Cilvēki, kas savā ģimenē ikdienā lieto humoru, ir laimīgāki un apmierinātāki ar dzīvi. Bet uzreiz rodas jautājums: kas ir cēlonis un kas sekas? Vai viņi ir laimīgi, tāpēc ka joko, vai arī viņi joko, tāpēc ka ir laimīgi?

Radio personība un improvizācijas teātra aktrise Sanda Dejus sarunā ar Vecāku organizācijas pārstāvi Kristapu Smildziņu piedāvā citu skatpunktu: humors nav tikai laimes blakusprodukts, tas ir attiecību pamats. Tā ir draudzība.

Mēs bieži attiecības saistām ar mīlestību un kaislību, bet aizmirstam par draudzību. Kad rozā brilles nokrīt un iestājas ikdiena, tieši draudzība un spēja kopā pasmieties kļūst par galveno. Kā saka Sanda: “Jūs nevarat visu laiku viens otru iekārot un nemitīgi mīlēties baltos palagos. Pēc tam gribas kopā pagulēt, un forši, ja ir par ko kopā pasmieties.”

Neiemācīt, bet ļaut

Bet kā ar bērniem? Vai humora izjūtu var iemācīt? Kristaps provocē, jautājot, vai Sanda savai meitai humora izjūtu ir kaut kā īpaši “devusi”.

Izrādās, atslēga nav došanā vai mācīšanā. Atslēga ir ļaušanā.

“Es domāju, ka es drīzāk esmu vairāk ļāvusi,” atzīst Sanda. Ļāvusi fantazēt, improvizēt, iztēloties. Nelikt bērnu rāmjos. Kad meita gultā paziņo, ka viņas ir uz kuģa, pieaugušais var teikt: “Izbeidz ākstīties, mēs esam gultā.” Bet var arī teikt: “Jā! Es dzirdu kaijas!”

Šī “atļaušana” ir radošuma pamatā, un humors nāk tam cieši blakus. Sanda atceras kādu epizodi tramvajā, kur mazs puisītis vaicājis mammai: “Mammu, vai tu vari dzirdēt spāres?” Uz ko mamma atbildējusi: “Izbeidz! Kas tās par muļķībām, spāres nevar dzirdēt.”

Un te ir tas skaudrais jautājums: kurā brīdī mēs, pieaugušie, izbeidzam dzirdēt spāres?

Mēs paši esam tie, kas šo spēju nogalina. Mēs baidāmies izskatīties muļķīgi. Vēl trakāk – mēs attiecībās paši uzņemamies “kušinātāja” lomu. Sanda to trāpīgi dēvē par “aizķērušos mammas funkciju” – kad viens partneris otram nemitīgi norāda: “Izbeidz, cilvēki skatās,” “Lūdzu, klusāk.” Bet vīrietis (vai sieviete) attiecībās negrib būt kopā ar savu mammu.

Rāmji, kas neļauj smieties

Šī kušināšana sākas jau bērnībā un turpinās visu dzīvi. Mums tiek uzlikti rāmji.

“Tagad izbeidz ākstīties, te jau tev nav nekāds cirks, te ir skola.”

“Te nav nekāds cirks, te ir darbs.”

“Te nekāds cirks, tu esi tēvs galu galā.”

Mēs tiekam ielikti pārliecībā, ka atbildīgs cilvēks nesmejas. Tēti nesmejas. Priekšnieki nesmejas. Un tad mēs paši baidāmies pasmieties pirmie, ja nu šefs nesmejas. Mēs turos, līdz vaigi sprāgst, bet neļaujamies.

Un tieši tāpēc latviešiem, iespējams, tik grūti pieņemt stand-up žanru. Tas ir apzināts pieteikums: “Tagad es jūs sasmīdināšu.” Tas uzliek ekspektācijas. Daudz organiskāks un patiesāks mums šķiet situatīvais humors. Dzīves humors. Tas, kas rodas dabiski, nevis tiek sagatavots. Tas, kas ģimenē nojauc hierarhiju un veido emocionālo saikni, nevis “noliek pie vietas” ar asu sarkasmu.

Atbrīvoties

Galu galā, saruna atgriežas pie tā, ka spēja jokot nav tehniska prasme. Tas nav par asprātīgu joku iegaumēšanu. Tā ir spēja atbrīvoties. Ļauties. Ļauties sev, ļauties otram, ļauties situācijai un nebaidīties kļūdīties.

Mums visiem ir jāmācās atbrīvoties. Kā Sanda secina: “Man ļoti patīk tas teikums par to, ka pirmos sešus gadus mums māca runāt un tad intensīvi aizvērties.”

Varbūt laimīgas ģimenes noslēpums ir pavisam vienkāršs – beidzot atļaut sev un saviem tuvajiem runāt, ākstīties un atkal sadzirdēt tās spāres.

Paldies Kimmel kvartāla Dzesētavai par laipno uzņemšanu.