Ikdienā aptuveni puse sabiedrības sadzīvo ar sāpēm, turklāt 60 procentos gadījumu tās ir tieši muguras lejasdaļas sāpes. Mēs stundām sēžam pie datoriem, nesam bērnus, ceļam smagumus un bieži vien ciešam klusējot, cerot, ka “pāries pats no sevis”. Bet kurā brīdī sāpes kļūst par signālu, ka jārīkojas? Un vai vizīte pie neiroķirurga automātiski nozīmē operāciju?

Latvijas Vecāku organizācijas sarunā ar Dr. med. Jāni Šlēziņu, neiroķirurgu, vertebrologu (www.neirokirurgi.lv) atklājas, ka bieži vien mūsu priekšstati par muguras veselību ir aplami, bet risinājumi ir daudz vienkāršāki un pieejamāki, nekā mēs iedomājamies. Ārsts ikdienā saskaras ar cilvēku bailēm un mītiem, taču viņa misija ir ieviest skaidrību un palīdzēt atgūt dzīves kvalitāti bez lieka stresa.

Bailes no nezināmā un mīts par operāciju

Izdzirdot vārdu “neiroķirurgs”, daudziem pār muguru pārskrien auksti sviedri. Sabiedrībā valda uzskats, ka šis ārsts nodarbojas tikai ar ārkārtīgi smagām un sarežģītām operācijām. “Bieži vien cilvēki īsti pat nesaprot, ko neiroķirurgi patiesībā dara,” atzīst dr. Šlēziņš. “Mēs nodarbojamies ar galvas smadzeņu, muguras smadzeņu, mugurkaula un perifēro nervu ķirurģiskām slimībām. Ja cilvēkam ir iesnas, mēs taču negriežam nost degunu, vai ne? Iesnas pāriet pašas, bet, ja izaug ļaundabīgs audzējs, tur vajag ķirurģisku iejaukšanos.”

Liela daļa ārsta ikdienas paiet, strādājot tieši ar mugurkaula problēmām un izzinot, vai pacienta simptomu cēlonis vispār ir ķirurģiski ārstējams. Te arī atklājas viens no spēcīgākajiem mītiem. “Pastāv uzskats – ja jūs nonāksiet pie vertebrologa (mugurkaula ķirurga), tad jūs obligāti izoperēs, un nekā citādāk. Patiesība ir diametrāli pretēja! To pacientu, kuriem situācijas uzlabošanai patiešām nepieciešama operācija, ir absolūts mazākums – varbūt tikai viens no divdesmit visiem, kas ienāk manā kabinetā,” atklāj ārsts.

Kāpēc vienam sāp, bet citam ne?

Cilvēki pie ārsta parasti vēršas tad, kad sāpes kļūst traucējošas un būtiski ierobežo dzīves kvalitāti. “Ja pēc kartupeļu rakšanas pasāp vienu vai divas dienas, mēs taču neskrienam pie ārsta, jo zinām, ka tas pāries. Bet, ja sāp katru dienu – tas ir brīdis aizdomāties,” skaidro speciālists.

Bet kas īsti nosaka to, vai kļūsim par hronisku muguras sāpju pacientiem? Ārsts norāda uz diviem galvenajiem faktoriem: iedzimtību un dzīvesveidu. “Ar ko atšķiras divi biroja darbinieki, vienāda vecuma un ķermeņa uzbūves, kur vienam mugura sāp katru dienu, bet otram gandrīz nemaz? Drīzāk tā ir iedzimtība – biomehāniski mazāk izturīgs mugurkauls,” stāsta dr. Šlēziņš. Otrs izšķirošais faktors ir slodze. Un šeit ārsts sagrauj vēl kādu ilūziju: “Lai cik tas nebūtu dīvaini, arī sēdēšana mugurai ir liela slodze. Acīmredzot, mūsu ķermenis nav gluži paredzēts tam, lai visu dienu sēdētu.”

