Pētījums: Zemās dzimstības izaicinājumi Latvijā: nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas Vecāku organizācija, Rīga 2026

Anotācija

Pētījums “Zemās dzimstības izaicinājumi Latvijā: nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem” ir pētījums par to, kā reproduktīvā vecuma iedzīvotāji skaidro plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu Latvijā. Pētījumā izmantota kvalitatīvā pētniecības metode – projektīvā metode ar teikumu pabeigšanas testu. Datu analīzē pielietota tematiskā analīze, un pētāmā problēma aplūkota, izmantojot D. Vinjoli naratīvu ietvaru – pieeju, kas skaidro, kā cilvēki veido iedomātus nākotnes scenārijus un pieņem ilgtermiņa lēmumus nenoteiktības apstākļos. 

Pētījuma mērķis ir noskaidrot mūsdienu ģimenēm atbilstošas potenciāli iedarbīgākās politiskās darbības, kas varētu mazināt pirmā bērna piedzimšanas atlikšanu un veicināt to, lai pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē nākamo plānoto bērnu piedzimšana netiktu atlikta vai atcelta.

Pētījuma rezultāti atklāj, ka, lai arī Latvijas jaunieši optimālos apstākļos vēlas divus līdz trīs bērnus, viņi pāreju uz vecāku statusu atliek spēcīga sabiedrības spiediena un “perfektās dzīves” standartu dēļ, kas nepārprotami pieprasa noteiktu materiālo stabilitāti. Vienlaikus rezultāti uzrāda esošās valsts atbalsta sistēmas trūkumus, jo īpaši tās kraso orientāciju uz daudzbērnu (3+) ģimenēm un nespēju nodrošināt elastīgu bērnu pieskatīšanas infrastruktūru, kas spētu kompensēt paplašinātās ģimenes nodarbinātības izraisīto “atbalsta vakuumu”.

Atslēgvārdi: demogrāfija, dzimstība, rīcībpolitika, vecāki, ģimenes atbalsts, lēmumu pieņemšana, naratīvu ietvars.

IEVADS

Kā aktuāla valstiska problēma Eiropas Savienības (ES) valstīs, tai skaitā Latvijā, un arī daudzās citās pasaules valstīs, piemēram, Japānā, Ķīnā, Dienvidkorejā u. c., ir iezīmējusies dzimstības krišanās. Ir ievērojami samazinājies gada ietvaros dzimušo bērnu skaits, samazinājies bērnu skaits, cik piedzimst vienai sievietei, un palielinājies vecums, kurā sievietei piedzimst pirmais bērns. Mūsdienu valstu iekārtā dzimstības samazināšanās būtiski ietekmē valsts ekonomisko izaugsmi, jo iedzīvotāju novecošanās un darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita sarukums mazina kopējo produktivitāti. Zemā dzimstība rada negatīvu dabisko pieaugumu, kas ilgtermiņā palielina demogrāfisko slodzi uz sociālās drošības un pensiju sistēmām, jo samazinās strādājošo skaits attiecībā pret pensionāriem. Jauniešu skaita samazināšanās darba tirgū savukārt liek valstīm meklēt veidus, kā kāpināt produktivitāti caur tehnoloģijām vai darba tirgus reformām, lai kompensētu darbaspēka trūkumu un uzturētu ekonomisko konkurētspēju. Tāpēc demogrāfija tiek uzskatīta par svarīgu risināmo jautājumu. Vienlaikus pētījumi liecina, ka Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā Latvijas iedzīvotāji, vidēji vēlas divus bērnus – lai notiktu paaudžu nomaiņa, summārajam dzimstības koeficientam attīstītajās valstīs vajadzētu būt aptuveni 2,1. Tas nozīmē, ka vidēji uz vienu sievieti minimālajam dzimstības līmenim vajadzētu būt 2,1 bērnam. Tātad mūsdienu cilvēki bērnus vēlas, turklāt līmenī, kas spētu nodrošināt paaudžu nomaiņu, taču šīs vēlmes netiek realizētas, jo redzams, ka Latvijā, kā arī citās Rietumu sabiedrībās reprodukcijas modeļi un prakses atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Tāpēc šī pētījuma darba iecere ir meklēt jaunus instrumentus, kas cilvēkiem Latvijā palīdzētu mazināt plaisu starp vēlamo un esošo bērnu skaitu, tādējādi kāpinot dzimstību vai apturot tās lejupslīdi ilgtermiņā, nevis kampaņveidīgi.

Dzimstības lejupslīdi kā kritisku problēmu demogrāfi Eiropas valstīs aktualizē jau vairāk nekā 50 gadu. Dati liecina, ka negatīvas tendences iedzīvotāju struktūrā Eiropas reģionā sāka parādīties jau 1970. gados, kad dzimstības rādītāji sāka kristies zem paaudžu nomaiņas līmeņa un pieauga vidējais dzīves ilgums. Pētnieki brīdināja par iedzīvotāju novecošanās iespējamo ietekmi uz reģiona ilgtspēju. Īpaši intensīvi šie jautājumi tiek pētīti pēdējo 20 gadu laikā, meklējot atbildes uz to, kāpēc pat pēc ekonomiskās stabilizācijas dzimstības rādītāji daudzviet saglabājas zemi.

Literatūra liecina, ka pēc Otrā pasaules kara Latvijā dzimstības lejupslīdes jautājumiem pirmo reizi nopietni sāka pievērsties pirms gandrīz 30 gadiem – tātad šī nav jauna problēma. Latvijā 1989. gadā summārais dzimstības koeficients sasniedza tādu punktu, kuru uzskata par zemāku, nekā būtu nepieciešams, lai notiktu paaudžu nomaiņa. Proti, summārais dzimstības koeficients sasniedza 2,00, un kopš tā laika ir notikusi dzimstības un summārā dzimstības koeficienta strauja lejupslīde. Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu, summārajam dzimstības koeficientam attīstītajās valstīs vajadzētu būt aptuveni 2,1 – tas nozīmē, ka vidēji uz vienu sievieti minimālajam dzimstības līmenim vajadzētu būt 2,1 bērnam. Viszemākais summārais dzimstības koeficients pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika sasniegts 1997. gadā, un tas bija 1,1, savukārt 2024. gadā tas ir 1,2,  un demogrāfija joprojām ir aktuāls temats politiskajā dienas kārtībā. 

Tāpat gadu gaitā ievērojami pieaudzis vidējais vecums, kurā sievietei piedzimst pirmais bērns – sievietes kļūst par mātēm arvien vēlāk. Latvijā jaundzimušā mātes vidējais vecums ir palielinājies kopš 1994. gada. Pamazām pieaug arī bērnu skaits, kas piedzimst sievietēm pēc 40 gadiem. Ja 1993. gadā sievietes vidējais vecums, pirmajam bērnam piedzimstot, Latvijā bija 22,8 gadi, tad 2024. gadā – 28,1 gadi; tātad pirmā bērna ienākšana ģimenē atlikta par vairāk nekā 5 gadiem. Visaugstākie dzimstības rādītāji ir sievietēm 25–34 gadu vecumā. Arī tēva vidējais vecums palielinās, taču tam dzimstības veicināšanas kontekstā tiek pievērsta mazāka uzmanība, ņemot vērā to, ka vīriešu reproduktīvais vecums ir ievērojami elastīgāks nekā sievietēm. Sievietes vecumam pirmā bērna dzimšanas brīdī uzmanība demogrāfijas kontekstā tiek pievērsta tāpēc, ka, palielinoties vecumam, kurā sievietei piedzimst pirmais bērns, teorētiski samazinās iespēja sasniegt plānoto bērnu skaitu – samazinās auglība un palielinās grūtniecības komplikāciju risks.

Tā kā dzimstības lejupslīde kā problēma Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, ir konstatēta nevis dažus gadus, bet gan vairākus gadu desmitus, temats ir pētīts dažādos kontekstos ar mērķi radīt tādu demogrāfijas politiku, kas kāpina dzimstību vai vismaz aptur tās straujo lejupslīdi. Tomēr dzimstības augstāk minētie rādītāji liecina: Latvijā šobrīd, kā arī vismaz pēdējo desmit gadu nogrieznī īstenotā demogrāfijas politika dzimstības lejupslīdi nav spējusi apturēt, pat nerunājot par tās kāpināšanu. Jāatzīmē, ka demogrāfijas politika bieži tiek skatīta arī starppaaudžu solidaritātes un ilgtspējas kontekstā, tomēr šī darba ietvaros uzmanība pievērsta nevis normatīvam jautājumam par paaudžu savstarpējiem pienākumiem, bet gan politikas instrumentu atbilstībai mūsdienu individuālajai lēmumu pieņemšanas loģikai. Šāda pieeja paredz, ka dzimstības dinamiku nosaka ne tikai strukturālie sociālekonomiskie faktori, bet arī veids, kā potenciālie/jaunie vecāki šos apstākļus subjektīvi interpretē un integrē savos dzīves lēmumos.

Lai gan dzimstības lejupslīde Eiropā ir plaši analizēta no ekonomisko un sociālo faktoru perspektīvas, mazāk uzmanības pievērsts tam, kā potenciālie/jaunie vecāki subjektīvi interpretē valsts politikas piedāvātos risinājumus un kā šī interpretācija ietekmē lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē un iespējas īstenot savas reproduktīvās vēlmes jeb sasniegt plānoto bērnu skaitu ģimenē. Šī darba iecere ir mazināt plaisu starp vispārējo valsts politikas pieeju un cilvēku personīgo lēmumu pieņemšanas loģiku.

Problēma: Eiropas Savienības valstīs, tai skaitā Latvijā, ilgstoši vērojama dzimstības lejupslīde, ko raksturo gan samazinājies dzimušo bērnu skaits, gan pieaugošs vecums, kurā sievietei piedzimst pirmais bērns. Neraugoties uz dažādu demogrāfijas politikas instrumentu ieviešanu un to, ka cilvēki vēlas tādu bērnu skaitu ģimenē, kas spētu nodrošināt paaudžu nomaiņu, dzimstības lejupslīdi Latvijā nav izdevies stabilizēt, kas aktualizē jautājumu par politikas instrumentu atbilstību mūsdienu ģimeņu lēmumu pieņemšanas loģikai.

Pētījuma mērķis ir noskaidrot mūsdienu ģimenēm atbilstošas potenciāli iedarbīgākās politiskās darbības, kas varētu mazināt pirmā bērna piedzimšanas atlikšanu un veicināt to, lai pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē nākamo plānoto bērnu piedzimšana netiktu atlikta vai atcelta.

Pētījuma objekts: cilvēka lēmuma pieņemšana par bērna ienākšanas laiku ģimenē un plānoto bērnu skaitu demogrāfijas politikas kontekstā.

Pētījuma priekšmets ir potenciālo un jauno vecāku uztvere par bērna piedzimšanas atlikšanas iemesliem un valsts politikas lomu šajā lēmumu pieņemšanas procesā. Jāatzīmē, ka pētījumā ar pirmā bērna piedzimšanas atlikšanu tiek saprasta gan statistiski novērojamā tendence pieaugt mātes vidējam vecumam pirmā bērna dzimšanas brīdī (kopš 1993. gada pieaugums par vairāk nekā 5 gadiem), gan subjektīvais indivīda lēmums atlikt pāreju uz vecāka statusu līdz brīdim, kad ir sasniegti noteikti materiālās vai emocionālās stabilitātes mērķi.

Pētījuma metode: pētījumā izmantota kvalitatīvā pētniecības metode – projektīvā metode ar teikumu pabeigšanas testu. Datu analīzē pielietota tematiskā analīze, lai noskaidrotu, kā potenciālie un jaunie vecāki interpretē bērna piedzimšanas atlikšanas iemeslus, valsts un pašvaldības atbalstu, pakalpojumu pieejamību un citus politikas instrumentus, kas var ietekmēt lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē. Pētāmā problēma aplūkota, izmantojot D. Vinjoli naratīvu ietvaru – pieeju, kas skaidro, kā cilvēki veido iedomātus nākotnes scenārijus un pieņem ilgtermiņa lēmumus nenoteiktības apstākļos. 

Galvenais pētnieciskais jautājums: kā reproduktīvā vecuma iedzīvotāju subjektīvā uztvere skaidro plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu Latvijā?

Lai atbildētu uz galveno pētniecisko jautājumu, tiek izvirzīti šādi pētnieciskie apakšjautājumi:

1) Ko reproduktīvā vecuma iedzīvotāji (25–34 gadi), kuri līdz 25 gadu vecumam nav kļuvuši par vecākiem, uztver kā galvenos subjektīvos cēloņus pirmā bērna piedzimšanas atlikšanai?

2) Kādi valstiskie vēstījumi un attieksmes signāli saistībā ar demogrāfiju potenciālajiem un jaunajiem vecākiem šķiet nozīmīgi?

3) Kāds valsts vai pašvaldības atbalsts būtu nepieciešams, lai pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē samazinātos nākamo plānoto bērnu atlikšana?

4) Kā potenciālie un jaunie vecāki uztver valsts lomu lēmumā par bērna ienākšanu ģimenē?

Uzdevumi: 

1) Analizēt zinātnisko literatūru un statistiskos datus par dzimstības lejupslīdi Eiropas Savienībā un Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot vecuma pieaugumam pirmā bērna piedzimšanā un tā saistībai ar auglības rādītājiem.

2) Izstrādāt kvalitatīvā pētījuma instrumentu – teikumu pabeigšanas testu – un veikt tā pilotpārbaudi.

3) Atlasīt pētījuma dalībniekus, veikt lauka darbu un iegūt empīriskos datus par subjektīvi uztvertajiem pirmā bērna piedzimšanas atlikšanas cēloņiem un valsts lomas uztveri.

4) Veikt iegūto datu tematisko analīzi, identificējot faktorus, kas ietekmē lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē un nākamo bērnu plānošanu.

5) Balstoties uz pētījuma rezultātiem, formulēt priekšlikumus potenciāli iedarbīgākiem demogrāfijas politikas instrumentiem Latvijā.

6) Izstrādāt secinājumus par politikas un individuālās lēmumu pieņemšanas loģikas savstarpējo attiecību demogrāfijas kontekstā.

Darba struktūru veido ievads, teorētiskā daļa, metodoloģijas nodaļa, empīriskā daļa ar pētījuma datu analīzi, rezultātu diskusija, secinājumi, literatūras un avotu saraksts, kā arī pielikumi.

Teorētiskajā daļā analizēti ārvalstu un Latvijas pētnieku darbi par dzimstības lejupslīdes skaidrojumiem Eiropā un Latvijā, īpašu uzmanību pievēršot bērna piedzimšanas atlikšanai, mātes vidējā vecuma pieaugumam un bērnu skaita samazināšanās tendencēm ģimenē. Aplūkoti ekonomiskās nenoteiktības, darba un ģimenes dzīves savienošanas iespēju, institucionālās vides un subjektīvās nākotnes uztveres skaidrojumi reproduktīvo lēmumu pieņemšanā, kā arī analizēta demogrāfijas politikas loma un tās iespējamā ietekme uz dzimstības dinamiku. Teorētiskajā daļā pētāmā problēma skatīta politikas analīzes perspektīvā, pievēršot uzmanību politikas instrumentu un individuālās lēmumu pieņemšanas loģikas savstarpējai mijiedarbībai.

Pētījuma metodoloģija aprakstīta nodaļā “Metodoloģija”, kurā raksturota izvēlētā kvalitatīvā pētniecības pieeja – projektīvā metode ar teikumu pabeigšanas testu, pētījuma instrumenta izstrādes principi, pētījuma dalībnieku atlase, lauka darba norise, kā arī datu analīzes pieeja. Empīriskajā daļā analizēti pētījumā iegūtie dati, identificējot subjektīvi uztvertos bērna piedzimšanas atlikšanas iemeslus un potenciālo vecāku priekšstatus par valsts lomu demogrāfijas politikā. Balstoties uz pētījuma rezultātiem, diskusijas nodaļā ir izstrādāti rīcībpolitikas priekšlikumi atbalsta sistēmas pilnveidei, savukārt darba noslēgumā ir apkopoti galvenie secinājumi.

1. DZIMSTĪBAS DINAMIKA LATVIJĀ UN EIROPAS SAVIENĪBĀ KĀ DEMOGRĀFIJAS POLITIKAS KONTEKSTS

Šajā nodaļā analizēta dzimstības dinamika Latvijā un Eiropas Savienībā, aplūkojot galvenās demogrāfiskās tendences: dzimušo skaita samazināšanos, summārā dzimstības koeficienta izmaiņas un mātes vidējā vecuma pieaugumu pirmā bērna piedzimšanas brīdī. Nodaļas mērķis ir iezīmēt demogrāfisko kontekstu, kurā veidojas dzimstības politikas izaicinājumi, un parādīt, ka dzimstības lejupslīde ir strukturāla un ilgtermiņa tendence, nevis īslaicīga parādība.

1.1. Dzimstības tendences Eiropas Savienībā un demogrāfiskās pārmaiņas

Literatūras pārskatā apskatīts vēsturiskais demogrāfijas konteksts Eiropas Savienībā, demogrāfijas situācija Latvijā, dzimstības lejupslīdes vispārējā ietekme uz valsts attīstību, sievietes vidējā vecuma pieaugums, piedzimstot pirmajam bērnam – iemesli un situācijas ietekme uz demogrāfiju –, ierastie politiskie pasākumi dzimstības veicināšanai Eiropas Savienībā, tai skaitā Latvijā. 

Zema dzimstība kļuvusi par globālu parādību, nevis tikai attīstīto valstu problēmu – pēdējo gadu desmitu laikā dzimstība zem paaudžu nomaiņas līmeņa ir izplatījusies visā pasaulē. Saskaņā ar apjomīgu 2024. gada pētījumu par 204 pasaules valstīm un teritorijām jau 2021. gadā vairāk nekā pusē no tām jeb 110 valstīs un teritorijās summārais dzimstības koeficients bija noslīdējis zem 2,1 bērna uz vienu sievieti. Tas nozīmē, ka zema dzimstība vairs nav atsevišķu reģionu izaicinājums, bet gan strukturāla demogrāfiska tendence pasaules mērogā. Lai gan koeficients 2,1 ir plaši pieņemts paaudžu nomaiņas standarts attīstītajām valstīm, ir svarīgi atzīt, ka šis slieksnis nav statisks. Valstīs ar augstāku zīdaiņu un bērnu mirstības līmeni paaudžu nomaiņas līmenis var svārstīties no 2,3 līdz pat 3,5 dzimušajiem uz vienu sievieti, lai kompensētu to iedzīvotāju skaitu, kuri nesasniedz reproduktīvo vecumu. Turklāt daudzas valstis, kuru dzimstības rādītāji šobrīd ir zem 2,1 sliekšņa, spēj uzturēt iedzīvotāju skaita stabilitāti vai pat pieaugumu, pateicoties tam, ka ieceļotāju skaits pārsniedz izceļotāju skaitu (pozitīvs migrācijas saldo). Šis faktors parāda, ka mūsdienu izpratne par paaudžu nomaiņu ir kļuvusi plašāka un vairs neaprobežojas tikai ar dzimstību.

Dzimstības lejupslīdi kā nopietnu problēmu demogrāfi Eiropas valstīs aktualizē jau vairāk nekā 50 gadu. Dati liecina, ka pirmajās divās desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara bija īpaši augsts dzimstības līmenis, taču jau 1970. gados Eiropas reģionā sāka parādīties negatīvas tendences – dzimstība sāka kristies un pieauga vidējais dzīves ilgums. Lai gan Eiropas Savienība savā pašreizējā formā izveidojās vēlāk, jau Eiropas Kopienu laikā pētnieki brīdināja par iedzīvotāju novecošanās iespējamo ietekmi uz reģiona ilgtspēju.

Teritorijā, ko šobrīd veido 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, 1964. gadā kopā piedzima 6,8 miljoni bērnu, turpretim 2024. gadā šis skaitlis ir sarucis līdz 3,55 miljoniem. Tātad sešdesmit gadu laikā jaundzimušo skaits šajā reģionā ir samazinājies teju uz pusi. Šis 2024. gada rādītājs atbilst bruto dzimstības koeficientam (dzīvi dzimušo bērnu skaits uz 1000 iedzīvotājiem) – 7,9. Salīdzinājumam – šajā pašā teritorijā bruto dzimstības koeficients 2000. gadā bija 10,5, 1985. gadā – 12,8, bet 1970. gadā – 16,4. Kā redzams demogrāfijas dinamikā (skat. 1. att.), pēc 1964. gada augstākā punkta jaundzimušo skaits relatīvi vienmērīgā tempā samazinājās līdz pat 21. gadsimta sākumam, 2002. gadā nokrītot līdz 4,36 miljoniem.

1. att. Dzīvi dzimušo bērnu skaits pašreizējo 27 ES dalībvalstu teritorijā (1961–2024) (Eurostat, 2024)

Pēc šī zemākā punkta Eiropas Savienībā sekoja neliela dzimstības atjaunošanās, 2008. gadā reģistrējot 4,68 miljonus jaundzimušo. Covid-19 pandēmijas laikā jaundzimušo skaits reģionā vispirms samazinājās līdz 4,07 miljoniem 2020. gadā, nedaudz palielinājās līdz 4,09 miljoniem 2021. gadā, bet 2022. gadā atkal nokritās. Šī lejupslīde ir turpinājusies, un 2024. gadā tika sasniegts jauns absolūti zemākais reģistrētais līmenis – 3,55 miljoni bērnu. Tātad pēdējo 16 gadu laikā (kopš atjaunošanās augstākā punkta 2008. gadā) kopējais jaundzimušo skaits Eiropas Savienības reģionā ir samazinājies par vairāk nekā vienu miljonu.

Jāatzīmē, ka 2024. gadā summārais dzimstības koeficients ES noslīdēja līdz vēsturiski zemākajam līmenim – 1,34, kas ir krietni zem 2,1 atzīmes, kura nepieciešama, lai saglabātu stabilu iedzīvotāju skaitu bez migrācijas piesaistes (skat. 2. att). 

