Mēs viņu pazīstam kā enerģisku televīzijas un radio personību, kura balss un smaids ir kļuvuši par neatņemamu daudzu pasākumu sastāvdaļu. Taču ārpus prožektoru gaismām Mārim Grigalim ir vēl svarīgāka loma – viņš ir tēvs trim dēliem. Atklātā sarunā viņš dalās savā pieredzē un filozofijā par to, ko patiesībā nozīmē audzināt bērnus, uzsverot, ka viss sākas ar piemēru, ko mēs paši rādām.

Mācīties no darbiem, nevis vārdiem

“Vai bērni vairāk mācās no tā, ko mēs sakām, vai no tā, kā mēs dzīvojam?” vaicāts par audzināšanas pamatiem, Māris ir pārliecināts – bērni ir mūsu spogulis. Viņš atklāj, ka ģimenē apzināti piekopj savstarpēju pieklājību.

“Mēs ar sievu veicām eksperimentu,” viņš stāsta. “Mēs mājās esam ļoti pieklājīgi. Pasniedzot mandarīnu, sakām ‘lūdzu, sieviņ’ un saņemam pretī ‘paldies’. Un bērni to dzird, redz un sāk atkārtot.” Tas kļūst par dabisku uzvedības modeli, nevis iestudētu frāzi.

Līdzīgs princips darbojas arī attiecībās. Māris bieži dāvina sievai ziedus – reizēm no pļavas norautu puķi, reizēm nopirktu pušķi. Sākumā dēli brīnījušies, vai tētis nav aizmirsis kādus svētkus. Tagad viņi paši ik pa laikam mammai uzdāvina kādu ziediņu vai zīmējumu. “Tas ir rezultāts tam, ka viņi skatās, kādi esam mēs,” secina Māris.

Cieņa, mīlestība un ugunskurs Līgo vakarā

Runājot par vērtībām, kuras viņš vēlas nodot saviem dēliem, pirmajā vietā ir cieņa – pret vecākiem, pret apkārtējiem un pret savu valsti. Tā ir arī mīlestība pret savu ģimeni, savu zemi un mājām.

Grigaļu ģimenē patriotisms nav tikai tukša skaņa. Valsts svētki tiek atzīmēti ar dziļu jēgu. “Mēs mājās to nedaudz papildinām,” viņš stāsta par 11. un 18. novembri. Tā ir kopīga svecīšu nolikšana krastmalā vai svētku reize pie galda, kas bērniem palīdz izjust vienotības sajūtu un saprast, ka tās ir patiesas vērtības, kas paliek uz visu mūžu.

Šīs vērtības tiek koptas arī caur ģimenes tradīcijām. Viena no tām ir pavisam īpaša: katru gadu uz A4 formāta lapas tiek pierakstīti nozīmīgākie gada notikumi – sākot ar pirmo pateikto vārdiņu un beidzot ar medaļām sacensībās vai kopīgiem ceļojumiem. Ziemassvētku vakarā visa ģimene šo sarakstu lasa un kopā atminas skaistākos brīžus, ļaujot bērniem sajust lepnumu par paveikto. Arī Līgo svētki laukos paiet, tēvam un dēliem kopā kurinot ugunskuru un mācoties atbildību par paveicamo darbu.

Pipara garša un patiesā mācībstunda

Māris Grigalis ir pārliecināts, ka bērniem ir jāļauj mācīties pašiem, pat ja tas nozīmē piedzīvot nelielas neveiksmes. Viņš smejoties atminas, ka pusaudža gados, līdzīgi kā viņa dēls tagad, negribējis likt galvā cepuri, lai nesabojātu matu sakārtojumu, kas tika veidots pat ar cukurūdeni. Viņš saprot savu dēlu.

Viņa audzināšanas filozofija ir ļaut bērniem pašiem izjust savas izvēles sekas – protams, saprātīgās robežās.

“Tas ir līdzīgi kā ar ēdienu,” viņš skaidro. “Tu vari simts reizes teikt, ka pipari ir asi, bet viņš gribēs pagaršot. Es ļauju viņam pielikt mēli pie tā pipara. Viņš sapratīs, ka tas tiešām nav garšīgs, un problēma būs atrisināta.”

Tas pats princips attiecas uz gulētiešanu vai piemērota apģērba izvēli. Ja dēls apgalvo, ka plus četros grādos un lietū viņam nav auksti bez jakas, Māris ļauj viņam iziet ārā. “Pēc četrām minūtēm viņš būs atpakaļ un skries vilkt jaku,” viņš nosmej. Ļaujot bērnam pašam nonākt pie secinājuma, vecākiem nav jācīnās – bērns ir guvis pieredzi, kas ir daudz vērtīgāka par simto aizrādījumu.

No “čučumuižas” telefona līdz patstāvīgām brokastīm

Mūsdienu vecāku izaicinājums ir arī tehnoloģijas. Māris iesaka vienkāršu triku – ja negribat, lai bērns pēc diendusas uzreiz ķeras pie telefona, vienkārši nolieciet to tālāk, lai tas nav acu priekšā. “Ja nebūs konteksta, viņš par to lietu pat neiedomāsies,” viņš saka.

Taču lielākais mērķis ir patstāvība. Grigaļu ģimenes dienas grafiks ir neticami piesātināts – skola, mājasdarbi, karatē, sporta dejas, šahs un baseins. Sacensības un braucieni māca bērniem atbildību un patstāvību, liekot pašiem sakrāmēt somas un sekot līdzi savām lietām.

“Mans mērķis ir ieaudzināt bērnos patstāvību,” atzīst Māris. Un tas sākas jau virtuvē. Viņa vienpadsmitgadīgais dēls jau pats prot pagatavot sev brokastis – uzcept maizīti ar olu vidiņā. Deviņgadīgais māk pagatavot pārslas.

“Jā, pēc tam virtuvē ir šmucis, viss ir gājis pa gaisu. Bet tas ir sīkums,” viņš atmet ar roku. “Galvenais, ka viņš ir iemācījies. Man nav jāskrien mājās, jo es zinu – viņš būs paēdis un pagatavos sev pats.”

Dalīties, lai iedvesmotu

Savus ģimenes piedzīvojumus – gan lepojoties ar panākumiem sacensībās, gan vienkārši dziedot pie klavierēm – Māris labprāt publicē arī sociālajos tīklos. Viņa mērķis nav lielīties, bet gan iedvesmot citus un parādīt, cik patiesībā forši ir būt ģimenei.

“Es gribu parādīt, ka, protams, ir grūti brīži, bet gandarījums ir milzīgs un neatsverams,” viņš saka. Viņš ir saņēmis ziņas no citiem vecākiem, kuri pateicas par idejām, kā pavadīt laiku ar bērniem.

“Sanāk vai nesanāk, tas ir sīkums. Galvenais, ka jūs esat kopā. Man patīk, un manai ģimenei patīk. Un tas ir pats svarīgākais.”