Nesen amatā stājusies Latvijas Republikas tiesībsardze Karina Palkova sarunā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu iezīmē akūtākos izaicinājumus bērnu un ģimeņu tiesību aizsardzībā. Atzīstot, ka darba apjoms ir krietni lielāks, nekā sākotnēji domāts, un amats pārņemts nemierīgā laikā, viņa tomēr uzsver, ka enerģijas un gatavības strādāt komandai netrūkst.

Kā vienu no pirmajām un galvenajām prioritātēm jaunā tiesībsardze izvirza bērnunamu sistēmas sakārtošanu.

Bērni tukšumā: problēma, ko neatrisina remonti

“Man ļoti gribas sakārtot sistēmu, lai bērns primāri bērnunamā, sociālajos centros, saņem tādu mīlestību un labu attieksmi,” uzsver Palkova. Divu mēnešu laikā, apmeklējot iestādes, viņa secinājusi skarbu patiesību: uz papīra var sarakstīt daudz, telpas var būt skaisti izremontētas un iekārtotas, bet aiz ārējā fasādes valda “emocionāls tukšums”.

“Tas nav pieņēmums, ka bērns dzīvo tukšumā, tādā vienaldzībā. Ar tiesiskiem instrumentiem to sakārtot ir ļoti grūti, jo likumā varam ierakstīt visu, ko mēs gribam. Ja cilvēks nepilda, piespiest ir ļoti grūti.”

Viņa norāda, ka tā ir milzīga iestāžu vadības atbildība – veidot komandu, kas spēj dot mīlestību bērniem, kuri paši nākotnē veidos ģimenes. “Ja nav tā mīlestība saņemta iestādē, tad es nedomāju, ka būs viegli arī dzīvē veidot ģimeni, kurā tu vari šo mīlestību iedot saviem bērniem.”

Lai gan oficiālais skaitlis ir ap pieciem tūkstošiem bērnu ārpusģimenes aprūpē, tiesībsardze ir pārliecināta, ka patiesais bērnu skaits, kam nepieciešama palīdzība – kas dzīvo emocionālā, fiziskā vai ekonomiskā vardarbībā – ir daudz, daudz lielāks. Traģiski, ka šobrīd pat trūkst vietu, kur šādus bērnus izmitināt. Vienlaikus viņa pauž apbrīnu audžuģimenēm, kuras uzņemas “milzīgu atbildību par citu dvēseli,” un uzsver nepieciešamību sniegt tām lielāku atbalstu.

Latvijas ģimeņu izaicinājumi: no laika trūkuma līdz atsvešināšanai

Sarunā iezīmējas vairākas galvenās problēmu grupas, ar kurām saskaras ģimenes Latvijā.

Pirmkārt, laika trūkums. Vecākiem hroniski trūkst laika, ko kvalitatīvi pavadīt ar bērniem un izrunāt problēmas. Tas tieši ietekmē nākamo problēmu – vardarbību vienaudžu vidū skolās.

“Skolās bērni saskarās ar vardarbību, viens otru aizvaino, apbižo. Un, patiesībā, šajā jomā tehnoloģijas spēlē lielu lomu,” skaidro Palkova. Sociālie tīkli un “WhatsApp” grupas ir kļuvušas par vidi, kur bērni noniecina viens otru. Vecākiem ne vienmēr ir laiks un resursi iemācīt bērniem pieņemt atšķirīgo – vai tas būtu agresīvāks raksturs, vai fakts, ka bērnam nav telefona, par ko viņš tiek izsmiets.

Otrkārt, vardarbība ģimenē. Tā joprojām ir milzīga problēma, un daļa sabiedrības uzskata, ka tā ir “ģimenes lieta”. “Vīrieši var atļauties pielietot fizisko spēku pret savu sievu, pret bērniem. Gan sievietes, gan bērni neko nedara. Viņi pieņem, viņi sadzīvo ar to,” situāciju raksturo tiesībsardze, norādot, ka meitenes no šādām ģimenēm bieži vien ātri aiziet no mājām un turpina šo pašu modeli, jo uzskata to par normu.

Treškārt, bērnu izmantošana šķiršanās procesos jeb atsvešināšana. Palkova norāda uz gadījumiem, kad bērni tiek izmantoti kā līdzeklis viena vecāka cīņā pret otru. “Kamēr bērni atrodas pie viena no vecākiem, šis vecāks saka, ka jums nav ar otru jārunā. Ja jūs runāsiet, jums nebūs jauns dators vai telefons.” Tā ir manipulēšana, ko tiesībsardze sauc par nepieņemamu atsvešināšanos. Viņa aicina tiesas un bāriņtiesas pievērst pastiprinātu uzmanību šādām manipulācijas indikācijām, jo bērns nedrīkst ciest vecāku personīgo ambīciju dēļ.