2. att. Summārais dzimstības koeficients Eiropas Savienībā (2001–2024) (Eurostat, 2024)

Vienlaikus tiek lēsts, ka 2050. gadā cilvēku, kas vecāki par 65 gadiem, īpatsvars būs aptuveni 30 %, taču šobrīd tas ir aptuveni 20 %. Eiropas iedzīvotāju īpatsvars pasaulē samazinās, un prognozes liecina, ka 2070. gadā tas būs aptuveni 4 % no pasaules iedzīvotāju skaita, šobrīd – 6 %. Tāpat jāpiemin, ka pēc krituma Covid-19 pandēmijas laikā ir atsākusies paredzamā mūža ilguma pakāpeniska pagarināšanās. Eiropas Komisija norāda, ka saskaņā ar aplēsēm 2021. gadā paredzamais mūža ilgums ES sievietēm bija 82,8 gadi, bet vīriešiem – 77,2 gadi.

1.2. Dzimstības dinamika Latvijā un mātes vecuma pieaugums

Literatūra liecina, ka Latvijā dzimstības lejupslīdes jautājumiem pirmo reizi nopietni sāka pievērsties pirms gandrīz 30 gadiem, kad demogrāfisko krīzi Latvijā un valstiskas rīcības nepieciešamību tās novēršanai konstatēja un apsprieda Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāts 1997. g. 17. jūnija un 15. jūlija sēdē – datos balstīti analizēja Latvijā 90. gados izveidojušos īpaši nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju, galvenos iemeslus, iespējamās sekas un attīstības iespējas. Tajā laikā ANO eksperti oficiāli prognozēja Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos, un Senāts secināja, ka šāds stāvoklis apdraud ne tikai latviešu tautas skaitlisko atjaunošanos, bet tās tālāko pastāvēšanu vispār – ka tas kavēs Latvijas darbaspēka izaugsmi un līdz ar to valsts sekmīgu darbību visās dzīves jomās, kā arī valsts neatkarības nodrošināšanā. Tobrīd jau bija pastiprinājusies inteliģences, tai skaitā spējīgu studentu un jaunu zinātnieku, emigrācija, un Senāts to akcentēja.

Latvijā 1989. gadā summārais dzimstības koeficients sasniedza tādu punktu, kuru uzskata par zemāku, nekā būtu nepieciešams, lai notiktu paaudžu nomaiņa. Proti, summārais dzimstības koeficients sasniedza 2,00, un kopš tā laika ir notikusi dzimstības un summārā dzimstības koeficienta strauja lejupslīde. Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu, summārajam dzimstības koeficientam vajadzētu būt aptuveni 2,1 – tas nozīmē, ka vidēji uz vienu sievieti minimālajam dzimstības līmenim vajadzētu būt 2,1 bērnam. Viszemākais summārais dzimstības koeficients pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tika sasniegts 1997. gadā, un tas bija 1,1. Šobrīd koeficients ir 1,2 (skat. 3. att.) un demogrāfija joprojām ir aktuāls temats politiskajā dienas kārtībā. 

3. att. Summārais dzimstības koeficients Latvijā (1965–2024) (Centrālā statistikas pārvalde, 2024)

Pēdējos gados iedzīvotāju skaits Latvijā galvenokārt samazinājās negatīva dabiskā pieauguma rezultātā, mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu. Lai gan 2023. gadā bija pozitīvs migrācijas saldo (imigrējušo skaits pārsniedza emigrējušo), negatīva dabiskā pieauguma (– 0,7 %) rezultātā iedzīvotāju skaits atkal samazinājās. Latvijā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem samazinās straujāk nekā vidēji ES – vēl 2021. gadā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā bija vienāds ar ES vidējo rādītāju, taču ar katru gadu tas turpina samazināties. 2023. gadā ES bija 8,2 dzimušo uz 1000 iedzīvotāju, bet Latvijā – 7,7. Pēdējo 10 gadu laikā augstākais Latvijas rādītājs bija 2016. gadā, kad dzimušo skaits paaugstinājās un bija pat ceturtais labākais rādītājs starp ES dalībvalstīm. 2024. gadā Latvijā piedzima 12 571 bērns, kas ir par 13,2 % jeb 1919 bērniem mazāk nekā 2023. gadā. Savukārt 2025. gadā – vairs tikai 11 637 bērni. Šie dati uzrāda vēsturiski zemāko dzimstības rādītāju pēdējā gadsimta laikā.

Sievietes Eiropas Savienībā kļūst par mātēm arvien vēlāk – dzimstības rādītāji cilvēkiem 20 gadu vecumā pēdējo 50 gadu laikā visā Eiropā ir strauji samazinājušies. Grafikā (skat. 4. att.) redzams, ka no 2001. līdz 2024. gadam sieviešu vidējais vecums dzemdību brīdī ES turpinājis pieaugt – no vidēji 29,0 līdz 31,3 gadiem. Līdzīga tendence vērojama arī attiecībā uz sieviešu vidējo vecumu pirmā bērna dzemdībās: šis rādītājs pieauga no 28,8 gadiem 2013. gadā (pirmais gads, kurā pieejams kopējais ES rādītājs) līdz 29,9 gadiem 2024. gadā. Zemākais rādītājs 2024. gadā bija Bulgārijā (26,9 gadi), bet augstākais – Itālijā (31,9 gadi) un Luksemburgā (31,6 gadi).

4. att. Sievietes vidējais vecums bērna un pirmā bērna piedzimšanas brīdī Eiropas Savienībā (2001–2024) (Eurostat, 2024)

Latvijā jaundzimušā mātes vidējais vecums ir sācis palielināties kopš 1994. gada. Pamazām pieaug arī bērnu skaits, kas piedzimst sievietēm pēc 40 gadiem. Ja 1993. gadā sievietes vidējais vecums, pirmajam bērnam piedzimstot, Latvijā bija 22,6 gadi, tad 2024. gadā tas ir sasniedzis 28,1 gadu; tātad pirmā bērna ienākšana ģimenē atlikta par vairāk nekā pieciem gadiem. Arī tēva vidējais vecums palielinās, taču demogrāfijas kontekstā tam pievērš mazāku vērību, ņemot vērā to, ka vīriešu reproduktīvais vecums ir elastīgāks nekā sievietēm. Atšķirībā no sievietēm, par kurām dzimstības dati tiek rūpīgi reģistrēti, vīriešu reproduktīvie rādītāji statistikas datos netiek uzskaitīti tik detalizēti. Tas apgrūtina precīzu vidējā tēva vecuma noteikšanu pirmā bērna piedzimšanas brīdī, taču kā indikators tiek izmantots vīrieša vidējais vecums, slēdzot pirmo laulību, kas 2023. gadā sasniedza 32,8 gadus.

Sievietes vecumam pirmā bērna dzimšanas brīdī uzmanība demogrāfijas kontekstā tiek pievērsta, tāpēc ka, palielinoties vecumam, kurā sievietei piedzimst pirmais bērns, samazinās iespēja sasniegt vēlamo bērnu skaitu – samazinās auglība un palielinās grūtniecības komplikāciju risks. Tas, kā pirmo bērnu piedzimšanas atlikšana ietekmē dzimstības līmeni mūsdienu ģimenes modeļos joprojām ir maz izprasts. Latvijā, kā arī citās Rietumu sabiedrībās reprodukcijas modeļi un prakses atšķiras no iepriekšējām paaudzēm. Mūsdienās arvien vairāk sieviešu mātes lomu uzņemas vēlāk, bieži vien tikai pēc profesionālās karjeras nostiprināšanas, vai arī apzināti izvēlas dzīvi bez bērniem. Turklāt lēmums par bērna laišanu pasaulē aizvien biežāk tiek pieņemts neatkarīgi no tā, vai sieviete atrodas stabilās partnerattiecībās vai nē. Autori uzsver, ka iespējas „atgūt nokavēto” un pēc pirmā bērna atlikšanas tomēr sasniegt vēlamo bērnu skaitu ir cieši saistītas ar katras valsts specifisko institucionālo vidi un atbalsta mehānismiem. Līdz ar to pētījumā tiek norādīts uz nepieciešamību rīcībpolitikas veidotājiem padziļināti analizēt vietējos kontekstus, jo universāli pieņēmumi par dzimstības rādītāju stabilizēšanos vēlākā vecumā var izrādīties kļūdaini. Sievietes veic informētas izvēles, domājot par bērna plānošanu un audzināšanu. Ģimenes modeļi ir transformējušies un turpina transformēties, un arvien vairāk vecāku cenšas bērna aprūpi dalīt līdzīgās daļās. Lielākā daļa mūsdienu jauno vecāku pirms mazuļa ienākšanas pasaulē ilgi un rūpīgi pārdomā savas iespējas atļauties bērnu un ar audzināšanu saistītās izmaksas, sabiedrības spiedienu, nepieciešamās zināšanas un savu atbildību. Jāatzīmē arī, ka atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm sievietes bērnu vairs neuztver kā „kolektīvu labumu”, bet gan kā savu individuālo atbildību. Tādēļ, piemēram, 2016. gadā Itālijas valdības īstenotā kampaņa (tā dēvētā “Auglības diena”) ar mērķi aicināt sievietes „neatlikt bērnu uz vēlāku laiku” izsauca asu negatīvu reakciju un sieviešu sašutumu. 

Demogrāfijas dati spēj atklāt plašu ainu par konkrētu valsti vai reģionu. Demogrāfija attiecas uz to, cik veci, visticamāk, kļūsim, cik bērnu varam sagaidīt un kur un kā, visticamāk, dzīvosim. Demogrāfiskās pārmaiņas spēcīgi ietekmē valsts un reģiona ekonomiku, sociālās labklājības un veselības aprūpes sistēmas, kā arī mājokļu un infrastruktūras vajadzības, secīgi tas ietekmē valdību budžetus un politiku. Eiropas Savienība iekļauj demogrāfiskos apsvērumus atbilstošo ES politiku izstrādē – tiek veiktas vairākas konkrētas iniciatīvas ES līmenī, lai atbalstītu dalībvalstis demogrāfisko pārmaiņu radīto izaicinājumu risināšanā. Kā savā metodoloģijā norāda Centrālā statistikas pārvalde (2025), “demogrāfiskās slodzes līmenis raksturo proporcionālo sadalījumu starp iedzīvotājiem darbspējas vecumā (no 15 gadiem līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam), kuri ir vai varētu būt ekonomiski aktīvi, un pārējo sabiedrības daļu – bērniem (0–14 gadi) un iedzīvotājiem virs darbspējas vecuma”. Kopš 1993. gada iedzīvotāju īpatsvars virs darbspējas vecuma Latvijā pārsniedz bērnu un pusaudžu īpatsvaru. Šāda tendence norāda uz neizbēgamu darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos nākotnē un būtisku demogrāfiskās slodzes pieaugumu uz strādājošajiem iedzīvotājiem. 2024. gada sākumā uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotāju bija 369 seniori (64 gadi un vairāk) un 254 bērni vecumā līdz 14 gadiem.

Demogrāfiskā lejupslīde Latvijā un citās ES valstīs ir radījusi virkni valstisku izaicinājumu, kas prasa kompleksus risinājumus šādās jomās: 1) darba tirgus – Eiropas darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita sarukums pieprasa jaunus produktivitātes avotus, plašāk ieviešot tehnoloģiskas inovācijas un attīstot iedzīvotāju prasmes; 2) nodarbinātības pielāgošana – tā kā cilvēki dzīvo ilgāk un ir veselāki, pieaug nepieciešamība nodrošināt apstākļus ilgākai darba dzīvei, kas ietver elastīgākas nodarbinātības formas un atbalstu darba vietu maiņai vēlīnā karjeras posmā; 3) aprūpes pakalpojumi – vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvara pieaugums palielina pieprasījumu pēc veselības un sociālās aprūpes, radot spiedienu uz publisko finanšu ilgtspēju; 4) Eiropas pozīcijas pasaulē – ES iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās globālā mērogā liek pastiprināti domāt par vienotā tirgus konkurētspējas saglabāšanu caur ciešāku starptautisko sadarbību.

Šī darba ietvaros īpaša uzmanība tiek pievērsta mātes vecuma pieaugumam, piedzimstot pirmajam bērnam. Tiek analizēti gan faktori, kas veicina šo vecuma palielināšanos, gan nosacījumi (tostarp valsts atbalsts), pie kādiem ģimene izlemtu laist pasaulē iecerēto bērnu skaitu. Lai to izprastu plašākā mērogā, pētījumu pārskatā tiek salīdzināti dzimstības rādītāji (angļu val. – fertility indicators) dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs. ES dokumentos šis termins tiek izmantots, lai aprakstītu statistiskos mērus, kas raksturo reproduktīvās aktivitātes tendences. Galvenie dati, ko šie rādītāji ietver, ir:

• summārais dzimstības koeficients (total fertility rate, TFR) – vidējais bērnu skaits, kas piedzimtu vienai sievietei viņas reproduktīvajā vecumā (parasti no 15 līdz 49 gadiem), ja konkrētā gada dzimstības tendences saglabātos nemainīgas;
• bruto dzimstības koeficients (crude birth rate) – dzīvi dzimušo bērnu skaits uz 1000 iedzīvotājiem noteiktā laika periodā;
• dzimstības koeficienti vecuma grupās (age-specific fertility rates) – rādītāji, kas aprēķināti konkrētām sieviešu vecuma grupām (piemēram, 20–24, 25–29 gadi utt.).

Papildus tiek izmantoti arī citi rādītāji, kas ietver reproduktīvās veselības aspektus un sociālekonomiskos faktorus. Kopumā šie mēri palīdz izprast iedzīvotāju skaita dinamiku un plānot politikas pasākumus saistībā ar ģimenes atbalstu, veselības aprūpi un sociālo aizsardzību. 

5. att. Summārais dzimstības koeficients un sievietes vidējais vecums, pirmajam bērnam piedzimstot, Eiropas valstīs (2023) (Eurostat, 2024)

Grafikā (skat. 5. att.) redzams summārā dzimstības koeficienta izvietojums attiecībā pret sieviešu vidējo vecumu pirmā bērna piedzimšanas brīdī 2023. gadā. Zīmīgi, ka dažās no valstīm ar augstākajiem summārā dzimstības koeficienta rādītājiem bija arī relatīvi augsts sieviešu vidējais vecums pirmā bērna piedzimšanas brīdī. Pamatojoties uz to pozīciju attiecībā pret ES vidējiem rādītājiem (kā norādīts kvadrantos, ko nosaka dzeltenās raustītās līnijas), var plaši identificēt četras dažādas ES valstu grupas. 

Pirmo grupu (augšējo labo kvadrantu) veido Dānija, Vācija, Īrija, Kipra, Nīderlande, Portugāle un Zviedrija, kā arī Lihtenšteina un Norvēģija, kur gan summārais dzimstības koeficients, gan sieviešu vidējais vecums pirmā bērna piedzimšanas brīdī bija virs ES vidējā rādītāja. Otro grupu (apakšējo kreiso kvadrantu) veido Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija: gan to summārie dzimstības koeficienti, gan sieviešu vidējais vecums pirmā bērna piedzimšanas brīdī bija zemāki par ES vidējiem rādītājiem. Trešo grupu (apakšējais labais kvadrants) veidoja Grieķija, Spānija, Itālija, Luksemburga, Austrija un Somija, kā arī Šveice, kurās sieviešu vidējais vecums pirmā bērna piedzimšanas brīdī bija augstāks par vidējo, bet summārais dzimstības koeficients bija zemāks par ES vidējo rādītāju. Pēdējo grupu (augšējais kreisais kvadrants) veidoja Beļģija, Bulgārija, Čehija, Francija, Horvātija, Ungārija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija, kā arī Islande; katrā no šīm valstīm summārais dzimstības koeficients bija augstāks par ES vidējo rādītāju, bet sieviešu vidējais vecums pirmā bērna piedzimšanas brīdī bija zemāks par ES vidējo rādītāju. Šie dati norāda uz nepieciešamību analizēt faktorus, kas ietekmē lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē, kas aplūkots nākamajā nodaļā. 

2. DZIMSTĪBAS LEJUPSLĪDES SKAIDROJUMS: BĒRNU DZIMŠANAS ATLIKŠANA, EKONOMISKĀ NENOTEIKTĪBA UN REPRODUKTĪVO LĒMUMU TRANSFORMĀCIJA

Nodaļā analizēti galvenie faktori, kas demogrāfijas pētniecībā tiek izmantoti dzimstības lejupslīdes skaidrošanai, īpašu uzmanību pievēršot bērna piedzimšanas atlikšanai un mātes vidējā vecuma pieaugumam. Nodaļā aplūkota ekonomiskās nenoteiktības, institucionālās vides un subjektīvās nākotnes uztveres ietekme uz reproduktīvo lēmumu pieņemšanu, uzsverot, ka dzimstības dinamiku nosaka ne tikai objektīvi apstākļi, bet arī to interpretācija indivīdu līmenī.

2.1. Bērna piedzimšanas atlikšana un mātes vecuma pieaugums demogrāfijas kontekstā

Kaut arī daudzos pētījumos ekonomiskās izaugsmes modeļos tiek iekļauta dzimstība, tikai ierobežots skaits pētnieku tieši apskatījuši jautājumus, kas saistīti ar bērnu dzimšanas laika izvēli un atlikšanu. Ņemot vērā šo situāciju, pētījumā “Delay in childbearing and the evolution of fertility rates” (2023) īpaši analizēts bērnu dzimšanas laiks, lai padziļinātu izpratni par faktoriem, kas veicina bērna piedzimšanas atlikšanu. Pētījuma autori – E. Dioikitopuloss (E. Dioikitopoulos) un D. Varvarigoss (D. Varvarigos) – specializējas dzimstības dinamikas modeļos, analizējot reprodukcijas laika izvēļu un ekonomiskās izaugsmes saistību. Pētnieki norāda, ka, iekļaujot faktorus, kuri līdz šim palikuši ārpus akadēmiskās uzmanības, iespējams atklāt jaunas tendences dzimstības rādītāju dinamikā pa paaudzēm. Autori uzsver, ka šāda pieeja veicina precīzāku politiku izstrādi, kas vērsta uz demogrāfisko pārmaiņu ekonomisko ietekmi. Pētījums aplūko, kā bērna piedzimšanas atlikšana ietekmē summāro dzimstības koeficientu, uzsverot, ka pāreja uz vecāka lomu ne vienmēr nozīmē neglābjamu dzimstības kritumu – arī sievietēm, kurām pirmie bērni dzimuši salīdzinoši vēlā vecumā, var piedzimt vairāki bērni. Tomēr tas lielā mērā ir atkarīgs no konkrētās valsts politikas. Šādu secinājumu apstiprinājusi arī G. Andersona (G. Andersson) un kolēģu (2009) veiktā empīriskā analīze, norādot, ka pirmā bērna piedzimšanas atlikšana pati par sevi ne vienmēr noved pie bērnu skaita samazināšanās.

E. Dioikitopuloss un D. Varvarigoss savā pētījumā izvirza tēzi, ka daudzas valstis ir maldījušās, pieņemot, ka dzimstības līmeņa periodisks pieaugums (tā dēvētais rebound efekts) ir uzskatāms par stabilu tendenci, kas ļaus paškoriģējošā veidā sasniegt paaudžu nomaiņas līmeni (2,1 bērns uz sievieti). Pētnieki uzskata, ka valdībām būtu aktīvāk jāplāno politikas demogrāfiskās novecošanas seku mazināšanai, nepaļaujoties uz to, ka dzimstības rādītāji ilgtermiņā atjaunosies bez mērķtiecīgas iejaukšanās.

Lai precīzāk paredzētu tendences, ir būtiski iekļaut ne tikai ekonomiskos, bet arī kultūras faktorus, kas ietekmē lēmumu par bērna piedzimšanas laiku. Lai gan izglītības iegūšana un karjera bieži tiek minēti kā galvenie atlikšanas cēloņi, pastāv arī citi būtiski faktori. Piemēram, vērtību maiņa dzimumu līdztiesības virzienā, sieviešu emancipācija un individuālās autonomijas pieaugums ir zinātniski pierādīti kā faktori, kas veicina vecāku lomas uzņemšanās atlikšanu.

T. Sobotka ar kolēģiem (2020) identificē vairākus galvenos zemās dzimstības cēloņus: 1) grūtības savienot darba un ģimenes dzīvi – nepietiekami pielāgotas institucionālās struktūras rada konfliktu starp karjeru un vecāku lomu; 2) ekonomiskā nenoteiktība – nestabili ienākumi un nedrošība par nākotni jauniešu vidū; 3) dzimumu nevienlīdzība mājas darbos – sabiedrībās, kur sievietes uzņemas lielāko daļu aprūpes pienākumu, dzimstība saglabājas zemā līmenī; 4) intensīvās “vecākošanas” (angļu val. – intensive parenting) normas – pieaugošās sabiedrības gaidas par vecāku maksimālu iesaisti bērna attīstībā palielina nepieciešamos laika un finanšu resursus, kas var atturēt no lielāka bērnu skaita; 5) mājokļu nepieejamība – augstās cenas un grūtības iegūt stabilu dzīvesvietu bieži aizkavē pirmā bērna piedzimšanu. Visi šie faktori kopumā veido kompleksu šķēršļu kopumu, kas tieši ietekmē valstu demogrāfisko situāciju.

E. Dioikitopuloss un D. Varvarigoss uzsver, ka dzimstības līmeņa pieaugumam paaudžu jeb kohortu līmenī (angļu val. – cohort fertility) ir nepieciešama dažādu faktoru sinerģija. Viņi norāda, ka kultūras pārmaiņām, medicīnas sasniegumiem un ģimenes politikai ir jābūt pietiekami spēcīgiem stimuliem, lai līdzsvarotu ekonomiskos faktorus. Proti, pat pieaugošas ekonomikas apstākļos, kad cilvēki tiecas pēc karjeras izaugsmes un bērnu piedzimšanas atlikšanas, valsts atbalsta mehānismiem ir jāspēj motivēt cilvēkus galu galā īstenot savas reproduktīvās vēlmes. Ja šie nosacījumi tiek izpildīti, dzimstības pieaugums ir uzskatāms par reālu demogrāfisko tendenču maiņu, nevis tikai īslaicīgu statistisku svārstību. Pētījums netieši apstiprina mūsdienu sabiedrībā dominējošo stratēģiju: vispirms izglītība un stabilitāte, pēc tam – bērni. Tomēr pētnieki akcentē, ka ar labu izglītību vien nepietiek – ir nepieciešama mērķtiecīga politika, kas palīdzētu iedzīvotājiem pēc izglītības iegūšanas reāli kļūt par vecākiem, nevis tikai bezgalīgi atlikt šo lēmumu.

