Latvijas Diabēta asociācija savu darbību sāka pirms 33 gadiem – laikā, tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad diabēta pacientu ikdiena līdzinājās izdzīvošanas skolai. Šodien, lai arī stikla šļirces un to novārīšana ir palikusi tālā pagātnē, cīņa par pacientu dzīves kvalitāti, valsts atbalstu un modernām ārstēšanas iespējām nebūt nav galā.

Sarunā, kuru vada Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane dalās pārdomās par slimības dabu, uztura lamatām, absurdo situāciju valsts atbalsta sistēmā un to, kādēļ dzīvesveida maiņa ir daudz sarežģītāka par ārsta ieteikumu “ēd mazāk, kusties vairāk”.

No stikla šļircēm līdz absurdai atpalicībai no Eiropas

Atskatoties uz asociācijas pirmsākumiem, Gunta Freimane atceras laiku, kas šodienas acīm šķiet kā viduslaiki: “Toreiz mēs vēl lietojām vienreizlietojamās šļirces, un daži cilvēki tās joprojām sterilizēja un novārīja.” Tas bija laiks, kad glikometri mājās nebija pieejami, un pacientiem cukura līmenis tika pārbaudīts poliklīnikā vien reizi mēnesī – prakse, kas mūsdienās, īpaši insulīna lietotājiem, šķiet pilnīgi neiespējama. Tieši asociācija bija tā, kas Latvijā ieveda pirmos glikometrus no Igaunijas, un ar laiku izcīnīja valsts kompensācijas gan teststrēmelēm, gan moderniem medikamentiem.

Taču 33 gadus vēlāk nepiepildīto vajadzību saraksts joprojām ir ļoti garš. Gunta Freimane norāda uz kliedzošu netaisnību: “Pēdējā gada laikā mēs esam visvairāk pievērsušies tam, ka pirmā tipa diabēta pacientiem nav pieejamas modernās ārstēšanas tehnoloģijas – insulīna sūkņi un glikozes līmeņa noteikšanas sensori. Insulīna sūkņi Eiropā standartaprūpē ir pieejami jau 25 gadus! Dažkārt mēs dzirdam, ka inovatīvajiem medikamentiem jāgaida seši līdz astoņi mēneši, bet mēs klausāmies un domājam – mums kaut kas nav pieejams 25 gadus, un mēs aizvien to neesam panākuši.”

Pirmā tipa diabēta pacientiem šīs ierīces nav jautājums par ērtībām, bet gan par vitālu nepieciešamību un izdzīvošanu. Sensori, kas nepārtraukti mēra glikozes līmeni, un sūkņi palīdz izvairīties no dzīvībai bīstamiem cukura līmeņa kritumiem (hipoglikēmijas) nakts stundās vai brīžos, kad insulīna vajadzība organismā strauji svārstās.

Kad “dzīvesveids” kļūst par cīņu par dzīvību

Sabiedrībā bieži izskan frāze, ka diabēts nav slimība, bet gan dzīvesveids. Pati Gunta Freimane, sadzīvojot ar pirmā tipa diabētu jau 44 gadus, pret šo apzīmējumu ir visai skeptiska. “No vienas puses, esmu pret. Es tomēr uzskatu, ka injicēt insulīnu četras reizes dienā un visu laiku sekot līdzi savam glikozes līmenim, nav īsti nekāds dzīvesveids,” viņa atzīst. “Un tad, kad pēkšņi glikozes līmenis ir zems, man draud bezsamaņa, un man steidzami vajag iedzert ko saldu – tas arī nav dzīvesveids, tā ir reāli nopietna problēma.”

