Sākoties vasarai, kad silto laiku piepilda bērnu smiekli un brīvlaika prieki, mēs nedrīkstam aizmirst kādu būtisku datumu – Bērnu aizsardzības dienu. Šis ir laiks, kad īpaši svarīgi pievērst uzmanību mūsu sabiedrības neaizsargātākajai daļai. Lai sniegtu ieskatu tajā, kāda ir palīdzības sniedzēju ikdiena, Latvijas Vecāku organizācijas pārstāve Ella Karele uz sarunu aicināja Bērnu aizsardzības centra Labbūtības veicināšanas departamenta vecāko ekspertu un Uzticības tālruņa (116111) konsultantu Paulu Bertramu Kluci. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš atrodas “otrajā galā”, saņemot gan bērnu, gan pieaugušo zvanus izmisuma, baiļu un reizēm vienkārši vientulības brīžos.

Neliels kolektīvs ar milzīgu atbildību, kas strādā bez brīvdienām

“Citiem varbūt šķiet, ka mēs tiešām esam tā kā angārs ar zvanītājiem un kolēģiem, kur nepārtraukti strādā vairāki cilvēki vienā līnijā,” atklāj Pauls. “Taču mēs patiesībā esam diezgan pieticīgs, bet ļoti spējīgs kolektīvs – 15 kolēģi, no kuriem četri strādā naktīs, bet pārējie pa dienu.” Eksperts uzsver, ka palīdzība ir pieejama nepārtraukti: “Mēs strādājam Jāņos, Ziemassvētkos, Jaunajā gadā – no rīta, vakarā un naktī, 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā.”

Ik dienu tiek saņemti aptuveni 40 līdz 50 zvani, kas gada griezumā veido ievērojamu skaitu, pietuvojoties 20 līdz 30 tūkstošiem saziņas reižu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā paralēli telefona zvaniem arvien lielāku popularitāti iemanto arī čata funkcija, kas pieejama gan Uzticības tālruņa mājaslapā, gan sociālajos tīklos, piemēram, “Instagram” profilos. Pauls norāda, ka čats bieži vien kalpo kā “pirmās durvis” bērnam, kurš baidās uzreiz zvanīt – rakstiska saziņa sniedz drošības sajūtu, lai vēlāk, iespējams, saņemtos arī mutiskai sarunai.

Palīgā saucēji – no 10 gadīgiem bērniem līdz satrauktiem kaimiņiem

Interesanti, ka statistika lauž mītus par to, kurš visbiežāk izmanto Uzticības tālruni. “Varbūt tas tiešām šķiet pārsteidzoši, bet pusi no mūsu zvaniem sastāda pieaugušie,” skaidro Pauls. Zvanītāju vidū ir gan vecāki un radinieki, piemēram, vecmāmiņas un vectētiņi, gan ar ģimeni tieši nesaistītas personas, visbiežāk – kaimiņi. “Tas ir ļoti forši, ka cilvēki nav vienaldzīgi, ka viņi pilda savu pilsoņa pienākumu,” uzsver konsultants. Viņš atgādina, ka bieži vien cilvēki lieki satraucas, domājot, ka viņiem pašiem nāksies risināt sasāpējušo situāciju. Taču patiesībā zvanītāja uzdevums ir tikai paziņot par aizdomām – tālāko darbu uzņemas attiecīgās iestādes, turklāt zvanīt var, paliekot pilnīgi anonīmam.

Kas attiecas uz pašiem bērniem, vidējais zvanītājs ir apmēram 13 gadus veca meitene. Taču konsultanti saņem zvanus arī no desmit un vienpadsmit gadus veciem bērniem. Reizēm sākums nav viegls un bērni mēdz pārbaudīt robežas. “Sākumā viņi piezvana pajokoties, tur desmitreiz jokojas, un tad tajā simtajā reizē jau tomēr gribas kaut ko pastāstīt,” ar izpratni stāsta Pauls, norādot, ka šie joki ir dabisks aizsargmehānisms, lai pārliecinātos, ka otrā galā patiešām ir droši. Patiesībā uzticības tālruņa konsultanti aicina bērnus piezvanīt pat bez konkrētas problēmas – kaut vai lai pateiktu “čau” un pārliecinātos, kā sistēma strādā.