Ko var darīt tiesībsargs?

Tiesībsarga funkcijas ir plašas – no pārbaužu lietu ierosināšanas un pieteikumu sniegšanas Satversmes tiesā līdz sabiedrības izglītošanai. Tieši izglītošanu Palkova uzsver kā ļoti svarīgu instrumentu cīņā par labāku vidi skolās.

“Mēs braucam uz izglītības iestādēm, strādājam ar skolotājiem, ar bērniem un stāstām, kā vajadzētu, kā nevajadzētu,” viņa saka, piebilstot, ka birojs arī veido video lekcijas un materiālus sociālajiem tīkliem, lai gan jauniešu auditoriju sasniegt ir grūti.

Tāpat birojs iedziļinās vecāku un skolotāju iesniegumos un darbojas kā samierinātājs vai mediators starp konfliktējošām pusēm – piemēram, bāriņtiesu un vecākiem, vai skolas administrāciju un ģimeni. “Mēs esam kā tādi samierinātāji, lai problēmu atrisinātu, nevis ļoti formāli atrakstītos.”

Vecāki tiek aicināti vērsties tiesībsarga birojā par jebkuriem jautājumiem, kas saistīti ar cilvēktiesību pārkāpumiem:

  • Veselības aprūpes pieejamība.
  • Diskriminācija. (Piemēram, gadījums, kad vienas tautības ģimenei liegts apmeklēt publisku pasākumu izglītības iestādē).
  • Valodas jautājumi. (Piemēram, vecāku sūdzības par aizliegumu bērniem starpbrīžos runāt savā starpā citā valodā, vai tā būtu ukraiņu, angļu vai krievu). Tiesībsardze skaidro, ka starpbrīdis ir bērna emocionālās atpūtas laiks, taču, ja klasesbiedrs uzrunā latviski, ir jāpārslēdzas un jārunā valsts valodā.
  • Emocionālā vardarbība no skolotāju puses (mobings, bosings).
  • Sūdzības par bāriņtiesu darbu. (Piemēram, mātes, kuras norāda uz neobjektivitāti un lielāku atbalstu tēviem, kamēr viņas jūtas nepasargātas un nespēj atļauties juristu).

“Vispār es uzskatu, ja ir problēma, par to ir jārunā, par to ir jāraksta. Nav jābaidās,” iedrošina Palkova. “Ja mēs redzam, ka neesam tie, kas var sniegt atbildi, mēs noteikti pārsūtīsim [citai iestādei] un painformēsim.”

Šokējošie gadījumi, kas atklāj sistēmas vājumu

Jaunā tiesībsardze atzīst, ka īsajā laikā ir saskārusies ar gadījumiem, kas viņu dziļi satriekuši un par kuriem nākas pārdzīvot, dažkārt pat sev pārmetot, ka nevar palīdzēt uzreiz. Daudzi no šiem stāstiem tiek saņemti tieši sociālajos tīklos.

Viņa dalās dažos piemēros: “Pēdējais gadījums ir jauna sieviete, meitene, 18 gadi. Viņa dzīvo kopā ar savu tēti, mamma ir gājusi bojā, un viņai piedzima bērns. Tēvs viņas ir dzērājs. Tēvs ir paņēmis mazo bērnu un izlicis āra uz ielas, jo tas bērns traucē viņam koncentrēties un dzert.”

Cits gadījums – vecāki gandrīz katru vakaru situši savu bērnu. Kaimiņi par to klusējuši, līdz blakus ievākusies jauna ģimene, kas ziņojusi sociālajam dienestam. Taču sociālais dienests vairākus mēnešus nav ieradies adresē.

Vēl kāds stāsts: jauns vīrietis ar trim bērniem ar invaliditāti. Visi bērni no vienas sievas, kura, tāpat kā viņš, nākusi no bērnunama. Sievai piedzimis ceturtais, vesels bērniņš. Viņa paņēmusi šo veselo bērnu un aizbraukusi ārpus Latvijas. “Viņš atnāk no darba. Ir trīs bērni ar invaliditāti, un viņš ir palicis viens.”

Satriecošs ir arī gadījums par veselības aprūpes nepieejamību, kad ģimene mēģinājusi pierakstīt bērnu uz ļoti svarīgu izmeklējumu, bet nav sagaidījusi, un tas beidzies letāli.

Palkova atzīst: “Raudāt var vakaros, kad tu paliec viens, bet tad, kad tu risini problēmu, tu mobilizējies un, protams, tu zvani iestādēm.”

Viņa uzsver, ka šīs mazās, personiskās lietas parāda sistēmas problēmas. Tiesībsarga uzdevums ir “identificēt mazās problēmiņas, salikt kopā vienā sistēmā un risināt sistēmiskas problēmas.” Tās viņa saredz vardarbības atpazīšanā, izmeklēšanas ilgumā (īpaši izvarošanas lietās) un reizēm bāriņtiesu kompetencē.

