Valsts policijas Kinoloģijas nodaļas priekšniece Gunda Šabanova ir profesionāle ar divdesmit gadu pieredzi dienestā, no kuriem pēdējos deviņus gadus viņa vada kinologu komandu. Taču Gunda ir pazīstama ne tikai ar savu darbu policijā – viņa un viņas suns Thors nesen ir kļuvuši par pasaules čempioniem kamanu suņu sportā, 2025. gada oktobrī Amerikā notikušajā IFSS čempionātā izcīnot zelta medaļu kanikrosā un sudraba medaļu skūtera klasē. Šie sasniegumi ir iedvesmojošs piemērs tam, kā bērnības sapnis par darbu ar suņiem var pāraugt gan izcilā karjerā, gan pasaules līmeņa sportiskajos panākumos.

Sarunā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu Gunda Šabanova dalās spieredzē par policijas suņu darba ikdienu, apmācību un īpašo saikni starp kinologu un viņa četrkājaino partneri.

Kāds ir galvenais policijas suņu uzdevums? Vai tie atvieglo darbu, vai aizvieto cilvēku?

Viņi palīdz. Suņa oža spēj sajust to, ko cilvēks nespēj – ne ar acīm, ne ar savu degunu. Tāpēc suņa oža palīdz noteikt, piemēram, cilvēku pārvietošanās maršrutu, un spēj atrast slēptuves, kur paslēptas narkotiskās vielas, tabaka, ieroči vai pat cilvēki. Suns spēj atrast meklējamo arī tad, ja tas paslēpts zem zemes, un viņš precīzi norāda vietu.

Kā jūs pati nonācāt policijā un sākāt darbu ar suņiem?

Es jau septītajā klasē zināju, ko gribu un ko darīšu. Tolaik izlūdzos tētim savu pirmo kucēnu, un tā tas viss ievirzījās. Tajā laikā televīzijā rādīja seriālu “Komisārs Reksis”, kas visus ļoti iespaidoja. Arī mani – man ļoti patika gan policijas tēma, gan, protams, suns. Tā bija tāda lieliska sadarbība.

Jūs sākāt ar suni bez šķirnes. Vai viņu vispār varēja apmācīt nopietnām lietām?

Jā, varēja apmācīt. Protams, ne dienesta līmenī, bet paklausības elementus viņam var iemācīt, piemēram, pārlekt dažādus šķēršļus. Bija sacensības, kurās viņam, protams, bija grūti sacensties ar vācu aitu suņiem vai rotveileriem, bet šie treniņi un sacensības man sagādāja milzīgu prieku – ka arī mans suns spēj uzdevumus izpildīt. Lēnāk, bet izpildīt. Tas dod gandarījumu, ka tu suni māci un redzi tam rezultātu. Tieši tas pats ir tagad – ja tu māci suni meklēt pēdas un viņš izsaukumā atrod cilvēku, tas ir milzīgs prieks un gandarījums.

Kāda izskatās jūsu darba ikdiena, un ar kādu šķirņu suņiem esat strādājusi?

Man bija beļģu aitu suns (malinua), kas apmācīts aizturēšanai, bet pamatā mana ikdiena paiet kā Kinoloģijas nodaļas vadītājai. Taču esmu strādājusi arī kā patruļas kinologs uz izsaukumiem. Man pašai ir bijuši divi vācu aitu suņi un viens beļģu aitu suns (malinua). Ir, ko salīdzināt. Vācu aitu suns ir mierīgāks, nosvērtāks. Beļģis ir ātrāks un spēj ilgāk strādāt, viņš tik ātri nenogurst. Bet kā dienesta suņi abi ir ļoti labi.

Vai karjerā ir bijis kāds īpaši emocionāls vai spilgts gadījums, kas palicis atmiņā?

Jā, ar manu pirmo dienesta suni Asko. Tajā laikā kinologiem nebija savu dienesta mašīnu. Kamēr mums atbrauca pakaļ un aizveda uz notikuma vietu, pagāja laiks. Īpaši pēdu meklēšanā – jo ātrāk ierodies, jo lielāka cerība uz rezultātu. Toreiz bija izsaukums – ceļu policija bija mēģinājusi apturēt dzērājšoferi, un viņš bija aizbēdzis. Pagājis bija jau labs laiks, un lielas cerības nelikām, turklāt jau bija tumšs. Bet es teicu, ka mēģināsim. Un suns šo autovadītāju atrada! Viņš bija paslēpies mežā zem eglēm un sūnām. Tas bija milzīgs gandarījums, kad kolēģi sita pa plecu. 

Vēl viens gadījums ar Asko – bija jāmeklē cilvēks, kurš bija aprakts zemē pirms desmit gadiem. Man pašai likās, ka tas nav iespējams, pagājuši desmit gadi, kā viņš var kaut ko atrast? Bet suns bija speciāli apmācīts līķu meklēšanai un – atrada!

