Viss sākās ar kādu ierakstu sociālajos tīklos. Kad Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa publicēja interviju ar TV personību Rūtu Dvīnsku, pie tās parādījās Elīnas Strautmanes komentārs. Viņa pauda domu, ka ir taču arī citas mammas ar savām vērtīgajām atziņām un pieredzi, ko vērts uzklausīt. Kā atzīst pati Elīna, tas nebija nekas personisks vai uzbrūkošs, bet gan acumirklīga emocija un vēlme dalīties, jo arī viņai – četru bērnu mammai – šajā jautājumā ir daudz ko teikt. Šis kļuva par pamatu sarunai par to, ko patiesībā nozīmē būt vecākam mūsdienu mainīgajā pasaulē.

Katra diena kā jauns atklājums un paaudžu atšķirības

Elīnas ģimenē aug četri bērni, kuru vecuma starpība iezīmē veselus laikmetus – vecākajam dēlam ir 21 gads, meitai 17, jaunākajam puikam 10, bet pastarītei vien seši gadi. “Šī starpība starp bērniem, kad ir 21 un ir 6, ir diametrāli pretēja,” stāsta Elīna. Viņa atzīst, ka bērni, kas dzimuši pirms divdesmit gadiem, krasi atšķiras no tiem, kas pasaulē nāk tagad. Mūsdienu bērni ir kļuvuši daudz drošāki, pasaulei atvērtāki, iejūtīgāki un emocionāli inteliģentāki. Viņi spēj daudz labāk “nolasīt” pašu vecāku emocijas.

Līdz ar bērnu augšanu mainās arī paši vecāki un viņu uztvere. Ja agrāk, iespējams, sabiedrībā valdīja uzstādījums apspiest emocijas, liekot zēniem neraudāt un meitenēm vienkārši “uzvesties smuki”, tad šodien vecāki mācās pieņemt bērnu jūtas visā to spektrā. “Mums kā vecākiem ir uzdevums monitorēt šīs emocijas,” uzsver Elīna. Reizēm bērna lielākā traģēdija ir nokritis saldējums vai sastrīds bērnudārzā, taču vēlāk tie jau ir nopietnāki pārbaudījumi, piemēram, mobings skolā, kas smagi ietekmē pusaudža pašvērtējumu. Vecāku uzdevums ir būt līdzās, palīdzot šīs situācijas izrisināt, lai bērns nākamajā dienā gribētu atgriezties skolā vai bērnudārzā.

Nedalīta uzmanība un “emociju temperatūras” mērīšana

Viena no būtiskākajām atziņām, ko Elīna guvusi savā bagātīgajā mammas pieredzē, ir individuālā laika nozīme. Lai gan ģimene daudz laika pavada kopā mājās vai dodoties kopīgos izbraucienos, bērnam ir vitāli nepieciešams laiks divvientulībā ar mammu. “Man ir svarīgi saprast to istabas temperatūru katrā bērnā, kā viņš tajā konkrētā mirklī jūtas,” viņa skaidro.

Šīs tradīcijas ietvaros Elīna ar katru bērnu regulāri dodas īpašos izbraucienos – ar jaunāko meitiņu pietiek aizbraukt iedzert kakao, kamēr ar vecāko meitu viņas devās divu dienu ceļojumā uz Krakovu. Šis nesteidzīgais laiks ļauj bērniem atbrīvot savas emocijas un atvērties sarunām, kuras ikdienas skrējienā, iespējams, nekad nenotiktu. Kad bērnam tiek iedota šī nedalītā uzmanība, viņš jūtas novērtēts, sadzirdēts un emocionāli piepildīts.

Iedot makšķeri, nevis zivi

Elīna ir pārliecināta, ka viens no viņas galvenajiem uzdevumiem ir sagatavot bērnus reālajai dzīvei. Ģimenē nav iedalījuma “sieviešu” un “vīriešu” darbos. Viņas desmitgadīgais dēls māk uzcept omleti un pagatavot ēst ne tikai sev, bet arī māsai, tādējādi mācoties rūpēties par ģimenes locekļiem. “Arī vīriešiem tas ir jāmāk darīt, jo nekad dzīvē nezin, kur viņi ievirzīsies. Jāmāk izslaucīt grīdu, jāmāk izmazgāt savas drēbes, jāmāk sakārtot savu skapi,” uzskata Elīna.