Papildu tam R. Džumahševs (R. Jumahshev) un A. Tursunalijeva (A. Tursunaliyeva) (2021) analizē, kā sociālās ārējās ietekmes un bērnu aprūpes izmaksas ietekmē indivīdu izvēli. Viņi secina, ka sabiedrības normas un apkārtējo cilvēku uzvedība būtiski ietekmē individuālos lēmumus. Tāpēc, plānojot valsts demogrāfijas politiku, ir būtiski mainīt ne tikai finansiālos nosacījumus, bet arī ietekmēt sociālo vidi, lai panāktu pozitīvus rezultātus ilgtermiņā.

2.2. Ekonomiskā nenoteiktība, institucionālā vide un subjektīvā nākotnes uztvere reproduktīvajos lēmumos

Eiropas demogrāfijas pētniecībā plaši citētie pētnieki (2021) – A. Matisiaka (A. Matysiak), T. Sobotka (T. Sobotka) un D. Vinjoli (D. Vignoli)– analizējuši, kā ekonomiskā nenoteiktība, kas pastiprinājās pēc 2008. gada finanšu krīzes un tai sekojošās Lielās recesijas (The Great Recession), ietekmējusi dzimstības attīstību Eiropā. Pētījuma rezultāti liecina, ka Lielā recesija izraisīja vērā ņemamu dzimstības kritumu lielākajā daļā Eiropas valstu, īpaši reģionos, kur ekonomiskā lejupslīde bija izteiktāka, tādējādi apliecinot ciešu saikni starp ekonomiskajiem satricinājumiem un reproduktīvo uzvedību. Ekonomiskā krīze primāri ietekmēja pirmā bērna piedzimšanas laiku, kas liecina, ka ekonomiskā nenoteiktība ietekmē tieši pāreju uz vecāku statusu, nevis jau esošo ģimeņu lēmumus par nākamajiem bērniem. Dzimstības kritums bija izteiktāks jaunāku cilvēku un nestabilāk nodarbināto grupu vidū, apstiprinot, ka dzīves sākuma posma nedrošība ievērojami ietekmē lēmumu veidot ģimeni ar bērniem. Vienlaikus autori uzsver, ka dzimstības izmaiņas nav automātiska reakcija uz ekonomiskajiem indikatoriem, bet gan tiek fiksētas caur iedzīvotāju subjektīvo uztveri par darba drošību un nākotnes iespējām. Pat personas ar stabilu nodarbinātību var atlikt bērna piedzimšanu, ja kopējais sociālais klimats kļūst nedrošāks un nākotne – mazāk prognozējama.  

Šajā kontekstā pieminams ir ekonomiskās nenoteiktības jēdziens, kas skaidro, kā nedrošība par nākotnes ienākumiem un stabilitāti ietekmē bērnu radīšanas lēmumus. Pētnieki (2012) –M. Kreienfelda (M. Kreyenfeld), G. Andersons (G. Andersson) un A. Pajē (A. Pailhé)– uzsver, ka šis koncepts nav reducējams tikai uz aktuālo bezdarba līmeni, bet ietver indivīdu priekšstatus par spēju nodrošināt stabilu pamatu ģimenes dzīvei. Tādējādi dzimstības dinamiku nosaka ne tikai objektīvi ekonomiskie apstākļi, bet arī tas, kā cilvēki interpretē savu drošību un prognozē turpmāko dzīves gaitu.  A. Matisiaka, T. Sobotka un D. Vinjoli (2021) pētījumā par 2008. gada ekonomisko krīzi secināja, ka ekonomiskā cikla ietekme uz dzimstību nav vienveidīga. Dažādās valstīs līdzīgi ekonomiskie satricinājumi radīja atšķirīgu reakciju uz dzimstību, kas norāda uz kultūras, institucionālo un politikas faktoru nozīmi. Piemēram, valstīs ar stabilāku sociālās aizsardzības sistēmu un attīstītākiem darba un ģimenes dzīves savienošanas mehānismiem dzimstības kritums pēc ekonomiskās krīzes bija mazāks nekā valstīs ar nestabilāku nodarbinātību un ierobežotāku institucionālo atbalstu. Tas liecina, ka ekonomisko satricinājumu ietekmi nosaka arī institucionālā vide un drošības izjūta par nākotni. Institucionālais konteksts ietekmē krīzes apmēru, apstiprinot institucionālās drošības nozīmi reproduktīvo lēmumu pieņemšanā. Tāpat pētījums parādīja, ka krīzes laikā vīriešu bezdarba pieaugums vairākās valstīs bija cieši saistīts ar pirmā bērna dzimšanas atlikšanu, norādot uz tradicionālo ekonomiskās drošības lomu ģimenes veidošanas procesos. Raksta secinājumos uzsvērts, ka ekonomiskā nenoteiktība ietekmē dzimstību caur cilvēku dzīves plānošanu un nākotnes uztveri, tādēļ dzimstības analīze jābalsta gan ekonomiskajos, gan sociālajos un uztveres faktoros.

Tātad pēc Lielās recesijas Eiropā bija vērojama plaša un vienlaicīga dzimstības lejupslīde. Lai gan institucionālie faktori un atbalsta mehānismi noteica šī krituma nopietnību un valstu atveseļošanās tempus (kā minēts iepriekš), pats lejupslīdes virziens skāra dažādus Eiropas reģionus ar atšķirīgām sociālekonomiskajām sistēmām. Tas rada jaunu izaicinājumu līdzšinējām demogrāfijas teorijām, kuras pēc krīzēm prognozēja ātru rādītāju stabilizāciju vai atkopšanos. Pēdējo gadu pētījumi akcentē, ka dzimstības dinamiku Eiropā nav iespējams pilnībā izskaidrot ar objektīviem sociālekonomiskiem rādītājiem vien, jo būtiska nozīme ir tam, kā indivīdi interpretē nākotnes nenoteiktību un veido priekšstatus par savu turpmāko dzīves gaitu. Ekonomiskā nenoteiktība kļuvusi par strukturālu faktoru mūsdienu dzimstības dinamikā. Atšķirībā no 20. gadsimta otrās puses relatīvi stabilā un lineārā dzīves gājuma modeļa (izglītība – stabils darbs – ģimene), mūsdienu globalizācijas, tehnoloģisko pārmaiņu un darba tirgus fleksibilizācijas rezultātā ir fragmentējusies pāreja uz pieaugušo dzīvi. Tas cilvēkiem apgrūtina ilgtermiņa plānošanu, kas tieši ietekmē tādus neatgriezeniskus lēmumus kā pirmā bērna piedzimšana. Bezdarbs, darba līguma veids vai ienākumi vieni paši nespēj izskaidrot dzimstības izmaiņas, jo šie rādītāji balstās uz pagātnes situāciju un neietver cilvēku subjektīvo nākotnes uztveri. 

Šajā kontekstā D. Vinjoli ar kolēģiem (2020) uzsver, ka dzimstības lēmumi balstās uz cilvēku priekšstatiem par iespējamo nākotni jeb tā dēvēto “nākotnes ēnu” (shadow of the future). Raksta centrālā ideja ir “naratīvu ietvars” (narrative framework)– pieeja, kas skaidro, ka cilvēki veido iedomātus nākotnes scenārijus, kas palīdz pieņemt lēmumus nenoteiktības apstākļos. Šie personīgie nākotnes naratīvi nav tikai individuāli – tos veido vecāku, vienaudžu, institūciju un mediju radītie kopīgie stāsti. Pat cilvēki, kurus krīze tieši neskar, var atlikt bērnu dzimšanu, ja sabiedrībā dominē negatīvi nākotnes scenāriji; tādējādi ekonomiskā nenoteiktība ietekmē dzimstību arī tad, ja objektīvie apstākļi nav pasliktinājušies. Vienlaikus naratīvi palīdz cilvēkiem samazināt nenoteiktību, jo tie vienkāršo realitāti, palīdz interpretēt situāciju un uztur motivāciju tādām ilgtermiņa izvēlēm kā bērna piedzimšanai.

Apkopojot pētnieku publiskotos secinājumus, jāuzsver: ekonomiskā nenoteiktība bieži rada lēmuma atlikšanu par bērna ienākšanu ģimenē, taču nevis galīgu atteikšanos no vecāku lomas. Ļoti zema faktiskā dzimstība nenozīmē, ka cilvēki nevēlas bērnus. Valstīs ar zemu dzimstību iedzīvotāju vēlamais bērnu skaits joprojām parasti ir ap diviem bērniem, kas liecina par būtisku plaisu starp ideālo un faktisko ģimenes lielumu. Šī atšķirība, ko demogrāfijā mēra ar nodomu un rīcības plaisas rādītāju (intention-realization gap), skaidri norāda uz strukturāliem šķēršļiem plānu par bērniem īstenošanā. Tāpat lēmums par pirmā bērna ienākšanu ģimenē un lēmums par nākamajiem bērniem ir atšķirīgi procesi. Pirmā bērna dzimšanu vairāk ietekmē nākotnes iztēle un ideāli par ģimeni, savukārt lēmumu par nākamajiem bērniem jau būtiski koriģē reālā vecāku pieredze. Autori secina, ka dzimstības analīzē nevajadzētu pretstatīt ekonomiskos un kultūras skaidrojumus – ekonomiskie apstākļi ietekmē dzimstību caur cilvēku interpretāciju un naratīviem par nākotni.

Pētījumi par ģimenes politikas ietekmi uz dzimstību norāda, ka politikas, kuru tiešais mērķis ir dzimstības palielināšana, ne vienmēr ir ietekmīgākās reproduktīvo lēmumu kontekstā. Citiem vārdiem – dzimstību nevar “nopirkt” ar vienu politikas instrumentu. Būtiskāku ietekmi bieži rada plašāki institucionālie un sociālekonomiskie apstākļi, kas nosaka iespējas savienot darbu un ģimenes dzīvi, kā arī veido drošības un prognozējamības izjūtu potenciālo vecāku dzīvē.

Kā galvenais empīriskais rādītājs, kas pamato šo kopsakarību, pētījumos tiek izmantots valsts investīciju apjoms agrīnās pirmsskolas aprūpes pakalpojumos (% no IKP) un bērnu līdz trīs gadu vecumam iesaiste oficiālajā aprūpē (formal childcare enrollment rate for children under 3); valstis, kas nodrošina augstu institucionālo pārklājumu (piemēram, Francija un Ziemeļvalstis, kur aprūpē iesaistīti vairāk nekā 40–50 % šī vecuma bērnu), ilgtermiņā spēj uzturēt stabilākus un augstākus summāros dzimstības koeficientus nekā valstis, kas paļaujas tikai uz vienreizējiem naudas pabalstiem. Tas liecina, ka dzimstības dinamiku ietekmē ne tikai konkrēti politikas instrumenti, bet arī to atbilstība cilvēku dzīves situācijai un uztvertajām iespējām īstenot ģimenes plānus. Sobotka u.c. pētījumā (2020) norāda, ka augstāku dzimstību vairāk atbalsta stabilas, ilgtermiņā prognozējamas politikas, kas vienlaikus nodrošina bērnu aprūpi, darba un ģimenes savienojamību, finanšu drošību un dzimumu līdztiesību. Tai pat laikā, politikas ietekmi sarežģī tas, ka dažādi instrumenti darbojas vienlaikus, un izmaiņas dzimstības rādītājos bieži saistītas ar bērnu dzimšanas laika maiņu, nevis ar reālu bērnu skaita pieaugumu. Tāpēc atsevišķu politikas instrumentu ietekmi uz dzimstību ir grūti izmērīt.

Noslēdzot analizēto literatūru, redzams, ka dzimstības lejupslīdi nevar skaidrot ar vienu dominējošu faktoru. Ekonomiskie apstākļi, institucionālā vide un sociālās pārmaiņas ietekmē reproduktīvo uzvedību caur subjektīvās uztveres prizmu – to, kā cilvēki interpretē savu stabilitāti. Lēmums par bērna piedzimšanu mūsdienās ir kļuvis par nopietnu ilgtermiņa izvēli, kurā nozīme ir ne tikai esošajiem resursiem, bet arī pārliecībai par spēju šo stabilitāti saglabāt nākotnē. Ja politikas instrumenti nesaskan ar mūsdienu cilvēku lēmumu pieņemšanas loģiku, to ietekme ir ierobežota. Tādēļ turpmākajā pētījumā uzmanība pievērsta ne tikai strukturālajiem faktoriem, bet arī potenciālo vecāku subjektīvajai pieredzei, mēģinot izskaidrot minēto plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu. Vienlaikus jāatzīst, ka arī pašas demogrāfiskās prognozes ne vienmēr ir bijušas precīzas, jo tās bieži nepietiekami novērtē sociālo pārmaiņu dinamiku, kas nākamajā nodaļā aktualizē nepieciešamību izvērtēt dzimstības prognožu ierobežojumus.

3. DZIMSTĪBAS PROGNOŽU IEROBEŽOJUMI UN DEMOGRĀFIJAS POLITIKAS IETVARS LATVIJĀ

Šajā nodaļā tiek analizēta demogrāfisko prognožu precizitāte un faktori, kas vēsturiski ierobežojuši to piepildīšanos, īpašu uzmanību pievēršot plaisai starp teorētiskajiem modeļiem un faktisko dzimstības dinamiku. Tāpat nodaļā tiek izvērtēts Latvijas demogrāfijas politikas pašreizējais ietvars un valsts stratēģiskie mērķi, pretstatot tos neatkarīgu pētnieku prognozēm un identificējot galvenos izaicinājumus ilgtermiņa tautas ataudzes nodrošināšanā.

3.1. Dzimstības prognožu precizitāte un to ierobežojumi

Demogrāfijas pētniecībā dzimstības prognozes tiek izmantotas kā būtisks instruments politikas plānošanā, tomēr empīriskā pieredze rāda, ka to precizitāte ir ierobežota. Analizējot gan Latvijas, gan plašāku Eiropas kontekstu, secināms, ka daudzas prognozes sistemātiski ir pārvērtējušas dzimstības atjaunošanās iespējas un nenovērtējušas zemas dzimstības noturību ilgtermiņā. Šī tendence sasaucas ar E. Dioikitopulosa un D. Varvarigosa izvirzīto pieņēmumu, ka vairākas valstis savā demogrāfijas politikā balstījušās uz pārliecību par dzimstības pakāpenisku atgriešanos pie paaudžu nomaiņas līmeņa, kas praksē nav īstenojies. Arī Latvijā statistikas dati rāda, ka, neraugoties uz periodiskiem pieaugumiem, summārais dzimstības koeficients ilgstoši saglabājas būtiski zem aizvietošanas līmeņa (2,1).

Jau 20. gadsimta 90. gados pēc straujā dzimstības krituma Austrumeiropā tika pieņemts, ka tas ir īslaicīgs process, kas saistīts ar sociālekonomisko transformāciju. Attiecīgi prognozes paredzēja dzimstības atjaunošanos līdz ar ekonomisko stabilizāciju. Tomēr pētījumi liecina, ka šie pieņēmumi izrādījās pārāk optimistiski, jo dzimstības līmenis daudzviet saglabājās zems arī ilgtermiņā. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veicinājis prognožu kļūdas, ir dzimstības atlikšanas jeb t. s. tempo efekts (angļu val. – tempo effect). Demogrāfijas teorijā šis jēdziens raksturo situāciju, kad summārais dzimstības koeficients īslaicīgi samazinās tāpēc, ka sievietes izvēlas dzemdēt bērnus vēlākā vecumā, nevis tāpēc, ka viņas vēlētos mazāk bērnu kopumā. Pētījumos bieži pieņemts, ka šī atlikšana ir tikai laika nobīde, kas vēlāk tiks pilnībā kompensēta. Tomēr empīriskie dati rāda, ka kompensācija bieži ir nepilnīga – daļa plānoto bērnu tā arī nepiedzimst bioloģisku vai sociālu apsvērumu dēļ, un rezultātā samazinās arī galīgais bērnu skaits. Papildus tam prognozes bieži nepietiekami ņēmušas vērā strukturālās pārmaiņas sabiedrībā – darba tirgus nestabilitāti, mājokļu pieejamības problēmas un ģimenes atbalsta sistēmu ierobežojumus, kas reproduktīvo atlikšanu padarīja nevis par īslaicīgu stratēģiju, bet par ilgstošu uzvedības modeli.

Jāatzīmē, ka prognožu modeļi bieži balstās uz strukturāliem rādītājiem, pieņemot relatīvi stabilu indivīdu uzvedību. Tomēr pētījumi liecina, ka lēmums par bērna ienākšanu ģimenē lielā mērā ir saistīts ar subjektīvu situācijas uztveri: drošības izjūtu, nākotnes prognozējamību un uzticēšanos institūcijām. Tieši šie faktori bieži netiek pilnvērtīgi integrēti prognožu modeļos, kas ierobežo to precizitāti un rada izteiktu plaisu starp vēlamo un faktisko dzimstību. Lai gan daudzi iedzīvotāji joprojām vēlas divus bērnus, šī vēlme bieži netiek realizēta vides faktoru dēļ.

Latvijas kontekstā īpaši nozīmīgs ir Daugavpils Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieku 2023. gadā veiktais starpdisciplinārais pētījums “Interdisciplinary study of the medium-term fertility trend in Latvia (1970–2022)”. Pētījuma novitāte saistīta ar matemātiskās analīzes izmantošanu, prognozējot Latvijas dzimstības tendences vidējā termiņā. Autori analizēja periodu no 1970. līdz 2022. gadam, salīdzinot “Tautas ataudzes stratēģijā ĢIMENE – LATVIJA – 2030 (2050)” noteiktos mērķus ar faktiskajiem rādītājiem. Dati atklāj vērā ņemamu neatbilstību: kamēr valsts stratēģijā bija paredzēts sasniegt summāro dzimstības koeficientu 1,72 jau 2024. gadā un 1,77 līdz 2027. gadam, faktiskais rādītājs 2022. gadā bija vien 1,47. Pētījuma autori (Menšikovs u. c., 2023) secina, ka dzimstības samazināšanās Latvijā, visticamāk, turpināsies, līdz tiks sasniegts cikla zemākais punkts (aptuveni 1,22–1,25). Pat pēc tam prognozētais kāpums nesasniegs iepriekšējos maksimumus, apstājoties pie atzīmes 1,74. Tādējādi gan paaudžu nomaiņai nepieciešamais koeficients 2,1, gan valsts stratēģijā nospraustie mērķi pētnieku skatījumā tuvākajā laikā nav reālistiski sasniedzami.

Latvijas summārais dzimstības koeficients ilgstoši saglabājas zem paaudžu nomaiņai nepieciešamā līmeņa (2,1). Īpaši nozīmīgi ir tas, ka pēc “Tautas ataudzes stratēģijā” noteiktā bāzes punkta 2018. gadā faktiskais rādītājs nevis tuvojās nospraustajam mērķim (1,72 līdz 2024. gadam), bet gan turpināja lejupslīdi. Tas apstiprina V. Menšikova ar kolēģiem (2023) secinājumu, ka stratēģijā noteiktais pieaugums tuvākajā laikā nav reālistiski sasniedzams un ka dzimstības prognozēs kritiski jāvērtē ne tikai demogrāfiskie cikli, bet arī sociālekonomiskā nenoteiktība un individuālo lēmumu pieņemšanas loģika. Pretruna starp prognozēm un reālajiem datiem liecina, ka demogrāfiskie modeļi nepietiekami ņem vērā individuālās izvēles dinamiku un sociālo kontekstu, kurā šie lēmumi tiek pieņemti. Tādējādi dzimstības prognožu analīze atklāj būtisku ierobežojumu tradicionālajā demogrāfijas pieejā: tā nepilnīgi spēj ietvert subjektīvo faktoru kopumu. Šis secinājums ir svarīgs šī pētījuma darba kontekstā, jo tas apstiprina nepieciešamību analizēt ne tikai strukturālos faktorus un politikas instrumentus, bet arī to, kā potenciālie vecāki uztver savu situāciju un kā šī uztvere ietekmē viņu reproduktīvos lēmumus. Tas savukārt aktualizē pētījuma centrālo jautājumu: vai dzimstības dinamiku iespējams izskaidrot tikai ar objektīviem apstākļiem, vai arī izšķiroša nozīme ir tam, kā indivīdi interpretē savu nākotnes drošību un spēju realizēt ģimenes plānus?

3.2. Demogrāfijas politika Latvijas attīstības plānošanas dokumentos

Lai izprastu valsts politisko reakciju uz dzimstības lejupslīdi, nepieciešams aplūkot attīstības plānošanas un politiskās apņemšanās dokumentus, kuros demogrāfijas jautājums definēts kā valsts attīstības izaicinājums. Demogrāfijas politika Latvijā nav ietverta vienā noslēgtā dokumentā; tā caurvij valsts ilgtermiņa attīstības plānus, ģimenes politikas pamatnostādnes, valdības prioritātes un pat valsts drošības stratēģijas. Šīs sadaļas mērķis ir identificēt politikas ietvaru, lai vēlāk empīriskajā daļā salīdzinātu oficiāli deklarētos risinājumus ar potenciālo vecāku sniegtajām atbildēm par bērna ienākšanas priekšnoteikumiem.

Latvijas demogrāfijas politikas sistēmu veido četri galvenie stratēģiskie un rīcībpolitikas dokumenti:

• Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam (NAP2027) – galvenais valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments;
• Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.–2027. gadam – tiešās rīcībpolitikas plāns;
• Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību – pašreizējās izpildvaras politiskās prioritātes;
• Nacionālās drošības koncepcija (2023) – stratēģisks dokuments, kas demogrāfiju skata valsts apdraudējuma kontekstā.

Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam demogrāfija ir nostiprināta jau dokumenta vīzijas līmenī. Plānā uzsvērts, ka tautas ataudze ir atkarīga no politikas, kas sniedz vecākiem pozitīvu pieredzi jau ar pirmo bērnu, tādējādi sekmējot turpmāko ģimenes paplašināšanos. Dokumentā deklarēts:

“Latviešu tautas ataudzi nodrošina dzimstību un bērnu labklājību veicinoša politika, kas vecākiem sniedz pozitīvu pieredzi, aprūpējot pirmo bērnu, sekmē otrā bērna ienākšanu ģimenē un īpaši atbalsta daudzbērnu ģimeņu veidošanos. Atbalsts dzimstībai ir iekļauts visās politikas jomās, lai arī ilgtermiņā garantētu valsts pastāvēšanu un izaugsmi.”

Šis formulējums ir konceptuāli būtisks, jo NAP2027 demogrāfiju neizdala kā šauru sociālās palīdzības vai pabalstu jautājumu, bet gan kā horizontālu prioritāti, kam jābūt integrētai visās politikas jomās. Tas norāda uz valsts centienu veidot kompleksu atbalsta sistēmu, kas garantētu valsts pastāvēšanu ilgtermiņā.

NAP2027 ir izvirzīti četri stratēģiskie mērķi – vienlīdzīgas iespējas, produktivitāte un ienākumi, sociālā uzticēšanās un reģionālā attīstība –, kā arī sešas prioritātes. Viena no tām ir “Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki”. Šajā prioritātē, aprakstot demogrāfijas jomu, akcentēts, ka, reaģējot uz sabiedrības novecošanos, ir svarīgi turpināt dzimstību veicinošu politiku, kas sekmē arī otrā bērna ienākšanu ģimenē un atbalsta daudzbērnu ģimeņu veidošanos. Tāpat plānā uzsvērts, ka nozīme ir gan ģimeni atbalstošai nodokļu un pabalstu sistēmai, gan arī atbalsta sistēmai kopumā, kas samazina bērnu aprūpes tiešās izmaksas un palīdz vecākiem gādāt par bērnu un ģimenes dzīves kvalitāti. Lai konkrētajā prioritātē noteiktos mērķus sasniegtu, ir definēti rīcības virziena uzdevumi:  

“Ģimenes kā vērtības stiprināšana sabiedrībā, t. sk. palielinot sociālo aizsardzību vecākiem, attīstot ģimenei draudzīgu vidi, godinot kuplās ģimenes, stiprinot tēva lomu ģimenē, pilnveidojot jauniešu izglītošanu un veicinot sabiedrības informētību par vecāku prasmju, attiecību pratības, ģimenes un laulības tematiku un paaudžu solidaritātes lomu tautas ilgtspējīgā izaugsmē, kā arī nodrošinot pierādījumos balstītas ģimenes politikas izstrādi un īstenošanu.”

Šī darba kontekstā nozīmīgi ir tas, ka NAP2027 demogrāfijas politiku formulē plaši – tajā līdzās tiešam atbalstam dzimstībai parādās arī ģimenei draudzīga vide, vecāku prasmju un attiecību pratības stiprināšana, tēva lomas akcentēšana un pierādījumos balstītas politikas nepieciešamība. Tādējādi NAP2027 iezīmē virzienu, kas pārsniedz vienkāršu finanšu stimulu loģiku, tomēr vienlaikus saglabā skaidru mērķrādītāju – summārā dzimstības koeficienta pieaugumu līdz 1,77 2027. gadā. Jāatzīmē gan, ka iepriekšējā nodaļā aplūkotie faktiskie dati liecina, ka Latvijas dzimstības dinamika no šī mērķa šobrīd attālinās.

Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.–2027. gadam nodrošina NAP2027 prioritātēs noteikto rīcības virzienu īstenošanu. Tas ir vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments, kas nosaka valsts politikas pamatprincipus, mērķi un uzdevumus šajā periodā. Pamatnostādnes ir būtiskas šī darba kontekstā, jo tās ir tiešākais ģimenes politikas dokuments, kurā valsts mēģina pārvērst NAP2027 plašos mērķus konkrētākos rīcības virzienos. Pamatnostādņu centrā ir bērnu un ģimeņu labbūtība, kā arī nepieciešamība veidot sistēmisku un starpnozaru atbalsta politiku. Labklājības ministrija, raksturojot pamatnostādnes, uzsver, ka to galvenais uzsvars ir visaptverošas un pēctecīgas tiesību, atbalsta un pakalpojumu sistēmas veidošana. Savukārt dokumenta apstiprināšanas procesā norādīts, ka pamatnostādnes paredz horizontālo starpnozaru jautājumu sistēmisku koordinēšanu, lai praksē nodrošinātu vienotu situācijas izpratni un iespējami agrīnāk identificētu potenciālos riskus. Atšķirībā no NAP2027, kas demogrāfijas jautājumu formulē stratēģiski, pamatnostādnes vairāk fokusējas uz ikdienas dzīves kvalitāti, pakalpojumu pieejamību un risku novēršanu. Tāpēc šis dokuments ir uzskatāms par iespējamo “tiltu” starp politikas plānošanu un potenciālo vecāku reālo pieredzi. Pamatnostādnēs parādās doma, ka ģimenes politikas efektivitāte nav reducējama tikai uz pabalstu apmēru, bet ir cieši saistīta ar pakalpojumu sistēmas pieejamību un institūciju spēju sadarboties.

“Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību” ir politiskās apņemšanās dokuments, kurā valdība formulē savas prioritātes un galvenos rīcības virzienus pilnvaru laikā. Demogrāfija tajā minēta jau dokumenta ievaddaļā, Latvijas attīstību sasaistot ar drošību, labklājību un ilgtspēju demogrāfisko, klimata un tehnoloģiju pārmaiņu laikā, uzsverot, ka cilvēki ir valsts lielākā vērtība. Attiecībā uz demogrāfiju deklarācijā pausts:

“Mūsdienu demogrāfijas izaicinājumi risināmi gan ar investīcijām bērnu nākotnē, gan rūpēm par ģimenēm un to mājokļiem, gan ar kvalitatīvas izglītības iespējām no bērnības līdz sirmam vecumam, gan svarīgiem veselības un sociālajiem pakalpojumiem, kas pagarina cilvēka kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus.”

Dokumentā konkrēti norādīts, ka izaicinājumi tiks risināti, paplašinot atbalstu ģimenēm ar bērniem un nodrošinot pieejamus pakalpojumus. Atsevišķs punkts veltīts ģimeniskas vides un ārpusģimenes aprūpes sistēmas stiprināšanai, kas apliecina, ka valdības līmenī demogrāfija tiek skatīta starpnozaru griezumā, ietverot mājokļa, veselības un izglītības jautājumus. Šī darba kontekstā deklarācija ir nozīmīga kā prioritāšu dokuments, kas iezīmē politisko gribu, tomēr tajā vēl nav detalizēti izstrādāts, kā konkrētie atbalsta virzieni ietekmētu potenciālo un jauno vecāku lēmumu pieņemšanu.

Demogrāfijas kontekstā būtiski skatīt arī Nacionālās drošības koncepciju. Tas ir uz valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi. Koncepcija demogrāfijas kontekstā ir relevanta, jo iedzīvotāju skaita samazināšanās ilgtermiņā vājina valsts spēju uzturēt ekonomisko attīstību, sociālo aizsardzību un institucionālo kapacitāti. Tādēļ demogrāfija šādā skatījumā nav tikai ģimenes politikas, bet gan valsts drošības un ilgtspējas jautājums, kas tieši saistīts ar sabiedrības spēju atjaunoties un nodrošināt valsts funkciju nepārtrauktību. Koncepcijā norādīts:

“Iekšējo drošību ietekmē arī demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās, augstais nabadzības līmenis un sabiedrības ienākumu nevienlīdzība, kā arī izglītības kvalitāte.”

Līdz ar to Nacionālās drošības koncepcija paplašina demogrāfijas politikas izpratni, parādot, ka iedzīvotāju skaita lejupslīde ir valsts rīcībspējas jautājums. Kopumā aplūkotie dokumenti liecina, ka demogrāfijas plānošana Latvijā notiek starpnozaru ietvarā. Tomēr šie dokumenti iezīmē tikai plašus virzienus, bet detalizētāku rīcībpolitikas pasākumu formulējumu sniedz informatīvais ziņojums “Par demogrāfiskās politikas attīstību”, kas aplūkots nākamajā apakšnodaļā. 

3.3. Izvērtējums starpnozaru rīcībpolitikas dokumentam – informatīvajam ziņojumam “Par demogrāfiskās politikas attīstību” 

Valdības Stratēģiskās vadības tematiskās komitejas 2024. gada 16. janvāra sēdē  tika panākta vienošanās, ka turpmāk nozaru ministrijas ir līdzatbildīgas par demogrāfisko jautājumu aktualizēšanu savas atbildības jomā un ir nepieciešama turpmāka nozaru ministriju iesaiste kopējās valsts demogrāfijas  politikas izstrādē un īstenošanā. Būtiski, ka šajā procesā tika nolemts pāriet no šauras demogrāfijas izpratnes uz plašāku, iezīmējot tās nozīmi visu nozaru attīstības politikās. Tāpēc tika izstrādāts informatīvs ziņojums, apliecinot starpnozaru apņemšanos veikt demogrāfiju veicinošu rīcībpolitiku, – “Informatīvais ziņojums par “Demogrāfiskās politikas attīstību””. Šis Labklājības ministrijas (2025, 5. lpp) informatīvais ziņojums ir izstrādāts, pamatojoties uz NAP2027 identificētajiem izaicinājumiem, mērķiem un rezultatīvajiem rādītājiem, kā arī Pamatnostādnēm. Informatīvajā ziņojumā identificēti trīs rīcības virzieni: 1) ikviens bērns ir vērtība; 2) kvalitatīva dzīves vide; 3) iedzīvotāju migrācija un remigrācijas veicināšana. 

Informatīvajam ziņojumam tika pievienots saraksts ar plānotajiem pasākumiem, kuru realizācijai vajadzētu pozitīvi ietekmēt Latvijas demogrāfiskos rādītājus. Secīgi notika šo plānoto pasākumu izvērtējums, kas publicēts 2026. gadā, – “Ieteikumi demogrāfiskās politikas pasākumiem 2027. gadā”. Šajā ziņojumā apkopoti plānoto demogrāfijas pasākumu publiskās apspriešanas rezultāti ar sabiedrības pārstāvjiem, ļaujot viņiem noteikt savas prioritātes demogrāfiskajā politikā un izvērtēt, kurām primāri nepieciešams atrast finansējumu valsts budžetā. Priekšlikumi tika apspriesti 5 domnīcās, kas notika dažādos Latvijas reģionos: Rīgā, Līvānos, Dobelē, Cēsīs un Liepājā. Domnīcu dalībnieki vērtēja iniciatīvas pēc to iespējamās ietekmes uz demogrāfiju un steidzamības, vienlaikus pamatojot savas izvēles. Ziņojums parāda, kā politikas dokumentos definētie pasākumi tiek uztverti sabiedrības apspriešanas procesā. Tomēr tas neaizstāj šī pētījuma darba empīrisko pētījumu, jo domnīcu ziņojuma mērķis ir izvērtēt konkrētus politikas pasākumus, savukārt šajā darbā tiek analizēta potenciālo un jauno vecāku subjektīvā lēmumu pieņemšanas loģika pirms konkrētu politikas risinājumu vērtēšanas. Tādējādi domnīcu ziņojums izmantojams kā politikas konteksta avots un salīdzināšanas materiāls diskusijas daļā. 

Ziņojuma secinājumi liecina par sabiedrības skepsi pret pašreizējo pieeju, jo daudzi diskusiju dalībnieki piedāvātos pasākumus uztvēra kā pārāk sadrumstalotus un apšaubīja to tiešo saikni ar demogrāfiju. Tā vietā pētījuma dalībnieku vidū izgaismojās pieprasījums pēc vienotas ilgtermiņa stratēģijas, kas sniegtu vecākiem stabilitāti un garantētu institucionālu palīdzību nepieciešamības gadījumā. Tāpat ziņojumā uzsvērts, ka lozungs par ģimeni kā prioritāti šobrīd sabiedrībā tiek uztverts kā formāls politisks sauklis, kuram trūkst reāla, praktiska seguma valsts un pašvaldību ikdienas darbībā (Mileiko, 2026, 48. lpp.). Uzsvērts arī, ka apzinātu bērnu radīšanu pašreizējā starptautiskajā situācijā negatīvi ietekmē vispārēja nedrošība par valsts nākotni, ko veicina pastāvīgie ziņojumi par kara draudiem.

Pētījuma ietvaros, domnīcu dalībniekiem piedāvāts minēt tos demogrāfijas aspektus, ko viņi skata kā primāri risināmos. Pats lielākais atbalsts ziņojumā uzrādās šādiem pasākumiem: 

“pārskatīt ģimenes valsts pabalsta apmērus un saņemšanas nosacījumus”;

• “papildināt esošos un izstrādāt jaunus atbalsta instrumentus mājokļu nodrošināšanai”;
• “veidot labvēlīgākus nodarbinātības nosacījumus ģimenēm ar bērniem (kā pusslodžu nodokļu likmju pārskatīšanu mammām ar maziem bērniem vai citiem aprūpējamajiem)”;
• “turpināt atbalstu un stiprināt nevaldības organizācijas, kuras piedalās ģimenēm draudzīgas vides veidošanā un sabiedrības līdzdalības veicināšanā, sekmējot pozitīvu attieksmi un veicinot ģimeņu atbalsta politikas jautājumu risināšanu pašvaldībās”;
• “uzlabot ambulatoro un stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bērniem, pārskatot tarifus ar mērķi samazināt gaidīšanas rindas”;
• “nodrošināt vecmātes mājas vizītes grūtniecības un pēcdzemdību periodā”;

“ieviest pasākumus noslīkšanas novēršanai”;

• “uzlabot skolēnu zināšanas un prasmes par veselības izglītības, tai skaitā seksuālās un reproduktīvās veselības, jautājumiem”;
• “izvērtēt iespēju nodrošināt bezmaksas ēdināšanu, sākot no pirmsskolas izglītības līdz 9. klasei” (Mileiko, 2026, 50.–51. lpp.).

Kopsavilkumā redzams, ka sabiedrības pieprasījums pēc demogrāfijas politikas instrumentiem pārsniedz vienkāršu finansiālo pabalstu loģiku, akcentējot pakalpojumu pieejamību, veselības aprūpes drošību un kvalitatīvu dzīves vidi kā izšķirošos faktorus. Tomēr, vērtējot Mileiko (2026) ziņojumu, jāņem vērā šāds metodoloģisks aspekts: dokumentā sniegtais dalībnieku raksturojums aprobežojas ar skaitlisko sadalījumu pa dzimumiem un reģioniem, taču tajā iztrūkst informācijas par diskusiju dalībnieku vecumu un esošo vecāku statusu. Tas rada zinātnisku ierobežojumu datu interpretācijā, jo viedokļi par demogrāfijas prioritātēm var atšķirties atkarībā no tā, vai persona pati atrodas reproduktīvajā vecumā un pieņem lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē vai arī pauž vispārīgus priekšstatus par valstī notiekošajiem procesiem. Piemēram, ziņojumā uzsvērtā ģeopolitiskā situācija un kara draudi kā būtisks dzimstību kavējošs faktors  var atspoguļot drīzāk sabiedrības kopējo noskaņojumu vai makrolīmeņa bažas, nevis tiešo lēmumu pieņemšanas loģiku, ko izmanto potenciālie vecāki savā ikdienas plānošanā. Šī metodoloģiskā nianse pamato nepieciešamību pēc šī pētījuma darba empīriskā pētījuma, kas fokusējas uz specifisku mērķa grupu (25–35 gadus veciem iedzīvotājiem), tādējādi nodalot aktuālo dzīves realitāti no vispārīgiem sabiedrības priekšstatiem.

4. STARPPAUDŽU TAISNĪGUMS UN DEMOGRĀFISKĀS POLITIKAS NORMATĪVIE PAMATI

Šajā nodaļā dzimstības jautājums tiek aplūkots no politikas filozofijas perspektīvas, analizējot starppaudžu taisnīguma ideju demogrāfiskās slodzes kontekstā. Tiek pētīts, kā sabiedrībā tiek definēti pienākumi pret nākamajām paaudzēm un kā šie priekšstati ietekmē demogrāfijas politikas mērķus. Nodaļas mērķis ir parādīt sarežģīto attiecību dinamiku starp formāli definētajām valsts ilgtermiņa interesēm un pašu indivīdu subjektīvo izpratni par kolektīvo labumu un sabiedrības ilgtspēju.

4.1. Starppaudžu taisnīguma jēdziens demogrāfijas kontekstā

Demogrāfijas un dzimstības jautājumi politikas diskusijās bieži tiek formulēti ne tikai kā ekonomiska vai sociāla problēma, bet arī kā normatīvs jautājums par sabiedrības pienākumiem pret nākotni. Proti, zemas dzimstības apstākļos arvien biežāk tiek aktualizēts jautājums – vai indivīdam ir morāls pienākums radīt bērnus sabiedrības un valsts ilgtspējas vārdā? Šāds skatījums saistīts ar starppaaudžu taisnīguma ideju, kas pievēršas tam, kā tiek sadalīti resursi, iespējas un atbildība starp esošajām un nākamajām paaudzēm. Vienlaikus jāatzīmē, ka šī darba fokuss nav normatīva vērtējuma sniegšana par to, vai šāds pienākums pastāv, bet gan izpratne par to, kā demogrāfijas politikas mērķi un sabiedrībā pastāvošie priekšstati par pienākumu pret nākotni saskan vai nesaskan ar individuālo lēmumu pieņemšanas loģiku. Tāpēc šajā nodaļā starppaaudžu taisnīguma koncepts tiek aplūkots kā teorētisks ietvars, kas ļauj labāk izprast atšķirību starp politikas līmenī formulētajiem mērķiem un indivīdu rīcību reproduktīvo lēmumu kontekstā.

Starppaaudžu taisnīgums šajā kontekstā tiek saprasts kā principu kopums, kas nosaka resursu, tiesību un pienākumu sadali starp esošajām un nākamajām paaudzēm. Savukārt demogrāfiskā slodze raksturo iedzīvotāju vecuma struktūras radīto spiedienu uz ekonomiku un sociālo sistēmu. Šie procesi ir īpaši aktuāli novecojošās sabiedrībās, kur samazinās jauno paaudžu īpatsvars. Jāuzsver, ka šī spriedze neaprobežojas tikai ar formālām valsts interesēm. Kā norāda akadēmiskā diskusija, indivīdu motivācija var būt saistīta arī ar kolektīvām interesēm – vēlmi saglabāt sabiedrības sociālpolitisko un kultūras identitāti, saliedētību un spēju kolektīvi sevi aizsargāt. Tas nozīmē, ka indivīdam var būt personiska interese novērst procesus, kas saistīti ar sabiedrības “novecošanu” un tai sekojošo infrastruktūras sairšanu, nacionālās kultūras telpas sašaurināšanos vai grūtībām nodrošināt kvalitatīvu vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi. Tādējādi demogrāfijas politikas konteksts atspoguļo sarežģītu mijiedarbību starp indivīda autonomiju un viņa apzināto vai neapzināto saikni ar sabiedrības kā kopuma nākotni. Tas ir nozīmīgi arī šī pētījuma empīriskajā daļā, analizējot, vai potenciālie vecāki savus lēmumus skata tikai individuālā labklājības rāmī, vai arī tajos parādās rūpes par sabiedrības kolektīvo ilgtspēju.

4.2. Starp valsts interesēm un individuālo lēmumu pieņemšanu

Politikas teorētiķi – Klauss Offe un Folkers Ronge (Claus Offe, Volker Ronge) – jau 20. gadsimta 70. gados norādīja, ka mūsdienu valsts eksistence ir fundamentāli atkarīga no tās spējas nodrošināt ekonomisko izaugsmi, kas savukārt padara valsti atkarīgu no kapitālisma sistēmas dinamikas. Lai gan kopš šīs atziņas formulēšanas pasaule ir piedzīvojusi tehnoloģisku un sociālu transformāciju, Offes izvirzītā tēze par valsts “strukturālo atkarību” no tirgus joprojām ir relevanta, jo īpaši demogrāfiskās krīzes apstākļos. Ja ekonomiskā izaugsme apstājas, valsts zaudē spēju finansēt savas funkcijas (veselības aprūpi, pensijas, drošību), kas var novest nevis pie valsts likvidācijas, bet gan pie pakāpeniskas valsts iestāžu novājināšanās un sociālā līguma sabrukuma.

Tāpēc valstij bieži nākas pielāgot savu politiku īstermiņa tirgus prasībām (piemēram, darba tirgus efektivitātei), pat ja tas nonāk pretrunā ar sabiedrības ilgtermiņa interesēm un starppaaudžu taisnīguma principiem. Tātad no vienas puses – ekonomiskā izaugsme ir nepieciešama, lai vecāki justos droši par nākotni un radītu bērnus, bet, no otras puses – šīs izaugsmes dzinulis bieži rada tādu darba vides spiedienu un dzīves dārdzību, kas tieši kavē ģimenes paplašināšanos. Latvija un citas mazas valstis saskaras ar šo duālo izaicinājumu – kā saglabāt pensiju sistēmas ilgtspēju un starppaaudžu solidaritāti apstākļos, kur ekonomiskais spiediens “noēd” laiku un resursus, kas nepieciešami jaunajai paaudzei.

