Ir tēmas, no kurām sabiedrība instinktīvi novēršas. Viena no tādām ir sēras, īpaši smagākā to forma – bērna zaudējums. Mēs esam iemācīti “turēties”, būt stipriem, ātri atgriezties ierindā un nerunāt par sāpēm, tādējādi apslāpējot veselīgu sērošanas procesu. Taču kas notiek cilvēka dvēselē, kad viņš tiek atstāts viens ar savu traģēdiju, klusējot un cenšoties izlikties, ka dzīve turpinās kā iepriekš? Par šo pieredzi sarunā dalās Dace Kaņepone, transformējošās elpošanas pasniedzēja, kura savā dzīvē piedzīvojusi divus vissāpīgākos zaudējumus.

Pirms vienpadsmit gadiem viņa dzemdībās zaudēja savu jaundzimušo meitiņu. Šī pieredze atnesa ne tikai bēdas, bet arī milzīgu vainas apziņu un sevis šaustīšanu. “Tu kā jaunā mamma kaut ko neesi izdarījusi pareizi,” Dace atceras prāta uzlikto slogu. “Kā tu varēji nesaprast, nesajust, ka tavās miesās varbūt bērniņam ir slikti?” Šie jautājumi mutuļo, neatkarīgi no tā, cik veselīgi un apzināti tu esi dzīvojis.

Pirms četriem gadiem sekoja otrs, vēl nežēlīgāks trieciens. Daces 19 gadus vecā meita Laura, tikko pabeigusi vidusskolu un ar gaišiem sapņiem iestājusies Stradiņa universitātē, tika noslepkavota. Saulainā augusta dienā viņas dzīvību atņēma skolas biedrs. Šis notikums ģimeni iemeta emocionālā purvā, kurā nebija nekādas skaidrības. Gads pēc meitas zaudējuma, kā atzīst Dace, nodzīvots “tehniski kā robots”.

Bērna zaudējums nav tas pats, kas atvadīšanās no vecākiem vai vecvecākiem, kas notiek dabiskā dzīves secībā. “Bērns ir daļa no tevis paša, kurš līdz kaulam un līdz dziļumam tevi burtiski uzārda un liek pārvērtēt visu – tavu dzīvotgribu, kāpēc tu esi vispār šeit nācis, ko tu šeit dari, kāda jēga katrai nākamajai dienai,” stāsta Dace. Tas ir process, kas vecāku uzšķērž, liekot nemitīgi meklēt atbildes uz jautājumu “kāpēc?”. Kāpēc tieši tāds nāves akts? Ko ar šo nāvi ir jāsaprot? Kas manī kā mammā ir jāmaina?

Šādos brīžos ģimene bieži kļūst par “ledus pili”. Katrs tās loceklis aizbarikadējas aiz saltuma durvīm, meklējot savu izdzīvošanas mehānismu. Ir grūti atklāti runāt par zaudējumu, jo katrs cenšas pasargāt otru, baidoties izturēt otra sāpju smagumu. Dace atzīst, ka jūt vainu par to, ka nav spējusi saviem dēliem iedot pietiekami daudz prieka, jo sērojošā mamma vienkārši nav spējīga sniegt atvērtu humoru un svētku sajūtu. Dēli sēras pārdzīvojuši katrs savā veidā – vecākais ar tetovējumu, kas simbolizē “māsas caurumu” krūtīs, jaunākais klusi izteicis vēlmi par to vairāk runāt. Svētku svinēšana un ierastu vietu apmeklēšana kļūst sāpīga, jo viss atgādina par zaudējumu.

Dace asi izjuta arī atbalsta trūkumu no sistēmas puses. Neviens no skolas nepiezvanīja, lai apjautātos par dēlu emocionālo veselību pēc māsas zaudējuma. “Mēs šīs lietas noliekam malā, sakot, ka tā ir ģimenes lieta,” viņa saka, “kaut patiesībā mēs kā ģimene būtu gaidījuši, ka kāds patur roku uz pulsa.” Šādām ģimenēm ir nepieciešams ilgtermiņa psihoterapeitisks vai konsultatīvs atbalsts, taču tas bieži nav pieejams noslogoto grafiku dēļ.

Meklējot atbildes, Dace nekad nav vainojusi ārējus apstākļus. Viņas skatiens vienmēr bijis vērsts uz iekšu, uz debesīm, uz dvēseles līmeni ar jautājumu: “Ko man ar šo pārbaudījumu ir jāsaprot?” Šie meklējumi viņu aizveda pie elpošanas praksēm, kas kļuva par veidu, kā atbrīvot ķermenī bloķētās emocijas un atgūt mieru. Zaudējumi satricināja viņas vērtību sistēmu tik spēcīgi, ka iepriekšējais darbs sabiedrisko attiecību jomā zaudēja jebkādu jēgu. Intrīgas, publiskās debates un sistēmas radītās problēmas šķita otršķirīgas. Viņa meklēja dziļāku piepildījumu un atrada to, kļūstot par transformējošās elpošanas pasniedzēju.

Tagad viņa palīdz citiem ielūkoties sevī, dziedināt traumas un atrast savu dvēseles nodomu. “Elpošana palīdz atgriezties pie sevis, pie savām sajūtām un saprast, ka tu esi kaut kas vairāk nekā tavs biorobots,” skaidro Dace. Viņa kritiski vērtē motivatorus, kas aicina “saņemties” un uzstādīt mērķus, jo pēc dziļām sērām bieži vien nav nekādas motivācijas – ir jāmācās vienkārši dzīvot ar savām sajūtām, klausīties dabā un gaidīt impulsu, kad enerģija atgriezīsies dabiski.

Dace plāno apkopot citu vecāku pieredzes, kuri zaudējuši bērnus, lai sniegtu cerību tiem, kuri šobrīd iet cauri sēru tumsai. Viņa tic, ka pēc šīm sāpēm katrā cilvēkā atveras jauns resurss. Bērni paliek ar vecākiem, transformējoties sargeņģeļos, iedvesmā vai pastāvīgās iekšējās sarunās. Mīlestība, kas tika brutāli atrauta, atgriežas citā, dziļākā formā.

Novēlot sev maigumu, īstumu un drosmi, Dace turpina savu ceļu, lai, atbrīvojot pati savas sāpes, varētu kļūt par palīdzošu instrumentu citiem. Viņas stāsts ir atgādinājums, ka sēras nav vājuma pazīme, bet gan dziļi cilvēcisks process, kam nepieciešams laiks, empātija un drosme atļauties just. Un varbūt tieši cauri vislielākajām sāpēm mēs varam atrast ceļu atpakaļ pie sevis – patiesākiem, jūtošākiem un dvēseliski bagātākiem.