Būt par tēvu 21. gadsimtā ir ceļš, kas piepildīts ar neaprakstāmu prieku par bērna pirmajiem atklājumiem un vienlaikus ar nopietniem izaicinājumiem. Vienā no šādiem stāstiem par tēva lomu dalās aktieris Gints Andžāns sarunā ar Vecāku organizācijas pārstāvi Artūru Ķipstu. Tā ir saruna starp diviem tēviem – no ikdienas menedžmenta līdz cīņai ar ārējo spiedienu un apziņai, ka labākais, ko varam bērnam dot, ir paši savs piemērs.

Bērna pasaule – pieaugušā lielākais prieks un izaicinājums

Sarunas sākumā Gints Andžāns, divu bērnu – trīs gadus vecas meitas un gadu veca dēla – tētis, izstāsta par savas ģimenes lielāko aktualitāti: veiksmīgu uzmanības sadalīšanu. Nodrošināt, lai neviens no bērniem nejustos apdalīts, ir meistarība, ko viņš ar sievu apgūst katru dienu. Loģiski, ka jaunākais brālis vēlas visu to pašu, ko vecākā māsa, un šī dinamika pārvērš ikdienas notikumus, piemēram, ēst gatavošanu, par kopīgu, lai arī reizēm haotisku, piedzīvojumu. Tomēr tieši šie mazie brīži sniedz vislielāko gandarījumu. 

Salīdzināšanas sindroms: redzēt citus, lai saprastu sevi

Viena no centrālajām sarunas tēmām ir mūsdienu vecāku “slimība” – salīdzināšanas sindroms. Vai tas notiek sociālajos tīklos, bērnudārzā vai draugu saietos, spiediens redzēt, kā “citiem iet labāk”, ir gandrīz neizbēgams. Gints Andžāns uz šo fenomenu raugās pragmatiski – salīdzināšanu var izmantot kā instrumentu, lai mācītos un aizgūtu vērtīgas idejas, bet nekādā gadījumā kā etalonu, pēc kura akli tiekties.

Viņš atzīst, ka, redzot citu ģimeņu modeļus, reizēm rodas atziņa “cik forši, mums arī tā vajadzētu” vai, tieši pretēji, “paldies Dievam, ka mēs tā nedarām”. Taču viņa ģimenē nav bijis brīžu, kad salīdzināšana radītu nepamatotu satraukumu, jo pamats ir pašu izveidotais, uz zināšanām un savstarpēju saskaņu balstītais audzināšanas modelis. Viņš ar sievu ir daudz lasījuši un skatījušies lekcijas, veidojot veselīgu izpratni par komunikāciju gan ar bērniem, gan vienam ar otru bērnu klātbūtnē.

Aktieris ar smaidu atceras savu vectētiņu, kurš, uzzinot, ka mazbērns kādā konkrētā vecumā vēl nedara to, kas “būtu jādara”, mēdzis noteikt: “Katrs jau pēc savām spējām.” Šī frāze ģimenē kļuvusi par humoristisku atgādinājumu, ka sabiedrībā pieņemtie attīstības termiņi ir tikai vadlīnijas, nevis akmenī cirsti likumi. “Visi staigās, kāds ātrāk, kāds vēlāk, un viņi neko nenokavēs,” iedrošina Andžāns, īpaši uzrunājot jaunos vecākus, kuri nereti pārdzīvo par katru sava bērna individuālo attīstības tempu.

Šo domu lieliski ilustrē viņa ieteiktā dokumentālā filma “Babies”, kas seko četriem mazuļiem dažādās pasaules kultūrās – no Mongolijas stepēm līdz Londonas lielpilsētai. Filmas galvenā atziņa ir universāla: neatkarīgi no vides, audzināšanas metodēm un apstākļiem, bērna dabiskā attīstība notiek, un gada vecumā viņi visi pieceļas kājās. Tas ir spēcīgs vēstījums par to, ka katrai ģimenei ir sava unikālā formula, un mēģinājums akli kopēt citus var radīt tikai stresu gan vecākiem, gan pašam bērnam.

Būt par piemēru: bērns mācās no tā, kā mēs dzīvojam

Vissvarīgākais, ko tēvs var nodot savam bērnam, nav pamācības, bet gan personīgais piemērs. Gints Andžāns uzsver, ka viņš īpaši piedomā pie tā, kā izturas pret bērnu mammu un citiem cilvēkiem. Bērni ir kā mazi sūklīši, kas uzsūc visu – attieksmi, reakcijas un komunikācijas veidu. Viņa ģimenes vērtības – būt dabā, socializēties, ceļot – nav mākslīgi radītas bērnu dēļ. Bērni vienkārši piedzimst vidē, kur tas viss jau notiek, un dabiski to pārņem. Tā ir autentiskuma atslēga – nerādīt ideālu, bet gan dzīvot savu patieso dzīvi, iekļaujot tajā arī bērnus.

Īpaši vērtīgu atziņu Gints saņēmis no savas mammas, kura ir psihoterapeite: visas emocijas ir labas un bērnam ir jāļauj tās izdzīvot. Aizliegt dusmoties vai raudāt nozīmē mākslīgi sašaurināt bērna emocionālo pasauli. Vecāka uzdevums ir būt blakus, atbalstīt un palīdzēt tikt galā ar spēcīgām sajūtām, atceroties galveno – kurš šajā situācijā ir pieaugušais. Pieaugušais ir tas, kurš spēj savaldīt savu diskomfortu par bērna skaļo raudāšanu un koncentrēties uz bērna vajadzībām.

Kad pats kļūdies

Neviens vecāks nav ideāls, un arī Gints Andžāns atzīst, ka ir bijuši brīži, kad balss pacelta augstāk, nekā vajadzētu. Taču galvenais ir spēja to atzīt, atvainoties un mācīties. Viņš dalās ar nesen apgūtu terminu “transgresija” – situāciju, kad vecāks savas dusmas neizgāž tieši uz bērnu, bet uz kādu priekšmetu, piemēram, aizcērtot durvis vai uzsitot pa galdu. Bērna pasaulē šāds emocionāls trieciens tiek uztverts tikpat personīgi, it kā tas būtu vērsts tieši pret viņu.

Spilgts piemērs no paša pieredzes bija reize, kad viņš, izdzirdot troksni bērnistabā, strauji devās skatīties, kas noticis. Lai gan viņam nebija ne mazākās domas bērnu rāt, viņa ķermeņa valoda un ātrums meitu tik ļoti nobiedēja, ka viņa bailēs apsēdās uz gultas. Šis notikums kalpoja kā spēcīga mācība: bērns lasa mūsu enerģiju un neverbālos signālus daudz jūtīgāk, nekā mēs to apzināmies. Viņa reakcija ir mūsu pašu uzvedības spogulis.

Galu galā, saruna atgriežas pie tās pašas atziņas, ar kuru tā sākās. Vecāku ceļš ir nepārtraukta mācīšanās. Mācīšanās būt pacietīgiem, empātiskiem un, pats galvenais, autentiskiem. Jo labākais piemērs, ko varam rādīt, ir nevis ideāls tēls, bet gan patiess cilvēks, kurš kļūdās, atzīst to un turpina censties būt labākais iespējamais atbalsts savam bērnam viņa unikālajā ceļā.