4.3. Starppaudžu taisnīguma teorētiskie pamati politikas filozofijā

Politikas filozofijā starppaaudžu taisnīguma jautājumi ilgi bija novārtā, taču 20. gadsimta otrajā pusē tie nonāca uzmanības centrā. Džons Roulzs (John Rawls) bija pirmais, kurš sistemātiski iekļāva pienākumus pret nākamajām paaudzēm vispārējā taisnīguma teorijā. Viņa taisnīgas uzkrāšanas princips (just savings principle) nosaka, ka katrai paaudzei ir pienākums uzkrāt un atstāt aiz sevis resursus un institucionālu kārtību, kas nepieciešama taisnīgas sabiedrības uzturēšanai nākotnē. Roulza teorijā sakņojas doma, ka paaudzei jāsaglabā vismaz tas labumu daudzums, ko tā pati mantojusi, nodrošinot, ka katra nākamā paaudze saņem ne mazāk kā iepriekšējā. Roulzs arī argumentē pret t. s. “tīro laika diskontu” – nedrīkst mazāk vērtēt nākotnes cilvēku labklājību tikai tāpēc, ka viņi dzīvos vēlāk. Tomēr Roulza pieeja saskārās ar problēmām, jo viņš pieņēma, ka iedzīvotāju skaits nemainās, kas apgrūtina modeļa lietošanu reālo demogrāfisko izmaiņu apstākļos.

Braiens Berijs (Brian Barry) 1977. gadā savā esejā “Justice Between Generations” argumentēja, ka starppaaudžu attiecības ir leģitīms taisnīguma izpētes lauks, nevis tikai labdarības jautājums. Vēlākajos darbos Berijs uzsvēra, ka katrai paaudzei ir pienākums nodot tālāk pasauli vismaz tikpat labā stāvoklī, cik tā saņemta. Berijs kritizēja pieeju, ka pietiktu nākotnei nodrošināt tikai minimālo izdzīvošanu, norādot, ka šāda interpretācija pieļauj resursu “noēšanu” uz nākotnes rēķina. Viņš iedibināja ideju, ka ilgtspējīga attīstība un taisnīgums ir savstarpēji papildinoši jēdzieni – rūpes par nākotni ir taisnīguma prasība. Šis skatījums demogrāfijas kontekstā nozīmē, ka jautājums par dzimstību nav tikai individuāla izvēle, bet arī sabiedrisks jautājums par ilgtspēju. Tomēr praksē šī pieeja var nonākt pretrunā ar indivīdu uztveri par autonomiju, kas ir centrālais aspekts šī pētījuma analīzē.

Dereks Parfits (Derek Parfit) pievērsa uzmanību unikālām filozofiskām problēmām, kas rodas, domājot par nākotnes paaudzēm. Viņa darbā “Reasons and Persons” (1984) formulēta “neidentitātes problēma” (non-identity problem): mūsu šodienas lēmumi ietekmē to, kas tieši nākotnē piedzims (piemēram, klimata politikas, kara vai miera apstākļi maina nākamo cilvēku identitāti). Ja konkrēta persona pastāvētu tikai tādēļ, ka mēs izdarījām kādu kaitējošu rīcību (piemēram, nepietiekami novērsām piesārņojumu), vai var teikt, ka mēs šo personu esam “apdalījuši”, ja alternatīva rīcība nozīmētu, ka šī persona nemaz nebūtu dzimusi? Parfits norāda – šādos apstākļos jēdziens “nodarīt kaitējumu” kļūst sarežģīts, jo salīdzinājums “kā šai personai būtu citādi” vairs nav piemērojams, ja citā scenārijā persona nemaz neeksistē. Piemēram, var uzskatīt, ka mums ir pienākums veicināt nākotnes cilvēku labklājību un nepieļaut smagu kaitējumu, pat ja nav iespējams identificēt individuālu “cietušo” šodien. Parfits arī noraidīja domu par egoistisku pieeju nākotnei – viņš kopā ar Roulzu argumentēja, ka fakts, ka kāds dzīvos pēc 100 gadiem, pats par sevi nav pamats piešķirt viņa labklājībai mazāku nozīmi. Demogrāfijas politikas kontekstā šis princips aktualizē jautājumu par to, vai un kā valsts var veicināt apstākļus, kuros nākamās paaudzes vispār rodas, un kā tas saskan ar indivīdu brīvību pieņemt personiskus lēmumus par bērnu radīšanu.

Aksels Goserī (Axel Gosseries) ir viens no mūsdienu ievērojamākajiem starppaaudžu taisnīguma pētniekiem, kurš mēģinājis apkopot un sintezēt dažādās pieejas. Viņš norāda, ka starppaaudžu attiecības ir īpašas ar to, ka mēs esam vienlaikus kādas dzimšanas kohortas (piemēram, 1990. gados dzimušo) locekļi un virzāmies cauri dažādiem dzīves posmiem (jaunībai, briedumam, vecumdienām); tas nozīmē, ka taisnīgumu var aplūkot gan starp atsevišķām paaudzēm (kohortām), gan starp vienlaikus dzīvojošiem dažāda vecuma cilvēkiem. Tāpat jāņem vērā, ka daļai paaudžu mūsu dzīves laikā ir pārklāšanās ar mums (piemēram, mūsu bērni, vecāki), bet citas paaudzes (ļoti tālas nākotnes vai pagātnes) nekad ar mums tieši nesaskaras. Goserī uzsver, ka filozofiski izaicinājumi pastāv ne tikai gadījumos, kad paaudzes nesatiekas. Arī tajās jomās, kur paaudzes satiekas (piemēram, pensiju sistēmā, kur vienlaikus pastāv vairākas paaudzes), rodas starppaaudžu taisnīguma jautājumi (piemēram, resursu sadale starp jaunākiem un vecākiem). Goserī stingri iestājas par to, ka starppaaudžu solidaritāte nozīmē taisnīgumu, līdzīgi kā tāda pastāv starp vienas paaudzes indivīdiem.

Viens no sarežģītākajiem jautājumiem starppaaudžu taisnīgumā ir – vai nākamajām paaudzēm var būt “tiesības”, un vai pašreizējai paaudzei ir attiecīgi saistoši pienākumi? Tradicionāli tiesību teorijā tiesību subjekti ir esošas personas, tādēļ skeptiķi apgalvo, ka “nākamās paaudzes, pēc definīcijas, neeksistē tagad. Tāpēc tās šobrīd nevar būt jebkādu tiesību nesējas” (Gosseries, A., & Meyer, L., 2022) . Ja nākotnes cilvēka vēl nav, viņš nespēj pats aizstāvēt savas intereses vai prasīt tiesības – un nav skaidrs, pret ko šīs tiesības būtu vērstas. Šādu pozīciju pārstāvēja, piemēram, filozofs Ričards De Džordžs (Richard De George) un citi, uzskatot, ka runāt par nedzimušu cilvēku tiesībām nav loģiski. Tomēr daudzi domātāji oponē šim skeptiskajam skatījumam. Viņi norāda, ka, lai arī nākotnes cilvēkiem šobrīd nav faktisku, realizējamu tiesību, mēs zinām, ka viņi, kad piedzims, būs tiesību subjekti – ar vajadzībām, interesēm un pamattiesībām, gluži tāpat kā mēs šodien. Būtiska doma: mūsu rīcība šodien var neatgriezeniski ietekmēt nākotnes cilvēku intereses, un tādējādi mēs varam pārkāpt viņu nākotnes tiesības, pat ja šīs tiesības iestāsies tikai nākotnē. Piemēram, ja mēs šodien iztērējam neatjaunojamus dabas resursus, mēs nolemjam nākamās paaudzes dzīvot sliktākos apstākļos. Šī pieeja neprasa piešķirt nedzimušajiem mistiskas “esošas” tiesības, bet gan uzsver mūsu pašreizējo pienākumu nepārkāpt tās tiesības, kas nākotnes cilvēkiem neizbēgami būs, kad viņi eksistēs.

Praktiski tas nozīmē, ka pašreizējā paaudze nedrīkst uzskatīt nākotnes cilvēkus par “neesošiem” un tāpēc ignorējamiem. Pat ja nākamās paaudzes šodien nevar dot savu piekrišanu vai izteikt iebildumus, mūsu ētiskajam iztēles eksperimentam jāparedz: ja viņi varētu runāt, ko viņi teiktu par mūsu rīcību? Jau 1997. gadā UNESCO pieņēma deklarāciju “Par tagadējo paaudžu atbildību pret nākamajām paaudzēm”, uzsverot pienākumu aizsargāt nākotnes cilvēku intereses. Diskusijas pastiprinājās 2013. gadā ar ANO ģenerālsekretāra ziņojumu par starppaaudžu solidaritāti, bet kulmināciju sasniedza 2024. gada septembrī, kad ANO “Nākotnes samitā” (Summit of the Future) tika pieņemta vēsturiska deklarācija par nākotnes paaudzēm, apņemoties tās sistemātiski iekļaut politikas plānošanā. Starppaaudžu kontekstā arvien biežāk tiek ierosināts ieviest institucionālus mehānismus, piemēram, “nākotnes paaudžu ombudus”, lai aizpildītu plaisu, ko rada nākotnes cilvēku neklātbūtne šodienas lēmumu pieņemšanā. Piemēram, Velsa 2015. gadā ieviesa “Nākotnes paaudžu labklājības likumu” un izveidoja neatkarīga komisāra amatu. Šī komisāra uzdevums ir uzraudzīt, lai valsts lēmumos tiktu vērtēta ilgtermiņa ietekme, nevis tikai īstermiņa mērķi.

Tomēr demogrāfijas kontekstā starppaaudžu taisnīguma jēdziens atklāj sarežģītu pretrunu starp tuvāko un tālāko paaudžu interesēm. No vienas puses, nākamajām tuvākajām paaudzēm ir vitāli svarīga sociālo sistēmu un pensiju modeļu stabilitāte, kam nepieciešams pietiekams dzimstības līmenis šodien. No otras puses, raugoties no tālākas nākotnes un globālās ekoloģijas perspektīvas, iedzīvotāju skaita samazināšanās varētu tikt uzskatīta par labvēlīgu, jo tā mazinātu spiedienu uz dabas resursiem un ekosistēmām. Šī interešu sadursme parāda, ka demogrāfijas politika nav tikai dzimstības palielināšana, bet gan līdzsvara meklēšana starp lokālu sociālekonomisko ilgtspēju un globālu planētas resursu saglabāšanu nākotnes cilvēkiem. Tas vēlreiz apstiprina, ka lēmums par bērna ienākšanu ģimenē ir ietverts plašā normatīvā un ētiskā laukā, kurā saskaras individuālās vēlmes, valsts intereses un globāli ilgtspējas izaicinājumi.

4.4. Starppaudžu taisnīgums demogrāfijas politikas kontekstā Latvijā

Viens no tiešākajiem starppaaudžu taisnīguma piemēriem reālajā politikā ir pensiju sistēmu veidošana. Daudzās valstīs, tostarp Latvijā, pensiju sistēmas darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa: strādājošie iemaksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, no kurām tiek maksātas pensijas esošajiem senioriem. Tā ir sava veida “nerakstīta vienošanās” starp paaudzēm – katra jaunā paaudze uztur iepriekšējo ar sapratni, ka nākotnē tās pašas vajadzības savukārt segs vēl jaunākie. Šo modeli dēvē arī par “paaudžu kontraktu”. Taisnīgums te prasa, lai neviena paaudze netiktu nepamatoti ekspluatēta vai atstāta novārtā. Taču demogrāfiskās pārmaiņas šim modelim uzdod jautājumu: ja strauji mainās proporcija starp strādājošajiem un pensionāriem, vai sistēma paliek taisnīga un ilgtspējīga?

Latvijā un daudzviet Eiropā vērojama sabiedrības novecošanās un darbaspēka samazināšanās emigrācijas un zemās dzimstības dēļ. Demogrāfiskais spiediens pieaug – piemēram, Latvijā 1986. gadā uz katru cilvēku virs 65 gadiem bija aptuveni seši darbspējīgie iedzīvotāji, bet 2022. gadā – vairs tikai trīs. Prognozes liecina, ka nākotnē šī attiecība varētu sarukt pat zem diviem pret vienu, kas nozīmē milzīgu slogu jaunākajai paaudzei. Šādos apstākļos rodas starppaaudžu taisnīguma jautājums: cik lielu nastu drīkst uzlikt jaunajai paaudzei, lai nodrošinātu senioru cienīgas pensijas? Un otrādi – vai taisnīgi būtu samazināt pensijas (tātad dzīves līmeni vecajiem cilvēkiem), lai atvieglotu šī brīža ikdienu jaunajiem nodokļu maksātājiem? No radikāla kolektīvā taisnīguma skatpunkta varētu pat argumentēt, ka paaudzei, kura nav nodrošinājusi pietiekamu pēctecību (jaunu cilvēku skaitu), ir jāuzņemas līdzatbildība par sistēmas deficītu caur zemāku patēriņa līmeni vecumdienās, lai nepieļautu jaunāko paaudžu pārmērīgu ekspluatāciju.

Ekonomiskie un statistiskie dati skaidri iezīmē zemas dzimstības radītās problēmas starppaaudžu taisnīgumam. Pētījumi brīdina, ka pašreizējie ekonomikas modeļi šādos apstākļos nav ilgtspējīgi – “ja nekas netiks darīts, jaunākie cilvēki mantos zemāku izaugsmi un lielāku pensionāru uzturēšanas nastu”. Šī iemesla dēļ OECD un Pasaules Banka aicina valdības rīkoties, atbalstot ģimeņu vēlmi pēc bērniem, lai uzlabotu paaudžu līdzsvaru.

Lai nodrošinātu patiesu starppaaudžu taisnīgumu, ir nepieciešams paplašināt ierasto demogrāfiskās politikas skatījumu. Kritiskās demogrāfijas perspektīva (Critical Demography 2.0) mudina skatīt demogrāfiskās problēmas nevis tikai kā tehnokrātiskus jautājumus, bet kā morālas dilemmas par to, kādu nākotni mēs kolektīvi veidojam. Tas stiprina argumentu par institucionālām garantijām nākamajām paaudzēm, piemēram, nākotnes paaudžu komisāriem, jo tās ļauj uz demogrāfijas politiku skatīties kā uz kolektīvu atbildību, kas sniedzas pāri šodienas vēlētāju robežām.

Demogrāfiskā politika dzimstības veicināšanai tiek pamatota ar nepieciešamību uzturēt sociālo sistēmu ilgtspēju. Normatīvie argumenti norāda, ka sabiedrībai ir pienākums radīt apstākļus, kuros bērnu audzināšana nepakļauj ģimeni nabadzības riskam. Demogrāfs Ilmārs Mežs uzsver, ka “Vairums Latvijas ģimeņu, kuras vēlas vairāk par vienu bērnu, tiek nostādītas zem nabadzības sliekšņa, un to valstij ir jāspēj kompensēt. Izejas punkts taisnīgai demogrāfijas politikai būtu, ka vairāk bērnu nenozīmē pasliktinātu materiālo stāvokli”. Protams, bērna audzināšana vienmēr prasa papildu resursus, tāpēc pilnīga izmaksu kompensācija būtu utopiska. Tomēr valsts uzdevums ir mazināt šo kritumu, atzīstot bērnu audzināšanu par ieguldījumu kopējā nācijas nākotnē. Latvijā pat apspriesta “solidaritātes iemaksa” pensiju budžetā tiem, kuriem nav bērnu, lai līdzsvarotu ieguldījumu apjomu. Starptautiskie piemēri rāda, ka dāsna atbalsta sistēma palīdz noturēt dzimstību augstāku, mazinot demogrāfisko slogu. 

Apkopojot starppaaudžu taisnīguma teorētiskās pieejas, redzams, ka politikas filozofijā pastāv skaidrs uzstādījums par pienākumu saglabāt sabiedrības ilgtspēju. Tomēr šie normatīvie principi paši par sevi neizskaidro individuālo rīcību. Individuālistiskā sabiedrībā lēmums par bērna radīšanu netiek pieņemts kā abstrakts pienākums pret valsti, bet gan kā dziļi personisks, ar subjektīvu drošības izjūtu saistīts lēmums, kurā normatīvajiem argumentiem ir minimāla nozīme. Šī plaisa starp kolektīvo atbildību un individuālajiem apsvērumiem iezīmē nepieciešamību analizēt, kā politikas instrumenti tiek uztverti un interpretēti sabiedrībā, kas tiks darīts pētījuma empīriskajā daļā.

5. PĒTĪJUMA METODOLOĢIJA UN DIZAINS

Šajā nodaļā aprakstīta pētījumā izmantotā metodoloģiskā pieeja, datu ieguves un analīzes metodes, sniegts izvēlēto metožu un lauka darba raksturojums, kā arī pētījuma veikšanas secība. Dati tika iegūti, izmantojot kvalitatīvo pētniecības pieeju – projektīvo metodi ar teikumu pabeigšanas testu. Datu analīzē pielietota tematiskā analīze, un pētāmā problēma aplūkota, izmantojot Daniele Vinjoli (Daniele Vignoli) naratīvu ietvaru, kas skaidro, kā indivīdi veido iedomātus nākotnes scenārijus un pieņem ilgtermiņa lēmumus nenoteiktības apstākļos. Tāpat skaidroti pētījuma dalībnieku atlases principi un ievērotie pētniecības ētikas apsvērumi.

5.1. Datu ieguves un analīzes metodes

Datu ieguvei pētījumā izmantota kvalitatīvā pētniecības pieeja, pielietojot projektīvo metodi – teikumu pabeigšanas testu. Šī metode izvēlēta, lai iegūtu respondentiem brīvi formulētas atbildes par bērna ienākšanu ģimenē, vecāku lomu un valsts atbalsta uztveri, tādējādi mazinot sociāli vēlamu atbilžu risku un ļaujot identificēt subjektīvās nozīmes un interpretācijas, kas ne vienmēr atklājas strukturētās intervijās. Projektīvās metodes ir kvalitatīvas pētniecības tehnikas, kas ļauj respondentiem interpretēt informāciju vai pabeigt uzdevumus, tādējādi atklājot viņu dziļākās domas, motīvus un attieksmes, kuras var nebūt pieejamas ar tradicionālām aptaujas metodēm. Metodes ļauj respondentam brīvi interpretēt, iztēloties vai papildināt piedāvātu stimulu, kā arī palīdz apiet sociāli vēlamu atbilžu problēmu un atklāt neapzinātas reakcijas. Projektīvās tehnikas sociālajos un patērētāju uzvedības pētījumos tiek izmantotas situācijās, kur respondenti varētu tieši neformulēt savas attieksmes vai motivācijas, jo netiešs uzdevuma formāts ļauj atklāt subjektīvās nozīmes un interpretācijas, kas netiek pilnībā atklātas tiešas jautāšanas rezultātā. Projektīvā metode izvēlēta ar mērķi iedziļināties respondentu personīgajā pieredzē, kur tradicionālās aptaujas nesniedz pietiekamu kontekstu. Tāpat ir iespējams atklāt respondentu neapzinātus uzskatus un iekšējos konfliktus un iegūt datus par jūtīgiem jautājumiem, kur tieša aptaujāšana var būt neefektīva. Pētījumos norādīts, ka teikumu pabeigšanas tests īpaši piemērots situācijās, kur nepieciešams izprast respondentu uztveri, vērtības un motivāciju, jo tas nodrošina strukturētu, bet vienlaikus atvērtu datu ieguves formu, kas ļauj respondentiem formulēt atbildes saviem vārdiem un samazina pētnieka iepriekš noteiktu kategoriju ietekmi uz atbildēm. 

Pētījumā izmantotais instruments – teikumu pabeigšanas anketa – pievienota darba pielikumā (sk. 1. pielikumu). Anketu veido stāsts par kādu 25 gadus vecu pāri un tā priekšstatiem par labāko laiku bērna ienākšanai ģimenē, valsts un pašvaldības sniegto atbalstu ģimenēm, paplašinātās ģimenes atbalstu u. c. Piemēram, iekļauti šādi iesākti teikumi: “Lai ģimene mūsdienās pieņemtu lēmumu radīt bērnu, viņuprāt, ģimenei ir nepieciešams…” vai “Pāris visvairāk baidās no tā, ka pēc bērna piedzimšanas…”. Respondents teikumus varēja pabeigt, sniedzot atbildi tādā apjomā, kādā pats to vēlas, un autore neuzdeva papildjautājumus.

Iegūtie dati analizēti, izmantojot tematisko analīzi, identificējot atkārtojošās nozīmes vienības un tematiskās kategorijas, kas raksturo respondentu priekšstatus par bērna piedzimšanas izvēles laiku, valsts politikas lomu u. c. Tematiskā analīze ir kvalitatīvo galveno tēmu analīze par to, kas ir teikts, nevis par to, kā tas ir pateikts, un pētnieki ievāc vairākus stāstus un induktīvi veido konceptuālās tematiskās grupas, lai pilnībā apkopotu iegūto datu saturu. Tematisko datu analīzi veido trīs pamatprocesi: 1) “tekstuālo datu ieguve (interviju gadījumā – to transkripcija)”, 2) “datu analīze: detalizēta iepazīšanās ar datiem, datu kodēšana, datu analīzes rezultātu un pašu datu saskaņošanas biežums u. c. saistītais darbs ar datu analīzi”, 3) “tēmu un apakštēmu noteikšana”.

Pēc datu iegūšanas atbildes sistematizētas un kodētas (sk. 2. pielikumu), identificējot tematiskās kategorijas un atkārtojošos motīvus. Analīzes procesā noteikti gan individuālā līmeņa faktori, kas ietekmē lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē, gan arī priekšstati par politikas instrumentiem, kas potenciāli varētu mazināt bērna piedzimšanas atlikšanu. Analīzes mērķis ir identificēt iespējamo neatbilstību starp politikas piedāvājumu un respondentu lēmumu pieņemšanas loģiku.

