Pasaulē drošības situācija ir kļuvusi trausla. Ik rītu mēs uzticam savus bērnus izglītības iestādēm, cerot, ka viņi tur būs drošībā, taču skolās un bērnudārzos nereti valda apjukums un informācijas vakuums. Latvijas Vecāku organizācijas veikusi aptauju par vecāku informētību un rīcības plāniem apdraudējuma gadījumā.

Aptaujā, kurā piedalījās 117 respondenti no visas Latvijas, galvenokārt no Vidzemes un Rīgas, vecāki, kuru bērni mācās no pirmsskolas līdz pat pamatskolas vecumam, dalās pieredzē par to, cik (ne)gatavi mēs esam rīkoties krīzes brīžos.

Kas biedē vairāk par draudiem

Lielākais satraukuma cēlonis vecāku vidū ir informācijas trūkums. 67,54% vecāku atzīst, ka ir pilnībā neinformēti par sava bērna izglītības iestādes rīcības plānu dažādu apdraudējumu gadījumā, jo iestāde nekādu informāciju par krīzes situācijām vienkārši nav sniegusi. Pat ņemot vērā pēdējo mēnešu satraucošos incidentus ar dronu ielidošanu Latvijas gaisa telpā, situācija nav uzlabojusies. Pārliecinošs vairākums – 79,46% respondentu – norāda, ka nekāda papildu informācija saistībā ar šiem jaunajiem riskiem netika sniegta. Tikai 13,39% ģimeņu saņēma skaidru informāciju vai instrukciju e-vidē vai sapulcē.

Kāds aptaujas dalībnieks to formulē šādi: “Vāks! karš norit jau 5 gadus, bet mēs joprojām nezinām, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā!”. Cits vecāks piebalso: “esmu ļoti neapmierināta ar to, ka no skolas un bd puses nav vispār nekādas reakcijas, un nezinu kas notiks ja berni apdraudejuma laika bus skola un bd.”. Sevišķi absurda šī situācija šķiet reģionos, kur riski varētu būt paaugstināti. “Dzīvojam Ādažu novadā, bet nekādas info, kā rīkosies pirmsskola un kādi ieteikumi vecākiem, lai gan NBS bāze tepat līdzās,” izceļ kāds vietējais iedzīvotājs. Daļa sabiedrības tikmēr izvēlas paļauties uz veiksmi, jo, kā atzīmē kāds respondents: “Kurzemnieki cer, ka tas nenotiks, vismaz pa vasaru nē.”.

Vai pedagogi vispār zina, ko darīt?

Vecāku satraukums nav vērsts tikai pret izglītības iestāžu vadības nekomunikāciju, bet arī pret sistēmisko nesagatavotību. Uzdodot jautājumu, vai vecākiem ir pārliecība par iestādes darbinieku zinošo rīcību reāla apdraudējuma brīdī, vairāk nekā trešdaļa – 34,23% – atbildēja noraidoši, uzskatot, ka pašiem darbiniekiem trūkst skaidru vadlīniju. Vēl 32,43% atzina, ka viņiem nav absolūti nekādas pārliecības par personāla sagatavotību krīzēm.

Šīs bažas nav nepamatotas, un to sāpīgi apstiprina paši nozares profesionāļi. Aptaujā izskan satriecoša atzīšanās no pašas sistēmas iekšienes: “Esmu pats pedagogs un vecāks. Mums kā darbiniekiem pirmsskolā nav vispār nekāda info kā rīkoties! Nav iestādē 2 sienu princips.”. Šādā situācijā rodas jautājums: “Kurp doties? utt.”.

Realitātē šis vadlīniju trūkums izpaužas kā rīcības nekonsekvence dažādās iestādēs. Viens no vecākiem ilustrē šo haosu ar savu pieredzi: “Viena skola mūsu novadā tikai aizvilka žalūzijas priekšā logiem un mācības turpinājās; viena bērnudārza audzinātāja skaļi paziņoja, ka tas viss ir fake un izveda bērnu grupu spēlēties ārā, lai pierādītu visiem, ka tas viss ir muļķības. Cita skola (kur mācās mani bērni) aizveda bērnus uz drošām telpām (patvertne skolā).”. Vecāki pamatoti norāda, ka pieejas ir dažādas, taču “kādam būtu tomēr jākontrolē arī tādi “žalūziju aizvērēji” vai tādi, kas domā, ka viss ir joks.”. Protams, ir arī labie piemēri, kur vecāki uzticas savai iestādei: “Paļaujos uz skolu jo rīkojas operatīvi. Rēķinos ar to ka var pazust arī sakari un skolotāji var fiziski nepaspēt atbildēt un noreaģēt uz vecāku satraukumu.”.

