Jaunā gada sākums tradicionāli ir laiks, kad daudzi apņemas “beidzot būt skaisti un tievi”. Tomēr statistika un pieredze rāda citu ainu – daudzi uzsāk ar entuziasmu, bet drīz vien “iekrīt atpakaļ grāvī”. Kāpēc tā notiek? Vai tā ir tikai gribasspēka neesamība, vai tomēr cīņa ar sarežģītiem bioloģiskiem procesiem?

Vecāku organizācijas raidījumā sarunājamies ar Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra endokrinoloģi Kristīni Ducenu un skaidrojam, kāpēc liekais svars un aptaukošanās mūsdienās tiek definēta kā hroniska slimība, kādu lomu spēlē miegs un ģenētika, un kādas ir mūsdienu ārstēšanas iespējas.

Aptaukošanās – hroniska un recidivējoša slimība

Viens no būtiskākajiem šķēršļiem veiksmīgai svara samazināšanai ir sabiedrībā un pat medicīnas sistēmā valdošā stigma. Ilgu laiku liekais svars tika uzskatīts par vienīgo medicīnisko problēmu, kas ir pilnībā paša pacienta atbildība.

Endokrinoloģe Kristīne Ducena: “Tā lielā atšķirība bija tāda – ja jūs atnākat pie ārsta ar augstu asinsspiedienu, neviens ārsts neteiks “jūs esat vainīgs”, viņš izrakstīs zāles. Visur citur, izņemot aptaukošanos, kur teica: “Ēdiet mazāk, kustieties vairāk, tā ir jūsu atbildība.” Es domāju, ka tas ir bijis pirmais, kas cilvēku ļoti ātri dzen atpakaļ tajā bezcerībā.”

Jau kopš 2012. gada Amerikas Medicīnas asociācija un vēlāk arī citas organizācijas aptaukošanos definē kā hronisku, recidivējošu slimību. Tas nozīmē, ka tai ir tendence atgriezties. Pētījumi rāda, ka aptuveni 60–70% gadījumu svara veidošanos nosaka ģenētika, un tikai atlikušie 30–40% ir dzīvesveida ietekmēti.

Kāpēc “tievēšana” bieži cieš neveiksmi? Bioloģiskais izskaidrojums

Daudzi cilvēki spēj īstermiņā samazināt svaru par 5–10%, taču noturēt rezultātu ir daudz grūtāk. Iemesls slēpjas organisma aizsargreakcijās. Brīdī, kad sākam zaudēt svaru, ķermenis ieslēdz “izdzīvošanas režīmu”, darot visu iespējamo, lai zaudēto atgūtu.

Eksperte norāda uz vairākiem mehānismiem, kas aktivizējas svara zaudēšanas laikā:

Dramatisks taupības režīms: Ķermenis samazina enerģijas patēriņu (sirdsdarbībai, elpošanai u.c.) par aptuveni 600–700 kalorijām dienā.

Hormonālās izmaiņas: Palielinās bada hormona (grelīna) daudzums un samazinās sāta hormonu līmenis.

“Ēšanas troksnis”: Smadzenēs pastiprinās signāli, kas liek domāt par ēdienu, padarot cilvēku “niķīgu un kašķīgu”.

Miega deficīts – slēptais svara pieauguma cēlonis

Mūsdienās viens no galvenajiem aptaukošanās veicinātājiem, īpaši bērnu un pusaudžu vidū, ir hronisks miega trūkums. Pasaules Veselības organizācijas “zelta standarts” pieaugušajiem ir 8 stundas miega (ne mazāk kā 7).

Negulētas naktis rada tūlītējas sekas:

Enerģijas kompensācija: smadzenes pieprasa ātru enerģiju, kas parasti izpaužas kā kāre pēc saldiem, trekniem un neveselīgiem produktiem.

Hormonālais disbalanss: samazinās melatonīns (īpaši, ja pirms miega lietoti ekrāni ar zilo gaismu), pieaug stresa hormoni un bada hormoni.

Kognitīvās kļūdas: pētījumi rāda, ka pēc pilnībā negulētas nakts cilvēka rīcībspēja ir līdzvērtīga puspromiles alkohola reibumam, un ievērojami pieaug pieļauto kļūdu skaits ikdienas darbībās.

Kristīne Ducena uzsver: “Miegs ir fundamentāla lieta, lai nenāktu klāt svars. Nākamajā dienā tas ķermenis paprasīs saldāku, treknāku, neveselīgāku.”

Ēšanas paradumi un “Fast Food” kultūra

Līdzās ģenētikai un miegam, dramatiski mainījusies ir mūsu ēšanas uzvedība. Ēšana ir kļuvusi pārāk ātra. Sāta sajūta iestājas aptuveni 20 minūšu laikā pēc ēšanas sākuma, taču “ātrās uzkodas” bieži tiek patērētas 2–3 minūtēs.