5.2. Lauka darba apraksts un datu analīzes norise

Pētījumā kopumā tika intervētas 19 personas reproduktīvajā vecumā (sk. 3. pielikumu). No tām pētījuma pamatizlasi veido 13 dalībnieki vecumā no 25 līdz 34 gadiem, kuriem šobrīd bērnu nav, kuri gaida pirmo bērnu vai kuri par vecākiem kļuvuši šajā vecuma posmā – nogrieznī, kurā šobrīd Latvijā sievietēm ir visaugstākie dzimstības rādītāji. Lai nodrošinātu padziļinātu un salīdzinošu kontekstu, pētījuma izlasē kā robežgadījumi vai papildinoši un kontrastējoši gadījumi tika integrēti vēl 5 dalībnieki (personas pēc 35 gadu vecuma, jauniete līdz 20 gadu vecumam un māte ar agrīnu vecāku pieredzi). Lauka darbs risinājās no 11. marta līdz 29. aprīlim. Visas intervijas notika attālinātās intervijas formātā – 17 no tām, izmantojot “Google meet” platformu, un divas telefoniski, jo respondentēm nebija prasmju tiešsaistes platformu izmantošanā, tomēr visām sarunām veikti audio ieraksti. Tiešsaistes intervijās platformā “Google meet” pētījuma dalībnieki bija ieslēguši kameras, tādējādi ļaujot uztvert arī mīmikas un žestu valodas raidītos signālus. 

Kopumā teikuma pabeigšanas testu izpildīja 12 sievietes un 7 vīrieši: 1 topošā māmiņa, 7 mātes, 4 tēvi, 4 sievietes bez bērniem un 3 vīrieši bez bērniem. Dalībnieku dzīvesvietas aptver plašu ģeogrāfiju: Rīga (4), Pierīga (3), citas pilsētas (5), pagasti un lauku teritorijas (7). Izglītības līmenis: pamata (1), vidējā (5), augstākā (13). Respondentu ienākumu līmenis tika vērtēts pēc viņu subjektīvā pašvērtējuma par mājsaimniecības spēju segt ikmēneša izdevumus, aicinot norādīt, kādi ir vidējie ikmēneša ienākumi uz  vienu ģimenes locekli. Vienam respondentam tie ir līdz 500 EUR, 4 dalībniekiem – no 501 līdz 1000 EUR, visplašāk pārstāvēta ir grupa no 1001 līdz 1500 EUR (7 dalībnieki), ienākumu līmenī virs vidējā (no 1501 līdz 2500 EUR) ietilpst 4 respondenti, savukārt augstāko ienākumu grupu (virs 2500 EUR) pārstāv 3 pētījuma dalībnieki. Atlase veikta pēc mērķtiecīgās izlases principa. Izlasē tika integrēts arī ērtās pieejamības princips (convenience sampling), kas nozīmē, ka pētījumā iesaistīti tie atbilstošās mērķa grupas pārstāvji, kuri bija viegli sasniedzami un pauda gatavību brīvprātīgi līdzdarboties pētījumā. Šī pieeja kvalitatīvajā pētniecībā ir pamatota, jo ļauj operatīvi iegūt apjomīgu empīrisko materiālu no personām, kurām ir tieša un personīga pieredze ar pētāmo fenomenu.

Galvenie izvirzītie kritēriji:

pētījuma dalībnieki ir reproduktīvajā vecumā;

• pamata grupu veido personas vecumā no 25 līdz 34 gadiem (vai šajā posmā kļuvuši par vecākiem);
• pārstāvēti abi dzimumi (ar un bez bērniem);

dažādas dzīvesvietas, ienākumu un izglītības līmeņi.

• Anketas nepabeigto teikumu stāsts tika veidots, lai respondenti varētu reflektēt par kategorijām, kas ietekmē lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē: valsts un pašvaldības atbalstu, pakalpojumu pieejamību (mājoklis, veselības aprūpe), ģimenes mikroklimatu (uzticēšanās partnerim, paplašinātās ģimenes loma) un vērtību orientāciju. Šīs kategorijas ļauj analizēt, cik lielā mērā valsts tiešie instrumenti (pabalsti) saskan ar individuālo drošības izjūtu un subjektīvajiem priekšnoteikumiem bērna radīšanai. Piemēram, jautājumi par bailēm pēc bērna piedzimšanas atklāj ģimenes kontekstu, savukārt jautājumi par labāko vecumu pirmajam bērnam ļauj analizēt vērtību orientāciju un sabiedrības spiedienu. 

Stāstā iekļaujamie jautājumi tika pārspriesti un prezentēti pieredzējušam kolēģim (angļu val. peer debriefing), kā arī darba vadītājam, uzklausot un iestrādājot saņemtos ieteikumus. Intervijas sākumā tika noskaidroti demogrāfiskie dati – dalībnieku vecums, izglītība, bērnu skaits vai esamība ģimenē –, un no šiem datiem sagatavots pārskats par pētījuma dalībniekiem tabulas veidā. Interviju ilgumi bija atšķirīgi – no 9 līdz 38 minūtēm. Garākas sarunas tika novērotas ar tiem dalībniekiem, kuriem jau ir vecāku pieredze. Kopumā 19 pētījuma dalībnieku intervijās ir saskatāma datu saturācija. Tas nozīmē, ka datu vākšanas procesā ir sasniegts punkts, kurā jaunas intervijas vairs nesniedz būtiski jaunu informāciju vai negaidītus kodus, un iegūtais materiāls ir pietiekams, lai vispusīgi atbildētu uz pētījuma jautājumiem.

Pētījuma dalībnieki stāstu pabeigšanas testā piedalījās labprāt. Lai gan sākotnēji dažiem bija vērojams mulsums par to, vai atbildes ir jāizdomā vai jābalsta personīgajā pieredzē, pēc skaidrojuma saņemšanas dalībnieki pārgāja uz savas pieredzes izklāstu. Par to liecina iestarpinājumi: “manuprāt”, “pēc maniem ieskatiem”, “mums bija tā”. Izvēlētā metode vērtējama kā veiksmīga, jo stāsta formāts ļāva par sensitīviem tematiem (ģimenes plānošanu, ienākumiem, attiecībām) runāt pastarpināti, mazinot sociāli vēlamu atbilžu risku, taču vienlaikus atklājot dalībnieku reālos novērojumus un pārliecības. Konkrēti izveidotais stāsts un nepabeigtie teikumi dalībniekus strukturēja, neļaujot sarunai novirzīties no tēmas. Visas attālinātās intervijas tika ierakstītas, saņemot dalībnieku mutisku piekrišanu. Iegūtie dati tika anonimizēti jau transkribēšanas procesā, nodrošinot, ka dalībnieki nav identificējami. Datu analīzes procesā transkripti tika detalizēti analizēti, izmantojot manuālo kodēšanu ar dažādām krāsām, lai identificētu galvenās tēmas un apakštēmas. Pēc sākotnējās tematiskās kodēšanas tika veikta naratīvu ietvarā balstīta datu interpretācija, izvērtējot, kā respondentu subjektīvā uztvere par valsts lomu un personīgo drošību sasaucas ar teorijā aplūkotajiem reproduktīvo stāstu un lēmumu pieņemšanas mehānismiem.

5.3. Pētījuma ierobežojumi un ētiskie aspekti

Pētījuma dalībnieku atlase noritēja sekmīgi, jo mērķa grupā ietilpstošie iedzīvotāji ar un bez bērniem bija viegli sasniedzami. Tomēr lauka darba gaitā iezīmējās daži ierobežojumi. Izmantojot “sniega bumbas” metodi un lūdzot paziņām ieteikt atbilstošus respondentus, tika pieteikti arī dalībnieki, kuri pilnībā neatbilda sākotnēji definētajai mērķa grupai (25–34 gadi). Šie respondenti no pētījuma netika izslēgti, jo kvalitatīvā pētījumā būtiska nozīme ir nevis statistiskai reprezentativitātei, bet gan respondenta pieredzes analītiskajai vērtībai un spējai reflektēt par pētījuma problemātiku.

Pētījumā piedalījās trīs dalībnieki, kuri intervijas brīdī bija vecāki par 35 gadiem. Divas sievietes (39 gadi) spēja sniegt padziļinātu refleksiju par pirmā bērna piedzimšanu (kas viņām notika 28 un 35 gadu vecumā), savukārt viens vīrietis (40 gadi) kļuva par tēvu 38 gadu vecumā. Lai gan šie gadījumi nedaudz pārsniedz definēto vecuma rāmi, tie kalpo kā vērtīgi salīdzināmie gadījumi vēlīnas kļūšanas par vecāku analīzei. Galvenais metodoloģiskais ierobežojums šajos gadījumos ir retrospektīvā interpretācija – pastāv risks, ka respondenti par agrākiem dzīves lēmumiem runā caur šodienas pieredzes prizmu, iespējams, racionalizējot pagātnes rīcību un attiecinot uz to zināšanas, kas viņiem nebija pieejamas lēmuma pieņemšanas brīdī.

Attiecībā uz pētījuma ētiku visā pētījuma norises laikā tika ievēroti anonimitātes un brīvprātības principi. Pirms interviju uzsākšanas dalībnieki tika informēti par pētījuma mērķi, datu izmantošanas veidu un viņu tiesībām jebkurā brīdī pārtraukt dalību (sk. 4. pielikumu). Audio ieraksti tika veikti tikai ar dalībnieku mutisku piekrišanu. Datu analīzes un transkribēšanas procesā visi personvārdi tika aizstāta ar kodiem, nodrošinot pilnīgu konfidencialitāti un ētisku apiešanos ar iegūto empīrisko materiālu.

Izlasē iekļuvusi arī 25 gadus veca sieviete, kurai bērns piedzimis 21 gada vecumā. Formāli viņa intervijas brīdī atbilst pētījumā noteiktajai vecuma grupai, tomēr viņas pieredze neatbilst bērna piedzimšanas atlikšanas loģikai, jo bērns piedzimis salīdzinoši agri. Šī iemesla dēļ viņas dati netiek izmantoti kā piemērs bērna piedzimšanas atlikšanai, bet gan kā kontrastējošs gadījums, kas ļauj analizēt, kā bērna ienākšanu ģimenē interpretē cilvēks, kurš par vecāku kļuvis agrāk nekā lielākā daļa citu respondentu. Šāds gadījums ir vērtīgs, jo palīdz labāk izcelt atšķirību starp agrīnu vecāku pieredzi un dominējošo stabilitātes, izglītības, karjeras un mājokļa nodrošināšanas loģiku, kas bieži parādās citu respondentu atbildēs. Pētījumā piedalījās arī 19 gadus veca jauniete no lauku teritorijas. Viņa neatbilst sākotnēji definētajai mērķa grupai, tāpēc viņas intervija netiek izmantota kā pamats secinājumiem par 25–35 gadus vecu potenciālo vai jauno vecāku lēmumu pieņemšanu. Tomēr šī intervija pētījumā saglabāta kā papildu kontekstuāls materiāls, jo tā ļauj iezīmēt jaunākas paaudzes priekšstatus par bērniem, valsts atbalstu un ģimenes veidošanas nosacījumiem. Šīs respondentes dati izmantojami piesardzīgi – galvenokārt salīdzinošā vai ilustratīvā veidā, nevis kā centrālais empīriskais pamats pētījuma secinājumiem. Tādējādi pētījumā izmantota mērķtiecīga, bet vienlaikus elastīga izlase. Dalībnieki, kuri pilnībā neatbilst sākotnēji definētajai mērķa grupai, netiek izslēgti, jo kvalitatīvā pētījumā šādi gadījumi var palīdzēt labāk izprast robežsituācijas un atšķirīgas lēmumu pieņemšanas loģikas. Tomēr empīriskajā analīzē šie gadījumi tiek interpretēti piesardzīgi un netiek izmantoti, lai izdarītu vispārinošus secinājumus par visu mērķa grupu.

Kā ierobežojošs faktors minams arī tas, ka dalībniekiem bija jānosauc vidējie ienākumi uz vienu ģimenes locekli. Tā kā lielākoties intervijas notika tiešsaistē ar ieslēgtām video kamerām, vairākos gadījumos radās iespaids, ka pētījuma dalībnieki jūtas neērti, aprēķinot summu vidējiem ienākumiem uz vienu ģimenes locekli. Tāpēc pētījuma autore pieļauj, ka atsevišķos gadījumos nosauktie ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī var nebūt pilnīgi precīzi. Tāpat pētījuma dalībnieki vaicāja, vai jānosauc summa neto vai bruto, tāpēc interviju gaitā tika precizēts, ka runa ir par neto ienākumiem, pieskaitot arī pabalstus, ja tādi ģimenē tiek saņemti. Šis aspekts ir būtisks datu interpretācijā, jo respondentu ienākumu līmenis var ietekmēt to, kā tiek vērtēts valsts atbalsts ģimenēm. Pētījuma dalībnieku tabula rāda, ka ievērojamai daļai respondentu norādītie ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir nedaudz augstāki, ja tos salīdzina ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par mājsaimniecību ienākumiem Latvijā. Tādēļ ienākumu kategorijas šajā pētījumā netiek izmantotas kā precīzs ekonomiskā stāvokļa mērījums, bet gan kā aptuvens pašvērtējums, kas palīdz interpretēt respondentu atbildes. Salīdzinājumam – Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka 2024. gadā mājsaimniecību kopējo reģistrēto ienākumu mediāna uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā bija 786,54 eiro, bet Rīgā – aptuveni 910 eiro.

Vēl viens ierobežojums saistīts ar pētījuma dalībnieku atlases veidu. Dalībnieki tika meklēti autores sociālajā lokā un ar paziņu ieteikumu palīdzību. Šāda izlase var ietekmēt respondentu sastāvu – piemēram, pētījumā var būt vairāk cilvēku ar augstāku izglītību, aktīvāku sociālo pozīciju vai lielāku gatavību reflektēt par ģimenes un valsts politikas jautājumiem. Jāņem vērā arī pētnieces ietekme uz datu ieguves procesu. Tāpat, ņemot vērā tēmas personisko raksturu, pastāv risks, ka respondenti tiecās sniegt sociāli pieņemamākas atbildes. Lai gan projektīvās metodes pastarpinātais stāsta formāts šo tendenci mazina, nav iespējams pilnībā izslēgt subjektīvo faktoru ietekmi uz datu ieguves procesu.

Ētiskā ziņā pētījuma būtiskākie aspekti saistīti ar anonimitāti, brīvprātīgu dalību un sensitīvu datu aizsardzību. Intervijās izmantoti pseidonīmi, un pētījuma dalībnieki netiek identificēti pēc vārda, dzīvesvietas precīzas adreses vai citām pazīmēm, kas ļautu viņus atpazīt (aizpildīta teikuma pabeigšanas testa piemērs sk. 5. pielikumu). Respondentiem bija tiesības neatbildēt uz jautājumiem, kas viņiem šķita pārāk personiski, īpaši attiecībā uz ienākumiem, attiecībām, ģimenes atbalstu vai bērnu plānošanas pieredzi. Tā kā pētījumā skarti jautājumi par reproduktīvajiem lēmumiem, ģimenes dzīvi un materiālo situāciju, dati analizēti apkopotā veidā, izvairoties no tādas informācijas iekļaušanas, kas varētu kaitēt respondentu privātumam. Ņemot vērā iepriekš minētos ierobežojumus, pētījuma rezultāti nav vispārināmi uz visiem Latvijas potenciālajiem vai jaunajiem vecākiem. Tomēr tie sniedz padziļinātu ieskatu dažādās subjektīvās lēmumu pieņemšanas loģikās, kas ietekmē bērna piedzimšanas atlikšanu, nākamo bērnu plānošanu un valsts atbalsta uztveri. Šī iemesla dēļ pētījuma vērtība ir nevis reprezentativitātē, bet gan spējā identificēt nozīmīgas tēmas un interpretācijas, kas var palīdzēt labāk izprast demogrāfijas politikas instrumentu atbilstību mūsdienu ģimeņu dzīves realitātei.

6. Zemās dzimstības izaicinājumi Latvijā: empīrisko datu analīze

Šī nodaļa ir veltīta pētījumā iegūto empīrisko datu padziļinātai analīzei, parādot reproduktīvā vecuma iedzīvotāju subjektīvos priekšstatus un lēmumu pieņemšanas loģiku saistībā ar pirmā un nākamo bērnu plānošanu. Šajā nodaļā analizētas visu 19 pētījuma dalībnieku atbildes, vienlaikus atsevišķi atzīmējot pamatizlases dalībnieku atbildes, jo tieši tās visciešāk atbilst sākotnēji definētajai mērķa grupai. Iegūtais materiāls ļauj strukturēti izvērtēt materiālās un emocionālās stabilitātes nozīmi, esošās valsts atbalsta sistēmas nepilnības, paplašinātās ģimenes lomu, kā arī psiholoģiskos šķēršļus un sabiedrības attieksmes signālus publiskajā telpā.

6.1. Materiālā stabilitāte un personīgais briedums kā priekšnoteikums bērna ienākšanai ģimenē

Ko reproduktīvā vecuma iedzīvotāji (25–34 gadi), kuri līdz 25 gadu vecumam nav kļuvuši par vecākiem, uztver kā galvenos subjektīvos cēloņus pirmā bērna piedzimšanas atlikšanai?, ir viens no šī darba pētnieciskajiem jautājumiem. Lai iegūtu atbildes, anketā bija iekļauti vairāki nepabeigtie teikumi, kuros varēja parādīties atbildes uz konkrēto jautājumu. Piemēram, bija iekļauti tādi teikumi kā “Pāris reizēm ir runājis par pirmā bērna ienākšanu ģimenē, un viņi uzskata, ka bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad…” vai “Lai ģimene mūsdienās pieņemtu lēmumu radīt bērnu, viņuprāt, ģimenei ir nepieciešams…”, vai “Viņi ir novērojuši, ka bērni dzimst arvien vēlākā vecumā, un uzskata, ka tas ir tāpēc, ka…”. Respondentiem, kas piedalījās pētījumā, dominē sešas kopīgas pārliecības, kad ģimenē ir jāienāk bērnam: finansiālā stabilitāte, attiecību stabilitāte, emocionālais briedums, pastāvīga dzīvesvieta, izglītība, kā arī paplašinātās ģimenes atbalsts vai cits atbalsta tīkls. Materiālā stabilitāte (regulāri ienākumi, uzkrājums) visbiežāk atbildēs minēta kā pirmā, proti, bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad pāris jūt, ka finansiāli to var atļauties. Šajā darbā materiālā stabilitāte tiek saprasta plašāk nekā tikai ienākumu apmērs – respondentu atbildēs tā ietver regulārus ienākumus, uzkrājumus, stabilu darbu, mājokli, spēju segt bērna vajadzības un drošības sajūtu par nākotni. To akcentē visi 19 pētījuma dalībnieki, un šī atbilde ieskanas jau pirmajos teikumos, kur minēts labākais laiks, kad ģimenē ienākt bērnam: “… bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad pāris ir materiāli stabils, pietiekami nodrošināts, izglītojies un nobāzējies” (Lote) vai “… kad ir stabila finansiālā, mentālā un emocionālā situācija” (Signe). Apspriežot finansiālo stabilitāti, bieži tiek paskaidrots, ka ir nepieciešams “stabils darbs”, “oficiāls darbs”, “izveidota karjera”. 

Secīgi kā nākamos divus priekšnoteikumus, lai ģimenē ienāktu bērns, lielākā daļa respondentu min ilgtermiņa attiecības (13 no 19 respondentiem un 8 no pamatizlases) un emocionālo gatavību (13 no 19 respondentiem un 7 no pamatizlases): “Ģimenei ir nepieciešami finansiālie resursi, psiholoģiskie un emocionālie resursi – tā, lai visu var izturēt. Kā arī stabilas un labas savstarpējās attiecības” (Signe). Skaidrojot ilgtermiņa attiecības, bieži tiek teikts, ka nepieciešama “savstarpēja cieņa”, “stabilitāte attiecībās”, “noskaidrojuši savas attiecības”: “Lai ģimene pieņemtu lēmumu radīt bērnu, nepieciešama savstarpēja cieņa, sadarbība, labs partneris” (Dina) vai “Viņuprāt, vēlamo bērnu skaitu viņi varēs atļauties tad, kad būs stabila kopdzīve, materiāla stabilitāte un pašiem gatavība” (Miķelis), vai “Galvenais ir saprast vienam otru un skatīties vienā virzienā” (Santa). Runājot par ilgtermiņa attiecībām, divas pamatizlases dalībnieces (Dagnija un Grieta) uzskata, ka pirms bērna ienākšanas ģimenē nepieciešams apprecēties. 

Emocionālo gatavību respondenti raksturo ar dažādiem vārdiem, piemēram, “emocionāli gatavi”, “jūtas tam gatavi”, “mentālā un emocionālā situācija”, “emocionāls briedums”, “psiholoģiskā gatavība”. Neraugoties uz to, ka 13 respondentu nosauc konkrētu vecumu, kad ir labākais laiks ģimenē ienākt pirmajam bērnam, to visbiežāk pavada skaidrojumi, ka bērnam ģimenē ir jāienāk, kad pāris ir “tam gatavs”. No tiem 9 uzskata, ka labākais vecums ir 25–30 gadi, 3 respondenti domā, ka pirmais bērns varētu piedzimt arī 35 un vēlākā vecumā, un tikai viena respondente – Lāsma, kurai pašai ir 19 gadi, – par labāko laiku uzskata 21–23 gadu vecumu. Minētie vecumposmi sakrīt ar to, kādā šobrīd Latvijā sievietēm ir visaugstākie dzimstības rādītāji, proti, 25–35 gadi. 

Konkrētu vecuma posmu, kad vajadzētu piedzimt pirmajam bērnam, nenosauc 6 respondenti, tā vietā viņi atsaucas uz cilvēka gatavību: “Pāra lēmumu par labu bērna ienākšanai ģimenē ietekmē arī personīgais vecums un briedums, jo agrāk viņš sevi uzskatīja par bezatbildīgu un nejutās gatavs bērniem” (Lauris) vai “Nav konkrēti noteikts, bet tas ir brīdis, kad izveidojušies stabilie dzīves apstākļi” (Vineta), vai “Tas ir brīdis, kad abi jūtas gatavi šim solim” (Signe). 