Vēl man bija suns Robs – apmācīts aizsardzībai. Ar viņu vairāk piedalījāmies masu pasākumos, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību. Jāsaka paldies Dievam, ka nav bijusi reāla nepieciešamība viņu pielietot aizturēšanai. Lielākoties šādu suņu klātbūtne nostrādā psiholoģiski. Ja cilvēku ar ieroci var paredzēt, tad suni nevar, un tad cilvēki paši pakļaujas policijas darbiniekiem. Tas ir labi, jo, ja suni pielieto aizturēšanā, sekas var būt smagas. Mums ir ļoti jāizvērtē, kad to darām.

Kā policija izvēlas kucēnus dienesta darbam?

Kucēnus vispirms testē. Skatās, kāds viņiem ir medījuma instinkts, kā viņi spēlējas ar mantiņām, vai nebaidās no slidenām virsmām vai augstuma. Cik ilgi viņš meklēs mantiņu, ja tā nolikta neredzamā vietā, vai pārvarēs šķērsli, lai to dabūtu. Ja viņš visus testus iztur, mēs viņu iegādājamies.

Tad seko socializācija, apmācība un kontakta dibināšana ar kinologu. Valsts policijas koledžā viņi iziet kucēnu sākotnējo apmācību, tad kļūst par patruļsuņiem. Es to salīdzinu ar pamatskolas devīto klasi. Pēc tam jau skatāmies, kāda specializācija sunim ir piemērotāka – tabakas, narkotisko vielu vai ieroču meklēšana. To nosaka arī pēc temperamenta. Piemēram, ieroču meklēšanai nevajag ļoti temperamentīgu suni, viņam jābūt mierīgam.

Vai ir speciālas audzētavas, kas audzē suņus tieši dienestam?

Jā, pēdējos suņus esam iegādājušies no Čehijas un Holandes. Tur ir audzētavas, kas audzē konkrēti dienesta vajadzībām. Bet ir suņi arī no Latvijas. Tādā gadījumā mēs ļoti skatāmies, kas ir kucēna vecāki, vai tie ir no “darba līnijām”.

Jūs minējāt, ka suņu darba ir daudz, īpaši skolās. Vai tas nozīmē, ka policijai vajag vairāk suņu?

Vairāk vajag kinologus. Tādus, kuriem šis darbs ir sirdslieta un kas tiešām grib strādāt. Tas nav no vieglākajiem darbiem, tas nav tikai izvest suni pastaigāties. Tas ir dzīvesveids. Suns ir jāņem līdzi uz mājām. Tev ir atvaļinājums – suns ir ar tevi. Tev ir brīvdiena – suns ir ar tevi. Nav tā, ka darbs beidzas, tu atstāj suni voljērā un brauc mājās. Arī brīvajā laikā ar suni ir jādarbojas, īpaši, ja viņš ir jauns un apmācības procesā.

Kādu izglītību vajag, lai kļūtu par policijas kinologu? Vai ir kāda speciāla skola?

Man pašai ir juridiskā izglītība, bet ļoti daudz esmu mācījusies pašmācības ceļā un dažādos semināros. Atsevišķas skolas, kas sagatavotu tieši par kinologu, Latvijā īsti nav. Pie mums nāk, piemēram, meitenes, kas pabeigušas Valsts policijas koledžu. Ja cilvēkam ir vēlme, mēs viņu sūtām uz kursiem un semināriem, kur viņš visu apgūst. Galvenais ir liela vēlme un griba strādāt.

Cik ilgi suns strādā policijā, un kas ar viņu notiek pēc “pensionēšanās”?

Vidēji tie ir 8–9 gadi. Bet principā, kamēr suns spēj katru gadu nokārtot ieskaites un veselība atļauj, viņš var strādāt. Tas ir ļoti individuāli. Pēc tam, protams, pensionētie suņi paliek pie sava kinologa. Nevis “paliek”, bet viņi jau ir kinologa ģimenes locekļi. Viņi visu laiku ir bijuši kopā. Suns jau nepieradīs pie sveša cilvēka. Viņi kopā noveco savās mājās. Man pašai mājās ir viens “pensionāriņš”, kuram drīz būs 14 gadi.

Sabiedrībā joprojām valda dažādi mīti par policijas suņiem, piemēram, no tā paša “Komisāra Rekša” laikiem. Ar ko jums nākas saskarties?

Jā, notikuma vietās cilvēki joprojām mēdz pajautāt. Viens no populārākajiem mītiem ir, ka narkotiku suņi tiek baroti ar narkotikām, lai viņi tās meklētu. Es tad parasti saku – loģiski padomājiet, ar ko tad mēs barojam sprāgstvielu suņus? Vai līķu meklētājus? Tā, protams, nav taisnība. Viss notiek caur spēli un ožas attīstīšanu.

Kas ir vissvarīgākais kinologa un suņa sadarbībā?

Vissvarīgākais ir saikne. Ja kinologs sunim būs vienaldzīgs, suns nedarīs un neklausīs. Un vēl – ir jāmāk uzticēties sunim. Esmu to pati pārbaudījusi. Tu ej pa pēdām un domā: “Man liekas, ka meklējamais cilvēks aizgāja tur, tā būtu loģiskāk.” Bet suns rāda citur. Ir jāuzticas sunim. Tu iekarājies pavadā un seko, un, lai gan tev liekas, ka “nu, nebūs”, beigās izrādās, ka sunim bija taisnība. Jāuzticas suņa ožai, nevis savam prātam.