Vai ir iespējams pamest stabilu dzīvi, karjeru un draugus Rīgā, lai sāktu visu no jauna Vēju pilsētā? Vecāku organizācijas raidījumā ar savu pieredzi dalās Santa Margeviča un Silva Vucena – divas sievietes, kuras Rīgas sastrēgumus nomainīja pret pastaigām gar jūru un tagad sauc Liepāju par savām mājām.

Daudziem no mums vismaz reizi dzīvē ir iezagusies domā – kā būtu, ja mēs visu pamestu un pārceltos tuvāk dabai, tuvāk mieram? Santa Margeviča, Liepājas domes priekšsēdētāja padomniece, un Silva Vucena, Liepājas bibliotēkas vadītājas vietniece, to izdarīja. Viena – mīlestības dēļ, otra – meklējot dzīves balansu.

Mīlestība un vēlme “sabremzēties”

Santas stāsts sākās pirms astoņiem gadiem. Viņa sevi uzskatīja par pārliecinātu “Rīgas meiteni”, kurai patika savs darbs un dzīves ritms galvaspilsētā. “Es noteikti nebūtu apzināti spērusi tādu soli, ka es gribu pārvākties,” atzīst Santa. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas – viņa iemīlējās liepājniekā. Pēc pāris gadu braukāšanas starp pilsētām un attiecībām no attāluma, Santa nolēma riskēt. “Es teicu, ka es dodu Liepājai iespēju,” viņa atceras, piebilstot, ka lēmumu atviegloja uzvara konkursā par sabiedrisko attiecību vadītājas vietu tolaik tikko uzceltajā koncertzālē “Lielais dzintars”. Tas bija zīmīgs mājiens, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Savukārt Silva uz Liepāju pārcēlās Covid-19 pandēmijas laikā, pirms tam 15 gadus nodzīvojusi Rīgā. Lai gan viņa nāk no Ventspils, Rīga viņai ļoti patika, taču vienā brīdī kopā ar vīru sapratusi – galvaspilsētas ir pietiekami. “Gribas sabremzēties, negribas vairs to lielo mutuli, gribas tādu mājīgāku sajūtu,” savas sajūtas raksturo Silva. Izvēle par labu Liepājai krita, pateicoties jūras tuvumam un dinamiskajai kultūras dzīvei.

Pasaules vēriens ar mazpilsētas ērtībām

Abas sarunbiedres uzsver, ka Liepāja nav vienkārši “province”. Santa trāpīgi citē pilsētas saukli: “Pasaules vēriens ar mazas pilsētas ērtībām”. Tā ir vieta, kur var baudīt augstvērtīgu kultūru – teātri, simfonisko orķestri, koncertzāli – un vienlaikus visu sasniegt ar kājām vai velosipēdu.

“Es pilsētā darbdienās vispār neizmantoju mašīnu, es visur aizeju ar kājām,” stāsta Santa. Vasarā viņa ar dēlu desmit minūtēs ar riteni aizbrauc līdz jūrai, lai pēc darba vēl paspētu izbaudīt vakaru pludmalē – greznība, ko Rīgā, dzīvojot sastrēgumos, ir grūti realizēt.

Silva piebilst, ka tieši nesezona Liepājā ir maģiska. “Man vasarā mazliet kaitina tie ķermeņi, kas tur [pludmalē] rindojas,” viņa smejoties atzīstas, norādot, ka tūristu pūļi reizēm traucē miermīlīgo dzīvi.. Toties rudens un ziema pieder vietējiem: “Nesezonā vispār nu jau viens pats un elpo gaisu. Man Liepāja nesezonā ir gandrīz mīļākā sezona.”.

Vai viegli iejusties?

Protams, pārcelšanās nav bez izaicinājumiem. Gan Santa, gan Silva neslēpj, ka sākumā bijusi gan vientulības sajūta, gan ilgas pēc Rīgas draugiem. “Visvairāk tieši draugi, kas man ir vēl aizvien tuvākie draugi, man ir Rīgā,” atzīst Santa. 300 kilometru attālums nozīmē, ka nevar vairs vienkārši vakarā “pieskriet ciemos” – tas prasa plānošanu.

Silvai, pārceļoties ar mazu bērnu un sākot dzīvi jaunā vietā pandēmijas laikā, piederības sajūta veidojās lēnām. Viņa Liepāju iepazina, stumjot bērnu ratiņus un lasot ielu nosaukumus. “Tā piederības sajūta neveidojās noteikti tik strauji,” viņa atklāj, piebilstot, ka tieši darba uzsākšana un iesaistīšanās projektos palīdzēja sajusties kā savējai.

Vēl viens aspekts, ar ko jārēķinās – mājokļu tirgus. Atrast labu, ģimenei piemērotu dzīvesvietu Liepājā var būt izaicinājums, un Santai ar vīru tas prasīja divus gadus.

Nebaidīties un ļauties

Ko Santa un Silva ieteiktu citiem, kuri svārstās – braukt vai nebraukt? Galvenais ir atvērts prāts un drosme pamēģināt.

“Labāk ir nožēlot to, ko tu esi izdarījis, nekā tas, ko tu neesi izdarījis,” uzskata Silva. “Ja tu tiešām esi kļūdījies, tad padzīvo dažus gadus… Mēs nekur neesam piesieti.”.

Santa papildina, ka svarīgi ir neuzstādīt pārāk augstas gaidas, bet ļauties piedzīvojumam: “Dot to iespēju un, ja tu esi ar tādu atvērtu prātu… viss saslēdzas vienā brīdī.”. Galu galā – Rīga nekur nepazudīs, bet dzīve pie jūras var atvērt pilnīgi jaunu elpu.