“Ja mēs skolēnam iedodam jēdzienus bez jēgas, viņš to ar atmiņu nosaukt var, bet, ja zem tā nav seguma, tad viss ir garām,” šie vārdi precīzi raksturo vienu no mūsdienu izglītības lielākajiem izaicinājumiem. Vai dabaszinības patiesi ir iespējams apgūt, tikai sēžot klasē pie mācību grāmatas un pildot darba lapas? Uz šo jautājumu atbilde ir – nē.
Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” tā vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sarunu divus nozares profesionāļus: Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra vecāko ekspertu Uldi Dzērvi un pētnieku Kārli Greitānu, lai kopīgi skaidrotu, kā atgriezt bērnos dabisko izziņas prieku.
Digitālais laikmets un attālināšanās no dabas
Pētnieki, ikdienā vērojot mācību stundas, secina, ka tajās joprojām pārāk bieži dominē teksti un mācību grāmatas, bet skolotājs runā vairāk nekā skolēns. Mēs dzīvojam laikmetā, kur digitālās tehnoloģijas ir izmainījušas bērnu uztveri. “Tas, kas iepriekš jauniešiem un bērniem ir bijis tuvāks, īstenībā kļūst tālāks,” atzīst pētnieki. Bērniem ir vieglāk ar viedierīču palīdzību nonākt kosmosā vai zemes dzīlēs, taču reālā pasaule – kaut vai bērzu birzs pie skolas, kurā kādreiz bērni skrēja spēlēt futbolu, – kļūst arvien svešāka un neizprotamāka.
Ikdienišķas lietas, kas pieaugušajiem no viņu bērnības šķiet pašsaprotamas, mūsdienu bērniem bieži vien ir pilnīgs jaunums. Piemēram, ja skolotājs garāmejot piemin, ka zāli var pļaut ar izkapti, daļas skolēnu sejās parādās apjukums, jo viņi pazīst tikai robotu zāles pļāvēju vai tēta izmantoto trimmeri. Līdzīgi ir ar praktiskām iemaņām. Eksperti novērojuši, ka daudzi bērni pat nav darbojušies ar nazi, jo vecāki savās rūpēs un vēlēšanās pasargāt atvases bieži vien liedz viņiem šo pieredzi, baidoties, ka varētu notikt kas slikts. Taču bez šīs praktiskās darbošanās bērns nespēj iegūt būtisku pieredzi un izpratni par pasaules fiziskajām likumsakarībām un instrumentu lietošanu.
Nevar izprast to, ko neesi sajutis
Dabaszinību apguves pamatā ir jābūt reālai darbībai. Uldis Dzērve un Kārlis Greitāns uzsver: mācību procesa centrā ir jābūt skolēna rīcībai un sensorai pieredzei. To labi ilustrē piemērs ar magnētiem. Protams, grāmatā var izlasīt, ka magnēts pievelk metālu, bet ko šie vārdi reāli nozīmē bērnam? Lielākoties bērni pazīst tikai krāsainos ledusskapja magnētus. Pagriežot tos otrādi, atklājas melna un nespīdīga virsma, kas mazo pētnieku var pat šokēt.
Vēl jo vairāk – ja bērns savām rokām nav sajutis, kā divi magnēti viens otru atgrūž, mēģinot tos ar spēku dzenāt pa galda virsmu, viņš nespēj pilnībā izprast magnētiskā lauka būtību. Šo pretestību var lieliski un animēti parādīt video, taču skatoties caur ekrānu, bērns negūst fizisku sajūtu. “Kā es varu saprast kaut kādas lietas, ja man nav iepriekšējā sajūtu pieredze? Praktiski neiespējami,” skaidro eksperti. Tādēļ mācību stundas, kurās bērniem ļauj pašiem paspēlēties un paeksperimentēt ar dzelzs skaidiņām un magnētiem, kļūst par aizraujošāko dienas notikumu.
