Mūsdienu skolu vide bieži atgādina sabiedrības spoguli, kurā spilgti atspoguļojas mūsu pašu – pieaugušo – stresi, neiecietība un komunikācijas problēmas. Lai mazinātu vardarbību un veidotu empātiskāku vidi, Latvijas skolās aizvien plašāk tiek ieviesta Somijā radītā anti-bulinga programma KiVa. Par to, ko nozīmē būt KiVa trenerim, kāpēc bērni stundās liek kājas uz galda un kāpēc “viss nāk no ģimenes” ir ērts, bet neauglīgs aizbildinājums, sarunājas Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa un KiVa trenere Evita Kalniņa.

Vairāk nekā tikai konfliktu risināšana

KiVa ir Somijā izveidota programma, kuras pamatā ir preventīvais darbs, taču Latvijā tai ir pievienota īpaša pievienotā vērtība – katrā skolā darbojas savs treneris. Kā skaidro Evita Kalniņa, programmas būtība nav tikai reaģēt uz ugunsgrēkiem, bet gan strādāt ar cēloņiem. “Tas nozīmē, ka ne tikai klašu audzinātājiem, bet visiem skolotājiem ir jāvada praktiskas nodarbības, kurās tiek attīstīta empātija, pieņemta dažādība un skaidrots, kas vispār ir bulings.”

Ieviešot programmu, pirmais izaicinājums bieži ir izpratnes veidošana. Pirmajā gadā bērniem šķiet, ka jebkurš strīds vai konflikts automātiski ir bulings. Tomēr atšķirība ir būtiska: bulings ir sistemātiska, regulāra un ilgstoša rīcība, kurā vairākums (vai grupa) vēršas pret vienu, vājāku skolēnu.

Programmas lielākais spēks slēpjas tajā, ka tiek iesaistīts pilnīgi viss skolas personāls. “Viss labākais ir tas, ka apmācībās piedalās gan medmāsas, gan dežuranti, gan administrācija. Ikvienam skolā ir jājūtas kompetentam: ja bērns vēršas pēc palīdzības vai darbinieks pats pamana ko aizdomīgu garderobē, viņš zina, ka var informēt KiVa komandu.”

Saruna, kas maina uzvedību, nevis meklē vainīgo

Ja skolā tiek fiksēts bulinga gadījums, to risina speciāli apmācīta KiVa komanda, izmantojot konkrētu algoritmu. Process sākas ar īsu, faktuālai informācijai veltītu sarunu ar cietušo, kam seko saruna ar pāridarītāju.

“Mērķis sarunai ar pāridarītāju ir uzvedības maiņa. Mēs nemeklējam vainīgo, lai sodītu, bet jautājam: kā mēs varam mainīt šo situāciju? Kā tu plāno rīkoties citādāk? ” stāsta Evita. Bērnam tiek dota iespēja atrast resursus sevī. Pēc tam vienošanās tiek fiksēta, un situācijā tiek iesaistīts arī klases audzinātājs, kurš lūdz klasesbiedru atbalstu cietušajam bērnam. Būtiski, ka šim procesam ir terminēts uzraudzības laiks – pēc pāris nedēļām tiek pārbaudīts, kā situācija attīstās. Papildus tam skolas veic regulāru situācijas monitoringu un anketēšanu, lai sekotu līdzi mikroklimatam.

Pedagoga loma: tikt pāri aizbildinājumam “Viss nāk no ģimenes”

Evitas Kalniņas ceļš līdz KiVa trenera amatam vedis caur darbu Bāriņtiesā un speciālo pedagoģiju. Redzot sarežģītos bērnu likteņus, viņa sapratusi: “Ja es kaut vai viena skolotāja redzējumu vai attiecību veidošanas modeli varētu pamainīt, cik daudz ieguvēju būtu bērnu vidū? “

Pedagogiem bieži šķiet, ka viņu rokas ir sasietas, jo bērna uzvedība ir ģimenes atspulgs. “Es ļoti bieži dzirdu frāzi – “Tas viss nāk no ģimenes!”” atzīst Evita. Taču viņa aicina skolotājus paskatīties uz to pragmatiski: mēs nevaram izmainīt ģimeni, taču mēs varam kontrolēt to, kas notiek skolas telpā. Bērns ģimenē var uzvesties vienā veidā, bet skolas vidē – pilnīgi citādi.

Kā piemēru trenere min klasisku situāciju: skolēns stundā uzliek kājas uz galda. Tā vietā, lai uztvertu to kā personīgu apvainojumu un automātiski rakstītu piezīmi E-klasē, pedagogam vajadzētu uzdot jautājumu: par kādu bērna vajadzību liecina šī uzvedība? “Varbūt viņš grib pievērst uzmanību, varbūt grib izvairīties no gaidāmā kontroldarba stresa un vilcina laiku, vai arī viņa stresa līmenis ir tik augsts, ka viņam fiziski nepieciešama kustība .” Ja pedagogs saprot uzvedības cēloni, viņš spēj reaģēt konstruktīvi, nevis padziļināt konfliktu. E-klases piezīmju vietā Evita iesaka veidot īsas, strukturētas un konkrētas sarunas.

