Nesen Saeimā atkal uzjundīja diskusijas par Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu, populistiskiem priekšlikumiem mēģinot ierobežot sieviešu tiesības lemt par savu ķermeni. Lai gan grozījumi tika noraidīti, pati tendence raisa bažas. Par to, kāpēc abortu jautājums tiek izmantots politiskajās cīņās, kādas ir reālās problēmas veselības aprūpē un ko mēs kā sabiedrība zaudējam zināšanu trūkuma dēļ, sarunājamies ar bērnu un jauniešu ginekoloģi un Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas vadītāju Lāsmu Līdaku.

– Nesen Saeimā atkal tika skatīti grozījumi Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kas, ja tie tiktu pieņemti, būtiski ietekmētu sieviešu tiesības. Kāpēc, jūsuprāt, šie jautājumi regulāri nonāk politiskās dienas kārtībā kā ideoloģiskas cīņas objekts?

Jā, šis likums patiešām laiku pa laikam tiek “cilāts”, un man ir ļoti žēl, ka tas notiek populistisku mērķu dēļ, nevis lai pēc būtības uzlabotu sieviešu veselības aprūpi un tiesības. Nesen iesniegtie grozījumi, piemēram, par dzīvības definēšanu vai obligātām konsultācijām pirms aborta, no pirmā acu uzmetiena var šķist labi domāti – it kā mēs paskaidrojam lietas, dodam sievietei laiku pārdomāt.

Bet tie ir māņi. Šādi grozījumi ārkārtīgi būtiski ietekmē sieviešu pieeju ātrai un drošai grūtniecības pārtraukšanas procedūrai. Tam var būt traģiskas sekas – nedroši aborti, atkritumos izmesti zīdaiņi, sievietes, kuras dzemdē bez palīdzības, lai pēc tam no bērna atbrīvotos, un kuras šī procesa rezultātā var pat nomirt. Tāpēc ir tik svarīgi nepieļaut šādus populistiskus grozījumus tik svarīgā likumā. Esmu gandarīta, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija tos noraidīja, taču mums rūpīgi jāseko līdzi trešajam lasījumam.

– Jūs minējāt populismu. Ja politiķiem patiešām rūpētu sieviešu un bērnu veselība, kurām jomām viņiem vajadzētu pievērst savu enerģiju, nevis ierobežot abortu pieejamību?

Es momentā varu nosaukt virkni citu jautājumu, kuros mēs sagaidītu tikpat lielu politisko entuziasmu. Piemēram, beidzot atrast finanšu līdzekļus Mātes un bērna veselības plāna uzlabošanai – tie ir bērni, kas jau ir piedzimuši un kuriem vajag atbalstu.

Tāpat ārpusģimenes aprūpē šobrīd ir vairāk nekā 5000 bērnu. Ko mēs darām, lai viņi tur nenonāktu? Vēl viena akūta problēma ir kontracepcijas pieejamība riska grupu sievietēm. Ir nepieciešams paplašināt gan apmaksāto līdzekļu klāstu, gan to sieviešu grupas, kas tos var saņemt.

Pašlaik sistēma ir sarežģīta – lai medikaments nonāktu kompensējamo zāļu sarakstā, farmācijas kompānijām jāveic milzīgs darbs konkrētam preparātam. Bet tam tā nebūtu jābūt. Vajadzētu būt sistēmai, kas nodrošina preparātu sarakstu, piemēram, jauniešiem līdz 25 gadu vecumam. Politiķi varētu strādāt arī pie tā, kā nodrošināt bezmaksas prezervatīvus jauniešiem, jo pašlaik mums pat nav atbilstoša likumdošanas rāmja, kā to izdarīt.

– Jūs ikdienā strādājat kā bērnu un jauniešu ginekologs. Kāds ir jūsu vērtējums par sabiedrības zināšanām šajos jautājumos?

Diemžēl, es šajā jomā darbojos jau vairāk nekā 20 gadus, kopš jauniešu vecuma biedrībā “Papardes zieds”. Tādos kritiskajos jautājumos izglītība un izpratne nav radikāli uzlabojusies.

Jaunas lietas, kas uzlabo dzīves kvalitāti, piemēram, menstruālās piltuves, cilvēki pieņem ātri. Bet par modernām kontracepcijas metodēm joprojām ir ļoti daudz aizspriedumu un mītu. Vakcinācijas aptvere pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV) ir ļoti zema, un man katru dienu gan pacientiem, gan viņu vecākiem ir jāstāsta viens un tas pats. Daļa par šo vakcīnu nav dzirdējuši, daļa ir dzirdējuši tikai sliktu un neko citu dzirdēt nevēlas.

Tādēļ es priecājos, ka Saeimas komisijas sēdē atkal izskanēja ideja par atsevišķu veselības mācības priekšmetu skolās. Mums ir matemātika, mums ir sports. Veselības tēmas ir specifiskas, un tās ir jāatkārto vēl un vēl. Nevar būt tā, ka par kontracepciju ir viena stunda devītajā klasē, un tad mēs uzskatām, ka cilvēks visu zina. Ir pat skolotāji, kas pasaka, ka par šīm tēmām nerunās. Iedomājieties, ja matemātikas skolotājs paziņotu, ka viņam riebjas Pitagora teorēma, tāpēc viņš to nemācīs.

– Kādas ir traģiskākās sekas šim zināšanu trūkumam, ko redzat savā praksē?

