Bērnu grūtības ne vienmēr tiek izteiktas skaidros vārdos – bieži vien tās atspoguļojas viņu uzvedībā. Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” tā vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu divus ekspertus, lai šķetinātu jautājumu, kas slēpjas aiz bērnu un jauniešu problemātiskās rīcības. Diskusijā piedalījās Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs un bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, kā arī Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja Inese Andersone.

Kopīgiem spēkiem viņi meklēja atbildes uz to, kā laikus pamanīt pirmos signālus, ka bērnam nepieciešama palīdzība, kā veidot cieņpilnu sarunu un kur meklēt atbalstu, kad pašu spēki ir izsīkuši.

Uzvedība kā distresa signāls

Kā norāda Ņikita Bezborodovs, terminoloģijā vārdu savienojums “problemātiska uzvedība” nav tas veiksmīgākais, jo tas jau saknē norāda uz problēmu, taču patiesībā bērnu uzvedība ir signāls par distresu. “Cilvēki mēdz darīt divas pamata lietas ar savu distresu – mēs mēdzam to pavērst pret sevi uz iekšu, ko sauc par internalizēšanu, un mēs varam to pavērst pret citiem uz āru, jeb eksternalizēt,” skaidro psihiatrs.

Praksē tas nozīmē, ka vecāki un skolotāji daudz ātrāk pamanīs ārēji vērsto uzvedību – noteikumu pārkāpšanu, vielu lietošanu, dusmu lēkmes vai kautiņus. Taču internalizētās grūtības bieži paliek nepamanītas, jo bērns ir kluss, skumjš un it kā nevienam netraucē, lai gan iekšēji var ciest no ļoti intensīvas trauksmes. Bezborodovs uzsver kādu būtisku niansi: “Tas, ko bieži pārprot depresijas kontekstā bērnu un pusaudžu vecumā, ir tas, ka tā samērā reti izpaužas kā nozīmīgs, acīmredzams nomākums. Ļoti bieži tā izpaužas kā liela aizkaitināmība un liels jutīgums pret noraidījumu.”

Kad patiesi jāsāk uztraukties?

Kā atšķirt normālu attīstības posmu no brīža, kad patiesi nepieciešama speciālistu palīdzība? Pēc Bezborodova teiktā, galvenais signāls ir būtiskas izmaiņas. “Kaut kas bija pirms tam tā, bērns bija tāds, viņam bija tipiska uzvedība, bet kaut kas pēkšņi ir mainījies. Parādās kaut kādas neraksturīgas izpausmes,” skaidro ārsts.

Nākamie kritēriji, kam jāpievērš uzmanība, ir uzvedības ilgums un tas, cik daudzās vidēs tā izpaužas – vai tas notiek tikai skolā, vai arī mājās un citur. Vislielākais trauksmes zvans ir bērna funkcionēšanas pasliktināšanās. Ja iepriekš labas atzīmes pēkšņi noslīd tik zemu, ka draud izkrišana no skolas, ja tiek pamesti agrāk mīlēti pulciņi vai bērns vairs nespēj uzturēt attiecības ar draugiem, ir jārīkojas. “Nevar būt psihiski traucējumi bez izmaiņas funkcionēšanā,” rezumē psihiatrs.

Fiziskas sūdzības kā maskēts palīdzības sauciens

Inese Andersone dalījās personīgā pieredzē, parādot, kā bērna grūtības var maskēties aiz fiziskām sūdzībām. Viņas meita pirmajā klasē regulāri sūdzējusies par galvassāpēm. “Es domāju, nu jau tik ilgi sāp galva, jāvēršas pie ārsta,” atceras Andersone. Taču, iestājoties brīvlaikam, galvassāpes pēkšņi pazuda. Tas palīdzējis saprast, ka patiesais cēlonis bija mācīšanās grūtības un, iespējams, disleksija vai UDHS. Šāda apzinātība ļauj vecākiem nevis pārmest bērnam slinkumu, bet gan mērķtiecīgi meklēt speciālistu atbalstu.

Agrīna iejaukšanās pret pusaudžu “vētrām”

Speciālisti izceļ būtisku atšķirību starp uzvedības problēmām, kas sākas agrīnā bērnībā, un tām, kas parādās pusaudžu gados. Pusaudžiem robežu pārbaudīšana un pat vielu izmēģināšana var būt daļa no normatīvas attīstības, kas bieži vien ir pārejoša un saistīta ar smadzeņu nobriešanas procesu un intensīvām emocijām. Taču, ja izteikti problemātiska, piemēram, opozicionāra vai agresīva uzvedība, parādās jau mazā vecumā, tas ir nopietns signāls, ka vide neatbilst bērna vajadzībām. Šādos gadījumos agrīna intervence ir kritiski svarīga.