“Man vienalga, ir vai nav nauda, tur jau cilvēki ir. Jāpalīdz cilvēkiem, jādod tas atbalsts. Nauda jau ir otršķirīgs [jautājums].”

Mobings darbā: “Ej un cīnies!”

Saruna pievēršas arī vardarbībai darba vidē. Mobings un bosings pastāv gan privātajā sektorā, gan augstākās izglītības iestādēs. Tiesībsardze pauž prieku, ka nesens tiesas spriedums ir skaidri definējis mobinga un bosinga kritērijus.

“Tas nozīmē to, ka, ja tev patiešām ir mobings, bosings un tā atpazīšana ir pēc vairākiem kritērijiem, piemēram, tas notiek regulāri, regulāri tevi pazemo, (…) tad tev ir pamats vērsties tiesā.” Viņa iedrošina darbiniekus, kuri jūtas pakļauti mobingam, cīnīties par sevi, ja sarunas ar vadību nelīdz. “Ja tu pats par sevi necīnīsies, nu, kurš tad cīnīsies?”

Līdzsvars starp darbu un ģimeni

Vecāku laika trūkums ir tieši saistīts ar pārslodzi darbā. Palkova aicina darbiniekus neklusēt un runāt ar vadītāju, ja jūt, ka ir uz sabrukuma robežas. “Nevajag novest sevi līdz tam sabrukumam.”

Savukārt darba devējiem viņa iesaka domāt par mazām lietām, kas var būtiski uzlabot darbinieku labsajūtu:

  • Lielāka pielaidība un elastība, piemēram, ļaujot vecākiem nepieciešamības gadījumā strādāt attālināti.
  • Infrastruktūra atpūtai. “Dažreiz uzliekot šūpoles vai ierīkojot kādu nelielu stūrīti, kur darbinieks var apsēsties, ievilkt elpu, (…) tas nemaksā daudz, bet tas ir moments atslodzei.”
  • Bērnu istabu ierīkošana. Kā pozitīvu piemēru viņa min Rīgas Stradiņa universitāti, kur ir bērnu istaba ar auklīti, ko var izmantot gan darbinieki, gan studenti. “Es pati to ļoti aktīvi izmantoju. Es daru savus darbus, man ir mierīga sirds, ka bērni šobrīd ir tepat blakus.”
  • Novērtējums. “Ļoti svarīgi mācēt pateikt ‘paldies’, novērtēt. Tik reti viņi saņem tādu jēgpilnu ‘paldies’ – ar diplomu, ar vārdiem, ar kādu mazu sīkumu.”

Demogrāfija un praktiskais atbalsts

Risinot bēdīgo demogrāfijas situāciju, Karina Palkova ir skeptiska par vienreizējiem pabalstiem. “Tev piedzimst bērns, tev ir šis pabalsts, bet mums jau jādomā, lai bērns, kurš ir piedzimis, viņam ir iespēja iegūt labu izglītību, ēst labu ēdienu, baudīt kultūras dzīvi, sportu.”

Vecākiem ir svarīgi praktiski risinājumi:

  1. Sakārtota pulciņu sistēma. Interešu izglītībai jābūt pakārtotai skolai, lai bērns aktivitātes var saņemt turpat, un vecākiem nav darba dienas vidū jābrauc bērnam pakaļ un jāved uz treniņiem.
  2. Pieejami dārziņi un mājokļu atbalsts.
  3. Pārdomāta pabalstu sistēma. Viņa piemin labu Labklājības ministrijas pilotprojektu par individuālo vajadzību izvērtēšanu bērniem (sākotnēji ar invaliditāti), kas jau vairākus gadus “nolikts plauktā”, bet kuru tiesībsarga birojs mēģinās atdzīvināt.

Visbeidzot, tiesībsardze uzsver, ka vecākiem nav vieniem jāzina visi likumi. Informācijas nodošana ir kopīgs darbs – pašvaldībām, ārstniecības iestādēm un Tiesībsarga birojam ir aktīvi jāstrādā, lai sasniegtu savu auditoriju caur mūsdienīgiem kanāliem, piemēram, sociālajiem tīkliem, nevis tikai pašvaldību avīzēm.

Sarunas noslēgumā tiesībsardzes vēlējums Latvijas ģimenēm ir vienkāršs, bet mūsdienās kļuvis ekskluzīvs: “Atrodam laiku būt ģimenei kopā, pilnvērtīgi kopā. Bez mobilajiem telefoniem, bez ieslēgtiem televizoriem. Apsēsties pie galda vai aiziet pastaigā un brīvi parunāt. Pastāstīt par to, kā iet, par to, kā jūties, un galvenais – uzklausīt. Arī bērnus uzklausīt.”