Četri pamatakmeņi izcilai stundai: Dari, Skaties, Domā, Sarunājies
Lai palīdzētu skolotājiem strukturēt un atdzīvināt mācību procesu sākumskolā, pētnieki ir izkristalizējuši formulu, kas ietverta četros vārdos – Dari, Skaties, Domā, Sarunājies (DSDS). Katrai mācību stundas aktivitātei būtu jāietver trīs vai visi četri no šiem elementiem. Pirmajās klasēs ir vitāli svarīgi saglabāt bērna dabisko zinātkāri, ļaujot izmēģināt un atbildēt uz jautājumu: “Kas notiks, ja es izdarīšu tā?”.
Vienlaikus pētnieki brīdina no ieslīgšanas otrā galējībā, kur process tiek organizēts tikai kā izklaide bez jēgpilna noslēguma. Pasaulē atzītā “hands-on and minds-on” pieeja paredz, ka praktiskajai darbībai ir jāsavienojas ar prāta asumu – nedrīkst darboties bez domāšanas, tāpat kā nevar domāt bez reālas pieredzes.
Kā tas izskatās dzīvē? Dodoties ārā pētīt dabu, klasi nevar vienkārši izlaist brīvā skrējienā. Katrai āra aktivitātei ir jābūt konkrētam mērķim. Piemēram, skolēni vēro koku atšķirības, piefiksē detaļas, fotografē vai skicē. Atgriežoties klasē, seko analīze un saruna, kas palīdz lauzt bērnu vidū izplatītus maldīgus priekšstatus, kā, piemēram, domu, ka visi lapu koki ir vienādi vai ka no katra skujkoka čiekura automātiski izaugs jauna priede.
Vēl viens lielisks piemērs no pirmās klases programmas ir uzdevums ar dažādiem papīra veidiem. Skolēniem izsniedz trīs atšķirīgus papīrus un aicina praktiski pētīt: kuru no tiem vislabāk izmantot dāvanas iesaiņošanai, kuru akvareļu zīmējumam un kurā ietīt līdzi ņemamo burgeru. Caur tausti nosakot materiāla īpašības, bērns domā, argumentē savu izvēli un diskutē par to ar klasesbiedriem, īpaši aizraujoties tad, ja pētāmos papīrus atnesis pats no savām mājām.
No ikdienas rotaļām līdz globālai izpratnei
Sākumskolā iegūtā sensorā pieredze veido fundamentālu pamatu nākotnes izglītībai un starptautiski mērītajai dabaszinātniskajai pratībai, ko pārbauda, piemēram, PISA pētījumos. Šie uzdevumi bieži balstās uz situāciju analīzi, pārbaudot bērna spēju pārnest savu iepriekšējo pieredzi uz pilnīgi jaunām, nepieredzētām situācijām. Ja viņš par magnētiem būs tikai lasījis, neparasta situācija dzīvē vai uzdevumā šķitīs neatrisināma, taču praktiska izpratne sniegs pārliecību.
Tāpat bērniem ir jāsaprot, kā funkcionē mūsdienu pasaule un tehnoloģijas. Kā darbojas drons un kā to uzbūvēt? Kā norit ražošanas process lielā mērogā? Zinātnieki iesaka ieviest projektus, kur bērns, kurš pats dizainējis kādu koka priekšmetu vai sagatavojis ēdienu, tiek aicināts iztēloties: kā šo vienu priekšmetu saražot tūkstoš eksemplāros? Dodoties uz reālām rūpnīcām un kokapstrādes uzņēmumiem nevis kā pasīviem ekskursantiem, bet gan meklējot atbildes uz projekta jautājumiem par ražošanas tehnoloģijām, materiālu iegūšanu un blakusproduktu pārstrādi, bērni gūst reālu un dziļu izpratni, ko nekad nesniegs teorijas iekalšana.
Atbalsts skolotājiem – bez “burvju nūjiņas”, bet ar reāliem rīkiem
Šādas pieejas īstenošana no pedagogiem prasa laiku un gatavošanos. Eksperti godīgi atzīst, ka izglītībā nav “burvju nūjiņas”, kas acumirklī atrisinātu visas problēmas un derētu pilnīgi katram. Tomēr LU pētnieki ir parūpējušies par taustāmu atbalstu. Valsts pētījumu programmas “Letonika” ietvaros ir izstrādātas jaunas metodikas grāmatas un detalizēti stundu plāni, kas sniedz konkrētas idejas āra un pētniecības nodarbībām. Pateicoties STEM skolotāju līderu programmai, reāli praktiķi dalās savā pieredzē ar kolēģiem visā Latvijā, iedvesmojot radīt mācību vidi, kas balstīta izpētē.
