Patriotisms nav tikai karogs, himna vai svētku dienas, bet gan 24/7 apņemšanās un vēlme darīt kaut ko Latvijas labā. Tas nozīmē dzīvot, strādāt un audzināt ģimenes Latvijā. Tā ir pārliecība, kas liek ne tikai zvērēt uzticību savai valstij, bet arī dzīvot, strādāt, audzināt bērnus un dot savu artavu tās labā.

Šī ir viena no sarunas galvenajām atziņām ar NBS Štāba bataljona komandieri, pulkvedi Antoņinu Bļodoni. Viņas stāsts ir ne tikai par militāro karjeru, bet arī par sirdsapziņu, celmlauža grūtībām un spoguļattēlu, ko armija sniedz visai sabiedrībai.

Bērnības sapnis par formastērpu

Vēlme kļūt par karavīru Antoņinai Bļodonei nav bijusi apzināta karjeras izvēle vai pēkšņs lēmums. Tas ir bijis sirdsauciens jau no bērnības, ko viņa pati tagad sauc par savu misiju. Kamēr citas meitenes, iespējams, spēlēja citas spēles, viņa, augot kopā ar vecāku brāli, spēlēja “kariņus”. Viņas fantāzijās dārza vagas kļuva par ierakumiem, un bērnudārza sniega kupenas – par kaujas lauku, kurā viņa tik ļoti iejutās ievainotā lomā, ka teju saslima.

Viņu saistīja viss – komandas gars, varonības pieskaņa un, protams, formastērps, kas likās visskaistākais apģērbs pasaulē. Tā bija bērna interese par supervaroņiem, par spēju kādu aizstāvēt un palīdzēt. Ja viņa augtu tagad, viņa, visticamāk, sapņotu kļūt par Supervievieti. Toreiz viņa vienkārši zināja – viņa būs karavīrs. Tik spēcīgi, ka pat nedomāja par niansēm vai grūtībām.

“Esmu viens laimīgs cilvēks, kas savu misiju no bērnības ir sapratis un kas seko savai misijai,” viņa atzīst, piebilstot, ka nekad nav šaubījusies par savu ceļu, atšķirībā no daudziem, kas sevi meklē vēl 40 gadu vecumā. Šī pārliecība, iespējams, ir bijusi izšķiroša, jo ceļš, ko viņa izvēlējās, bija tālu no viegla.

Ceļš vīriešu pasaulē

Uzsākot dienestu 90. gadu beigās, sievietes armijā bija absolūts retums. Antoņina Bļodone bija viena no pirmajām, kas lauza stereotipus. Viņa atklāti stāsta par to, kā bija iet ar ambīciju un vēlmi sevi pierādīt vidē, kas tam nebija gatava. Tā bija “veču pasaule”, kurā nācās dzirdēt komentārus, kurus, par laimi, mūsdienās vairs nedzird – par 8. martu kā vienīgo sievietes dienu vai sarkastiskas norādes uz filmu “G.I. Jane”.

Viņa atceras brīdi, kad pieteicās kursiem, kas bija nepieciešami viņas amatam, bet saņēma sašutušu komandiera zvanu, kurš bļāva, ka tur mācās tikai vīrieši. Vēlāk, jau esot rotas komandierei, viņai tika aizrādīts, ka viņa “uzdrīkstas” dot pavēles vīriešiem. Viņas atbilde bija mierīga un pārliecināta: “Viņi ir mani padotie, un es esmu komandiere.”

Šī cīņa nebija viegla, taču tā viņu norūdīja. Katrs šāds izaicinājums tikai stiprināja pārliecību un palīdzēja izveidoties par to, kas viņa ir šodien. Tieši šis rūdījums ļāva viņai kļūt par piemēru.

Arī vēlāk, kad pēc Baltijas aizsardzības koledžas absolvēšanas viņa izteica vēlmi kļūt par bataljona komandieri, atbilde bija līdzīga: “Neviena sieviete vēl nav bijusi.” Viņas reakcija? “Nav bijusi, tātad būs.” Un viņa kļuva.

Tagad, pēc 20 gadiem, sieviete kā vada komandiere Ādažos ir norma, nevis eksperiments. Jaunajām meitenēm, kuras jūt sevī līderes potenciālu un sirdsaucienu dienēt, ceļš ir iemīts. Piemērs ir vajadzīgs, un ir svarīgi sabiedrībā parādīt, ka abi dzimumi bruņotajos spēkos ir norma.

Stiprais pamats – ģimene

Lai cik stipra būtu darbā, mājās katram ir nepieciešams patvērums. Ja bērnības ģimene sākumā nesaprata un neatbalstīja viņas izvēli, tad domubiedri Zemessardzē kļuva par viņas pirmo “jauno ģimeni”.