Dzīve ar diabētu ievērojami atšķiras atkarībā no tā tipa. Ja otrā tipa diabētu bieži iespējams veiksmīgi kontrolēt ar tabletēm un dzīvesveida korekcijām, neizjūtot tik krasas glikozes svārstības, tad pirmā tipa diabēts pieprasa matemātiķa cienīgus aprēķinus ikkatrā ēdienreizē. Īpaši smagi tas gulstas uz vecāku pleciem, kuru mazajiem bērniem diagnosticēta šī slimība. “Jāzina ogļhidrātu daudzums ikvienā produktā, un atbilstoši fiziskajai aktivitātei un cukura daudzumam ir jāinjicē insulīns. Tā ir tāda mazliet zinātne, kas ir jāapgūst,” uzsver asociācijas vadītāja.

Pārtikas marķējumu labirinti un slēptais cukurs

Lai veiksmīgi kontrolētu slimību, cilvēkiem ir vitāli svarīgi saprast, ko viņi ēd. Te atklājas nākamais izaicinājums – veikalu plauktos atrodamo produktu marķējumi. Gunta Freimane neslēpj sašutumu par to, cik bieži svarīgākā informācija par ogļhidrātiem tiek noslēpta: “Bieži vien etiķete ir pastmarkas lielumā. Uzlīst ūdens, tā izplūst, un izlasīt informāciju ir praktiski neiespējamā misija. Citreiz uz skaistas angļu valodas etiķetes tieši virsū cipariem ir uzlīmēts kāds paziņojums vai tulkojums.”

Viņa min Amerikas Savienoto Valstu lielisko praksi, kur uzturvērtība norādīta ne tikai uz 100 gramiem produkta, bet arī cilvēciskās un saprotamās vienībās – vienā ēdamkarotē, vienā tējkarotē vai konkrētā porcijā. Tas ievērojami atvieglotu ikdienu gan diabēta pacientiem, gan ikvienam, kurš vēlas ēst veselīgāk.

Šo problēmu sarunā aktualizē arī Inga Akmentiņa-Smildziņa, norādot uz ideju par akcīzes nodokļa piemērošanu pārāk cukurotiem produktiem (tādiem, kur pievienotais cukurs pārsniedz 15 gramus uz 100 gramiem). Viņa skaidro situācijas dramatismu ar vienkāršu piemēru: “Ja brokastu pārslās ir 48 grami cukura uz 100 gramiem, tad, ieberot bļodiņā šos 100 gramus, tu faktiski pusi bļodiņas pieber ar tīru cukuru.” Latvijas Vecāku organizācijas veiktajā aptaujā vecāki atbalstīja ideju, ka neveselīgiem produktiem būtu jāmaksā dārgāk, bet veselīgajām alternatīvām jākļūst lētākām, savukārt iegūtie nodokļu līdzekļi būtu jānovirza veselības prevencijai.

Diabēts kļūst arvien jaunāks

Latvijā situācija ar bērnu un pieaugušo lieko svaru ir satraucoša. Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda uz skumju statistiku – katrs piektais bērns Latvijā cieš no liekā svara vai aptaukošanās, un mēs esam vienās no sliktākajām pozīcijām Eiropas Savienībā. Tāpat Latvijas iedzīvotāji patērē teju trīs reizes vairāk cukura nekā rekomendē Pasaules Veselības organizācija.

Gunta Freimane apstiprina, ka tas tiešā veidā atspoguļojas otrā tipa diabēta statistikā: “Ja agrāk mēs runājām, ka otrā tipa diabēta risks sākas no 40 gadiem, tad tagad tie jau ir 35 gadi. Latvijā ir arī bērni ar otrā tipa diabētu. Ja bērns saslimst tik agrā vecumā, viņš saskaras ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību, infarkta un insulta risku, un viņa dzīves ilgums būs ievērojami ietekmēts.”

Daļa vainas gulstas uz populāriem uztura mītiem, kurus asociācijas vadītāja bieži dzird savā praksē. Piemēram, cilvēki uzskata brokastu pārslas vai pašu spiestas augļu sulas par ļoti veselīgām. “Cilvēki domā, ka svaigā sulā nav konservantu, tāpēc tā ir veselīga, bet reāli tā ir bumba ar ogļhidrātiem,” skaidro eksperte, īpaši uzsverot, ka cilvēkiem ar prediabētu pret šādiem “veselīgajiem” smūtijiem jāizturas ļoti piesardzīgi.