Pie galvenajām vajadzībām 12 respondenti (no tiem 9 pamatizlase) nosauc arī mājokli. Ne vienmēr tiek minēts, ka tam jābūt savā īpašumā, taču tiek uzsvērts, ka “vēlama sava dzīvesvieta”, “ir nobāzējušies”, “nodrošināta pastāvīga dzīvesvieta”. Nozīmīgu vietu pētījuma dalībnieku atbildēs ieņem arī izglītība – 11 dalībnieki to pieminējuši kā svarīgu priekšnoteikumu, kam jābūt sasniegtam, pirms ģimenē ienāk bērns. Ne vienmēr gan akcentēts, ka tai vajadzētu būt augstākajai izglītībai, taču nereti notiek konkrēta sasaiste – jo vecāks izglītotāks, jo var gūt ģimenei augstāku finansiālo nodrošinājumu: “Izglītību noteikti ir jāpaspēj iegūt pirms bērnu ienākšanas ģimenē, lai būtu labākas iespējas darba tirgū un būtu materiālāk nodrošinātāki pirms bērna ienākšanas ģimenē” (Lote). Tomēr 6 respondenti uzskata, ka izglītība līdz bērna ienākšanai nav tik būtiska: “Izglītību varētu papildināt, bet tas nav tik būtiski” (Aiva) vai “Sakaru ar izglītību un bērnu ienākšanu nevaru saprast” (Gunita).

Tāpat nozīmīgu vietu respondentu acīs ieņem paplašinātās ģimenes vai draugu atbalsts, tai skaitā vide, kurā pāris atrodas. Paplašinātās ģimenes un draugu atbalstu, kā arī vides nozīmi 11 pētījuma dalībnieki (no tiem 7 pamatizlase) min kā ļoti nozīmīgu, lai pāris pieņemtu lēmumu par labu pirmajam bērnam: “Ģimenei ir nepieciešams stabils finansiālais spilvens, skaidrība par ienākumiem un darba iespējām, piemērota dzīvesvieta un paplašinātās ģimenes atbalsts” (Kārlis) vai “Ģimenei ir nepieciešams noteikts finansiālais stāvoklis, drošība, sava dzīvesvieta, zināšanas un laba atbalsta sistēma” (Dagnija), vai “Ietekmē arī draugu piemērs, iedrošinājums un pozitīva pieredze” (Grieta).

Pie primārajiem ietekmējošiem faktoriem bieži (10 respondenti) tiek minēta “stabilitātes izjūta” dažādos kontekstos – ne tikai jau pieminētā finansiālā, attiecību, dzīvesvietas stabilitāte, bet arī subjektīvākā nozīmē, konkrētāk to nepaskaidrojot vai minot to kā izjūtu. Piemēram, “Nepieciešama stabilitāte – cik nu šajos laikos tāda ir iespējama” (Miķelis) vai “Šobrīd nav tādas stabilitātes sajūtas, un tas noteikti ietekmē” (Lote), vai “Brīdis, kad izveidojušies stabilie dzīves apstākļi” (Vineta).

Lai noskaidrotu sekundāros iemeslus, kas spēlē par labu bērnu ienākšanai ģimenē vai to atlikšanai, anketā tika iekļauts šāds nepabeigtais teikums: “Viņuprāt, pāra lēmumu par labu bērna ienākšanai ģimenē ietekmē arī…” Šajās atbildēs redzams, ka līdzās jau iepriekš minētajiem primārajiem priekšnoteikumiem – finansiālajai stabilitātei, attiecību noturībai, mājoklim un emocionālajai gatavībai – respondenti kā nozīmīgus min arī vairākus konteksta faktorus: vide un sabiedrība, kurā pāris dzīvo, kā arī valsts un ģeopolitiskā situācija. Tie nav tik bieži nosaukti kā galvenie priekšnoteikumi, tomēr tie būtiski veido vidi, kurā pāris pieņem lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē. Sociālās vides, sabiedrības un tuvāko cilvēku ietekmes nozīmi kā būtisku ietekmējošu faktoru min 10 respondenti (9 no pamatizlases). Piemēram, Grieta norāda, ka lēmumu par labu bērna ienākšanai ģimenē ietekmē “draugu piemērs, iedrošinājums un pozitīva pieredze”. Līdzīgi arī Evita norāda, ka nozīme ir tam, ka “draugu lokā bērnu vēl nav”, tādējādi bērna plānošana netiek uztverta kā aktuāls dzīves posms. Savukārt Vineta min, ka bērna ienākšanu ģimenē ietekmē “dzīvesvieta, paplašinātās ģimenes esamība un draugu loks”. Tāpat Dagnija dalās pieredzē, kā viņu lēmumu ir ietekmējusi vide: “Mēs ar vīru bērnu gribējām agrāk par 30 gadu vecumu, taču, kad studējām un mums bija 25 gadi, tas pat nebija apsverams – ja kāda no kursabiedrenēm pazuda no studijām gaidāmā bērniņa dēļ, tad no apkārtējiem nebija pozitīvas attieksmes, bet drīzāk: nu, varēja taču studijas pabeigt. Vide nebija atbalstoša.” Tas ļauj secināt, ka respondentu priekšstatos bērna plānošana ir cieši saistīta ar ikdienas dzīves organizāciju – ar to, kur ģimene dzīvo, kāda ir apkārtējā vide, vai tuvumā ir atbalsta cilvēki un vai šī vide kopumā šķiet bērnam un vecākiem draudzīga. No tā izriet, ka bērna ienākšana ģimenē nav tikai individuāls vai pāra līmeņa lēmums, bet tas tiek pieņemts arī sociālā “burbulī”, kurā tuvāko cilvēku pieredze, sarunas un piemēri var gan iedrošināt, gan attālināt šo lēmumu. 

Atsevišķās atbildēs (6 respondenti no pamatizlases) kā lēmumu ietekmējošu faktoru min arī politisko, ekonomisko un ģeopolitisko situāciju. Aiva norāda, ka bērna ienākšanu ģimenē ietekmē “ģeopolitiskā situācija un vispār situācija valstī”, īpaši minot darbavietu trūkumu laukos. Pauls bērna plānošanu sasaista ar “globālajiem notikumiem, kas rada nedrošības sajūtu”. Lote akcentē inflāciju: “Ietekmē arī pasaules notikumi. Inflācija – degviela, pārtika. Vairāk jādomā par rēķinu nomaksāšanu nekā par bērna ienākšanu ģimenē.” Šie piemēri rāda, ka stabilitātes izjūta respondentu atbildēs nav tikai privāta, ģimenes līmeņa kategorija. Tā tiek veidota arī plašākā sabiedriskā un politiskā kontekstā – caur priekšstatu par valsts attīstību, darba tirgu, drošību un nākotnes prognozējamību.

Tāpat, lai noskaidrotu sekundāros iemeslus, testā bija iekļauts teikums par respondentu priekšstatiem, kāpēc, viņuprāt, mūsdienās bērni dzimst arvien vēlākā vecumā. Proti, kā pētījuma dalībnieki paši skaidro bērna piedzimšanas atlikšanu un kādus subjektīvos, sociālos, ekonomiskos vai vērtību faktorus viņi saista ar vēlīnāku bērnu radīšanu. Tas ļauj iegūt nevis vispārīgu attieksmi pret dzimstības kritumu, bet konkrētus priekšstatus par to, kāpēc cilvēki mūsdienās atliek pirmā bērna ienākšanu ģimenē. Atbildēs skaidri iezīmējas jau iepriekš uzsvērtā nepieciešamība pēc materiālās stabilitātes, kas bieži saistīta arī ar izglītības iegūšanu un karjeras veidošanu. Var teikt, ka respondenti to uztver kā nepieciešamību, norādot uz dzīves dārdzību: “Valsts kopējā situācija ir tāda. Piemēram, augstās cenas veikalos – cilvēkiem lielākoties pietiek nodrošināt tikai iztiku. Cilvēki tikai to vien dara – ceļas, lai pelnītu iztiku” (Gunita) vai “Mūsdienās ir grūtāk nostāties uz savām kājām, grūtāk atrast savu dzīvesvietu, nostabilizēties, tāpēc uzreiz pēc studijām vai studiju laikā nevar radīt bērnus” (Miķelis). Vienlaikus šī izvirzītā prasība – materiālā stabilitāte – tiek saistīta ar sabiedrības spiedienu. Proti, pēc respondentu uzskatiem sabiedrība pieprasa vai sagaida, ka pāris bērnus radīs tikai tad, kad būs sarūpēti noteikti apstākļi: “Sabiedrība no sievietēm sagaida ļoti daudz – jābūt ļoti labai izglītībai, ļoti labam darba, ļoti labiem ienākumiem. Lai šo visu varētu atļauties, sievietei ir jāstrādā. Nav iespējams to visu sasniegt un vienlaikus audzināt bērnus ļoti agrā vecumā. Bērnu ienākšana tāpēc tiek atlikta” (Dagnija) vai “… jo dzīves dārdzība pieaug un nepieciešams sasniegt noteiktu ienākumu līmeni” (Sentis).Papildinoši Pēteris norāda, ka “sabiedrībā vairs nav spiediena agri radīt bērnus”, kā arī Lauris atzīmē sabiedrības kopējo virzību: “Cilvēku dzīves posmi, tostarp bērnība un jaunība, tiek pagarināti.” 

Runājot par sabiedrības ietekmi, tiek norādīts arī uz tiekšanos pēc perfektās dzīves – “Viens no iemesliem ir finansiālais faktors, darba tirgus, ambīcijas un tiekšanās pēc tās perfektās dzīves” (Lote), uz individuālo izaugsmi – “Sabiedrība ir orientēta uz individuālo attīstību, karjeru un ienākumu līmeni” (Vineta) vai “Jaunieši vispirms vēlas iegūt izglītību un nostiprināties karjerā” (Kārlis). Arī šajās atbildēs – priekšstatos, kāpēc mūsdienās bērni dzimst vēlākā vecumā, – ieskanas valsts un ģeopolitiskā situācija. Piemēram, Miķelis pieļauj, ka “iespējams, ir cilvēki, kas ģeopolitisko situāciju uztver asāk, un tas ietekmē viņu lēmumus”.  Gunita piemin arī kara draudus: “Bailes ir, jo nezini, kā dzīvosi tālāk un kas notiks. Daudzus ietekmē arī tas, ka ir liela nesaprašana ar karu – valstī visus biedē ar to, domāju, ka tas var ļoti ietekmēt.” Tomēr biežāk tiek minēta atbildības izjūta: “Jaunieši apdomīgāk pieņem lēmumus, un ir mainījušies sabiedrības uzskati” (Santa) vai “Cilvēki nav gatavi lielajai atbildībai, ko prasa bērna audzināšana” (Signe), vai “Jaunieši nobīstas no atbildības, kas ir saistībā ar bērnu ienākšanu ģimenē. No interneta vides kaut kur salasās to vai arī saklausās negatīvās pieredzes no apkārtējiem, un liekas, ka tās ir šausmas, bet tā nav” (Kaspars).Atbildības izjūta tiek minēta ne tikai kontekstā ar lēmuma pieņemšanu par bērniem, bet ar nevēlēšanos veidot stabilas attiecības: “Cilvēki šobrīd negrib uzņemties ilgtermiņa saistības, negrib domāt par nopietnām attiecībām – visi tie Tinderi. Tendence ir, ka jauniem cilvēkiem negribas uzņemties saistības” (Lote).

6.2. Vēlamais bērnu skaits un tā īstenošanas priekšnoteikumi

Darbā jau iepriekš minēts, ka demogrāfiskie pētījumi konsekventi rāda: Eiropas Savienības valstīs cilvēki par ideālo ģimeni uzskata ģimeni ar vidēji diviem bērniem (Friedrich & Bujard, 2024). Arī šī pētījuma dalībnieki, pabeidzot teikumu “Viņi ir pārrunājuši arī vēlamo bērnu skaitu ģimenē, un tas ir…”, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, dzīvesvietas un ienākumu līmeņa visbiežāk norādījuši divus, pat trīs bērnus. Konkrētāk, 7 respondenti kā vēlamo bērnu skaitu norādījuši 2 bērnus, 8 respondenti – 2 līdz 3, bet 4 respondenti – 3. Neviens no respondentiem kā vēlamo nenosauca 1 bērnu, un tikai divi vīrieši pieminēja, ka gribētu pat vairāk, nekā tagad nosauc: “Gribētu vismaz divus bērnus, un esam atvērti liktenim – ja bērnu būs vairāk, tad tikai priecāsimies” (Kārlis) vai “Tas ir 3, bet gribētu 5, ja būtu miljardieris” (Kaspars). Kaspara atbildē iezīmētais apstāklis – finanses – ir centrālais aspekts, kas parādās respondentu teiktajā, pabeidzot teikumu “Viņuprāt, vēlamo bērnu skaitu viņi varēs atļauties tad, kad…”. Materiālo stabilitāti, tas ir, labi apmaksātu, stabilu darbu, arī uzkrājumus, min 15 respondenti (no tiem 11 pamatizlase): “Kad abiem būs labi apmaksāti, stabili darbi ar ilgtermiņa ienākumiem un uzkrājumi” (Evita) vai “Kad būs droši par to, ka spēs viņiem nodrošināt labu nākotni” (Gunita). Tāpat 5 no pamatizlases uzsver mājokļa aspektu, un tas pastiprina materiālās stabilitātes nozīmi: “Kad ģimenei būs pietiekami plaša dzīvesvieta, vēlams sava māja” (Dina).

Lai atļautos vēlamo bērnu skaitu, 9 piemin arī “pašu gatavību”: “Kad būs stabili ienākumi, iekrājumi, nodrošinājums, pietiekoši liela dzīvesvieta un, protams, emocionālā gatavība, noturība” (Lote). Pie pašu gatavības tiek pieminēts arī: “Kad būs paaugušies pirmie bērni.” Pa vienai reizei atbildēs izskanējuši arī tādi nosacījumi kā “bērnu veselība” un “globālā situācija”, savukārt Lauris uzskata, ka “nav konkrēta noteikta finanšu vai dzīves posma, kad sasniegt vēlamo bērnu skaitu, jo šāds slieksnis nav skaidri definējams”. Pretējās domās ir Kārlis, uzsvērdams, ka “bērnu radīšanai ir griesti – lielākā mammas vecumā vairs neriskētu, pat ja gribētu vairāk bērnu, jo riski pieaug gan mātei, gan bērnam”. Tikai vienu reizi pieminēta arī “pāra attiecību stabilitāte”. Lai konkretizētu uzskatus par pāra attiecību noturīgumu, anketā bija iekļauts arī šāds teikums: “Viņuprāt, mūsdienās pārim, lai tas dzīvotu kopā ilgi un laimīgi, galvenais…” Interesanti, ka atbildēs uz šo jautājumu finanšu un materiālā nodrošinājuma faktors, kas bija dominējošs bērnu plānošanas kontekstā, krasi atkāpjas otrajā plānā. Tikai viens respondents (Sentis) norāda, ka ilgstošām attiecībām nepieciešami “pietiekami labi ekonomiskie apstākļi”, un vēl viens pētījuma dalībnieks (Kaspars) min saticību kombinācijā ar “veselību”. Zīmīgi ir arī tas, ka tradicionālo un romantisko attiecību pamatu – mīlestību – kā priekšnoteikumu ilgai un laimīgai kopdzīvei tieši vārdā nosauc tikai četri respondenti (Signe, Evita, Vineta un Aiva). Pārējo pētījuma dalībnieku atbildēs absolūti dominē pragmatiskākas un uz rīcību vērstas kategorijas – emocionālās un komunikatīvās prasmes kā ilgtermiņa attiecību stūrakmens. 

Lielākā daļa pētījuma dalībnieku uzsver spēju sarunāties un risināt konfliktus. Piemēram, tiek akcentēta nepieciešamība “attīstīt emocionālo inteliģenci, savstarpēji komunicēt un kopt attiecības” (Pauls), “laba savstarpējā komunikācija” (Dagnija) vai prasme “vienoties, piekāpties un cienīt vienam otra vajadzības” (Kārlis). Arī Dārta atzīmē, ka mūsdienās “attiecības ir tik trauslas”, tāpēc “komunikācija ir ļoti svarīga, lai visu var izrunāt”. Līdztekus komunikācijai bieži tiek minētas arī tādas fundamentālas attiecību vērtības kā “uzticība, cieņa, sapratne un mīlestība” (Signe, Pēteris, Vineta) un “laba attieksme vienam pret otru” (Lāsma). Miķelis vēl papildina, ka nepieciešama “spēja atrast kompromisus, un pie pirmajām nesaskaņām nevis iet pa gaisu, bet mēģināt risināt”, savukārt Gunita uzsver nozīmi spējai “jebkurā situācijā palikt un risināt jebkuru problēmu, nepadoties”.

Vēl viena būtiska dimensija, kas iezīmējas atbildēs, ir vērtību un nākotnes redzējuma saskaņotība. Proti, pārim ir jāsaprot vienam otru un “jāskatās vienā virzienā” (Santa), viņiem nepieciešami “kopīgi mērķi, līdzīgs dzīves skatījums un kopīgas vērtības” (Grieta). Pievēršot uzmanību mūsdienu digitālās vides ietekmei, Lote īpaši izceļ sociālo tīklu lomu un nepieciešamību saglabāt veselīgu skatījumu: “Mazāka ietekme no apkārt notiekošā, mazāk Instagrama, vairāk realitātes izjūtu.” Viņa arī trāpīgi rezumē daudzu respondentu pausto domu par attiecību nepārtraukto darbu: “Grūtībās saprast, ka dzīvē nav tikai pozitīvās lietas, bet ir arī grūtības. [..] nav tādu perfekto attiecību, un es teiktu, ka ir ļoti svarīgi saprast, ka attiecības visu laiku ir jākopj un jālolo, tas ir nebeidzams process.”

Šīs atbildes atklāj būtisku respondentu pārliecību: lai gan bērna ienākšana ģimenē ir cieši saistīta ar materiālās bāzes un drošības radīšanu (faktori, kurus lielā mērā ietekmē valsts un darba tirgus), pašas ģimenes (pāra attiecību) noturība tiek uztverta kā pašu partneru atbildība, kuras pamatā ir nerimtīgs darbs ar sevi un savstarpējo komunikāciju. Attiecību iziršanas un šķiršanās riski, kas ir būtisks fons lēmumam par bērna radīšanu (jo “jaunieši nobīstas no atbildības” (Kaspars)), tiek tieši saistīti ar nepietiekamām komunikācijas prasmēm, nevis ārējiem apstākļiem.

6.3. Esošās ģimeņu politikas novērtējums un pieprasījums pēc jauniem atbalsta instrumentiem

Sākot analīzi par valsts ģimeņu politiku, būtiski ir iezīmēt pētījuma dalībnieku vispārējo piesaisti valstij. Pabeidzot testa pirmo teikumu par to, cik ilgi pāris plāno dzīvot Latvijā, absolūtais vairākums respondentu norāda uz ilgtermiņa plāniem vai vēlmi palikt šeit visu mūžu, piemēram, “visus gadus”, “50 gadus”, “labprāt visu dzīvi”, “turpmākos gadus kopā ar bērniem”. Tikai divi respondenti (Kaspars un Lauris) iezīmē terminētu laiku – desmit gadus vai trīs gadus. Tas norāda uz augstu mērķa grupas lojalitāti un vēlmi savu nākotni saistīt ar Latviju, padarot valsts atbalsta mehānismus par izšķirošu instrumentu, lai šī vēlme dzīvot valstī rezultētos arī demogrāfiskajā pienesumā un drošības izjūtā par ģimenes pieaugumu.

Kopumā valsts sniegto atbalstu jaunajām ģimenēm respondenti vērtē divējādi – no atzinības, ka tas ir dāsns salīdzinājumā ar citām valstīm (8 respondenti), līdz vērtējumam, ka tas ir “minimālā līmenī” vai “zems un neatbilstošs” (11 respondenti). Jāatzīmē, ka bērnu esamība vai neesamība nenosaka respondentu apmierinātību vai neapmierinātību ar valsts atbalsta sistēmu – no tiem 8 respondentiem, kuriem nav bērnu, viedokļi dalās tieši uz pusēm (4 atzinīgi, 4 kritiski). Arī no tiem 11, kuriem ir bērni, viedokļi dalās gandrīz uz pusēm (6 atzinīgi, 5 kritiski). Arī ienākumu līmenis nav izšķirošs apmierinātībai – arī augstu ienākumu grupā (virs 1500 eiro) ir gan tādi, kas slavē dāsno sistēmu (Dagnija, Kārlis, Dina), gan tādi, kas to sauc par nepietiekamu vai minimālu (Signe, Sentis, Pēteris), jo, iespējams, pabalsti nesedz viņu augsto dzīves dārdzību. Tomēr var secināt šādas divas lietas: viskritiskākie pret valsts atbalstu ir tie respondenti, kuriem ienākumi ir viszemākie (līdz 1000 eiro uz ģimenes locekli) un kuriem jau ir bērni (Gunita, Dārta, Santa). Kā arī specifisku kritiku pauž tieši tās mātes, kurām ir divi bērni (Lote, Santa, daļēji Grieta) – viņas norāda uz netaisnību, ka valsts demogrāfiskā politika ir stipri orientēta uz daudzbērnu ģimenēm (3+), bet ģimenes ar 1 vai 2 bērniem tiek atstātas ēnā. Taču par šo aspektu darbā būs aprakstīts paplašināti. 

Tomēr, neskatoties uz atšķirīgajiem kopvērtējumiem, pētījuma dalībnieku atbildēs vērojama vienprātība tajā, kas tiek uzskatīts par valsts veiksmīgāko un būtiskāko politikas instrumentu: apmaksāto bērna kopšanas atvaļinājumu (dekrētu) līdz pusotra gada vecumam (13 respondenti, no kuriem 10 pamatizlase). Vairāki respondenti (Kārlis, Dina, Lauris, Aiva) izceļ arī pēdējā laikā ieviesto elastību tā izņemšanai un tēva iesaistei. Kā pozitīvs instruments minēta arī “Altum” mājokļu programma jaunajām ģimenēm un bezmaksas veselības aprūpe bērniem līdz 18 gadu vecumam, kā arī bezmaksas veselības pakalpojumu pieejamība grūtniecēm. 

