Tēva diena Latvijā ir kas vairāk nekā svētku datums – tā ir iespēja sabiedrībai paust cieņu un pateicību tētiem par viņu klātbūtni, atbildību un mīlestību. Lai arī šī tradīcija mūsu kultūrā ir salīdzinoši jauna, tās saknes ir dziļas – tās aug no vēlmes stiprināt ģimenes saites un godināt tēva nozīmīgo lomu bērna dzīvē.

Ielūkojamies Tēva dienas vēsturē pasaulē un Latvijā, pētot, kā no idejas dzimst tradīcija – un kā mēs katrs ar savu līdzdalību varam tai piešķirt jēgu. Mēs, “Vecāku organizācija mammām un tētiem”, ar lepnumu varam teikt, ka esam stāvējuši pie Tēva dienas Latvijā rašanās “šūpuļa”, pārvēršot to no ieraksta likumā par dzīvu, sirsnīgu un gaidītu sabiedrisku notikumu.

Tēva diena ASV

Atšķirībā no daudziem svētkiem, kam ir viens skaidrs izcelsmes avots, Tēva dienas ideja ASV radās no diviem neatkarīgiem, bet līdzīgi motivētiem notikumiem, kas iezīmēja ilgu ceļu uz nacionālo atzinību. Pirmā dokumentētā tēvu godināšanas ceremonija notika 1908. gada 5. jūlijā Feirmontā, Rietumvirdžīnijā. Iepriekšējā gada decembrī Monongas raktuvju sprādzienā bojā gāja 361 vīrietis, no kuriem 250 bija tēvi, atstājot bez apgādnieka ap tūkstoti bērnu. Greisa Goldena Kleitone, kura pati sēroja par sava tēva zaudējumu, ierosināja vietējam mācītājam sarīkot vienreizēju piemiņas dievkalpojumu, lai godinātu šos vīrus.

Ideja, kas galu galā izplatījās pa visu valsti, radās gadu vēlāk Spokenā, Vašingtonas štatā. Sonora Smārta Doda, klausoties Mātes dienai veltītu sprediķi 1909. gadā, juta, ka arī tēvi ir pelnījuši līdzīgu atzinību. Viņas motivācija bija dziļi personiska – viņas tēvs, Pilsoņu kara veterāns Viljams Džeksons Smārts, bija atraitnis, kurš viens pats uzaudzināja Sonoru un viņas piecus brāļus un māsas. Ar vietējo baznīcu, veikalu īpašnieku un valdības amatpersonu palīdzību viņai izdevās gūt atbalstu savai idejai, un 1910. gada 19. jūnijā – viņas tēva dzimšanas mēnesī – Vašingtonas štatā tika svinēta pirmā oficiālā Tēva diena.

Ilgais ceļš uz nacionālo atzinību

Lai gan Dodas iniciatīva guva atsaucību, pagāja vairāk nekā 60 gadu, līdz Tēva diena kļuva par oficiāliem valsts svētkiem. Pirmais likumprojekts Kongresā tika iesniegts jau 1913. gadā. Prezidents Vudro Vilsons 1916. gadā izrādīja atbalstu svinībām Spokenā, taču Kongress pretojās, bažījoties par svētku komercializāciju. Prezidents Kelvins Kūlidžs 1924. gadā ieteica štatiem atzīmēt šo dienu, bet neizsludināja to nacionālā līmenī.

Tam pamatā bija divi iemesli: pirmkārt, jau minētās bailes no komercializācijas, un, otrkārt, priekšstats, ka šādi sentimentāli svētki ir “nevīrišķīgi” un tikai atdarina Mātes dienu. Tas liecina, ka tā laika sabiedrībā mātes loma kā gādīgai un audzinošai personai tika uzskatīta par publiskas svinēšanas vērtu, kamēr tēva loma kā apgādniekam un disciplinētājam – ne.

Paradoksāli, bet tieši komerciālās intereses palīdzēja svētkiem izplatīties. Lielās depresijas laikā Sonora Doda atjaunoja savu kampaņu, šoreiz ar tādu preču ražotāju atbalstu, kam šādi svētki bija izdevīgi, piemēram, kaklasaišu un pīpju ražotājiem. Lai gan tas veicināja popularitāti, tas arī izsauca dažu sabiedrības pārstāvju skepsi, kuri uzskatīja svētkus par mārketinga triku.