Loģistikas un saziņas šķēršļi x stundā

Papildus emocionālajai neziņai, vecākus moka ļoti praktiski jautājumi, kas prasa tūlītējus un skaidrus protokolus. Kas notiek, kad atskan trauksme? Kā sazināties? “Vajadzētu saziņas kanālu, kas darbojas ātri, resp., neder ziņu sūtīt e-klasē, jo tā (lapa) var uzkārties,” pragmatiski secina viens no vecākiem. Vēl kāds iesaka: “Uzskatu, ka katrai pašvaldībai būtu jāizstrādā sava ziņapmaiņas vietne, kur varētu uzreiz informēt un noskaidrot neskaidros jautājumus.”. Drošības apsvērumi liek arī pārskatīt ikdienas noteikumus, kādam vecākam aicinot: “Lūgums atcelt aizliegumus skolās bērniem lietot telefonus, jo šādā situācijā bērniem vienmēr ir jābūt sasniedzamiem…”.

Turklāt eksistē milzīga neskaidrība par vecāku un skolas tiesībām krīzes momentā. “Nav skaidrs, vai vecāks drīkst izņemt bērnu no skolas ārkārtas situācijas gadījumā, jo ir sniegtas rekomendācijas nevis aizliegums,” norāda kāds respondents. Citi vecāki jūtas burtiski iesprostoti bažās par mobilitāti: “Vēlētos zināt kas notiktu ar bērnu, ja vecāki iestrēgtu ceļā un netiktu bērnam pakaļ..”. Prasība pēc kārtības un drošības garantijām ir nepārprotama: “Ja ir ziņa par apdraudējumu un es esmu ceļā pēc bērna, tad lai manu bērnu man arī izsniedz, derētu arī ka pret parakstu…”.

Līdzīga neziņa pavada arī izglītojošus pasākumus ārpus skolas. Kad skolēni dodas ekskursijās, 40% gadījumu drošības instruktāža ir tikai formāla un parāda rīcību autobusā, bet militāri vai gaisa apdraudējumi netiek pieminēti. Vēl satraucošāk – 30,48% atbilžu liecina, ka informācija par drošību ekskursiju laikā netiek sniegta vispār.

Kāpēc mēs par to nerunājam mājās?

Varētu šķist, ka šāda skolu neziņa mudinātu ģimenes pašas intensīvi izstrādāt rīcības plānus mājās. Taču aptaujas dati rāda pavisam ko citu. Uz jautājumu, vai ģimenē ir pārrunāta praktiska rīcība reāla apdraudējuma gadījumā brīdī, kad bērns ir izglītības iestādē, 50,50% vecāku atzina, ka nav to darījuši, jo pašiem trūkst skaidras un uzticamas informācijas, trūkst saprotamu vadlīniju vecākiem. Vēl 13,86% ģimeņu šo tēmu ignorē pilnībā, lai neradītu bērnam lieku trauksmi un stresu , kamēr 16,83% ir pārrunājuši situāciju tikai vispārīgi, lai lieki nesabiedētu atvasi.

Tas rada noslēgtu loku: skolas klusē, jo, iespējams, pašas gaida norādes; vecāki klusē, jo nezina, ko teikt. Rezultātā visneaizsargātākais šajā ķēdē paliek bērns. Kāds vecāks precīzi iezīmē risinājuma nepieciešamību: “Vajadzētu vadlīnijas ne tikai iestādēm, to darbiniekiem, bet arī vecākiem.”.

Vēstījums no Latvijas vecākiem visām atbildīgajām iestādēm ir skaidrs: “Lai neraksta sarežģītas dokumentācijas, īsi skaidri un saprotami.”. Ir pienācis laiks pāriet no minējumiem un haotiskas reaģēšanas uz saskaņotu, sadarbībā balstītu un caurspīdīgu rīcības plānu. Mierpilna skola sākas ar zinošiem pedagogiem un informētiem vecākiem, kuri strādā roku rokā, lai mūsu bērnu ikdiena būtu droša ne tikai uz papīra, bet arī realitātē.