Daudzi no mums cenšas kompensēt birojā nosēdētās astoņas stundas, vakarā savācot maģiskos 10 000 soļus. Vai ar to pietiek? Ārsts ir skeptisks: “Desmit tūkstoši soļu ir lieliska aerobā slodze sirdij, plaušām un asinsvadiem, bet ne mugurai. Vai mēs ar to esam izpirkuši visas dienas sēdēšanas pārdarījumu? Šādā veidā droši vien, ka nē .” Līdzīgi ir arī ar lieko svaru – tas ir milzīgs slogs visam ķermenim, bet jo īpaši mugurkaulam. Viens no pirmajiem soļiem pretim veselai mugurai ir atbrīvošanās no liekajiem kilogramiem.

Ārstēšanas pamats, ko pacienti bieži nesaprot

Mugurkaulam var būt četras pamata problēmu grupas: trauma, onkoloģija, infekcija un deģeneratīvās saslimšanas jeb mugurkaula nolietošanās. Un tieši deģeneratīvās izmaiņas ir iemesls 99% pacientu vizīšu. Mugurkauls noveco un nolietojas tāpat kā gūžas vai ceļu locītavas – tā ir norma.

Kad izmeklējumos neparādās ķirurģiski risināmas problēmas, ārsts pacientu nosūta pie fizioterapeita. Un te sākas lielākā pretestība. “Cilvēki to bieži neuztver nopietni. Viņi brīnās: “Man taču sāp mugura, dakteris aizsūtīja mani vingrot… kas tā par ārstēšanu? Dodiet man tabletes, šprices vai izoperējiet!” Bet ārstnieciskā vingrošana ir muguras sāpju ārstēšanas pamatu pamats,” uzsver dr. Šlēziņš.

“Es pacientiem cenšos vienkāršā valodā paskaidrot – fizioterapeits ir jūsu treneris. Jūs esat sportists, kuram intensīvi un regulāri jātrenē specifisks sporta veids – dziļās muskulatūras nostiprināšana. Jūs nevarat iet uz zāli reizi mēnesī un cerēt uztrenēt bicepsu. Tāpat ir ar muguru .” Spēcīga dziļā muskulatūra noņem pārslodzi no starpskriemeļu locītavām un diskiem, tādējādi izārstējot pašu cēloni. Savukārt, runājot par tik populārajām masāžām, ārsts ir tiešs – tās ir patīkamas, taču muskuļus nepadara stiprākus un muguru neizārstē.

Kā pasargāt bērnus un mīts par skriešanu

Domājot par savu atvašu veselību, daudzi vecāki, zinot savu ģenētiku, vēlas bērnus pārbaudīt profilaktiski. Neiroķirurgs šādu rīcību neatbalsta: “Ja bērnam nekas nesāp, bildēm (piemēram, magnētiskajai rezonansei) nav nekādas pievienātās vērtības. Nevajag cilvēku stiept pārbaudīt un meklēt problēmas tur, kur to nav. Simptomi vienmēr ir pirmie, un ar bildēm mēs tikai izskaidrojam šos simptomus, nevis otrādi.”

Tomēr liela uzmanība jāpievērš stājai. Mūsdienu sērga ir tā saucamais “telefona kakls” – stāvoklis, kad jaunietis sēž noliecies uz priekšu ar kūkumiņu. “Mūsu ķermenis ir līdzsvarā, kad stāvam taisni. Ja rodas kupris, mēs it kā sākam krist uz priekšu, un tas rada milzīgu pārslodzi muguras jostas daļai. Šādiem jauniešiem ir daudz lielāka varbūtība nākotnē nonākt hronisku muguras sāpju pacientu lokā ,” brīdina ārsts, piebilstot, ka šeit talkā jānāk fizioterapeitam un pareizi pielāgotam sportam.

Runājot par fiziskajām aktivitātēm, dr. Šlēziņš izceļ peldēšanu kā mugurai visdraudzīgāko, jo ūdenī nav vertikālās slodzes. Savukārt populārā skriešana katra soļa laikā rada triecienu mugurkaulam. “Ja jums ir problēmas un jūtat, ka skriešana tās saasina – ieklausieties savā ķermenī. Sāpes ir signāls, ka kaut kas nav labi. Neviens ārsts jums akli neaizliegs skriet, bet viss ir individuāli – ja pēc skrējiena mugura sāp, skaidrs, ka tas jums neder.”