Šīs audzināšanas augļi ir skaidri redzami. Viņas vecākais dēls, kurš šobrīd atrodas “Erasmus” programmā Barselonā, spēj pilnībā parūpēties par savu sadzīvi, plānot iepirkumus un gatavot ēst, kamēr viņa istabas biedrs pārtiek no saldētām picām. Tas mammai dod sirdsmieru un apstiprinājumu, ka izvēlētais ceļš ir pareizs – iedot bērnam makšķeri un iemācīt izvilkt zivi, nevis vienkārši pasniegt to gatavu.

Mātes loma un karjeras krustceles

Elīnas dzīvesgājums ir piepildīts ar aktīvu darbību un vēlmi nemitīgi attīstīties. Lai gan jaunībā viņa sapņoja kļūt par šuvēju, ieklausoties mammas padomā, viņa pabeidza vidusskolu un vēlāk ieguva juristes izglītību Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pēc darba zvērināta notāra birojā, viņa nolēma paplašināt savus apvāršņus un ieguva MBA grādu Rīgas Biznesa skolā, kur šobrīd darbojas kā mentoringa programmas vadītāja. Viņa arī realizējusi savu sapni par šūšanu, izveidojot savu audumu biznesu un tirgojot dizaina audumus.

Tomēr pāri visiem profesionālajiem sasniegumiem vienmēr stāvējusi dilemma starp ambīcijām un ģimeni. “Tā ir tā mūžīgā dilemma starp sievietes būtību un misiju, par to, vai tu vari būt liela biznesmene un izaudzināt normāli bērnus,” atzīst Elīna. Viņa apzinās, ka varētu veidot plašu starptautisku biznesu un gozēties uz žurnālu vākiem, taču izvēlas savu biznesu saglabāt mazu, lai būtu fiziski un emocionāli klātesoša saviem bērniem. Viņai ir svarīgi nestāvēt priekšā savu bērnu panākumiem, bet gan ļaut viņiem uzziedēt, sajūtot milzīgu gandarījumu brīžos, kad bērni kļūst prasmīgāki par pašiem vecākiem – vai tā būtu plāno pankūku cepšana vai fotografēšanas māksla.

Cīņa par bērnu: kad jābūt “mātei revolucionārei”

Elīna neslēpj, ka nepieciešamības gadījumā viņa kļūst par īstu “lauvu”, aizstāvot savu bērnu intereses. Bērnudārza gados, pamanot, ka gultiņas neatbilst prasībām un bērniem tajās pūš virsū vējš, viņa nevilcinājās savākt vecāku parakstus un panākt izmaiņas, izpelnoties “mātes revolucionāres” titulu.

Drosmīgi lēmumi tika pieņemti arī izglītības jomā. Redzot, ka vecākais dēls lielā valsts “sistēmas skolā” jūtas slikti, ieraujas sevī un atrodas uz izdegšanas sliekšņa, viņa nekavējoties rīkojās. Pārceļot viņu uz Rīgas Katoļu ģimnāziju, bērns burtiski uzziedēja. Skolotāji saskatīja viņa potenciālu, iesaistīja pasākumu apskaņošanā, un šodien viņš veiksmīgi strādā Latvijas Televīzijā. Līdzīgu ceļu nogāja arī vecākā meita. “Sistēmas skolās, kur ir ļoti daudz bērnu, viņiem bieži nepievērš uzmanību. Bet mazākās skolās bērns ir vērtība, tur tiek pamanīti un attīstīti viņa talanti,” secina Elīna.

Sirds siltums pret sabiedrības nīgrumu

Sarunai vēršoties pie sabiedrības kopējā noskaņojuma un interneta komentāru kultūras, Elīna pauž nožēlu par lielo negāciju apjomu. Viņa uzskata, ka vēlme rakstīt dzēlības un nolaist citus cilvēkus bieži vien sakņojas pašu komentētāju iekšējās traumās un nesakārtotajā dzīvē. Tā kā bērni spoguļo vecāku uzvedību, šī neiecietība diemžēl tiek nodota tālāk.

Lai cīnītos pret ikdienas nīgrumu, Elīna izvēlas vairot prieku. Ziemassvētkos viņa pati šuj un apdrukā īpašas dāvanas bērnu skolotājiem un audzinātājiem. Viņa ir pārliecināta, ka pat mazākais pateicības vārds autobusa šoferim vai veikala pārdevējai var mainīt sabiedrības kopējo emocionālo fonu. “Ja mēs katrs varētu iepriecināt dienā kaut vai divus, trīs cilvēkus, man šķiet, ka pasaule kļūtu, vismaz Latvija noteikti, labāka,” viņa smaidot noslēdz.