Kāpēc dīvāns pievelk un ārsta norādījumi nestrādā?

Viena no jaudīgākajām sarunas atziņām skar cilvēka psiholoģiju. Sabiedrībā un arī ārstu kabinetos valda uzskats – pietiek pateikt pacientam “kusties vairāk, ēd mazāk”, un viss maģiski mainīsies. Gunta Freimane to sauc par naivu pārliecību.

“Tas, ka cilvēks nezina, kas ir veselīgi, bieži vien nav galvenā problēma,” viņa skaidro. Problēma slēpjas barjerās – laika trūkumā, stresā, garšas preferencēs un psiholoģiskajā pretestībā. “Mēs citreiz sakām – dīvāna pievilkšanas spēks un roku nesaturēšana pie ledusskapja. Kāpēc tas tā ir? To var mainīt tikai tad, ja cilvēks strādā ar uzvedības speciālistu vai psihologu.”

Viņa min Lielbritānijas piemēru, kur pacients vispirms 15 minūtes aprunājas ar ārstu, bet pēc tam dodas pie uzvedības speciālista. Tieši šis speciālists palīdz atrast atbildes, kā reāli ikdienas skrējienā, strādājot no rīta līdz vakaram un audzinot bērnus, atrast laiku kustībai vai veselīgākai maltītei. Latvijā valsts apmaksāts šāds atbalsts (tostarp uztura speciālistu vai kognitīvi biheiviorālo terapeitu konsultācijas) pieaugušajiem ar lieko svaru izpaliek. “Mēs pārāk maz ieguldām prevencijā. Vienmēr saka, ka nav naudas, ieguldīsim ārstēšanā, bet tās jau ir cīņas ar sekām,” secina G. Freimane.

Pati Gunta Freimane dalās personīgā iedvesmas stāstā – viņai ļoti patīk peldēt, bet ilgi nav varējusi saņemties to darīt regulāri, līdz atradusi domubiedru – paziņu, ar kuru kopā braukt uz baseinu. Šis vienkāršais sociālais atbalsts radikāli mainīja viņas ikdienas paradumus.

Prediabēts – skatīties patiesībai acīs

Tuvojoties sarunas noslēgumam, uzmanība tiek pievērsta prediabētam – robežstāvoklim, kas ir pēdējais brīdinājums pirms neatgriezeniskas diagnozes. Viltība slēpjas faktā, ka šajā fāzē cilvēks jūtas lieliski – nekas nesāp, nav ne neremdināmu slāpju, ne biežas urinēšanas. Slimība piezogas klusām.

Lai nepalaistu garām šo brīdi, ikvienam pēc 35 gadu vecuma (īpaši, ja ir liekais svars, paaugstināts asinsspiediens vai diabēts ģimenē) reizi gadā jāpārbauda glikozes līmenis tukšā dūšā. Ja tas ir starp 6 un 7, tas ir trauksmes zvans.

Gunta Freimane aicina neizlikties un nebēgt no problēmas: “Citreiz cilvēks saka – nē, es negribu par to domāt, tad tā slimība ātrāk atnāks. Bet paskaties sev acīs! Paskaties, kāda ir tava ikdiena un kas tajā notiek. Reizēm, izmantojot mūsdienu viedās tehnoloģijas un glikozes sensorus pat bez diabēta diagnozes, tu vari vienkārši pāris nedēļas pavērot, kā tavs ķermenis reaģē uz produktiem. Varbūt nemaz tik daudz nav jāmaina, lai šo procesu aizkavētu.”

Dzīve ar diabētu un tā riskiem nav vienkārša, taču stāsts nav par vainošanu. Tas ir aicinājums valstij beidzot sadzirdēt pacientu vajadzības un sniegt reālu, mūsdienīgu palīdzību, bet ikvienam no mums – rast drosmi ieskatīties savos ieradumos, atrast prieku kustībā un pārstāt meklēt glābiņu pārcukurotos mierinājumos.