Gaidot “Bērnu dienas festivālu” un Starptautisko bērnu aizsardzības dienu, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu “Centrs Dardedze” valdes locekli un bērnu interešu aizstāvi Andu Avenu. Tā ir saruna par tēmu, no kuras sabiedrība nereti vairās – bērnu aizsardzība no seksuālās vardarbības. “Izdzirdot šī raidījuma tēmu, daļa vienkārši pārskrolēs un negribēs to dzirdēt, jo tas ir tik grūts temats,” sarunas sākumā atzīst Inga Akmentiņa-Smildziņa, piebilstot, ka vecākiem dabiski gribas aizžmiegt acis un ticēt, ka uz viņu ģimeni tas nekad neattieksies. Tomēr pievērt acis nedrīkst – sabiedrībai un ģimenēm ir aktīvi jāmācās kļūt par drošu vidi saviem bērniem.

Jautājumi par ķermeņa robežām ilgstoši atstāti novārtā

Anda Avena norāda, ka gadiem ilgi strādājot ar šo smago tematu, atklājas satraucoša aina par to, kur patiesībā slēpjas lielākie riski. Vecākiem ir pierasts runāt ar bērniem par drošību uz ielas, par uguns un elektrības bīstamību, taču drošība attiecībās – īpaši jautājumi par ķermeņa robežām – ilgstoši ir bijusi atstāti novārtā. Mūsu bērnībā par to tādā veidā nerunāja, tādēļ mūsdienu vecākiem un pedagogiem pašiem bieži vien trūkst vārdu un prasmju, lai šīs tēmas paceltu.

Aptauju dati atklāj, ka seksuāla izmantošana visbiežāk pirmo reizi notiek tieši pirmsskolas vecumā, īpaši laika posmā no trīs līdz sešu gadu vecumam. Turklāt sabiedrībā iesakņojies mīts par bīstamo svešinieku uz ielas bieži neatbilst patiesībai – 85% gadījumu pāridarītājs ir bērnam pazīstams cilvēks. “Vairāk nekā 40% gadījumu tas ir cilvēks, kurš dzīvo kopā ar pašu bērnu,” šokējošos datus atklāj Anda Avena, piebilstot, ka vairāk nekā 30% gadījumu pārkāpējs ir cits nepilngadīgais. Tas nozīmē, ka bērns ļoti bieži tur, kur viņam būtu jābūt visdrošākajam – savās mājās vai pazīstamu cilvēku lokā –, patiesībā drošībā nav.

“Nē” spēks

Kā pasargāt bērnu, ja apdraudējums var nākt no pazīstama vai pat mīļa cilvēka? Anda Avena uzsver, ka izšķiroša loma ir laicīgai izglītošanai un bērna izpratnes veidošanai par viņa paša ķermeni. Jau no pavisam mazotnes bērnam ir jāskaidro, ka viņa ķermenis pieder tikai un vienīgi viņam. Bērnam ir jāmāca atpazīt un ieklausīties savā “iekšējā signalizācijā” – ķermeniskās sajūtās, piemēram, svīstošās plaukstās vai trīcošos ceļos, kas liecina, ka notiekošais nav pareizs.

“Mēs mazākiem bērniem skaidrojam šo labo un slikto pieskārienu, un arī mulsinošo pieskārienu, jo ne vienmēr var saprast,” skaidro eksperte. Slikts pieskāriens var sāpēt, bet mulsinošs pieskāriens var fiziski nebūt nepatīkams, tomēr likt justies neērti – bērnam jāzina, ka arī par šādām sajūtām ir obligāti jāpastāsta uzticamam pieaugušajam.

Šīs robežu apzināšanās prasmes var trenēt pavisam vienkāršās, ikdienišķās situācijās. Kā piemēru eksperte min kutināšanas spēli. “Tiklīdz bērns pasaka “stop”, es apstājos,” viņa uzsver. Tādā veidā bērns praktiski iemācās, ka viņam ir vara apturēt darbību, kas viņam nepatīk, un ka vecāks ieklausās un respektē viņa lūgumu. Tāpat ir būtiski ļaut bērnam izdarīt nelielas ikdienas izvēles attiecībā uz ēdienu vai pastaigu laiku, lai viņš pierastu, ka drīkst domāt un lemt pats par sevi. Lai neveidotos pārpratumi vai neērtas situācijas vizītēs pie ārsta, intīmās ķermeņa daļas ir jāsauc īstajos vārdos, kurus bērns spēj gan pats saprast, gan precīzi atpazīt un nosaukt citiem.

