Dzirdot vārdu “dvīņi”, daudziem vecākiem prātā nāk divkāršs prieks, bet reizē – arī divkāršs haoss. Fotogrāfs un divgadnieku Emīlijas un Magnusa tētis Mārcis Gaujenietis ar smaidu stāsta par šo neiespējamo misiju. Sarunā ar “Vecāku organizāciju” viņš dalās savā pieredzē par rīta rituāliem, ceļošanu un to, kāpēc “Tuta” dzīvo tikai televizorā.
Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros.
Rīta cēliens: mierīga mošanās un ģērbšanās sarunas
Mārča ģimenē rīti sākas ap septiņiem, taču bez lieka stresa. Viņš atzīst, ka rīta cēliena ievadīšanu labprāt uztic sievai, jo pašam nepieciešams laiks, lai pamostos.
“Man tās pirmās 15 minūtes gribas lēni atmosties, nevis uzlikt kājas uz grīdas, jo, uzliekot kājas, var izkāpt ar nepareizo kāju no gultas,” smejas Mārcis. Izrādās, arī bērni pārņēmuši šo vēlmi pēc lēniem rītiem – viņi labprāt vēl paliek gultās, šķirsta grāmatas un savā starpā “burbuļo”, ļaujot vecākiem sagatavoties dienai.
Lielākais izaicinājums, protams, ir ģērbšanās, kad laiks sāk spiest un jādodas uz dārziņu. Šeit talkā nāk izvēles iespējas un komandas darbs. “Rīta daļā mēs katrs ģērbjam vienu,” stāsta tētis, piebilstot, ka dažreiz gan gadās kuriozi, kad meita paziņo, ka tieši tētim jāvelk apakšbikses, vai dēls iebilst pret konkrētu apģērba gabalu. Tomēr galvenais ir ritms un komunikācija: “Izstāstīt skaļi, kas būs. Nevis tikai nodomāt, bet visiem pateikt.”
Divi bērni, divi klēpji
Viens no biežākajiem jautājumiem dvīņu vecākiem ir – kā sadalīt uzmanību, ja abi reizē pieprasa “opā”? Mārcis uz to raugās pragmatiski un ar mīlestību.
“To var izdarīt, jo tev ir divi ceļi un divas rokas. Tā nav problēma, tā tas vienkārši notiek,” viņš skaidro. Mājās bieži izveidojas dabiska rotācija – kamēr meita ir pie tēta, dēls dodas pie mammas, un otrādi. “Viens grib opā, es paņemu. Ja atnāk otrs, es paņemu. Tas, ka viņi var savā starpā saplūkties, tas ir cits stāsts, bet opā būs.”
Dārziņš un individuālās personības
Emīlija un Magnuss dārziņa gaitas uzsāka gada vecumā. Lai gan sākumā valdījis uzskats, ka tas ir agri, veiksmīga un pakāpeniska adaptācija pierādījusi pretējo. Interesanti, ka, lai gan abi apmeklē vienu grupiņu, viņi nav “salipuši kopā”.
“Nav tā, ka, kad es atnāku pakaļ, viņi būtu salipuši. Es atveru durvis un redzu, ka katrs dara kaut ko savu – kurš zīmē, kurš ar vilcienu brauc,” novērojis tētis. Tas tikai apstiprina Mārča teikto, ka dvīņi, lai arī dzimuši kopā, ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki jau no pirmās dienas. “Vienam patika tas, otram – šis. Šobrīd ir skaidrs, ka meitai ir “direktores” iezīmes vairāk, un bračuka skrien līdzi.”
Ceļošana: no Berlīnes līdz Kanāriju salām
Mīts, ka atvaļinājums ar maziem bērniem ir tikai “bērnu pieskatīšana smukākā vietā”, Mārci nebiedē. Ģimene devusies ceļojumā gan tad, kad bērniem bija seši mēneši, gan nesen – uz Kanāriju salām.
Pirmais ceļojums uz Berlīni ar sešus mēnešus veciem zīdaiņiem izvērties lielisks: “Man liekas, tas mirklis, kad viņi paši var apvelties uz vēdera, tikt pie paklāja malas un kaut ko pačamdīt, ir super ērts.”
Savukārt lidojums uz Kanāriju salām ar gandrīz divgadniekiem prasījis lielāku sagatavošanos. Mārcis neslēpj, ka uztraucies par lidojumu un citu pasažieru reakciju. “Es gribu, lai mēs netraucētu citiem. Bet skaidrs, ka bērni ir bērni,” viņš saka. Lidojumā palīdzējušas uzlīmes, mašīnītes un… saprotoši blakussēdētāji. “Turpceļā mums blakus sēdēja kungi no Lietuvas. Viņi paši brauca atpūsties un uzreiz metās piedzīvojumos, kaut ko stāstīja, rādīja. Visi bija priecīgi.”
Ekrāni un Tuta televizorā
Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā Gaujeniešu ģimene atradusi veselīgu balansu. Telefoni bērniem netiek doti, bet ir konkrēti noteikumi par saturu.
“Mums ir izdevies tā, ka Tuta vienmēr dzīvo televizorā. Viņa nav nekur citur – nav telefonā, nav planšetē,” stingri nosaka Mārcis. Ikdienā priekšroka tiek dota mūzikai, kas rada fonu bez vizuāla kairinājuma. Televizors ir vairāk brīvdienu vai slimošanas laika privilēģija. “Pats galvenais – viss sākas ar mums pašiem. Kā mēs to parādām, ko mēs ar to darām un cik daudz.”
Tēta superspēja un atelpas brīži
Lai saglabātu mieru un enerģiju, Mārcis un viņa sieva rūpējas par to, lai bērni laicīgi dotos pie miera – ap pulksten astoņiem vakarā. “Tad tev ir divas, trīs stundas pieaugušā cilvēka laika, kad jūs varat būt viens ar otru, pasēdēt uz dīvāna,” viņš uzsver. Tāpat svarīgi ir atrast laiku sev – Mārčam tas ir basketbols un tikšanās ar draugiem.
Sarunas noslēgumā, jautāts par savu “tēta superspēju” publiskās vietās, Mārcis min spēju paredzēt notikumus rotaļu laukumā.
“Man superspēja ir tāda – ja es aizeju viens uz bērnu laukumiņu, es spēju nolasīt un saprast, kurš ir tuvāk tam, lai kaut ko nepareizu izdarīt,” viņš stāsta. “Tu spēj izvērtēt, ka šis izkritīs no šūpolēm, bet šis tikai pārkāps pāri smilšu kastei. Tu skrien ķert to, kas kritīs no šūpolēm.”
Dzīve ar dvīņiem ir dinamiska, taču, kā atzīst Mārcis, tieši mazie mirkļi ir tie skaistākie: “10 minūtes pēc tam, kad kāds mēģināja apgāzt televizoru, viņi pēkšņi savā starpā sarunājas savā valodā, uzsmaida tev… Tas ir ‘Awesome’!”
Par “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”
Labklājības ministrijas kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” radīta, jo ģimene ir sabiedrības pamats. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.
