas malā, sakot, ka tā ir ģimenes lieta. Bet patiesībā mēs kā ģimene būtu gaidījuši, ka kāds – sociālais pedagogs vai psihologs – caur izglītības iestādi patur roku uz pulsa. Ne jau tajā aktīvajā sēru gadā, bet vēlāk. Ja mēs gribam veselīgu jaunieti, veselīgu pilsoni, tad viņam ir nepieciešams atbalsta mehānisms. Tā nav žēlošana, bet gan kāds, kurš veselīgi paskatās, ar maigākām acīm. Mūsu meklējumi pēc atbalsta punktiem bija pašu iniciatīva, piemēram, Pusaudžu resursu centrs. Bet šādām ģimenēm vajadzētu būt sava veida “kredīta kuponam”, kas dod tiesības saņemt psihoterapeitisku atbalstu nevis vienas sarunas veidā, bet kā ciklu.

Inga: Tu vairākkārt pieminēji “ledus pili”, kas izveidojās jūsu ģimenē. Kurā brīdī tā sāka kust?

Dace: Līdz galam tā nav izkususi joprojām. Mēs katrs ļoti daudz ko izturam, un pat ģimenē ir grūti runāt. Mums ienāk sadzīviskas frāzes: “Aizej uz Lauras istabu, paņem to, tev var noderēt.” Tik ikdienišķi. Bet mēs lēnām iedzīvinām Lauras paliekošo devumu, it kā viņas klātbūtne ar mums kaut kādā veidā turpinātos. Kaut kādu laiku mēs vispār nepieskārāmies tam, ko viņa mums nozīmē. Mums joprojām mājās pie sienas karājas viņas fotogrāfijas, jo viņa kaut kādā formā ir tepat.

Es neteiktu, ka mēs kā ģimene par to runājam veselīgā veidā. Varbūt citiem vecākiem tas izdodas – pateikt, ka šodien ir ļoti slikti vai uznācis atmiņu vilnis un gribas raudāt. Ir tik daudz nianšu, kas uzjundī atmiņas – pēkšņi sajūti smaržas, ko viņa lietoja, vai satiec viņas draugus un saproti – ak, cik daudz laika pagājis, viņa arī būtu jau tāda. Šīs sarunas tā kā izpaliek, mēs noklusējam. Tajā pašā laikā es pati ar urdošu sajūtu meklēju jaunus veidus, kā izpausties, jaunas vērtības.

Es sapratu, ka darbs mani vairs neinteresē un nemotivē, ka sadzīviskās problēmas, par kurām cilvēki “cepas”, man vairs nešķiet būtiskas.

Es meklēju sevī to, kas mani no jauna iedvesmo. Un tad pamazām, pa frāzei vien, kaut kas sāk kustēties arī citos. Vecākais dēls, piemēram, ir uztetovējis milzīgu, caururbjošu caurumu krūtīs un vēlāk atzinies, ka tas ir “māsas caurums”. Jaunākais dēls kādā starpfrāzē ir izmetis, ka būtu jauki, ja mēs par to vairāk runātu. Tas ir dzinulis, kas mūsos katrā, iespējams, meklē veidu, kā atvērties un ļaut šīm sarunām notikt.

Inga: Kā ar sērām tiek galā vīrieši? Kā to pārdzīvoja tavs vīrs?

Dace: Viņš raudāja. Viņš noslēdzās. Viņš dzēra, kad nevarēja izturēt. Tad viņš atkal raudāja. Tad viņš daudz klusēja. Vēl klusēja, vēl klusēja. Ir ļoti grūti runāt. Mēs neesam iemācīti runāt par savām emocijām, mēs tās pat neatpazīstam. Mēs mēģinām viens otru apklusināt ar domu “neraudi”, jo nespējam izturēt otra smagumu. Gribam ātri nomainīt tēmu, lai it kā atvieglotu situāciju, novērstu uzmanību, kaut patiesībā cilvēkam vajadzētu ļaut tām emocijām uzbangot, dziļi izraudāties un pateikt: “Dievs, kā man šausmīgi sāp!” un ļaut tam visam plūst laukā.

Inga: Tu gaidi to savu atvieglojošo raudāšanu “līdz elkoņiem”?

Dace: Jā. Es ar sirsnīgu skaudību reizēm skatos uz cilvēkiem, kuriem ir impulsīvāka daba – ko jūt, to gāž laukā. Ja gribas raudāt, krīti gar zemi un raudi. Tas ir tik forši, jo pēc tam tu celies un esi no sirds izraudājies. Bet es esmu stīvāka. Man ir ļoti daudz prāta konstrukciju. Es vēroju, kā man sāp, kaut kas nemitīgi norit iekšējos dialogos. Iekšā viss viļņojas, bet es kā angļu lēdija turies cieši, lai izturētu ar godu. Un tas ir tas, ko es sev pārmetu. Kāpēc mēs esam iemācīti turēties, būt politkorekti, kā “labās meitenes”? Tas daudziem traucē, jo viņi baidās, ko par viņiem padomās. Sabiedrībā mēs nepieņemam, ka kāds ir vājš. Mēs sagaidām, lai viņš pašņukst mājās un tad atgriežas spēcīgs.

Inga: Šī pieredze tevi pamudināja mainīt darbu. Pastāsti, ko tu darīji agrāk un kā nonāci pie transformējošās elpas?

