Brīdis, kad ģimenē ienāk bēbītis, ir viens no maģiskākajiem, taču vienlaikus arī izaicinošākajiem posmiem cilvēka dzīvē. Viss ir jauns, nepierasts un bieži vien – arī biedējošs gan vecākiem, gan pašam mazulim, kurš tikko ieradies šajā pasaulē. Kā šajā pārmaiņu virpulī nepazaudēt sevi un izveidot drošu pamatu bērna nākotnei?
Par tām smalkajām, taču vitāli svarīgajām ikdienas niansēm, kas veido vecāku un bērna saikni, Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Agnese Gabrāne sarunājas ar Līgu Zelmeni – pieredzējušu psiholoģi.
Līga Zelmene ir PEP mamma, klīniskais un veselības psihologs medicīnas centrā ARS, ģimeņu centrā LĪNA māca topošās PEP mammas un dūlas, supervizors alternatīvā emocionālā atbalsta sniedzējiem (PEP mammām, dūlām, atdzimšanas un integratīvās elpošanas pasniedzējiem), transformējošās un somatiskās elpošanas praktiķis.
Saruna notiek Labklājības ministrijas kampaņas “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” ietvaros.
Fiziskā aprūpe nav sinonīms attiecībām
“Šodien es gribētu parunāt par to posmu, kad ģimenē ienāk bēbītis, un tad viss ir tāds jauns un nepierasts,” sarunu atklāj Agnese Gabrāne, uzsverot, ka tieši mazie ikdienas mirkļi ir tie, kas veido lielās attiecības. Viņa aicina aizdomāties, kas vispār ir svarīgi mazam cilvēciņam, kurš tikko ieradies šajā pasaulē.
Līga Zelmene, kura jau vairāk nekā divdesmit gadus strādā ar ģimenēm, atgādina pamatu pamatus: mēs runājam ne tikai par bēbīti, mēs runājam par cilvēku. Un ikviena veselīga cilvēka attīstībā visbūtiskākās ir un paliek attiecības.
“Manā skatījumā un pieredzē es vēl joprojām redzu, cik daudzi cilvēki aiziet prom no šīm attiecībām. Bēbītis ir ģimenē atnācis, piedzimis, vecāki ir fiziski klātesoši, taču emocionālas saiknes diezgan lielā mērā pietrūkst,” atzīst psiholoģe. Viņa skaidro, ka vecāki bieži vien lieliski tiek galā ar primārajām vajadzībām – nodrošina siltumu, apģērbu, nomaina autiņbiksītes, pabaro un noliek gulēt. Tas neapšaubāmi ir izdzīvošanas pamatā, taču bērnam ir nepieciešams daudz vairāk.
“Nākamais līmenis ir emocionālās, psihiskās un mentālās vajadzības – vajadzība pēc saiknes, piederības, atbalsta un pieņemšanas. Attiecības ir patiesa klātbūtne prāta, emociju un nervu sistēmas līmenī,” uzsver Līga. Bez šīs drošības sajūtas, ko sniedz attiecības, bērns iekšēji nejūt, ka spēs šajā pasaulē izdzīvot.
Mīts par zīdaiņa “rūdīšanu” un mamma-atkarība
Mūsdienu civilizācija ir attīstījusies tālu, taču Līga atgādina, ka cilvēka fizioloģija un nervu sistēma joprojām funkcionē tāpat kā pirmatnējās kopienas cilvēkam. Zīdainis ir pilnībā nevarīgs un neaizsargāts.
Psiholoģe atsaucas uz angļu autores Sāras Okvelas-Smitas (Sarah Ockwell-Smith) konceptu, kas skaidro, ka bērniņš piedzimstot ir “mamma-atkarīgs”. “Tā nav atkarība kā slimība,” Līga precizē. “Deviņus mēnešus viņš ir dzīvojis mammas vēderā, pilnīgā atkarībā no viņas elpas, uztura un emocijām. Kad viņš piedzimst, šī atkarība turpinās. Tā nav tikai fiziska aprūpe, tā ir mentāla un emocionāla atkarība.”
Tieši tāpēc psiholoģe velta skarbākus vārdus sabiedrībā joprojām dzirdamam mītam: “Es gribu lauzt mītu par to, ka dzīves sākumā bērniņi būtu jātrenē, jāpadara patstāvīgāki un jārūda viņu raksturs. Tas nav jādara! Tādā veidā bērna psihe tiek traucēta vai pat lauzta, jo viņam vienkārši vēl nav šādu prasmju.” Līga šo gaidu absurdumu salīdzina ar jaundzimušā sēdināšanu uz divriteņa vai svešvalodas mācīšanu – mēs taču to nedarām, jo saprotam fiziskos ierobežojumus, taču bieži aizmirstam par psihiskajiem un nervu sistēmas ierobežojumiem.