Lai palīdzētu ģimenēm, Andersone informēja par jaunu iniciatīvu Rīgā – “Restarta skola”, kas sniedz izglītojošu un sociāli integrētu pakalpojumu pirmās un otrās klases bērniem ar diagnosticētu UDHS. Programma iesaista gan vecākus, gan pedagogus, lai palīdzētu visām pusēm iemācīties sadzīvot ar šo diagnozi un neļautu bērniem izkrist no sistēmas. Savukārt vecākiem jauniešiem, kuriem skola nešķiet saistoša, pašvaldība un organizācijas piedāvā alternatīvas, piemēram, dronu skolu vai iesaisti tādās kustībās kā “Ghetto Games”, lai novirzītu jauniešu enerģiju produktīvā gultnē.

Saruna bez pratināšanas un vecāku vainas apziņa

Kad vecāks ir pamanījis signālus, visgrūtākais bieži vien ir spert pirmo soli un uzsākt sarunu. Ņikita Bezborodovs ir nelokāms: “Pratināšana nav palīdzoša. Vecākam ir jānāk pie bērna ar interesi, ar vēstījumu – man rūp, kas ar tevi notiek, es gribu tev palīdzēt.”

Pirms jebkādas sarunas vecākam vispirms jātiek galā ar savām intensīvajām emocijām – bailēm, satraukumu vai dusmām. “Uzsākot šo sarunu ar bailēm vai ar dusmām, tā visdrīzāk nekur neizvedīs. Sākumā jāieelpo desmit reizes un jāatrod resursi sevī,” iesaka ārsts. Ar maziem bērniem palīdzoši ir zīmēt kopā vai uzdot konkrētus jautājumus par dienas notikumiem, izvairoties no abstraktiem jautājumiem. Savukārt pusaudzi nevajadzētu sēdināt pie galda nopietnai, formālai sarunai. Daudz efektīvāk ir izmantot dabiskus ikdienas mirkļus, piemēram, kopīgu pastaigu vai filmas skatīšanos, lai uzdotu atvērtus jautājumus un saglabātu saikni.

Speciālisti arī norāda uz milzīgo vainas apziņu, ko bieži izjūt vecāki, saprotot, ka viņu bērnam ir problēmas. Andersone mudina atmest aizspriedumus un drosmīgi meklēt palīdzību, uzsverot, ka sociālais dienests vairs nenozīmē tikai pabalstus, bet gan vietu, kur aprunāties ar speciālistiem un pieteikties tādām rehabilitācijas programmām kā “Ceļš pie sevis”.

Kopienas spēks un atvērtās durvis

Noslēgumā abi eksperti bija vienisprātis – visbūtiskākais ir nenoslēgties vienatnē ar savām problēmām. Cilvēks ir sociāla būtne, un tieši attiecības ir tās, kas mūs visvairāk pasargā. Andersone dalījās ar praktisku ieteikumu, atgādinot par atvērto durvju principu: “Es vienmēr saku sava bērna draugiem – mūsu mājas jums vienmēr ir vaļā. Es gribu, lai tie bērni nāk un jūtas šeit droši, jo varbūt otram bērnam tajās mājās mamma vai tētis strādā vēlu, un man gribas parūpēties arī par citiem bērniem.”

Arī Ņikita Bezborodovs iedrošina vecākus saglabāt cerību: “Atcerieties, ka neatrisināmu situāciju nav. Ar jebkuriem psihiskiem traucējumiem mēs zinām, ka mums ir efektīvas palīdzības metodes. Protams, ne visu mēs varam izārstēt, bet palīdzēt var vienmēr.”

Kā sarunas noslēgumā atgādināja Inga Akmentiņa-Smildziņa, bērnu labklājība ir visas sabiedrības kopējā atbildība – nevajadzētu paiet garām nevienam bērnam, kuram klājas grūti. Palīdzību vienmēr var meklēt arī zvanot uz Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111.

Informācija veidota Eiropas Sociālā fonda Plus līdzfinansētā projekta Nr. 4.3.6.5/1/24/I/001 “Atbalsta pasākumi bērniem ar uzvedības vai atkarību problēmām un to ģimenēm” ietvaros.