Vientulība “normālās” ģimenēs un kiberdraudi

Lai gan vasarā zvanu skaits mēdz sarukt pat uz pusi, tas nenozīmē, ka bērnu problēmas izzūd – viņiem vienkārši mainās apstākļi, kas palīdz ar tām nedaudz vieglāk sadzīvot. Skolas laikā aktualizējas stresa, pārslodzes, kontroldarbu un vienaudžu vardarbības jautājumi, taču visa gada garumā stabili dominē emocionālās grūtības. Pauls sarunā min nomāktību, trauksmi, skumjas, bēdas un depresiju. Sāpīgākais ir tas, ka bieži vien bērns nejūtas sadzirdēts un saprasts pat šķietami labvēlīgā vidē. “Pat tajā ģimenē varbūt tiešām ir gādīgi vecāki un brāļi, māsas un šķiet, ka ir tāda normāla ģimene, bet vienkārši bērns nejūtas pat tajā ģimenē uzklausīts,” atzīst eksperts.

Īpaši satraucoša tendence šobrīd iezīmējas digitālajā vidē, jo bērni bieži neizprot interneta riskus un to, kam viņi patiesībā piekrīt. “Vienaudži tās bildes paņem, pārveido ar mākslīgo intelektu. Ir dažādas krāpniecības, īpaši Telegram čatos, kur izspiež naudu vai manipulē,” stāsta Pauls. Nereti notiek arī mērķtiecīga vardarbība internetā, vienaudžiem veidojot slēptos kontus un profilus, lai savus upurus apsaukātu un pazemotu.

Tomēr palīdzības centrs saskaras arī ar pašu tumšāko realitāti – seksuālo vardarbību. “Diemžēl šie ziņojumi ir nedaudz pieauguši, un es domāju, ka reizi nedēļā vai divās nedēļās ienāk šāds zvans,” atklāj Pauls. Šādos nopietnos gadījumos Uzticības tālrunis piesaista policiju un, ja nepieciešams, palīdz bērnam noformulēt un sagatavot informāciju iestādēm, lai varētu tikt uzsākts reāls izmeklēšanas un palīdzības process.

Kur beidzas disciplīna un sākas vardarbība? 

Sarunas gaitā Ella Karele aktualizēja ļoti jūtīgu un daudziem neskaidru tēmu – kur īsti slēpjas robeža starp vecāku autoritāti, ikdienas disciplīnu un emocionālo vardarbību? Arī bērniem bieži vien ir grūti to izprast, jo šķiet, ka vecākiem un skolotājiem taču vienkārši jāklausa.

Pauls Bertrams Klucis skaidro nianses: “Tā zona starp emocionālo vardarbību un disciplīnu varbūt ir tiešām ļoti šaura. Taču pozitīvas disciplinēšanas metodes neietver sevī emocionālo vardarbību.” Viņš norāda, ka sarkanā līnija tiek pārkāpta brīdī, kad “disciplinēšana vairs nav disciplinēšana, bet tā ir tāda sodīšana, kur bērns tiek noniecināts, kur ir skarta bērna pašcieņa.” Ja ģimenē bērns tiek pastāvīgi lamāts vai viņam tiek apzināti liegta pašattīstība, socializācija un pulciņu apmeklēšana, tas jau liecina par emocionālu vardarbību. Zvanot uz Uzticības tālruni, eksperti atgādina galveno: bērnam vienmēr ir likumīgas tiesības uz savu drošību un personības izpausmi.

Pirmā palīdzība krīzē

Kā norit saruna brīdī, kad klausuli paceļ izmisuma pārņemts, raudošs bērns? Pretēji tam, ko daudzi varētu domāt, konsultantu pirmā palīdzība nav gatavu problēmas risinājumu došana. “Galvenais tajā brīdī ir nomierināt emocionālo stāvokli. Mēs ļaujam jaunietim izventilēt, normalizējam – tas ir okej, ka tu raudi, tā ir normāla reakcija uz stresu,” emocionāli sarežģītos mirkļus ieskicē Pauls.