Bērnam pirmajos trīs mēnešos ir nepieciešama nepārtraukta, cieša saikne. “Ne velti dabiskajās tautās ir mazuļa simtās dienas nolikšanas svētki. Līdz tam laikam viņš nepārtraukti atrodas kādam uz rokām,” stāsta Līga, uzsverot, ka bēbītim ir ļoti lēnām un pamazām jāatdalās no mātes, lai saprastu, kā vispār ir būt ārpus vēdera un uz citām virsmām.
Septiņas reizes sekundē: ko patiesībā jūt mūsu bērns?
Bērna ienākšana ģimenē ir ne tikai brīnums, bet arī milzīga krīze. Agnese Gabrāne dalās savā pieredzē, atceroties laiku pēc dēla piedzimšanas: “Man sāka parādīties sajūtas, kas man bija bērnībā – bailes no tumsas, no vakara tuvošanās. Tiklīdz bija pēcpusdiena, es jutu, ka sāku palikt bailīga. Kā vispār mamma var atpazīt šīs savas sajūtas un tās izskaidrot citiem, lai saņemtu palīdzību?”
Līga skaidro šo fenomenu no neirozinātnes skatpunkta. Mūsu nervu sistēma septiņas reizes sekundē lasa apkārt notiekošo ar vienu vienīgu mērķi – sajusties droši. Šo procesu sauc par neirocepciju. “Smadzenes ar iekšējiem orgāniem ir savienotas caur klejotājnervu. Tāpēc bailes pārņem šķietami visu ķermeni,” viņa stāsta.
Pēc dzemdībām – īpaši, ja tās bijušas smagas vai traumatiskas – sievietes ķermenis un nervu sistēma ir uzkrājusi milzīgu spriedzi. Smadzenes joprojām ražo stresa hormonus (adrenalīnu, kortizolu), liekot ķermenim sagatavoties “cīnies vai bēdz” reakcijai. Tā kā mūsdienu sabiedrībā mēs fiziski nebēgam no lauvām, bet gan sēžam mājās ar zīdaini, šī neizlādētā spriedze pārvēršas iekšējā trauksmē un bailēs.
Bieži vien mammas cenšas “savākties”, jo zina teicienu: “Mierīga mamma – mierīgs bērns.” Taču Līga norāda uz būtisku atšķirību starp ārēji tēlotu mieru un patiesu ķermeņa atslābumu. “Bēbīša nervu sistēma arī lasa informāciju septiņas reizes sekundē. Ja mamma ir pārgurusi, negulējusi un tikai ārēji tēlo mieru, bērns jūt šo iekšējo spriedzi. Patiesībā jaundzimušais ļoti bieži dzīvo ikdienā kā kara apstākļos, jo vecāku spriedze ir tik liela,” atzīst psiholoģe, neslēpjot šīs situācijas skarbumu.
Ciems ir vajadzīgs vecākiem, nevis bērnam
Kā izkļūt no šī trauksmes apļa, īpaši, ja arī partneris ir izsmelts un zīdainis prasa nepārtrauktu uzmanību?
Līga uzsver, ka zelta atslēga ir apzināta rūpēšanās par savu nervu sistēmu. “Ir teiciens, ka, lai izaudzinātu bērnu, vajadzīgs ciems. Bet šis ciems ir vajadzīgs vecākiem, nevis bērnam! Jaundzimušajam nevajag ciemu, viņam vajag, lai ciems parūpējas par viņa vecākiem,” viņa norāda.
Kad trauksme aug, ir svarīgi fiziski izlādēt stresa hormonus. Līga iesaka “mikrokustības” – pāris minūtes mērķtiecīgas darbības, kas palīdz atbrīvot klejotājnervu un atslābināt ķermeni. “Tā var būt stiepšanās, dejošana, tirināšanās, purināšanās, kaut vai 10 pumpīši, lai dabūtu nelielu iesvīdumu. Ķermenim ir jāizlādē kortizols un testosterons,” viņa iesaka praktiskus soļus. Vecākiem ir jāmācās iedot vienam otram piecu minūšu pauzi: kamēr viens pieskata raudošu mazuli, otrs aiziet otrā istabā “izpurināt” stresu, lai pēc tam atgrieztos ar jaunu resursu.
Atslābums kā priekšnoteikums veselīgai attīstībai
Mēs bieži gaidām, ka bērns strauji augs un attīstīsies, taču aizmirstam, ka vislabāk tas notiek miera stāvoklī. “Uzzinām par to, ka bērniņš aug un attīstās tieši atslābuma brīžos visvairāk,” atgādina Līga. Bērnam dienas laikā ir jāuztver un jāintegrē prātam neaptverams informācijas daudzums.