Galvenā bērnu vajadzība, neatkarīgi no viņu uzvedības izpausmēm, ir viena – tikt redzētam, dzirdētam un pieņemtam. “Skolotājam nav jāatrisina visas bērna traumas no rīta līdz vakaram, bet ir nepieciešama cieņpilna komunikācija, pasakot: ‘Es tevi redzu’,” uzsver trenere.

Sabiedrības spogulis un pāraprūpes lamatas

Statistika ir skarba – Latvija atrodas topa augšgalā pēc bulinga izplatības rādītājiem. Kāpēc mēs esam nonākuši šādā situācijā? Evita Kalniņa norāda, ka bērni vienkārši spoguļo to, kas notiek pieaugušo sabiedrībā. “Šo pašu bulingu var redzēt vecāku savstarpējā komunikācijā visos čatos, tajā, cik toleranti mēs esam pret citu viedokli un cik ļoti fokusējamies tikai uz savām tiesībām, aizmirstot par pienākumiem.”

Turklāt Inga Akmentiņa-Smildziņa vērš uzmanību uz to, ka vardarbība tiek tolerēta ne tikai skolās, bet arī darba vidē. “Pētījumi par mobingu darba vietās uzrāda ļoti augstus rādītājus. Cilvēki pacieš vardarbību, jo netic, ka var mainīt vidi vai ka drīkst runāt pretī. Skola ir kā mazs Latvijas mikromodelis .” Un šis mobings nereti eksistē arī pašu pedagogu un skolas darbinieku starpā.

Vēl viens būtisks faktors, kas veicina destruktīvu uzvedību, ir mūsdienu sabiedrībai raksturīgā pāraprūpe. “Pāraprūpe sagrauj bērnā pašvērtību, jo viņš netic, ka pats kaut ko var izdarīt. Otrs bīstamais signāls, ko bērns saņem no pāraprūpes: pasaule ir bīstama un ar to nepārtraukti jācīnās .” Nesaskaroties ar dabisku grūtību pārvarēšanu, bērnos uzkrājas milzīgas emocijas un dusmas, kas bieži rezultējas agresijā vai vēlmes dominēt pār citiem.

Izmaiņas sākas no skolas sliekšņa

Lai situāciju mainītu, visiem pieaugušajiem ir jāsāk ar sevi. Ir svarīgi, kāda kultūra valda skolā kopumā. Inga min brīnišķīgu piemēru par skolas pavārīti: “Mani bērni stāsta, ka pavārīte zina visu bērnu vārdus, ko daži skolotāji pat nezina! Bērni, beidzot vidusskolu, nes ziedus pavārītei, jo viņa katram pavaicā, vai viņš šodien ir priecīgs un ko ēdīs.”

Arī pedagogiem ir jāatļaujas būt cilvēcīgiem. Evita iedrošina skolotājus nekautrēties atzīt savas emocijas klases priekšā. “Ja man šodien bija jāved suns uz veterināro klīniku un esmu skumīga, es to pasaku bērniem. Tas nenozīmē, ka es raudāšu stūrī un nestrādāšu, bet es paskaidroju savu noskaņojumu. Tas atslābina spriedzi, un es parādu veselīgu emociju regulāciju.”

Neskatoties uz izaicinājumiem, abas sarunu biedres redz gaismu tuneļa galā. Problēmu saasinājums ir spiedis gan skolas, gan vecākus meklēt reālus risinājumus. “Tagad skolas pašas rīko vebinārus vecākiem, mācās veidot komunikāciju un pieņem, ka mums visiem ir jāmainās ,” novērojusi Evita. Galvenais atslēgas vārds ir darīt. “Neviena programma nestrādā, ja mēs reāli nedarām – praktiski neejam cauri šīm lomām, emocijām un neizveidojam drošu vidi soli pa solim.” Un šis ceļš, lai arī lēns un izaicinošs, ir vienīgais, kas var garantēt patiesas un paliekošas pārmaiņas mūsu bērnu nākotnē.

Konference “Pamats”

Lai stiprinātu vecāku un skolas sadarbību un veidotu vienotu redzējumu par bērnu izglītību Latvijā, Latvijas Vecāku organizācija turpmāk reizi gadā rīkos Vecāku un skolu konferenci “Pamats”. Konference veidota kā sadarbības platforma, kur vienkopus satiekas vecāki, skolu vadītāji, pedagogi, izglītības politikas veidotāji, pašvaldību pārstāvji, nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri – lai diskutētu par būtiskākajiem jautājumiem izglītībā un meklētu kopīgus risinājumus bērnu labākajās interesēs.

Pirmā konference “Pamats” notiks 15. aprīlī Rīgā, Hanzas peronā (Hanzas iela 16A), un tajā plānots pulcēt vismaz 400 dalībnieku no visas Latvijas. Pasākuma centrā būs pamatizglītības posms (1.–9. klase), īpašu uzmanību pievēršot vecāku un skolas sadarbībai, mācīšanās kultūras attīstībai un bērnu atbalstam mācību procesā.

Konferenci rīko Latvijas Vecāku organizācija, to atbalsta VIAA un Izglītības un zinātnes ministrija. Pasākums tiek organizēts Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.3.1/1/24/I/001 “Skola – kopienā” ietvaros. Atbalsta: Rīgas valstspilsētas pašvaldība un Latvijas Mobilais Telefons.