Sievieti, kuras balss spēja aizkustināt tūkstošus, ikdienā mājās sagaida nevis ovācijas, bet gan gluži citas, daudz personīgākas rūpes – mīlestība, siltums un neliela, bet ļoti dzīvīga deva haosa. Viņa ir atpazīstama dziedātāja un tagad arī divu bērnu māmiņa – Ieva Sutugova. Sarunā, kas norisinājās Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros, Ieva atklāti un sirsnīgi dalījās pārdomās ar Latvijas vecāku organizācijas pārstāvi Ellu Kareli. Viņas stāsts atklāj gan priekus un izaicinājumus, ar kuriem saskaras jaunie vecāki, gan to, kā saglabāt sevi un veselo saprātu mūsdienu izaicinošajā informatīvajā telpā.
Jaunā realitāte: organiska pāreja un ikdienas menedžmenta izaicinājumi
Ievas ikdiena šobrīd rit ap diviem maziem pētniekiem – trīsgadīgo dēlu Austri, kuru māmiņa mīļi dēvē par “žiperi”, un vien divus mēnešus veco meitiņu Rotu. Vaicāta par to, kā viņa jūtas savā jaunajā, divu bērnu mammas lomā, Ieva neslēpj prieku, atzīstot, ka jūtas kolosāli. “Drusciņ ir visu laiku tā sajūta, ka tā taču ir bijis vienmēr,” viņa stāsta, piebilstot, ka pāreja no viena bērniņa uz diviem notikusi ļoti organiski.
Tomēr ikdiena paģēr savu, un vislielākais izaicinājums slēpjas tieši laika un pienākumu plānošanā. Ievas un viņas dzīvesbiedra darba specifika ir brīvā profesija – abi ir pašnodarbinātas personas. Tas nozīmē, ka darba stundas bieži vien stiepjas no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču tas dod arī iespēju būt relatīvi daudz mājās un dalīt pienākumus. “Īpaši mums ar tādu darba specifiku – teorētiski es varēju pilnīgi mierīgi neņemt nevienu darbiņu. Visus darbus, kas man šobrīd ir, tie jau bija ļoti sen saplānoti, bet es to visu varēju atcelt un čubināties pa māju,” atzīst dziedātāja. Tomēr mākslinieku vidē ilgstoša prombūtne nav vienkārša, jo vienmēr pastāv risks tikt aizmirstam, tādēļ Ieva turpina strādāt.
Skatuve un mātes loma: koncerts dienu pirms noliktā dzemdību datuma
Viens no spilgtākajiem stāstiem Ievas pieredzē ir saistīts ar koncertiem neilgi pirms meitiņas dzimšanas. Bija projekti, kurus viņa vienkārši negribēja nenodziedāt. “Tas stāsts ir par to, ka Rotai bija desmit dienas, kad es dziedāju arēnā. Koncerts bija 3. janvārī. Mans it kā noliktais datums bija 4. janvāris,” Ieva atceras. Producenti bijuši fantastiski pretimnākoši, nodrošinot māksliniecei atsevišķu telpu ar labierīcībām, kur viņa kopā ar draudzeni varēja apkopt un pabarot mazulīti.
Šis drosmīgais lēmums nebija pārgalvība, bet gan dziļa ieklausīšanās savā ķermenī. Neskatoties uz to, ka ārsti vēl dienu pirms koncerta brīdināja, ka ķermenis nav pilnībā atguvies un “ribiņas nav sagājušas atpakaļ”, Ieva zināja un juta, ka varēs to izdarīt. “Dabīgi, no malas var šķist – ir, kam tā liekas, ka tas ir ārprātīgi nepieņemami. Bet tas tomēr ir pie tās iekšējās sajūtas. Ja tu jūti, tu jūti,” viņa uzsver, atzīmējot, ka nepārkāpa savas robežas.
Brāļa un māsas attiecības: kā sagatavot mazo cilvēku lielām pārmaiņām
Līdz ar jaunās māsiņas ienākšanu ģimenē, liela uzmanība tika pievērsta Austra sagatavošanai šim notikumam. Vecāki izvairījās no idealizētām pasakām par to, ka mazulītis uzreiz būs labākais rotaļu biedrs. “Sākumā māsiņa būs tāds mazs kukulīts, viņa tikai raudās un tikai ēdīs pie mammas,” Ieva stāstīja dēlam, lai neradītu liekus pārsteigumus.
Lai gan Austris ir apradis ar pārmaiņām, emociju spektrs joprojām ir plašs. Viņš ir jūtīgs puika, kuram ļoti nepieciešams vecāku mīļums. Tāpat kā daudzās ģimenēs, arī pie Ievas ir novērojamas mazās greizsirdības izpausmes un miega regresija – jautājumi, kāpēc viņš nevar gulēt blakus vecākiem, ja reiz māsai tas ir atļauts.
Tieši tāpēc īpaši svarīgi kļūst nemainīgie vakara rituāli. Neatkarīgi no tā, cik aizņemta ir Ieva, grāmatu lasīšana ar Austri ir neaizstājama dienas daļa. “Tu saproti – nevar savādāk. Viņš jutīsies pamests,” skaidro mamma. Liela nozīme ir arī “divvientulības” laikam, kad vecāki velta nedalītu uzmanību tikai vienam bērnam. Tiek plānoti “puišu vakari” ar tēti, pasūtot picu un dzerot kokteiļus, vai īpašais laiks tikai mammai ar Austri, atstājot mazo māsiņu auklītes uzraudzībā. Šie brīži veido tās neatņemamās un siltās bērnības atmiņas, kas sildīs visu mūžu.