Ātruma problēma: apēdot ēdienu pāris minūtēs, smadzenes nepaspēj saņemt signālu, ka ķermenis ir paēdis. Rezultātā cilvēks apēd vēl vienu porciju vai uzdzer saldinātu dzērienu, uzņemot milzīgu lieko kaloriju daudzumu.

Ēdienreižu regularitāte: izplatīta kļūda ir neēšana visas dienas garumā un pamatīga pieēšanās vakarā. Eksperte rekomendē trīs regulāras ēdienreizes, uzsverot, ka veselīgu ēdienu (kas prasa košļāšanu, piemēram, salātus un gaļu) mēs dabiski ēdam lēnāk.

Mūsdienu medicīnas iespējas: medikamenti un ķirurģija

Tā kā aptaukošanās ir slimība, tai nepieciešama atbilstoša ārstēšana. Ja dzīvesveida korekcijas nedod rezultātu un Ķermeņa Masas Indekss (ĶMI) pārsniedz 27–30, ārsti var apsvērt medikamentozo terapiju.

Mūsdienās pieejamie medikamenti (t.s. inkretīna hormoni, kas sākotnēji paredzēti diabēta ārstēšanai) darbojas trīs veidos:

Smadzeņu līmenī rada sāta sajūtu un mazina “ēšanas troksni”.

Palēnina kuņģa iztukšošanos, ļaujot justies paēdušam no mazākām porcijām.

Samazina sirds un asinsvadu slimību riskus.

Tomēr endokrinoloģe brīdina, ka šie medikamenti nav brīnumlīdzeklis, ko palietot pāris mēnešus: “Tā ir hroniska slimība. Tikko kā mēs beidzam dzīvesveida korekciju vai medikamentu lietošanu, tā atkal no jauna atgriežas. Galvenais jautājums, ko cilvēki prasa – cik ilgi man tās zāles būs jālieto? Kā jebkuras hroniskas slimības ārstēšana – ilgstoši.”

Smagākos gadījumos (III pakāpes aptaukošanās) risinājums var būt bariatriskā ķirurģija (kuņģa samazināšana), taču atšķirībā no zālēm, šī metode ir neatgriezeniska.

Sistēmiskās problēmas Latvijā

Sarunā tiek izgaismota sāpīga tēma – valsts atbalsta trūkums. Lai gan Latvija uzrāda augstus mirstības rādītājus un aptaukošanās līmenis (īpaši vīriešiem un zēniem) pārsniedz Eiropas vidējo, valsts neapmaksā ne uztura speciālistus, ne fizioterapeitus, ne medikamentus aptaukošanās ārstēšanai (ja nav diagnosticēts diabēts).

“Mēs Latvijā faktiski dzēšam aptaukošanās sekas – ārstējam diabētu, liekam sirdīs stentus, mainām locītavas, bet nekur netiek apmaksāta profilakse. Primārā profilakse ir tikai paša pacienta ziņā, tas ir tikai maksas pasākums,” rezumē Kristīne Ducena.

Motivācija un kustība kā prieks

Noslēgumā eksperte aicina mainīt attieksmi pret savu ķermeni. Kustībai nevajadzētu būt sodam, bet gan mīlestības izpausmei pret sevi. Ir svarīgi atrast tādu fizisko aktivitāti, kas sagādā prieku – vai tā būtu dejošana, peldēšana vai vienkārša pastaiga.

Motivācijai ir jānāk no iekšienes – no vēlmes būt veselam, redzēt savus bērnus uzaugam vai vienkārši justies labi savā ķermenī.

Ekspertes ieteikums: katru dienu “aprunāties” ar savu ķermeni. Pajautāt, kas tam šobrīd visvairāk nepieciešams – vai tas ir miegs, ūdens, veselīga maltīte vai pastaiga svaigā gaisā. Atbildīga attieksme pret veselību ir investīcija nākotnē, kas sākas ar godīgu sarunu pašam ar sevi.

Svarīgākāis par aptaukošanos un tievēšanu īsumā

Aptaukošanās kā hroniska slimība:

Ne tikai personīgā atbildība: ilgu laiku liekais svars un aptaukošanās tika uzskatīta tikai par paša pacienta atbildību. Taču, kopš 2012. gada, Amerikas Medicīnas asociācija to definē kā hronisku, recidivējošu (atgriezenisku) slimību.

Ģenētikas loma: 60-70% no mūsu ķermeņa uzbūves nosaka ģenētika, atlikušie 30-40% ir dzīvesveids. Svara gēni var tikt pārmantoti vairākās paaudzēs.

Ķermeņa pretestība svara zudumam: pēc svara samazināšanas organisms ieslēdz “taupības režīmu”, samazinot enerģijas patēriņu (par 600-700 kalorijām dienā), palielinot bada hormona grelīna līmeni un samazinot sāta hormonu, kas veicina svara atgriešanos.