Situācija sāka mainīties pēc Otrā pasaules kara, kad svētki tika pārdefinēti kā veids, kā godināt veterānus un vīriešus, kas cīnījušies par savu valsti. Visbeidzot, 1966. gadā prezidents Lindons Džonsons izdeva pirmo prezidenta proklamāciju, pasludinot jūnija trešo svētdienu par Tēva dienu. Tomēr tikai 1972. Gadā prezidents Ričards Niksons parakstīja likumu, kas padarīja Tēva dienu par pastāvīgiem nacionālajiem svētkiem.

Lai gan mūsdienu Tēva dienas forma tika “izgudrota” Amerikā, tēvu godināšanas idejai ir daudz senākas saknes, kas sniedzas gadsimtiem senā pagātnē un ir dziļi saistītas ar reliģiskām tradīcijām. Šīs senās saknes palīdz izskaidrot, kāpēc svētki visā pasaulē tiek svinēti tik atšķirīgos datumos un veidos.

Katoļu Eiropas tradīcija: Svētā Jāzepa diena

Katoļu Eiropā tēvišķība tiek godināta jau kopš viduslaikiem, svinot to 19. martā – Svētā Jāzepa dienā. Svētais Jāzeps, Jēzus Kristus audžutēvs ir ideāla tēva un vīra arhetips katoļu tradīcijā. Šī tradīcija, kas aizsākās jau 14. vai 15. gadsimtā, acīmredzot, pēc franciskāņu iniciatīvas, tika aktīvi atbalstīta no baznīcas puses. Spāņu un portugāļu kolonisti šo tradīciju vēlāk aizveda arī uz Ameriku.

Senākas atbalsis

Pastāv liecības par vēl senākām tēvu godināšanas formām. Arheologi ir atraduši gandrīz 4000 gadu vecu babiloniešu māla plāksnīti, uz kuras dēls vārdā Elmesu vēl savam tēvam veselību un ilgu mūžu – būtībā tā ir sena apsveikuma kartīte. Arī Koptu pareizticīgā baznīca tēvišķību svin Svētā Jāzepa dienā, bet dara to 20. jūlijā, un šī tradīcija varētu būt aizsākusies jau piektajā gadsimtā

Amerikāņu svētki radās no konkrētu aktīvistu iniciatīvas, turpretī Eiropas tradīcija “evolucionēja” organiski no gadsimtiem senas reliģiskas paražas, kurai nav viena konkrēta dibinātāja vai sākuma datuma. Šī atšķirība starp laicīgu, aktīvistu radītu un reliģisku, tradicionālu izcelsmi lielā mērā izskaidro daudzveidību, ko redzam šodien. Valstis ar spēcīgām katoļu saknēm, piemēram, Spānija, Itālija un Portugāle, varēja viegli pielāgot moderno Tēva dienas ideju jau pastāvošajām 19. marta svinībām. Savukārt valstis bez šādas tradīcijas vai nu importēja amerikāņu modeli ar visu datumu, vai arī pielāgoja to kādai citai vietējai paražai, kā tas notika Vācijā.

Vācija – No Vatertag uz Männertag

Vācijā Tēva diena (Vatertag) tiek svinēta Debesbraukšanas dienā, kas ir valsts brīvdiena 40 dienas pēc Lieldienām. Saikne ir simboliska, tomēr mūsdienu tradīcijas ir tālu no reliģiskām. Diena ir plašāk pazīstama kā Männertag (Vīru diena) vai Herrentag (Kungu diena). Tā ir diena, kad vīriešu grupas (ne tikai tēvi) dodas pārgājienos vai velobraucienos, velkot līdzi nelielus rokas ratiņus, kas pildīti ar alu un uzkodām. Tā ir skaļa un jautra vīriešu draudzības svinēšana, kas bieži vien nav saistīta ar ģimeni un reizēm noved pie augsta ar alkoholu saistītu negadījumu skaita. Šī tradīcija ir attīstījusies no viduslaiku Debesbraukšanas dienas procesijām, kurās tēvs ar visvairāk bērniem saņēma balvā šķiņķi, līdz 19. gadsimta “kungu ballītēm” un pārgājieniem dabā.