Vienaudžu ietekme

Mūsdienu bērni aug vidē, kur robeža starp reālo un digitālo telpu ir gandrīz izzudusi. Anda Avena brīdina, ka internets bērnu dzīvē ienāk ļoti agri un ne vienmēr ar vecāku kontroli. Saskarsme ar pornogrāfiju, dažkārt pat nejauša, var atstāt dziļus nospiedumus bērna psihē. Eksperte to tēlaini salīdzina ar smadzeņu attīstību: “Gāze jau ir, bet bremzes vēl nav ieradušās”. Bērni redzēto bieži cenšas atdarināt, mēģinot pētīt citus bērnus. Tas nereti izpaužas bērnudārzos diendusas laikā, kad bērni paliek bez tiešas pieaugušo uzraudzības un aizspēlējas, vai arī pirmajās skolas klasītēs skolu tualetēs. Ja uz šādu kaitējošu seksuālu uzvedību laicīgi nereaģē, tā var izvērsties par īstu “epidēmiju” starp bērniem, kur vairs nav iespējams atšķirt, kurš ir pāridarītājs un kurš – upuris.

Turklāt “Drošs internets” aptaujas atklāj vēl kādu faktu: ļoti liela daļa bērnu ir gatavi un piekrīt nosūtīt savas kailfoto, ja kāds to internetā viņiem palūdz. Tas apliecina, ka bērni pilnībā neapzinās savas rīcības ilgtermiņa sekas, jo fotogrāfijas var sākt savu neatkarīgu dzīvi digitālajā vidē un pagarināt emocionālo traumu bezgalīgi.

Sāpes un klusēšana atstāj sekas

Seksuālās vardarbības dēļ izdzīvotā trauma ir ārkārtīgi smaga. Dati liecina, ka aptuveni trešdaļa cietušo nekad nevienam nav atklājuši savu pārdzīvojumu. Savukārt tie, kuri tomēr saņem drosmi runāt, bieži vien to izdara tikai pēc desmit vai pat divdesmit gadiem. Sāpes un klusēšana atstāj sekas – trauksmi, panikas lēkmes, depresiju un citas problēmas, kas ietekmē visu atlikušo dzīvi.

Nereti pieaugušie, kuri paši bērnībā pārcietuši vardarbību, kļūstot par vecākiem, izjūt ārkārtīgu, pat neracionālu vajadzību savus bērnus pasargāt, izjūtot bažas atstāt viņus pat partnera vai auklītes uzraudzībā. Lai sniegtu atbalstu, “Centrs Dardedze” ir izveidojis virtuālu atbalsta grupu “Drošā telpa”, kas palīdz cietušajiem sievietēm beidzot iziet no ilgstošās vientulības sajūtas un saprast, ka viņas ar savu traumu nav vienas. Turklāt eksperte uzsver, ka svarīgas ir arī pašu vecāku robežas. Ja mamma vai tētis ikdienā ļauj sev “kāpt uz galvas” un neprot pateikt “nē”, ir grūti iemācīt bērnam veidot un aizsargāt savas robežas.

Esi sava bērna drošības sala

Lai lauztu šos negatīvos modeļus un veicinātu izpratni, “Centrs Dardedze” uzsāk jaunu, pozitīvi orientētu kampaņu ar nosaukumu “Esi sava bērna drošības sala”. Tās mērķis ir mudināt vecākus būvēt atklātības un uzticēšanās tiltu starp vecāku un bērnu.

Kā kļūt par šo drošības salu? Pirmkārt, vecākam ir apzināti jāiekļauj sarunas par drošību attiecībās savā ģimenes ikdienā. Otrkārt, vecākam jārāda personīgais piemērs, demonstrējot cieņu gan pret savām, gan pret bērna un citu cilvēku robežām. Treškārt, ir vitāli svarīgi meklēt piemērotu valodu, kādā runāt ar dažāda vecuma bērniem.

Lai vecākiem palīdzētu, sākot no jūnija “Džimba.lv” mājaslapā būs pieejams speciāls pašnovērtējuma tests, lai noteiktu savu “drošības salas” līmeni. Papildus tam tiek izdota arī īpaša galda spēle, kuru ģimenes varēs spēlēt kopā, tādējādi padarot neērto tēmu par ikdienišķu un viegli uztveramu sarunu sastāvdaļu.

Bērnu pasargāšana nav viens vienreizējs liels solis, bet gan ikdienas mazās sarunas, ieklausīšanās un cieņpilna klātbūtne. Ja vecāki noņems smagumu no šīs tēmas un iemācīsies atklāti par to komunicēt, mēs speram stabilu soli pretī sabiedrībai, kurā bērni prot sevi pasargāt un zina, ka grūtā brīdī vienmēr varēs meklēt glābiņu savā ģimenes “drošības salā”.