Būtiskākie dzīvesveida faktori:

Miegs: fundamentāls faktors. Hronisks miega deficīts (mazāk par 7-8 stundām) palielina bada hormonu, samazina sāta hormonus, paaugstina stresa hormonus un liek ķermenim prasīt saldākus, treknākus ēdienus. Zilu ekrānu gaisma pirms miega samazina melatonīna veidošanos.

Uzturs:

Lēna ēšana: sāta sajūta iestājas tikai pēc 20 minūtēm. Ātra ēšana, it īpaši “fast food”, neļauj sasniegt sāta sajūtu laikā, kā rezultātā tiek apēsts vairāk.

Regulāras ēdienreizes: ieteicamas trīs reizes dienā. Vakarā apēstais ir grūtāk notērējams.

Apzināta ēšana: neēšana pie datora vai televizora, pievēršanās ēdienam.

Fiziskās aktivitātes: svarīgas muskuļu masas saglabāšanai svara samazināšanas laikā. Fiziski aktīvi cilvēki ir veselīgāki, možāki, un fiziskās aktivitātes darbojas kā antidepresants, palielinot laimes hormonu līmeni. Svarīgi atrast sev patīkamas aktivitātes.

Sociālais un medicīniskais konteksts Latvijā:

Stigmatizācija: cilvēki ar lieko svaru bieži tiek stigmatizēti, kas apgrūtina palīdzības meklēšanu. Pat vēlme ārstēties ar medikamentiem var tikt nosodīta.

Veselības sekas: aptaukošanās ir galvenais riska faktors diabētam, sirds-asinsvadu slimībām, policistisko olnīcu sindromam, neauglībai un daudzu veidu vēžiem (piemēram, krūts un endometrija vēzim).

Veselības aprūpes pieejamība: Latvijā, atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, aptaukošanās primārā profilakse (uztura speciālistu, psihologu, fizioterapeitu konsultācijas) pieaugušajiem netiek apmaksāta no valsts budžeta, tās ir maksas pakalpojums. Valsts vairāk nodarbojas ar slimību seku ārstēšanu.

Atšķirības starp dzimumiem: sievietes biežāk vēršas pēc palīdzības un ir atbildīgākas par savu veselību, kamēr vīrieši nereti ignorē liekā svara problēmu, līdz parādās nopietnas veselības problēmas.

Ārstēšanas pieejas:

Ķermeņa masas indekss (ĶMI): ĶMI 25-30 norāda uz lieko svaru, virs 30 – uz aptaukošanos. Ārstēšana rekomendējama, ja ĶMI ir virs 27,5 ar komplikācijām vai virs 30.

Medikamenti (inkretīna hormoni):

Darbība: balstīti uz dabīgiem sāta hormoniem, tie palielina sāta sajūtu, mazina ēšanas tieksmi un palēnina kuņģa iztukšošanos.

Priekšrocības: aizsargā no sirds-asinsvadu slimībām, uzlabo diabēta kompensāciju.

Lietošana: aptaukošanās gadījumā medikamenti Latvijā netiek apmaksāti (apmaksāti tikai diabēta ārstēšanai). Tā ir ilgstoša, hroniska ārstēšana, līdzīgi kā, piemēram, zāles pret paaugstinātu asinsspiedienu.

Blaknes: visbiežāk kuņģa-zarnu trakta traucējumi (nelabums, retāk vemšana), kas parasti mazinās pēc pirmajām 2-3 lietošanas nedēļām.

Bariatriskā ķirurģija: ieteicama smagas aptaukošanās gadījumos (ĶMI virs 35 ar komplikācijām vai virs 40) vai medikamentu rezistences gadījumā.

Intermitējošais (periodiskais) fastings: var uzlabot vielmaiņas rādītājus un veicināt svara zudumu īstermiņā, taču ilgtermiņā to ir grūti realizēt kā ilgtspējīgu dzīvesveida izmaiņu. Ieteicams koncentrēties uz regulāru, veselīgu ēšanu un fiziskām aktivitātēm.

Motivācija un pašapziņa:

Individuāla motivācija: informācija vien nav pietiekama; galvenais ir iekšējā motivācija, kas katram ir atšķirīga (piemēram, veselības problēmas, ģimenes notikumi, vēlme dzīvot ilgāk).

“Sarkanās gaismas” signāli: veselības problēmas ir nopietna motivācija, ko nevajadzētu ignorēt.

Pašapziņa: ir svarīgi nonākt draudzīgā kontaktā ar sevi, jautāt savam ķermenim, kas tam ir nepieciešams (miegs, atpūta, ūdens, kustības).

Ieguldījums nākotnē: rūpes par savu veselību ir atbildīgs ieguldījums nākotnē, līdzīgi kā atbildība attiecībās. Svarīgi ir atrast savu unikālo formulu, kas saskan ar ikdienas ritmu un sniedz prieku.

Noslēgumā, panākumu atslēga ir atrast individuāli piemērotu, harmonisku pieeju, kas apvieno zināšanas par veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, pietiekamu miegu un spēcīgu iekšējo motivāciju.