Absolūti. Tās ir pusaudzes, kuras ir stāvoklī. Tās ir meitenes, kuras cietušas no seksuālas vardarbības, jo nav atpazinušas bīstamas situācijas – vai tas būtu internetā, vai saskarsmē ar vienaudžiem. Tās ir seksuāli transmisīvās infekcijas (STI), kas 15 gadu vecumā jau ir pilnībā sabojājušas reproduktīvo veselību, piemēram, olvadus.

Un tās ir pat situācijas, kas nav tieši saistītas ar seksuālo dzīvi – regulāri ir pacientes ar milzīgiem veidojumiem vēderā, kur neviens nav pamanījis, ka meitenei vēders ir izaudzis tik liels, ka viņai grūti pieliekties. Tas nav vienreiz karjerā, tās ir pāris reizes gadā.

– Pievēršoties pieaugušām sievietēm, kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi veselības aprūpē?

Pirmkārt, dzemdes kakla un krūts vēža skrīninga aptvere joprojām ir krietni zemāka, nekā mēs vēlētos. Joprojām ir daudz mītu, piemēram, par mammogrāfiju – vienu dienu man zvana divas draudzenes: viena saka, ka viņai ir pārāk mazas krūtis, lai ko redzētu, otra – ka pārāk lielas. Abas aizgāja, un abām visu varēja izdarīt.

Otrkārt, tā ir neauglība. Pasaulē neauglīgo pāru skaits aug, bet Latvijā to pāru skaits, kas meklē palīdzību, ir apmēram divreiz zemāks nekā vidēji Eiropā. Tas nozīmē, ka cilvēki vienkārši neiet pie ārsta. Arī par medicīnisko apaugļošanu ir daudz aizspriedumu – “kā tad tie bērni sanāks”, “tas nav dabiski”, “ja Dievs nav lēmis”.

– Cik ilgi pārim būtu jāgaida, pirms vērsties pēc palīdzības neauglības gadījumā, un kādi ir galvenie riska faktori?

Ja sievietei ir līdz 35 gadu vecumam un pāris dzīvo regulāru dzimumdzīvi, grūtniecībai būtu jāiestājas gada laikā. Ja sieviete ir vecāka par 35 gadiem, tad šis laiks ir pusgads. Savukārt, ja ir zināmi kādi faktori, kas jau ietekmē auglību – piemēram, pārslimots iegurņa iekaisums, zināmas problēmas vīrietim, – tad palīdzība jāmeklē uzreiz.

Galvenie riska faktori ir pārslimotas STI, kas bieži (80% gadījumu) ir asimptomātiskas, bet var bojāt olvadus. Tāpat ļoti būtisks faktors ir liekais svars, kas ietekmē hormonālos procesus, kā arī hroniskas blakusslimības un, protams, smēķēšana vai pārmērīga alkohola lietošana. Taču problēmas var būt arī absolūti veseliem pāriem ar normālu ķermeņa masu un bez kaitīgiem ieradumiem, tāpēc nedrīkst kautrēties par to runāt.

– Atgriežoties pie abortu tēmas. Kāpēc ir tik būtiski aizstāvēt aborta pieejamību kā pamattiesības?

Tāpēc, ka aborts ir sievietes pamattiesības. Nevēlama grūtniecība var rasties, lietojot jebkuru kontracepcijas metodi. Arguments, ka izvarošanas gadījumus jau neaiztiksim, ir maldinošs. Likumā noteiktu, ka tas ir jādara ar konsīlija lēmumu. Iedomājieties – sieviete ir izvarota, viņai jāiziet viss process policijā, lai to pierādītu, un tad vēl jāsauc konsīlijs. Tas viss nemaina faktu, ka termiņš joprojām ir 12 nedēļas.

Turklāt vardarbība notiek arī laulībās un ilgstošās attiecībās, par ko neviens nekad neziņo. Abortu skaits nekad nebūs nulle. Tāpēc ir svarīgi, lai aborts ir drošs un ar pēc iespējas mazākām sekām. Latvijā ir pieejamas visas drošās metodes, un sekas nākotnes auglībai ir ārkārtīgi nelielas. Ja mēs to aizliedzam, mēs pakļaujam riskam gan sievietes, gan arī bērnus, kuri pēc tam var tikt pamesti vai nonākt ārpusģimenes aprūpē.

– Noslēgumā, raugoties tuvāko piecu gadu perspektīvā, kas ir galvenais, ko jūs vēlētos mainīt sieviešu veselības aprūpē Latvijā?

Mums jau ir brīnišķīgs dokuments – Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns, kuram bija jāstājas spēkā jau 2021. gada 1. janvārī. Ja tas beidzot stāsies spēkā un tiešām saņems valsts atbalstu visu pasākumu īstenošanai, būs izdarīts ļoti, ļoti daudz.

Tas ietver ļoti daudz ko: gan uzlabojumus grūtnieču aprūpē, papildu analīzes un medikamentus, gan uzlabojumus medicīniskajā apaugļošanā, piemēram, dzimumšūnu reģistru un auglības saglabāšanas programmas paplašināšanu onkoloģiskajiem pacientiem, gan arī palīdzību sievietēm, kas cietušas perinatālu zaudējumu. Tas ir ietvars, kurā mēs varam paveikt ārkārtīgi daudz, lai reāli uzlabotu sieviešu dzīves kvalitāti un veselības aprūpi.