“Tā ir pārslodze, nogurums, trauksme… No sākuma nav nekādas pamācības, nav nekāda risinājuma, ir vienkārši uzklausīšana un atspoguļošana,” norāda speciālists. Tikai tad, kad bērns ir sadzirdēts, kad viņš ir atvēlies, nomazgājis seju un padzēries ūdeni, sākas kopīga situācijas risināšana. Konsultanti vaicā, vai par problēmām izrunāts ar vecākiem, ko domā skolotāji, kā rīkojas klasesbiedri? Pārsteidzoši, bet ļoti bieži atklājas, ka bērns savās grūtībās nav dalījies ne ar vienu, un vecāki pat nenojauš, ka skolas ikdiena bērnam sagādā tik milzīgas ciešanas.

Šajā kontekstā Pauls pauž milzīgu prieku un lepnumu par tiem jauniešiem, kuri nepaliek vienaldzīgi un rīkojas savu līdzcilvēku labā. “Es lepojos par tiem drosmīgajiem jauniešiem Latvijā, kuri mums zvana un saka: ‘Es redzu, ka draugam vai ģimenei ir problēmas, mana draudzene runā par pašnāvības domām – kā es viņai varu palīdzēt?’ Man liekas, tie ir tiešām drosmīgi jaunieši, kuri spēj rīkoties stresa situācijā tik adekvāti,” saka eksperts.

Piecas minūtes nedalītas uzmanības

Nobeigumā, jautāts par to, ko vecāki paši var darīt savā ikdienā, lai viņu bērni beidzot justos patiesi uzklausīti, Paulam ir praktisks padoms. “Tā visa burvība tiešām ir vienkāršajā. Dodiet bērnam kaut kādas piecas minūtes nedalītu uzmanību,” viņš uzsver. “Ja bērns sūdzas par kādām lietām, varbūt nevajag uzreiz skriet pēc risinājumiem un problēmu analīzes, bet tiešām viņu vienkārši uzklausīt. Pat nekas nav jāsaka, var tikai atkārtot bērna teikto.” Ja bērns atnāk mājās un saka, ka skolā ir slikti un viņš vairs nevēlas turp iet, vecākam vajadzētu vienkārši un atbalstoši apliecināt: “Jā, es dzirdu, ka tev skolā ir slikti, tev šobrīd ir grūti, tu esi noguris.” Šī vienkāršā, bet dziļi empatiskā metode palīdz bērnam sajust tik nepieciešamo saikni un pārliecību, ka vecāks patiešām cenšas viņu saklausīt.

Turklāt Uzticības tālruņa noderīgo darbu ir iespējams atbalstīt arī profesionāli – komanda, kuras pamatā ir diplomēti psihologi vai psiholoģijas maģistrantūras studenti, ar prieku gaida jaunus palīgus savā pulkā, nodrošinot arī prakses vietas topošajiem speciālistiem.

Atbalsts ir tikai viena zvana attālumā

Savas pastāvēšanas divdesmit gadu laikā Uzticības tālrunis ir kļuvis par neaizvietojamu balstu Latvijas sabiedrībā. Palīdzības prasīšanā nav muļķīgu jautājumu un nav tādu situāciju, kuras nebūtu vērts risināt. Zvani ir pilnībā bez maksas, konfidenciāli, noris bez jebkāda vērtējuma vai nosodījuma, un telefona līnija darbojas visu diennakti. Ja tev, tavam bērnam vai kādam tev blakus ir grūti – zvani 116111 vai meklē čata iespējas uzticibastalrunis.lv un sociālajos tīklos. Jo pirmais solis pretim drošībai un sirdsmieram bieži vien sākas ar vienkāršu drosmi pateikt: “Man vajag palīdzību.”