Ja vecāki mājās nemitīgi ir saspringti, bērns nespēj atslābt. “Tāpēc mammas sūdzas, ka bērns naktī nemitīgi prasa krūti un neļauj gulēt. Tas ir tāpēc, ka naktī mamma beidzot ir atslābusi savā miegā, un bērniņš zina, ka šādu – atslābušu un drošu – mammu viņš beidzot var dabūt,” skaidro speciāliste.
Bērna izpratne par sevi kā par atsevišķu būtni veidojas ļoti lēnām. Pirmajos trīs mēnešos viņš domā, ka “viņš ir viss un visa pasaule ir viņš,” saka Līga. Tikai ap sešu mēnešu vecumu, vārdos saucot un rādot (piemēram, “tā ir tava roka”), bērns sāk apjaust savu ķermeni, un patiesa vajadzība pēc autonomijas sāk parādīties tuvāk divu gadu vecumam.
Kas ir PEP mamma un kāpēc pirmie gadi iezīmē visu dzīvi?
Dažkārt pašu spēkiem tikt galā ar jauno lomu ir pārāk grūti, un te talkā nāk PEP mammas – vecāku emocionālā atbalsta speciālistes. Atšķirībā no auklītēm, viņas nedodas pieskatīt bērnus. PEP mammas dodas mājas vizītēs, lai sniegtu emocionālu un praktisku atbalstu vecākiem ar bērniem no dzimšanas līdz trīs gadu (vai ceturtās dzimšanas dienas) vecumam. “Mēs atbalstām mammu un tēti, lai viņi varētu veidot pilnvērtīgas attiecības ar mazuli un lai ģimenes ikdiena kļūtu mierīgāka,” stāsta Līga.
Kāpēc tieši līdz trīs vai septiņu gadu vecumam? Šajā laikā bērna smadzenes pārsvarā darbojas paplašinātā apziņas stāvoklī, kurā cilvēks kā sūklis uzsūc informāciju un ieraksta savā zemapziņā pašus dziļākos pamatus. “Tiek ielikti ļoti jaudīgi pamati tam, kādi mēs cilvēki esam, kā veidojam attiecības, kā uztveram pasauli – vai es drīkstu lūgt palīdzību, vai uz mani atsaucās,” psiholoģe izceļ šī perioda nozīmīgumu.
No personīgās krīzes līdz atbalstam citiem
Sarunas noslēgumā Agnese jautā par Līgas mīļākajiem mirkļiem viņas darbā. “Man tas ir brīdis, kad klients pats sāk saprast sevi, kad viņš nonāk ciešā kontaktā ar savām izjūtām,” viņa atklāj, piebilstot, ka arī viņas pašas ceļš šajā profesijā nesākās nejauši.
Pirms divdesmit viena gada Līgai piedzima meita – krietni pirms laika. Neskatoties uz rūpīgu plānošanu un izlasītajām grāmatām, reālā dzīve sagādāja šoku. “Viss bija pēc plāna, un tad viņa piedzima priekšlaicīgi. Es biju šokā. Visas grāmatas bija jānoliek malā,” atceras Līga. Tieši personīgā nepieciešamība dziedināties aizveda viņu uz psiholoģijas studijām un PEP mammu kustību.
“Vislielākais darbs man ir pašai ar sevi. Nevar iedot otram cilvēkam to, kā tev pašam nav. Klients arī nevar aizvest tālāk par sevi pašu, bet mēs varam iet kopā,” viņa rezumē savu dzīves un darba filozofiju.
Šis agrīnais laiks ģimenes dzīvē patiešām ir īpašs posms. Un lielākais mērķis, ko sev var izvirzīt jaunie vecāki, ir nevis vienkārši sakost zobus un “izturēt, līdz paliks vieglāk”, bet gan iemācīties rūpēties par sevi. Lai šo unikālo laiku, kad bērniņš vēl tikai mācās mīlēt šo pasauli, varētu piedzīvot, nevis tikai izdzīvot.
Par “Mazi mirkļi veido lielas attiecības”
Labklājības ministrijas kampaņa “Mazi mirkļi veido lielas attiecības” radīta, jo ģimene ir sabiedrības pamats. Tieši ģimenē bērns pirmo reizi piedzīvo drošību, cieņu un piederību, un no šīs pieredzes veidojas viņa attieksme pret sevi, citiem un valsti. Kampaņas ideja ir stiprināt izpratni, ka vecāku klātbūtne un rūpes nav pašsaprotamas lietas, bet sabiedrībai nozīmīga vērtība.