Diska trūce – nepamatotās bailes no ratiņkrēsla

Viens no izplatītākajiem un biedējošākajiem terminiem ir “diska trūce” (kad starpskriemeļu disks ieplīst un izspiežas ārpus savas vietas, nospiežot nervu).

Ārsts atklāj, cik absurdas mēdz būt pacientu bailes: “Cilvēks ierodas izlasījis internetā informāciju un ir panikā: ‘Dakter, mani taču tūlīt paralizēs, būšu ratiņkrēslā!’ Vai arī otrādi – “Ja jūs mani operēsiet, tad gan būšu ratiņkrēslā!” Sanāk paradokss – operē vai neoperē, abos gadījumos garantēts ratiņkrēsls. Tās, protams, ir absolūtas blēņas !” Dr. Šlēziņš skaidro, ka risks piedzīvot šādas sekas ir pielīdzināms riskam, ka mums uz ielas uzbrauks mašīna vai nokritīs lidmašīna. “Mēs taču nebeidzam dzīvot un iziet no mājas šo risku dēļ.”

Vēl viens milzīgs mīts – diska trūce ir muguras sāpju cēlonis. “Diska trūce gandrīz nekad nav muguras sāpju cēlonis! Tā nospiež nervu, kas iet uz kāju, tādēļ pacientam primāri sāp un tirpst kāja, nevis mugura. Ja kāds plāno ārstēt jūsu muguras sāpes, operējot diska trūci, tas pats par sevi ir pretrunīgi.” Ārsta uzdevums ir godīgi izrunāt ar pacientu to, ko viņš dēvē par expectation management (cerību vadību): “Mēs operēsim trūci, lai noņemtu sāpes kājā. Bet, ja pacientam ir arī nolietojušās starpskriemeļu locītavas, muguras sāpes pēc šīs operācijas nepazudīs, un pacientam tas ir jāsaprot, lai izvairītos no vilšanās.”

Sarkanie karogi: kad tiešām jāsteidzas pie ārsta

Lielākoties muguras sāpes nav pamats panikai. Ja esat fiziski pastrādājis un nākamajā dienā smeldz mugura, pietiks ar pretsāpju zālēm un miera režīmu. Bet dr. Šlēziņš strikti norāda uz tā saucamajiem “sarkanajiem karogiem”, kurus nedrīkst ignorēt:

  • Muguras sāpes, ko pavada paaugstināta temperatūra un slikta pašsajūta (var liecināt par bīstamu infekciju mugurkaulā).
  • Sāpes pacientiem ar onkoloģisku slimību anamnēzē (jāpārbauda, vai nav radušās metastāzes).
  • Sāpes, kas radušās pēc fiziskas traumas vai avārijas (jāizslēdz lūzumu risks).

“Visos pārējos gadījumos, ja šo sarkano karogu nav, mēs varam atļauties trīs, četras nedēļas pagaidīt, iedzert zāles un cerēt, ka pāries. Bet, ja sāpes nepāriet vai neuzlabojas ilgāk par četrām nedēļām, lūdzu, neignorējiet to. Dodieties pie ģimenes ārsta vai speciālista uz izmeklējumiem .” Starp citu, par spīti sabiedrības skepsei, ārsts uzsver, ka ģimenes ārstu institūcija un medicīna Latvijā kopumā ir ļoti labā līmenī, īpaši salīdzinot ar tādām valstīm kā Lielbritānija.

Sarunas noslēgumā ārsts atgādina pašu svarīgāko – mūsu ķermenis ir radīts kustībai. Izprotot savu ķermeni, ieklausoties tā signālos, atmetot lieko svaru un regulāri stiprinot dziļo muskulatūru, mēs paši varam būt savas veselības labākie saimnieki. Muguras sāpes nav ne nolemtība, ne neizbēgams vecuma pavadonis – tā ir viela pārdomām par mūsu ikdienas paradumiem un laiks, kad sākt patiesi rūpēties par savu ķermeni.