Dace: Visu savu apzināto “ego dzīvi” esmu bijusi saistīta ar sabiedriskajām attiecībām un komunikāciju, vairāk nekā 15 gadus nostrādājot arī pašvaldībā kā komunikācijas departamenta vadītāja. Tas ir darbs, kurā nepārtraukti esi notikumu epicentrā – rakstošs, runājošs, stratēģiju virzītājs. Tas prasa ļoti sadrumstalotu domāšanu, aktīvu, dedzinošu ikdienas rutīnu, nepārtrauktu spriedzi un ātru reakciju. Bet, kad dzīvē uzbango tik spēcīgas emocijas, tu saproti, ka vairs nespēj būt adekvāts šajā ritmā un negribi tērēt savu enerģiju ārējos mērķos, jo sistēmas radītās problēmas patiesībā nav tik būtiskas. Tas maina fokusu.

Paralēli darbam es meklēju atbildes uz saviem jautājumiem – apmeklēju dažādus retrītus, klusēšanas meditācijas. Viens no meklējumiem bija elpošanas vingrinājumi, kas, kā cerēju, varētu palīdzēt rast mieru un balansu. Un es pamazām sapratu, ka elpošana maina fokusu, ļauj atbrīvot ķermenī sakrājušās emocijas un vienlaikus uzjunda dvēseliskās dzīves balsi mūsos, kas liek pārskatīt vērtību sistēmu. Tas man lika pieņemt lēmumu, ka viens posms ir noiets un tas mani vairs neinteresē. Es meklēju dziļumu, gandarījumu, kas nevis iztukšo, bet piepilda. Caur elpošanu es uzticējos procesam, ka drīkstu aiziet no darba, vēl nezinot, ko tieši darīšu. Manī radās interese par to, kas notiek ar cilvēka prātu elpošanas procesā, kad intensīvas elpas rezultātā smadzenes “pārslēdzas” un notiek ieniršana zemapziņā. Šis process mani tik ļoti ieinteresēja, ka es sāku par to mācīties, lai kļūtu par pasniedzēju.

Inga: Ko tieši tu tagad dari un kā palīdzi citiem?

Dace: Es vadu gan grupu, gan individuālās transformējošās elpas sesijas. Elpošana palīdz cilvēkiem, kuri ikdienā piedzīvo trauksmi, aktīvu darba ritmu, izdegšanas sindromu vai vienkārši meklē atbildes uz saviem iekšējiem jautājumiem. Šīs sesijas palīdz atgriezties pie sevis, atgūt mieru un sajust savas patiesās vajadzības. Tā vietā, lai izšķīstu citos, tu sāc saprast, kur pārkāp savas robežas, un cienīt savu enerģiju. Tu sāc apzināties, ka esi kas vairāk nekā biorobots, kurš iet uz darbu, iepērkas, noskatās filmu un nākamajā dienā atkal pilda profesionālos pienākumus. Katram no mums ir dvēseles nodoms. Un kaut kādā brīdī – vai nu caur lūzuma punktiem, pārbaudījumiem vai slimībām – dzīve mūs aptur, lai liktu paraudzīties, ko mēs darām nepareizi un kas mums no tā ir jāsaprot.

Inga: Tu plāno izmantot savas komunikācijas prasmes, lai palīdzētu citiem vecākiem?

Dace: Jā, tas ir otrs impulss. Es sociālajos tīklos uzrunāju vecākus, kuri pirms kāda laika ir zaudējuši bērnus, un aicinu viņus nelielā pulciņā. Es gribu, lai šie cilvēki dalās un pasaka, kas viņos ir mainījies pēc tam, kad viņi ir izbriduši cauri sēru mežam. Kāds tu atgriezies dzīvē? Kādu resursu tu esi ieguvis, ko esi sapratis un mainījis? Kas tevī ir no jauna sakustējies? Es gribu iedot ticību tiem cilvēkiem, kuri šobrīd saskaras ar zaudējumu, ka, izejot šīm sērām cauri, dzīve noteikti kaut ko atver. Katrā pamostas kāds resurss, un es gribu ieraudzīt, kāds tas ir katram no mums. Bērni tomēr paliek ar mums, kaut kādā formā transformējoties. Tā ir mūsu daļa, kurā esam ieguldījuši tik daudz mīlestības. Un, kad šī mīlestība tiek atrauta kā gabals, tu skaties, kas no tā sanāks un kā tu šo mīlestību citā formā sevī atgūsti.

Inga: Noslēdzot sarunu – ko tu pati sev šobrīd novēlētu šajā dzīves posmā?

Dace: Maigumu, īstumu un drosmi. Es ļoti gribu, lai mans ķermenis ar mani sadarbojas, lai mani psihiskās aizsardzības mehānismi atbrīvojas un neturas tik ļoti ciet. Tas man būs nepieciešams jaunajās mācībās, lai es pati varētu kļūt par palīdzošu instrumentu citiem, kuri vēlas atgūt savu spēku un kļūt drosmīgi, jūtoši un dvēseliski bagāti. Es gribu būt godīga, atklāta, dzīva un patiesa. Un gribu apiet to publisko ļaunumu un kritiku, kas bieži vien liek cilvēkiem vairīties dalīties ar savām patiesajām, kailajām izjūtām. Bet laikam nav cita varianta. Varbūt ir jāļauj sevi apgriezt uz otru pusi, lai taptu kaut kas īsts un patiess.

Inga: Paldies tev par sarunu!

Sarunas video versiju skaties šeit: