Mēs dzīvojam laikmetā, kurā viedierīces ir kļuvušas par mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu – tās mūs modina, izklaidē, izglīto un savieno ar pasauli. Tomēr aizvien biežāk tās nemanāmi iezogas arī mūsu pašu tuvākajās attiecībās, kļūstot par prasīgu trešo dalībnieku ģimenes dzīvē. Nesen veiktā Tele2 aptauja “Viedierīču lietošana ģimenē. Vai lietojam par daudz?” atklāj satraucošu ainu: 45% ģimeņu atzīst, ka ekrānu dēļ mājās izceļas konflikti. Vai mēs esam ielaiduši savās mājās ko tādu, ko vairs nespējam savaldīt?

Par šo jautājumu sarunājas Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un psiholoģijas zinātņu doktore Sabīne Bērziņa. 

Dizainēti, lai piesaistītu un neatlaistu

“Es teiktu, ka tas ir ļoti precīzs apgalvojums,” uzsver Sabīne Bērziņa, atbildot uz bažām par mūsu spēju kontrolēt tehnoloģijas. “Šīs iekārtas, kas šobrīd ir mūsu mājās, speciāli tiek veidotas tā, lai mēs tās nevarētu savaldīt. Lai mēs tiešām gribētu patērēt savu uzmanību pēc iespējas vairāk.”

Tas, ko mēs bieži uztveram kā savu vājumu, patiesībā ir miljardiem vērtas industrijas rūpīgi izstrādāts mehānisms. Tāpēc psiholoģe norāda, ka konflikti, kas mājās izceļas ekrānu dēļ, patiesībā ir veselīgs signāls. “Ir labi, ja izceļās konflikti, ja mēs varam viens otram pateikt: “Hei, kas notiek, kur tu esi pazudis? Es gribu ar tevi aprunāties aci pret aci, bet tu saki, ka esi te, taču vienlaikus telefonā ritini saturu.” Jautājums ir – cik ļoti mēs patiešām esam šeit un tagad, vienā sarunā?”

Cilvēki nereti pat nepamana brīdi, kad viedierīce ir kļuvusi par attiecību dalībnieku. Psiholoģe skaidro, ka telefons pārrauj dabisko savstarpējo plūsmu un mijiedarbību. Arī tad, ja mēs novēršamies tikai uz mirkli, sarunas plūsma ir jāatjauno burtiski no jauna. Īpaši jūtīgi uz to reaģē bērni. Ja bērns redz vecāku nepārtraukti ieslīgušu telefonā, viņam var rasties pārliecība, ka ierīce ir svarīgāka, ka labāk netraucēt. “Tas nozīmē mazāk sarunu, mazāk iesaistes, mazāk tādu brīžu, kad sakām: “Hei, paskaties, re, kur ārā smuks skats!” Tāpēc konflikti ir labvēlīgi – tie palīdz mums pārveidot to kursu, kurā šobrīd ejam,” iedrošina speciāliste.

Noteikumi nav tikai bērniem

Lai gan problēma ir acīmredzama, statistika ir dramatiska: aptuveni 70% cilvēku atzīst, ka viņu mājās nav nekādu ekrānierīču lietošanas noteikumu. Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda, ka jauniešu vidū (18–29 gadi) šis rādītājs pārsniedz pat 80%. Noteikumi ģimenēs parasti parādās tikai tad, kad paaugas bērni un kad mājās ir vismaz divas vai trīs atvases.

Mēs bieži uzskatām, ka noteikumi ir nepieciešami tikai mazajiem, taču pieaugušajiem tie ir vajadzīgi tikpat ļoti, ja ne vēl vairāk. “Mums varbūt vārds “noteikums” ne pārāk patīk. Esmu taču liels pieaugušais, es pats zinu, kā darīt!” pasmaida Bērziņa. Tomēr viņa velk paralēles ar uzturu. “Tas ir tāpat kā ar čipsu paku – ja es to atveru un apēdu divus, es nevaru apstāties un teikt, ka šodienai pietiks. Šis produkts ir izveidots tā, lai bioloģiski uzrunātu: daudz tauku, daudz sāls, kraukšķis, un mūsu bioloģija vienkārši kliedz – “Jā, šis ir lieliski, dod vēl!” Tieši tāpat pēdējos padsmit gadus ir veidotas viedierīces – lai mēs to patēriņu pat neapzinātos.”

Termins doomscrolling jeb bezmērķīga, nomācoša satura ritināšana jau ir kļuvis par ikdienu. Mēs varam stundu pavadīt ekrānā, bet, ja kāds pajautātu, ko tieši redzējām, prātā ir tikai “migla” un laika zuduma sajūta. Mileniāļi jeb 30–40 gadnieku paaudze viedierīcēs brīvajā laikā vidēji pavada piecas stundas un divdesmit minūtes dienā, bet jaunākā paaudze – pat sešas stundas. “Vairāk nekā divas stundas savā brīvajā laikā – tas ir pārmērīgi daudz,” brīdina klīniskā psiholoģe. “Un tam ir daudz negatīvu seku: vairāk stresa, trauksmes, depresijas un nepārtraukta salīdzināšanās.”

Kad pasaule kļūst par mērauklu un smadzenes pārkarst

Cilvēka dabā ir meklēt savu vietu sabiedrībā, taču vēsturiski mēs sevi salīdzinājām ar savu ciemu, darba vietu vai draugu loku. Tagad, atverot sociālos tīklus, mēs salīdzināmies ar visu pasauli.

“Mēs salīdzināmies, atlasot tikai “ķirsīšus”. Es sevi salīdzinu, kā man vizuāli vajadzētu izskatīties, ar fitnesa treneri, kura visu savu laiku un līdzekļus iegulda izskatā. Man šķiet, ka man vajadzētu tādu izskatu kā viņai, tādas zināšanas kā citam un audzināt bērnus kā vēl kādam,” skaidro Sabīne Bērziņa. Jo augstāka ir šī iedomātā mēraukla, jo lielāka kļūst plaisa starp realitāti un ideālu, radot diskomfortu, trauksmi un sagraujot pašvērtējumu.

Cieš arī mūsu izziņas un uztveres spējas jeb kognitīvās funkcijas. Digitālais saturs ir īss, spilgts un emocionāli piesātināts. “Vienas minūtes laikā mēs potenciāli varam iziet cauri vismaz sešām dažādām emocijām. Prieks par kaut ko skaistu, sašutums, bailes, dusmas – un tas viss vienā minūtē! Tas ārkārtīgi pārslogo mūsu prātu,” norāda speciāliste, piebilstot, ka tas tiešā veidā ietekmē arī mūsu miega kvalitāti.

Protams, viedierīce var darboties arī kā stresa mazinātājs – tā dēvētais “antistress”. Tomēr psiholoģe aicina godīgi sev pajautāt: vai pēc šīs ritināšanas es tiešām jūtos mierīgāks, vai arī drīzāk esmu kļuvis vēl uzvilktāks? Varbūt mieru var atrast citur – paskatoties laukā pa logu uz putniem vai piezvanot tuvam cilvēkam?

Māksla garlaikoties un “ziloņa” dresēšana

Kā atgūt kontroli? Inga Akmentiņa-Smildziņa dalās savas ģimenes pieredzē: jau kopš bērnu mazotnes mājās ir ieviesta tradīcija – ģimenes maltītes notiek bez ekrāniem. Tas ir laiks, lai pajautātu, kā pagājusi diena. Tāpat Ingas automašīnā ir stingrs noteikums, kas attiecas gan uz saviem bērniem, gan viņu draugiem – mašīnā telefonus nelieto.

“Šie ir lieliski noteikumi,” apstiprina Sabīne Bērziņa, norādot, ka maltītes pie viena galda, laiks pirms miega vai gari pārbraucieni automašīnā ir dabiskas vides sarunām. Viņa atzīst, ka ieviest šādus noteikumus vēlākā vecumā būs grūti un neērti gan bērniem, gan vecākiem. Būs protesti un brīži, kad iestāsies garlaicība.

“Sēžot mašīnā, savā ziņā ir garlaicīgi, un tā nav patīkama emocija,” skaidro psiholoģe. “Bet nepatīkamā emocija noved pie rīcības: izdomājam kaut ko, lai man nav garlaicīgi! Tas mudina iet uz kontaktu. Viedierīces mums ir atņēmušas šo garlaicību, kas ir izejas punkts tam, lai mēs tuvotos un izdomātu kopīgas nodarbes.”

Liela nozīme ir arī tam, kā mēs patērējam saturu. Mēs bieži mānām sevi, sakot, ka sociālajos tīklos “izglītojamies” vai “meklējam iedvesmu”. Patiesībā tur darbojas azartspēļu – “vienroča” spēļu automāta – princips. Mēs ritinam cauri dusmām un vilšanām, cerot uz to vienu, mazo “džekpotu” – patīkamo emociju. Tā vietā speciāliste iesaka trenēt apzinātību – pirms atvērt lietotni, skaļi definēt nolūku. Līdzīgi kā dodoties uz veikalu ar iepirkumu sarakstu, tas palīdz neapjukt piedāvājumu pārbagātībā.

