Veselīgs pašvērtējums nav kāda personības īpašība vai rakstura iezīme, ar kuru bērns piedzimst – bērna pašvērtējums veidojas ikdienas attiecībās ar pieaugušajiem: vecākiem, tuviem radiniekiem, pedagogiem. “Veids, kā uz bērnu skatāmies, runājam ar viņu un reaģējam uz viņa emocijām, pakāpeniski kļūst par pamatu tam, kā bērns uztver sevi. Veselīgs pašvērtējums norāda uz to, ka bērns jūtas droši, spēj pieņemt izaicinājumus, mācīties no kļūdām un veidot stabilas attiecības ar citiem,” stāsta klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.

Pašvērtējums nav balstīts tikai uz slavēšanu

Lai gan uzslavas bērnam ir svarīgas, pārmērīga un nekritiska slavēšana var radīt arī blakus efektus. Ja bērns regulāri dzird, ka viņš ir īpašāks, labāks vai pārāks par citiem, var veidoties sagrozīts priekšstats gan par sevi, gan apkārtējiem. Šādā gadījumā pašvērtējums balstās nevis iekšējā drošībā, bet pārākuma sajūtā. Tas var apgrūtināt sadarbības prasmes, empātiju un attiecību veidošanu ar vienaudžiem, jo bērnam kļūst grūti pieņemt kritiku, zaudējumus vai atšķirības citu bērnu vidū. “Veselīgs pašvērtējums palīdz bērnam justies vērtīgam kopā ar citiem, nevis pārākam par citiem. Veselīgāk ir slavēt centienus un procesu, nevis tikai rezultātu. Tāpēc labāk teikt: “Tu ļoti centies”, “Redzu, ka tu nepadevies”, “Tas prasīja lielu pacietību”, nevis: “Tu esi ģēnijs”, “Tu vienmēr esi labākais”,” skaidro Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.

Bērnam ir svarīgi justies saredzētam un sadzirdētam

Viens no spēcīgākajiem veselīga pašvērtējuma veidošanās stūrakmeņiem ir bērna iekšējā pārliecība: mani pamana un pieņem tādu, kāds esmu. Šī izjūta rodas brīžos, kad pieaugušais ir patiesi klātesošs – klausās, interesējas un pieņem bērna emocijas. Ja bērns saka: “Man ir bail” vai “Man nesanāk”, viņam vispirms vajadzīga sapratne, nevis vērtējums vai padoms. “Šādos brīžos labāk teikt: “Es redzu, ka tev ir grūti,” “Tas patiešām var būt nepatīkami,” savukārt vēlams izvairīties no frāzēm: “Nav ko uztraukties,” “Tas ir nieks,” “Tu jau esi liels.”,” teic klīniskā psiholoģe.

Kļūdas – mācīšanās daļa, nevis neveiksme

Bērni ar veselīgu pašvērtējumu nebaidās kļūdīties. Viņi zina, ka kļūdas nemazina viņu vērtību – gluži otrādi, tās palīdz mācīties un augt. Tāpēc, ja gadās neveiksme, labāk teikt: “Kļūdīties gadās katram,” “Ko tu no šī vari iemācīties?” Savukārt vēlams izvairīties no frāzēm: “Kā tu tā varēji?”, “Es no tevis to negaidīju.” Arī vecāku spēja atzīt savas kļūdas un atvainoties bērnam parāda, ka cilvēka vērtība nav atkarīga no tā, vai viņš vienmēr rīkojas nevainojami.

Veselīgas robežas stiprina pašvērtējumu

“Bērnam ir vajadzīgas skaidras un noteiktas robežas. Ja tās tiek ieviestas konsekventi un bez pazemošanas, bērns jūtas pasargāts, nevis kontrolēts. Viņš iemācās, ka viņa vajadzības tiek ņemtas vērā, vienlaikus saprotot, ka ne visas vēlmes var tikt piepildītas. Šāda pieredze palīdz bērnam veidot cieņu gan pret sevi, gan citiem, kā arī veicina spēju sadarboties un pieņemt noteikumus arī ārpus ģimenes,” skaidro klīniskā psiholoģe Aija Krišjāne. Liekot robežas, labāk teikt: “Es tevi mīlu, bet šādi darīt nevar,” “Šāda rīcība nav pieņemama,” savukārt izvairīties no frāzēm: “Tu esi slikts,” “Ar tevi vienmēr ir problēmas.”

Ja pašiem vecākiem ir zems pašvērtējums

Daudzi vecāki uztraucas, ka arī paši bieži vien nejūtas pietiekami labi. Atgādināsim sev, ka svarīgākais nav būt ideālam, bet darīt labāko, ko spējam. Pirmais solis ir pamanīt, kā mēs runājam par sevi bērna klātbūtnē. Frāzes, piemēram, “es neko nemāku”, “man atkal nesanāca”, “es esmu slikta mamma”, bērns uztver ļoti tieši. Daudz veselīgāk ir teikt: “Man šodien ir grūta diena”, “Es mācos”, “Arī pieaugušie kļūdās.” Vecāks, kurš atļaujas nebūt perfekts, māca arī bērnam pieņemt sevi. Ja vecāks meklē atbalstu, runā par savām sajūtām un rūpējas par sevi, bērns apgūst svarīgu vēstījumu – viņa vērtība nav atkarīga tikai no sasniegumiem.

Ikdiena ir svarīgāka par ideālu audzināšanu

“Ja, lasot šo rakstu, rodas sajūta, ka “vajadzētu darīt vairāk” vai “man tieši šis nesanāk”, ir svarīgi atcerēties – veselīgs pašvērtējums neveidojas no perfektiem vārdiem vai ideālām metodēm. Tas veidojas attiecībās, kurās ir pietiekami daudz siltuma, rūpju un patiesas klātbūtnes. Veselīga pašvērtējuma pamatā ir ikdienas sarunas, kopīgas maltītes un patiesa interese par bērna pasauli. Tieši šajos brīžos bērns iemācās galveno – es esmu svarīgs un vērtīgs,” saka klīniskā psiholoģe, Rimi Bērniem eksperte Aija Krišjāne.