Tagad viņas pamats ir viņas pašas izveidotā ģimene – vīrs, kurš arī ir karavīrs, un bērni. Dienestā viņa ir prasīga, fokusēta un stipra, bet mājās viņa var atļauties arī sagurt un saņemt atbalstu. “Es nezinu, kā man būtu, ja man šī pamata nebūtu,” viņa atzīst. Šis ģimenes pamats dod viņai noturību un pārliecību. Arī viņas vīrs ir ne tikai ģimenes tēvs, bet arī cilvēks, ar kuru viņa lepojas kā ar karavīru, kas ar azartu dara savu darbu un ir ģimenes aizsargs.

Sabiedrības spogulis: ko armijai atklāj jauniesauktie

Saruna kļūst īpaši aktuāla, pievēršoties Valsts aizsardzības dienesta (VAD) iesauktajiem. Pulkvede Bļodone atklāj, ka armija šobrīd ir kā spogulis, kas parāda visu Latvijas sabiedrības spektru – un dažbrīd arī sāpīgākās problēmas.

Dienestā nonāk jaunieši no visdažādākajām vidēm. Ir tādi, kas nāk no inteliģentām, patriotiskām ģimenēm ar stabilu vērtību sistēmu. Bet ir arī tādi, kas nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, kur 18 gadus nav jutuši, ka ir kādam vajadzīgi. Viņi neprot uzticēties, neprot runāt, jo neviens ar viņiem nav runājis.

Armija saskaras ar to, ka daudziem jauniešiem ir jāiemāca pamatu pamati, kas būtu bijis jāpaveic ģimenei un izglītības sistēmai. Tas nav tikai par disciplīnu vai militārām iemaņām.

Pirmkārt, tā ir fiziskā sagatavotība. Jaunieši nesaprot, ko nozīmē skriet, daži neprot pat kūleni uzmest. Tas liecina par kustību trūkumu un neveselīgu uzturu. Veselības pārbaudes atklāj šokējošu ainu – jauniešiem ir problēmas, kas raksturīgas gados vecākiem cilvēkiem: šķības muguras no nemitīgas sēdēšanas pie gadžetiem, pat kaulu blīvuma problēmas.

Otrkārt, tā ir emocionālā noturība. Jaunieši ir kļuvuši ļoti jutīgi un trausli. Viņu noturības līmenis ir zems. Armijai nākas risināt ļoti nopietnas problēmas – ir jaunieši ar atkarībām, piemēram, no azartspēlēm, ir tādi, kas atnāk ar smagām emocionālām problēmām un pat pašnāvības domām.

Vecāki reizēm raugās uz armiju kā uz “labošanas iestādi”, sakot: “Lūdzu, 11 mēnešos izlabojiet to, ko mēs 18 gados neesam izdarījuši.” Taču armija nav kolonija. Tā var tikai pielikt klāt tam pamatam, kas jau ir ielikts. Un, ja pamata nav, armijai paralēli militārajai apmācībai nākas mācīt vēsturi, strādāt pie fiziskās sagatavotības un pat nodrošināt psihologu atbalstu, kas prasa milzīgus papildu resursus.

Šis skats liek aizdomāties – ja šāda ir tā sabiedrības daļa, kas nonāk armijā, kas notiek ar tiem, kuri nenonāk? Valsts drošība sākas nevis ar ieročiem, bet ar ieguldījumu izglītībā un ģimeņu atbalstā.

11 mēneši, kas transformē dzīvi

Pulkvede Bļodone ar patiesu prieku stāsta par pārmaiņām, ko redz šajos jauniešos pēc 11 mēnešu dienesta. Transformācija ir acīmredzama.

Izlaidumā viņi stāv par pāris centimetriem garāki – ne tikai fiziski, pateicoties pareizai stājai, bet arī mentāli. Viņos ir parādījusies pašpārliecinātība, drosme formulēt savu viedokli un, galvenais, lepnums par sevi. Viņi ir 11 mēnešus godam nodienējuši, un viņiem ir pamats būt lepniem.

Šajā laikā viņi ir iemācījušies uzņemties atbildību. Viņi saprot, ka ir nozīmīgi, ka katram ir sava loma un ka bez viņiem komandieris nevarētu izpildīt nevienu uzdevumu. Viņi iegūst sajūtu, ka ir svarīgi Latvijai, neatkarīgi no tā, no kādas ģimenes nākuši.

Vēlējums: padomāt par tuvāko

Sarunas noslēgumā Antoņina Bļodone atgriežas pie patriotisma tēmas. Ko katrs no mums var darīt savas valsts labā, nevelkot formastērpu?

Viņas vēlējums ir vienkāršs un dziļš reizē. Mēs dzīvojam egoistiskā laikmetā, kurā dominē “es”, “man” un “mana labūtība”. Bet valsts kļūst stipra tikai tad, ja cilvēki domā ne tikai par sevi.

“Padomāt par tuvāko. Ar cieņu un mīlestību izturēties pret tuvāko,” viņa saka. “Ja katrs pacenstos padomāt par cilvēku blakus, par diviem, par trim… Tu viens neesi nekas. Mans vēlējums ir būt cilvēkam un padomāt par kādu, izņemot sevi.”