Bērnības atmiņas un vecāku paaudzes mantojums
Atminoties savu bērnību, Ieva ar lielu pateicību runā par saviem vecākiem. Augot sarežģītajos 90. gados trīs bērnu ģimenē, vecākiem nebija ne daudz naudas, ne laika brīvām rotaļām ar bērniem. Neskatoties uz to, viņi darīja visu iespējamo, lai atbalstītu Ievas muzikālo talantu, kas izpaudās jau trīs gadu vecumā. Tika gādātas fonogrammas un skatuves tērpi, kas tajā laikā maksāja lielu naudu.
“Nevajag pārmest tiem mūsu vecākiem,” Ieva atgādina mūsdienu māmiņām un tētiem. “Ja jūs nebūtu spēlējušies vienu pašu, mēs varbūt badā būtu nomiruši un māju netīrījuši. Kādreiz bija citi laiki,” viņa spriež, norādot, ka paaudžu pārmetumi ir lieki, jo viņas pašas atmiņas par ģimeni ir fantastiskas un piepildītas ar mīlestību.
Vainas apziņa un drosme izvēlēties savu ceļu
Būt par māti mūsdienās nozīmē izturēt nepārtrauktu viedokļu un gaidu spiedienu. Tā dēvētā “mammas vainas apziņa” piezogas reizē ar pirmo bērnu un seko ik uz soļa. Tas jo īpaši jūtams sociālo tīklu vidē, piemēram, Instagram, kur nereti māmiņas tiek nosodītas gan par lēmumu veikt ķeizargriezienu, gan par krūts barošanas pārtraukšanu. Sarunas vadītāja Ella piebalso ar savu stāstu, kad uz ielas saņēmusi pārmetumus no svešinieces par raudošu bērnu ratiņos, kas tikai liek vēl vairāk apšaubīt savas mātes spējas.
Ieva uzsver, ka ir kritiski svarīgi ieklausīties sevī un neļauties šim spiedienam. Savas otrās grūtniecības laikā viņa jau laikus nolēma izvairīties no “dzemdību plāniem”, ar kuriem “mācīt dakteriem dzīvot”, tā vietā pieņemot to, ka dzīve mainīsies un liela daļa notikumu nav kontrolējami. Tas pasargāja viņu no lieka stresa.
Vēl viens nozīmīgs pierādījums Ievas drosmei bija lēmums par barošanu. Māksliniece jau gadiem cieš no smagām, mokošām migrēnām. Pēc pirmā bērna piedzimšanas viņa centās zīdīt, vienlaikus cīnoties ar neciešamām sāpēm un būdama “nelietojama mamma” gultā. Ar otro bērniņu viņa bija morāli gatava izmantot modernu, injicējamu migrēnas medikamentu, kas pieprasa pārtraukt zīdīšanu.
“Ko dos mans piens, ja es būšu neeksistējoša mamma, kas guļ gultā, vai prātā mokās migrēnā un vemj visu laiku? Ko dos tas mātes piens, pilns ar kreņķiem, asarām, stresu un zālēm?” viņa retoriski jautā. “Tas maisījums mūsdienās nenodarīs tam zīdainim [ļaunumu], bet es būšu pilna laika mamma, vesela, bez migrēnām,” Ieva pārliecinoši skaidro savu lēmumu rūpēties pirmkārt par savu un ģimenes kopējo emocionālo un fizisko veselību.
Viņa aicina mammas būt iecietīgām vienai pret otru: “Nevajag noēst vienai otru. Ja mamma baro ar maisījumu, lai viņa baro ar maisījumu. Ja mamma baro līdz 7 gadiem to bērnu, lai viņa baro. Ja tas bērns guļ savā gultā, atsevišķā istabā, lai viņš guļ, ja viņiem tas ir labi”.
Mazi mirkļi, kas veido lielu pamatu
Mūsdienu steidzīgajā ritmā Ieva atgādina par patiesajām vērtībām. Sadzīves darbus un mājas soli šodien atvieglo trauku un veļas mašīnas, kā arī roboti putekļsūcēji, tāpēc vienmēr var atrast laiku bērnam. Reizēm ir vērtīgi nolikt malā savu ego un šķietami neatliekamos uzdevumus.
“Citreiz svarīgāk ir tā kluču palikšana vai mašīnīšu pabraukāšana nekā tas, ka man tagad vēl vajag trīs e-pastus un Exceli pabeigt,” stāsta Ieva, piebilstot, ka, pat ja trauki izlietnē iekaltīs un pusdienas nāksies pasūtīt uz mājām, tas ir tā vērts. Tieši šie maziņie, uzmanības un klātbūtnes piepildītie momenti ir tie, ko bērns atcerēsies un kas kalpos par stabilu pamatu drošām attiecībām, pirms vēl sāksies pusaudžu gadu durvju ciršana.
Par “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”
Labklājības ministrijas kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” radīta, jo ģimene ir sabiedrības pamats. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.