Mūsu bioloģija un instinkti (ko psiholoģe salīdzina ar nevadāmu ziloni) dzen mūs pretī ātrajam dopamīnam, jo mēs nedzīvojam savai dabai piemērotā vidē. “Šobrīd mēs dzīvojam informācijas nenormālā pārbagātībā. Mūsu bioloģija kliedz: “Vēl, vēl!” Savukārt mūsu smadzeņu daļa, kas atbild par kontroli un apzinātību (cilvēciņš, kas sēž zilonim mugurā), ir jaunāka un vājāka. Tā ir apzināti jātrenē un jāpieslēdz,” stāsta zinātniece. Īstais, bioloģiski vērtīgais dopamīns prasa piepūli – uzvilkt kedas, iziet ārā paskriet, izveidot reālu sarunu. Bez šīs piepūles mēs kļūstam nīgri un mūsu parastā, ikdienas dzīve šķiet garlaicīga, jo tajā nav tik daudz spilgtu stimulu.

Būt kopā pa īstam

Pētījumi rāda, ka sociālajos tīklos tikai 6% cilvēku paši rada saturu, kamēr 73% ir pasīvi patērētāji – “digitālie lūriķi”, kā to trāpīgi nosauc Inga. Šī pasīvā vērošana ir vēl viens solis pretī epidēmiskai vientulības sajūtai.

“Vientulības sajūta viennozīmīgi ir viena no sekām. Pat sirsniņu un “patīk” spiešana ir ārkārtīgi maza daļa no atgriezeniskās saites,” uzsver Bērziņa. “Sociālās prasmes – skatīties acīs, ieturēt pauzes, nolasīt mīmiku, uzturēt mazo sarunu, kas pāraug dziļā diskusijā – tās nevar iemācīties ekrānā. Ir jāiet ārā no mājas, jāveido attiecības, pat ja tur ir neskaidrības un frustrācija.”

Tieši tāpēc Latvijas Vecāku organizācija rīko forumus “Kopā Augšup”, dodoties uz reģioniem un aicinot vecākus satikties aci pret aci. “Pēc pandēmijas mēs redzam to milzīgo atšķirību. Cilvēkiem vajag īstu sarunu un īstu klātbūtni,” atzīst Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Kā spert pirmo soli pretī pārmaiņām savā ģimenē? Sabīne Bērziņa iesaka nesteigties ar drastiskiem aizliegumiem, bet sākt ar trim vienkāršiem soļiem. Pirmkārt, pavērot situāciju. Kādi ir mūsu paradumi? Kas notiek ar mūsu komunikāciju, kad rokās ir telefons? Otrkārt, saprast, kā mums pietrūkst. Iespējams, tā nav cīņa pret ekrāniem, bet gan cīņa par kopīgu prieku un aizraujošām aktivitātēm, kurām ekrāni vienkārši traucē. Un, treškārt, – eksperimentēt. Piemēram, uzlikt telefonam melnbalto režīmu un pavērot – varbūt tad iekšējais “zilonis” vairs nebūs tik ļoti ieinteresēts, un parastā, reālā dzīve atkal kļūs krāsaina un aizraujoša.

Digitālie džungļi ir biezi un vilinoši, taču ceļš ārā no tiem sākas ar vienu apzinātu lēmumu – nolikt malā ierīci un paskatīties acīs tam, kurš sēž mums pretim.

Tele2 aptaujas “Viedierīču lietošana ģimenē. Vai lietojam par daudz?” secinājumi

  • 70% nav viedierīču lietošanas noteikumi mājās!
  • No tiem, kuriem ir noteikumi, visbiežāk tie attiecas uz vieviedierīču nelietošanu ēdienreižu laikā (61%), nelietošana pēc noteikta pulksteņa laika vakarā (44%) un neizmanto guļamistabā (14%).
  • 45% atzinuši, ka viņiem ģimenē ir izcēlušies konflikti viedierīču lietošanas dēļ. 
  • 42% arī atzīst, ka regulāri kāds no ģimenes locekļiem izmanto telefonu kopā būšanas laikā.
  • 72% atzīst, ka ģimene varētu mazāk izmantot telefonus kopā būšanas laikā, piemēram, vakariņojot, spēlējot spēles, dodoties izbraucienos u.tml.
  • 43% atzīst, ka viņiem vairāk vai mazāk regulāri ģimenē notiek sarunas par personiskām tēmām, sajūtām, problēmām. 
  • 21% saviem bērniem velta mazāk nekā 30 min darba dienā, lai sarunātos un spēlētos ar saviem bērniem bez telefona klātbūtnes, TV vai citām ierīcēm fonā. 33% atzīst, ka velta no 30 min līdz 1h, 24%  velta 1 līdz 2h, bet 22% vairāk nekā 2h.

Korelācijas:

  • Tiem, kuriem viedierīču dēļ ģimenē ir radušies konflikti, daudz retāk arī runā par personīgajiem jautājumiem, sajūtām, problēmām. 
  • Tie, kuri atzīst, ka kopā būšanas laikā kāds no ģimenes locekļiem regulāri izmanto telefonu, daudz retāk arī runā par personīgajiem jautājumiem, sajūtām, problēmām.

Aptauja sadarbībā ar Norstat veikta š.g. martā, aptaujājot 1003 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 74 gadiem.