Ikdienā bieži dzirdam, ka bērnam “trūkst uzmanības” vai ka viņš “nespēj nosēdēt mierā”. Taču no fizioterapijas un neirozinātnes skatpunkta šāda uzvedība nereti nav rakstura iezīme, bet gan fizioloģiska nepieciešamība. “Kustība ir nervu sistēmas valoda, bet rotaļa – tās treniņzāle. Tieši kustībā bērna nervu sistēma mācās sadarboties ar ķermeni, telpu un apkārtējo vidi, veidojot pamatu gan mācīšanās spējām, gan emocionālajai pašregulācijai,” stāsta fizioterapeits, Rimi Bērniem eksperts Gustavs Mellenbergs.
Nervu sistēma – ne tikai galvā, bet arī ķermenī
“Runājot par nervu sistēmas attīstību, bieži fokusējamies tikai uz galvas smadzenēm, taču centrālo nervu sistēmu veido gan galvas, gan muguras smadzenes. Muguras smadzenes nepārtraukti saņem informāciju no muskuļiem, locītavām, ādas un iekšējiem orgāniem, un šie signāli tieši ietekmē smadzeņu darbību,” skaidro eksperts. Bērniem šī saikne ir īpaši cieša – kustība nav atdalāma no domāšanas. Tieši tāpēc mēģinājumi “trenēt nervu sistēmu” tikai ar sēdošām, kognitīvām aktivitātēm bieži nedod gaidīto rezultātu. Smadzenēm ir vajadzīgs ķermenis kustībā, lai veidotos stabilas neironu saites un nobriestu spēja koncentrēties.
Līdzsvars, koordinācija un reakcija – pamats mācīšanās spējām
No neirofizioloģijas skatpunkta katrs solis, lēciens vai bumbas ķeršana aktivizē vairākas smadzeņu zonas vienlaikus – motorās, sensorās, vizuālās un vestibulārās. Šī daudzslāņainā stimulācija veido blīvākus sinapšu tīklus, kas uzlabo informācijas apstrādi un reakcijas ātrumu. “Piemēram, bērns, kurš regulāri veic līdzsvara uzdevumus, trenē ne tikai potīšu stabilitāti, bet arī vestibulāro sistēmu. Tā savukārt palīdz labāk orientēties telpā, koordinēt acu kustības, noturēt uzmanību un vēlāk – vieglāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Tāpēc rotaļas, kas no malas izskatās vienkāršas, patiesībā ir daudzdimensionāls nervu sistēmas treniņš!” akcentē fizioterapeits, Rimi Bērniem eksperts Gustavs Mellenbergs.
“Dīdīšanās” kā pašregulācijas forma, nevis problēma
Nemiers, grozīšanās un nespēja nosēdēt mierā bieži tiek uztverta kā uzvedības problēma. Taču patiesībā tā var būt nervu sistēmas pašregulācijas forma – līdzīgi kā vajadzība pēc svaiga gaisa, kad ilgi esi uzturējies slēgtā telpā. Ja bērnam trūkst sensomotorās slodzes, ķermenis pats mēģina to kompensēt. Regulāri līdzsvara, koordinācijas un reakcijas vingrinājumi aktivizē dziļos mugurkaula stabilizatorus un vestibulāro aparātu, kas cieši saistīts ar autonomās nervu sistēmas regulāciju. Tas nozīmē, ka pēc mērķtiecīgas kustības bērnam kļūst vieglāk nomierināties, pielāgoties pārmaiņām un tikt galā ar emocijām. Kā uzsver fizioterapeits Gustavs Mellenbergs, nemiers nav jālauž ar aizrādījumiem – tas ir signāls, ka nervu sistēmai nepieciešama kustība
Praktiski piemēri nervu sistēmas stimulēšanai caur spēli
Ikdienā nervu sistēmas attīstību var veicināt ar pavisam vienkāršām rotaļām:
- Līdzsvara uzdevumi – staigāšana vai lēkāšana pa līniju, priekšmetu noturēšana uz galvas kustībā
- Koordinācijas spēles – bumbas mešana un ķeršana, asimetriskas roku un kāju kustības
- Reakcijas spēles – uzdevumi ar signāliem (“diena un nakts”, “hop”), ķeršanas spēles, muzikālie krēsli
Šādas aktivitātes vienlaikus trenē ķermeni, prātu un emocijas, veidojot pamatu bērna ilgtermiņa attīstībai.
Kustība kā resurss bērna attīstībai – vienkārši vingrinājumi bērniem un pieaugušajiem
“Bērna smadzenes attīstās kustībā. Spēle, kurā bērns skrien, lec, met un ķer, nav tikai izklaide – tā ir investīcija nervu sistēmas, emocionālās noturības un mācīšanās spēju attīstībā. Ja kustība ir ikdienas sastāvdaļa, bērns kļūst ne tikai fiziski stiprāks, bet arī drošāks, koordinētāks un pārliecinātāks par savām spējām,” teic Rimi Bērniem eksperts Gustavs Mellenbergs un piedāvā vienkāršus vingrinājumus, kas būs vērtīgi arī pieaugušajiem.
“Drošais ceļš” – līdzsvara treniņš uz līnijas
Šie uzdevumi īpaši noder bērniem, kuri ir nemierīgi vai ātri zaudē fokusu.
Uzdevums:
Staigā uz priekšu un atpakaļ pa taisnu līniju uz grīdas.
Uzdevumu vari dažādot:
- lecot pāri līnijai,
- ejot pa līniju ar priekšmetu uz galvas (piemēram, grāmatu, rotaļlietu vai spilventiņu).
Ko tas dod:
- trenē līdzsvaru un dziļo ķermeņa muskulatūru,
- uzlabo ķermeņa apzināšanos telpā (propriorecepciju),
- palīdz nervu sistēmai “sajust robežas”, kas veicina mieru un koncentrēšanos,
- stiprina stāju un spēju noturēt uzmanību vienā uzdevumā.
“Ķer un reaģē” – koordinācijas treniņš ar bumbu
Lielisks uzdevums pirms mājasdarbiem vai kā kustību pauze starp mācībām.
Uzdevums:
- Met bumbu pret sienu un noķer to.
- Pamet bumbu gaisā un, pirms noķer, sasit plaukstas (sākumā 1 reizi, vēlāk vairākas).
- Sarežģītāks variants:
viens spēles dalībnieks aizver acis, otrs met priekšmetu un pasaka: “Ķer!” – pirmais atver acis un mēģina noķert, nosaucot priekšmetu vai tā krāsu.
Ko tas dod:
- attīsta roku–acu koordināciju un reakcijas ātrumu,
- trenē uzmanības pārslēgšanu un informācijas apstrādi,
- aktivizē smadzeņu pusložu sadarbību,
- palīdz nervu sistēmai elastīgāk reaģēt uz negaidītiem stimuliem,
- uzlabo mācīšanās gatavību un spēju koncentrēties.