Spānija – reliģiskā integrācija

Spānija, tāpat kā citas katoļu valstis, Tēva dienu svin 19. martā, Svētā Jāzepa dienā, kas dažos reģionos ir oficiāla brīvdiena. Svinības ir cieši saistītas ar reliģiju un ģimeni. Tradīcijas ietver dievkalpojumu apmeklēšanu, svinīgas ģimenes maltītes un bērnu pasniegtas dāvanas vai pašsacerētus dzejoļus tēviem. Šeit tiek godināts tēvs kā Svētās ģimenes galvas arhetips. Lai gan datums ir sens, mūsdienu komerciālie un sentimentālie aspekti, piemēram, dāvanu pirkšana, tika pārņemti no amerikāņu modeļa 20. gadsimta vidū, taču tie tika organiski integrēti jau pastāvošajā reliģiskajā ietvarā.

Austrālija – pavasara un ģimenes svētki

Austrālija un Jaunzēlande Tēva dienu svin septembra pirmajā svētdienā. Šis datums, visticamāk, tika izvēlēts praktisku iemeslu dēļ – tas iezīmē pavasara sākumu un aizpilda komerciālo kalendāru starp Mātes dienu maijā un Ziemassvētkiem. Sākotnēji svētki Austrālijā tika uzņemti ar skepsi un cinismu, uzskatot tos par nevajadzīgu amerikāņu importu un tradicionālās vīrišķības apdraudējumu. Tomēr šodien svinības ir ļoti populāras un cieši saistītas ar patīkamajiem pavasara laikapstākļiem. Tās raksturo āra aktivitātes – ģimenes barbekjū, pikniki parkos un sporta spēles. Lai gan dāvanu pasniegšana ir izplatīta, pētījumi liecina, ka tēriņi šiem svētkiem ir ievērojami mazāki nekā Mātes dienai, uzsverot, ka galvenais ir kopā pavadīts laiks, nevis dāvanas.

Tēva diena Latvijā – jaunas tradīcijas dzimšana

Latvijā Tēva diena ir salīdzinoši jauns fenomens, kas piedāvā unikālu iespēju vērot, kā mūsdienu globalizētajā pasaulē no nulles tiek veidota kultūras tradīcija.

Oficiāla Tēva dienas atzīšana Latvijā 

Latvijā Tēva diena kā atzīmējama diena 2010. gadā tika oficiāli iekļauta likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamajām dienām” – atzīmējama septembra otrajā svētdienā. Lai gan diena tika noteikta likumā, par īstu tradīciju tā iedzīvojās, lielā mērā pateicoties Vecāku organizācijai mammām un tētiem. Kopš Tēva dienas iekļaušanas svinamo dienu kalendārā organizācija sāka rīkot plašas aktivitātes, sabiedrībā veidojot domu par to, kāpēc ir būtiski svinēt ne vien Mātes dienu, bet arī Tēva dienu, kā arī sniedzot idejas, kā šo dienu iedibināt par ģimenes ikgadēju tradīciju. 

Tradīcijas radīšana un popularizēšana

Vecāku organizācija mammām un tētiem 2013. gada septembra otrajā svētdienā (7.septembrī) pirmo reizi Rīgā sarīkoja Tēva dienas gājienu un festivālu. Gājiens norisinājās pa Brīvības ielu, slēdzot satiksmi. Organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa tolaik norādīja, ka šo ideju lolojuši vairākus gadus un nu tā pakāpeniski pārvērsta par ikgadēju tradīciju – gājiens un festivāls Vērmanes dārzā norisinās joprojām, gājiena centrālais sauklis ir: “Lepns, ka esmu tētis!”.

Laika līkne

  • 2010 – Tēva diena noteikta likumā kā svināmā diena – septembra otrajā svētdienā
  • 2013 – startē pirmais Tēva dienas gājiens un festivāls Rīgā, iniciē “Vecāku organizācija mammām un tētiem”
  • 2024 – vienpadsmitais gājiens un festivāls pulcē vairāk nekā 12 000 apmeklētāju