Padomi vecākiem: “Laiktelpas putas” un ziepju burbuļi
Mācīšanās, protams, nebeidzas aiz skolas durvīm. Ko šajā stāstā var darīt vecāki? Ekspertu galvenais ieteikums vienkāršs: sarunāties un atbalstīt bērna dabisko interesi. Brīdī, kad bērns uzdod jautājumu, pieaugušajam ir jāspēj izkāpt no savas ikdienas steigas un aizņemtības.
Uldis Dzērve dalās ar humoristisku un ļoti pamācošu personīgo pieredzi. Kādā vakarā, kad viņš intensīvi gatavojies eksāmenam kosmoloģijā un bijis jau manāmi pārguris, bērns jautājis par visuma rašanos. Zinātnieks atbildējis ar sarežģītu definīciju par “nelielām perturbācijām laiktelpas putās”. Nākamajā dienā bērnudārza audzinātājas bijušas pilnīgā neizpratnē, jo bērns pa dārziņu staigājis, perfekti atkārtojot šo frāzi visiem klātesošajiem, taču absolūti neizprotot tās saturu. Tas ir lielisks atgādinājums tam, ka bērni mīl skaistus un sarežģītus svešvārdus, taču jēdziens bez izpratnes nesniedz nekādu reālu pievienoto vērtību.
Kārlis Greitāns pastāsta citu brīnišķīgu epizodi par savu bērnu atklājumiem spēlējoties ar ziepju burbuļiem. Viņa dēls pamanīja, ka burbuli nevar pārspridzināt ar to pašu pūšamo kociņu, kurš to nupat radījis – burbulis vienkārši plūstoši apņem to. Taču, līdzko tam pieskaras ar pirkstu, tas acumirklī plīst. Šādi novērojumi ir ideāla platforma sarunām par fiziku un ķīmiju – ņemot dažādus materiālus un testējot tos ziepjūdenī, bērns pats saviem spēkiem var nonākt pie ģeniāliem secinājumiem.
Mamma un tētis nav staigājošas enciklopēdijas, un tas ir pilnīgi normāli. Mūsdienās talkā var ņemt pat mākslīgo intelektu, lai kopīgi lūgtu tam izskaidrot sarežģītas parādības bērnam saprotamā valodā. Daudz vērtīgāk par gatavu atbilžu izsniegšanu ir uzdot bērnam jautājumus: “Kāpēc tu tā domā? Kā tu to ieraudzīji?” Tas trenē viņu prātu meklēt cēloņsakarības pašiem.
Mūsu bērniem ir ļoti laimējies ar laiku, kurā viņi dzimuši, ja vien mēs viņiem patiesi ļaujam to piedzīvot. Lai dabaszinības no apnicīga faktu iekalšanas priekšmeta pārtaptu par brīnumainu atklājumu ceļojumu, nepieciešams pavisam nedaudz – ļaut bērniem izjaukt un salikt, paeksperimentēt, apšaubīt redzēto, saslapināt rokas un sasmērēt ceļgalus. Dabaszinātņu patiesā skaistuma atslēga slēpjas reālā, taustāmā pasaules izzināšanā. Galvenais ir skolām, pedagogiem un, pats galvenais, vecākiem noticēt, ka tieši šāda, dzīva pieredze ir izglītības pamatu pamats. Tāpēc veram ciet darba lapas, ejam ārā un sākam mūsu lielo pasaules izpēti!
Valsts pētījumu programmas “Izglītība” projekts “Individualizēta un personalizēta atbalsta sistēma skolēnu tekstpratības, rēķinpratības un dabaszinātniskās pratības attīstīšanai” Nr. VPP-IZM-Izglītība-2023/1-0001