Neraugoties uz atzinību bērna kopšanas atvaļinājumam, respondenti ļoti skaidri iezīmē esošās politikas trūkumus, kas signalizē par nepieciešamību pārskatīt atbalsta pieeju. Visvairāk kritizēti ir 5 faktori, sarindoti dilstošā secībā pēc to pieminēšanas biežuma: finansiālais atbalsts, vecākam esot bērna kopšanas atvaļinājumā, ģimenes valsts pabalsta apjoms un šī atbalsta koncentrēšanās uz daudzbērnu ģimenēm, atbalsts bērna pieskatīšanas pakalpojumiem, mājokļa atbalsts, kā arī veselības aprūpes bērniem pieejamība. Komentējot finansiālo atbalstu, esot bērna kopšanas atvaļinājumā, respondenti norāda, ka “katra bērna ienākšana ģimenē ļoti būtiski pasliktina ģimenes kopējo situāciju – finansiāli” (Lote) un “tas var būt izaicinoši, ja pabalsts ir krietni zemāks nekā iepriekš saņemtā alga, jo jauniem cilvēkiem var būt kredītsaistības, piemēram, ir mājokļa kredīts” (Dagnija).Tāpat vairāki vecāki kritizē to, ka strādājošiem vecākiem būtiski tiek samazināts valsts atbalsts: “Kritizē pabalstu samazinājumu gadījumos, kad vecāks paralēli strādā, jo tas būtiski samazina ģimenes ienākumus” (Pauls) vai “Jaunās māmiņas nevar strādāt papilddarbus, un pabalstu aprēķina sistēma nav pietiekami elastīga” (Evita). 

Tāpat tiek kritizēts ģimenes valsts pabalsts, kas vecākiem tiek izmaksāts par bērniem līdz 18 gadu vecumam. Konkrētāk – tiek kritizēts šī pabalsta apjoms, norādot, ka viena bērna ģimenē tas ir niecīgs (25 eiro mēnesī), kamēr daudzbērnu ģimenēs – ievērojami lielāks: “Viena bērna ģimenē ir zems atbalsts, bet daudzbērnu ģimenēm – ļoti augsts. Valsts nenovērtē ģimenes ar vienu bērnu, tā ir smieklīga nauda, kas tiek saņemta ģimenes pabalstā” (Gunita) vai “Ja tev ir divi bērni, kaut kādā ziņā tu esi ļoti apdalīts. Bet arī divi bērni mūsdienās ir lieli izdevumi! Bet valsts spiež uz to, lai būtu 3+, aizmirstot, ka citreiz ir viens vai divi bērni” (Lote). 

Plaši komentēts ir nepietiekamais atbalsts bērnu pieskatīšanā. Tiek uzsvērtas joprojām pastāvošās rindas bērnudārzos, kā arī nepieciešamība pēc auklīšu jeb īslaicīgās pieskatīšanas pakalpojuma: “Nepieciešamais papildu atbalsts ir bērnudārzu pieejamība un auklīšu jeb atbalsta personu nodrošināšana” (Evita) vai “Būtu nepieciešama garantēta bērnudārza vieta un pieejami auklīšu pakalpojumi” (Sentis). Ņemot vērā, ka bērnudārzi bieži nav pieejami un arī atbalsta no paplašinātās ģimenes ikdienā trūkst, respondentu atbildēs parādās jauna instrumenta pieprasījums – valsts vai pašvaldības nodrošināta “auklīšu jeb atbalsta personu nodrošināšana” vai vismaz īslaicīgas bērnu pieskatīšanas iespējas.

Vēl viens kritiski svarīgs virziens, kurā respondenti sagaida rīcību, ir mājokļu politika – atbalsts mājokļa iegādei, īrei vai labvēlīgāki kredīta nosacījumi tiek pieprasīti gan pilsētās, gan īpaši lauku reģionos. Ja iepriekš pie valsts atbalsta uzslavām jaunajām ģimenēm bija ieskanējies “Altum” atbalsts mājokļa iegādei, tad vērojams, ka tas izskan arī pie kritikas, turklāt daudz plašāk: “Vajadzīgi labvēlīgāki nosacījumi mājokļa iegādei ne tikai pilsētās, bet arī lauku reģionos” (Miķelis) vai “Nepieciešams atbalsts mājokļa iegādei konkrētajā pašvaldībā” (Pauls). Tātad ģimenēm atbalsts mājokļa iegādei vai būvniecībai ir svarīgs, taču nepieciešami uzlabojumi, lai atbalsts būtu pieejams arī reģionos, ne tikai pilsētās. Tāpat pie uzslavām iepriekš bija ieskanējies bērniem pieejamais valsts apmaksātais veselības aprūpes pakalpojums, tomēr šis aspekts izskan arī pie kritikas, turklāt biežāk: “Gribēju bērnu pierakstīt pie acu ārsta, bet valsts apmaksātās rindas ir tikai pēc gada. Mūsu tuvākajā pilsētā acu ārsta šobrīd nav” (Dārta). Tāpat tiek kritizēts nepietiekamais finansējums bērnu medicīnai kopumā.

Kopumā vērojama interesanta tendence – lai gan daļai respondentu ir grūtības precīzi noformulēt vai nosaukt konkrētus jaunus politikas instrumentus (piemēram, atzīstot, ka uzreiz “šobrīd nav ne jausmas” vai “nekas pat nenāk prātā”), viņu atbildes dažādos kontekstos konsekventi norāda uz tādu atbalsta iztrūkumu, kas palīdzētu ikdienā samazināt ģimenes finansiālos izdevumus. Turklāt šim atbalstam, viņuprāt, jābūt ilgtermiņā – ne tikai līdz bērna gada vai pusotra gada vecumam, kad beidzas dāsnākais valsts pabalstu periods. Pētījuma dalībnieki pragmatiski raugās uz bērna audzināšanu kā uz ilgstošu finansiālu saistību: “Ģimenei ir nepieciešamas dažādas materiālās lietas, jo radīt bērnu ir viens, bet māksla ir izaudzināt un nodrošināt labklājību, lai viņiem viss būtu, lai var skolot, izglītot utt.” (Dārta). Tāpat atbildēs iezīmējas nepieciešamība pēc netiešajiem finansiālajiem atvieglojumiem un skaidrākas sistēmas – vairākās atbildēs norādīts uz informācijas trūkumu un neskaidro atbalsta iegūšanas procesu, nepieciešamību daļēji vai pilnībā segt ēdināšanas izmaksas bērnudārzos, kā arī nodrošināt valsts apmaksātu psiholoģisko atbalstu vecākiem un plašāku komunikāciju par tā nozīmi.

6.4. Paplašinātās ģimenes loma un sabiedrības gaidas

Jautāti par paplašinātās ģimenes (vecāki, radi) atbalsta nozīmi sev, respondenti vienisprātis to vērtē jaunajai ģimenei ar bērniem kā ļoti nozīmīgu un palīdzošu. “Īpaši vecāku atrašanās tuvumā ir būtiska” (Vineta), “Tas ir absolūti nozīmīgs, jo tas ietver gan laiku, ko velta vecāki un radi, gan praktisku palīdzību, piemēram, bērnu drēbju nodošanu, kas būtiski samazina izdevumus” (Lauris) vai “Pastāv sajūta, ka nepieciešamības gadījumā būtu pieejams atbalsts bērnu pieskatīšanā un vecāku atbalstīšanā” (Signe). Lai arī visi respondenti ģimenes atbalstu vērtē kā svarīgu, deviņi no pētījuma dalībniekiem atzīst, ka tas nav pietiekams vai pieejams vispār dažādu iemeslu dēļ, piemēram, Dagnija norāda, ka “attālums ierobežo pieejamību”, Santa pauž, ka “pāris vairāk paļaujas uz sevi, jo radi ne vienmēr ir pieejami” vai gaidas nesakrīt ar realitāti – “praktiskā palīdzība ne vienmēr ir tik intensīva, kā sākotnēji gaidīts” (Kārlis). Tāpat tiek teikts: “Apzinos, ka atbalsts ir ierobežots, jo arī vecākiem ir savas saistības” (Evita), “Izklausās labi, ja šādu atbalstu varētu piedzīvot” (Kaspars) vai “… pāris atšķiras no iepriekšējās paaudzes, kur omes un opji jau laicīgi gāja pensijā. Šobrīd ir ļoti grūti būt strādājošam vecākam – ņemot vērā, ka paplašinātajā ģimenē visi strādā, tad ir jāņem ārpakalpojumi, kādas auklītes, kas atkal ir finansiāls slogs” (Lote). 

Šie novērojumi iezīmē būtiskas sociālas pārmaiņas – vecvecāku paaudzes ilgāka palikšana darba tirgū un aktīva nodarbinātība rada zināmu jaunās ģimenes “atbalsta vakuumu” ikdienas bērnu aprūpē, salīdzinot ar iepriekšējām paaudzēm, kurām pensionēšanās vecums ļāva agrāk iesaistīties mazbērnu audzināšanā. Tas liecina, ka paplašinātā ģimene mūsdienās vairs nespēj pilnvērtīgi pildīt tradicionālo neformālā atbalsta funkciju, kas jaunajām ģimenēm joprojām ir ļoti svarīgs. Šis resursu iztrūkums piespiež jaunās ģimenes meklēt ārpakalpojumus, kas parasti ir finanšu resursu ietilpīgi. Rezultātā lēmums par bērna ienākšanu ģimenē kļūst vēl ciešāk saistīts ar valsts un pašvaldību spēju nodrošināt pieejamus un elastīgus bērnu pieskatīšanas pakalpojumus, kas spētu kompensēt šo mazinājušos ģimenes iekšējo solidaritāti.

Tāpat respondenti vēlētos, “lai Latvijā sabiedrības attieksme pret bērniem būtu labvēlīga un veicinātu vēlmi radīt bērnus” (Signe). Šāda noskaņa – vēlme pēc labākas sabiedrības attieksmes pret bērniem – ir teju visiem respondentiem, tikai divi – Grieta un Pēteris – uzskata, ka sabiedrības attieksme pret bērniem jau tagad “ir pozitīva un draudzīga”. Citi uzsver, ka gribētu, lai sabiedrības attieksme pret bērniem “būtu ne tikai pozitīva vārdos, bet arī praktiskā rīcībā” (Pauls), “būtu pieņemošāka un empātiskāka, īpaši publiskajā telpā” (Sentis), “sabiedrības nosodījums joprojām ir ļoti liels – ka bērniem jābūt mājās, vienmēr kaut kur atstātiem, bet īstenībā nē. Bērniem jābūt dzīves dalībniekiem” (Lote), “būtu vairāk pretimnākoši un lai vecāki būtu vairāk iedrošinātāki un nebaidītos no bērna ienākšanas dzīvē” (Kaspars), “būtu iekļaujošāka un atbalstošāka ģimenēm ar bērniem, arī darba tirgū un ikdienas vidē” (Evita). Tāpat vairāki respondenti novērojuši, ka pastāv sabiedrības spiediens tajā, ka pārim noteikti ir jābūt bērniem, taču tā tam nevajadzētu būt: “Pastāv sabiedrības spiediens, ka bērniem ir jābūt, taču vajadzētu būt, ka katrs to var izvēlēties” (Aiva) vai “Vēlētos, lai sabiedrība būtu cieņpilnāka pret individuālajām izvēlēm attiecībā uz bērniem” (Vineta). Savukārt Gunita akcentē, ka attieksmei pret bērniem vajadzētu kļūt atbildīgākai – tieši no pašiem vecākiem pret saviem bērniem: “Dažkārt šķiet, ka daudzās ģimenēs pastāv diezgan tāda vienaldzība pret saviem bērniem” (Gunita). 

Šie respondentu viedokļi izgaismo būtisku pretrunu mūsdienu Latvijas sabiedrībā: no vienas puses, joprojām pastāv spēcīgs spiediens par bērnu esamību kā obligātu dzīves piepildījumu, bet, no otras puses, publiskā vide un sabiedrības reakcijas bieži signalizē par bērnu klātbūtnes “neērtumu”. Šāda pastarpināta atstumtība, ko respondenti raksturo kā nosodījumu publiskajā telpā, rada papildu psiholoģisko slogu potenciālajiem vecākiem, padarot bērna ienākšanu ģimenē par sociāli riskantu lēmumu, kas var ierobežot indivīda līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Tas ļauj secināt, ka arī sabiedrības attieksme zināmā mērā kalpo kā šķērslis dzimstībai – pat sakārtotas pabalstu sistēmas apstākļos empātijas un iekļaujošas vides trūkums mazina drošības izjūtu, ko varētu sniegt piederība kopienai. Rezultātā demogrāfijas politikas efektivitāte kļūst atkarīga ne tikai no valsts finansiālajiem instrumentiem, bet no fundamentālas vērtību maiņas, kurā bērns tiek uztverts kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, nevis tikai privāta vecāku atbildība vai traucēklis publiskajai kārtībai.

6.5. Psiholoģiskie šķēršļi un bailes par dzīvi pēc bērna piedzimšanas

Jautāti pabeigt teikumu “Pāris uzskata, ka viņu “burbulī” bērns ir…”, respondenti lieto tādus pozitīvus vārdus kā “vērtība”, “svētība”, “jēga”, “prioritāte”, “laime”, “vērtība, kas simbolizē pāreju no pāra uz ģimeni”, un tikai divi norāda, ka viņu “burbulī” bērns ir “retums” (Lauris) un “vēl nav aktualitāte” (Evita). Šāds izņēmums mērķa grupas noskaņojumā ilustrē teorijā aprakstīto tendenci – jauniešu sociālajā vidē bērna ienākšana vairs netiek uztverta kā automātisks vai agrīns dzīves posma turpinājums, bet gan kā rets un rūpīgi plānots notikums.

Aicinot pabeigt frāzi “bērns pāra attiecībām ir…”, respondenti akcentē divus virzienus:  bērns kā izaicinājums attiecībām un bērns kā attiecību stiprinājums jeb “nākamais līmenis attiecībās” (Dina). Dēvējot bērnu par pāra attiecību izaicinājumu, daudzi paskaidro, ka tas ir domāts pozitīvā nozīmē, uztverot bērnu kā pāra vai personīgās izaugsmes veicinātāju: “izaicinājums, bet pozitīvā nozīmē, jo tas liek attīstīt attiecības un strādāt ar sevi” (Pauls), “izaicinājums, bet vienlaikus vērtīgs un nepieciešams kopīgai izaugsmei” (Dina), “… papildinājums. Jā, nav viegli, un ir savi izaicinājumi, bet noteikti gaidīts” (Miķelis) vai “… jā, liels izaicinājums, bet tai pašā laikā piepildījums un pabeigtības sajūta, vēlme ieguldīt, darīt; darīt pat varbūt pāri savam resursam daudzās situācijās” (Lote). No šiem citātiem var secināt, ka bērna ienākšana netiek uztverta kā viegla vai pašsaprotama, bet gan kā nopietns lēmums, kas no partneriem prasīs maksimālu emocionālo un fizisko resursu mobilizāciju, nereti pat “pāri savam resursam”.

Tāpat respondenti bērna piedzimšanu saista ar ģimenes un pāra attiecību stiprināšanu, piemēram, “bērns pāra attiecībām rada pilnvērtīgu ģimenes sajūtu un maina prioritātes” (Kārlis), “ļoti stiprinošs elements” (Kaspars), kā arī pāra kopīgās laimes izjūtu: “viens no labākajiem lēmumiem” (Lote), “bērns pāra attiecībām ir pats skaistākais, kas attiecībās var notikt, turpinājums, papildinājums mīlestībai” (Dārta), “bērns ir debesu dāvana” (Lāsma). Šī izteiktā bērna lomas idealizācija un romantizācija no vienas puses apliecina augstu ģimenes vērtības orientāciju respondentu vidū, taču no otras puses – var radīt bailes no kļūdīšanās vai nespējas sasniegt šo perfekto standartu. 

Atbildēs uz jautājumu, kas vedina iztēloties dzīvi pēc bērna piedzimšanas – “Pāris visvairāk baidās no tā, ka pēc bērna piedzimšanas…” – iezīmējas trīs virzieni. Vienā tiek paustas bailes par to, ka tiks ierobežota konkrētā indivīda brīvība un iespējas, otrā – ka tiks ierobežotas pāra kopīgās iespējas, trešajā – tiek runāts par bailēm attiecībā uz bērna veselību un labbūtību. Šie trīs virzieni skaidri parāda, ka bērna ienākšana ģimenē mūsdienās tiek uztverta kā nopietna līdzšinējā dzīvesveida, brīvības un komforta maiņa. Bažas par finansiālajām grūtībām, ikdienas rēķinu nomaksu vai karjeras un personīgo mērķu apstāšanos cieši savijas ar bailēm pazaudēt ierasto kopdzīves harmoniju un laiku, ko partneri velta viens otram. Tāpēc šis baiļu faktors kalpo kā ļoti reāls un praktisks šķērslis lēmumam par bērna radīšanu – jauniem cilvēkiem nereti šķiet, ka pēc mazuļa piedzimšanas viņu personīgā dzīve un iespējas zināmā mērā “beigsies”. Tas liecina, ka bailes rodas nevis no nevēlēšanās būt par vecākiem, bet gan no lielās atbildības izjūtas un nedrošības par to, vai izdosies saglabāt savu materiālo un emocionālo stabilitāti.

Par savas brīvības ierobežošanu respondenti saka: “Tiks zaudēta neatkarība un brīvība” (Dagnija) vai “Bērna piedzimšana varētu apturēt karjeru un ierobežot pašrealizāciju” (Evita). Par ietekmi uz pāra attiecībām: “Pēc bērna piedzimšanas dzīve beigsies, naudas nebūs, nebūs iespējas iet uz restorāniem, ceļot, iet uz randiņiem, trūks ikdienas atbalsta, būs grūti nomaksāt rēķinus” (Lote) vai “Pašu savstarpējās attiecības var mainīties un ne uz to labo pusi – noguruma, stresa dēļ” (Miķelis). Savukārt tie, kuri pauž bažas nevis paši par sevi vai attiecībām, bet gan par bērnu, saka šādi: “Pāris visvairāk baidās no tā, ka bērnam būs kādas komplikācijas, lai nenotiek kaut kas slikts” (Kaspars) vai “Nākotnē varētu pasliktināties politiskā situācija un globālie apstākļi, kas ietekmētu bērna dzīves kvalitāti” (Pauls). 

Apkopojot šos trīs baiļu virzienus, var secināt, ka lēmums par bērna ienākšanu ģimenē mūsdienās ir kļuvis izteikti racionāls un saistīts ar dažādu risku izvērtēšanu. Jaunā paaudze skaidri apzinās, ka valsts sniegtais atbalsts lielākoties ir koncentrēts ap bērna piedzimšanas brīdi, turpretim viņu bažas ir vērstas uz ilgtermiņa dzīves kvalitātes saglabāšanu pēc tam. Bailes no karjeras apstāšanās, attiecību krīzēm noguruma dēļ vai nespējas nomaksāt rēķinus parāda, ka tradicionālie demogrāfijas instrumenti (piemēram, vienreizēji pabalsti) nespēj pilnībā kliedēt šos psiholoģiskos šķēršļus. Lai jaunos cilvēkus tiešām iedrošinātu, valsts ģimeņu politikai būtu daudz vairāk jāfokusējas uz ilgtermiņa drošības pakalpojumiem, piemēram, elastīgāku darba un nodokļu vidi mātēm, pieejamu veselības aprūpi bērniem un praktisku, ikdienā jūtamu atbalstu jaunajiem vecākiem, kas mazinātu izolētības un dzīves “beigšanās” izjūtu.

7. Pētījuma rezultātu diskusija un demogrāfijas instrumentu pilnveide Latvijā

Šajā nodaļā ir apkopoti un detalizēti diskutēti pētījuma empīriskie rezultāti, sasaistot respondentu sniegtās atbildes ar demogrāfijas teorētisko ietvaru un politikas plānošanas dokumentiem. Balstoties uz veiktās analīzes secinājumiem, nodaļas noslēgumā piedāvāta demogrāfijas instrumentu pilnveide Latvijā.

7.1. Subjektīvie cēloņi pirmā bērna piedzimšanas atlikšanai

Lai atbildētu uz pirmo pētniecisko apakšjautājumu par to, ko reproduktīvā vecuma iedzīvotāji Latvijā uztver kā galvenos subjektīvos cēloņus pirmā bērna piedzimšanas atlikšanai, empīriskie dati tika analizēti kopsakarībā ar teorētisko literatūru un valsts demogrāfijas politikas uzstādījumiem. Pētījumā atklājas, ka lēmums par pirmā bērna ienākšanu ģimenē mūsdienās vairs netiek uztverts kā pašsaprotams vai automātisks dzīves posma turpinājums. Tā vietā jaunie cilvēki lēmumu par bērna ienākšanu ģimenē uztver kā ilgstošas un atbildīgas finansiālas un emocionālas saistības, un viņiem ir nepieciešama pārliecība un izjūta, ka savam bērnam spēs nodrošināt labklājību ilgtermiņā. Respondenti novērtē, ka sabiedrība vairs neuzspiež radīt bērnus agrīni, tomēr spēcīgi izjūt sabiedrības spiedienu par to, ka bērniem ģimenē ir jāienāk un jāienāk tad, kad pāris ir nodrošinājis, sasniedzis ļoti konkrētas lietas – ir stabils darbs un materiālā stabilitāte, ir pastāvīga dzīvesvieta, kā arī iegūta izglītība. Sabiedrības “pieprasījums” atspoguļojas arī pētījuma dalībnieku atbildēs. Proti, apkopojot respondentu sniegtās atbildes, izkristalizējas piecas galvenās kategorijas, kurām, pēc mērķa grupas uzskatiem, ir jābūt nodrošinātām, pirms ģimenē ienāk pirmais bērns: 

finansiālā stabilitāte, 

attiecību noturība, 

emocionālais briedums, 

pastāvīgs mājoklis, 

iegūta izglītība.

• Finansiālais un materiālais nodrošinājums respondentu atbildēs viennozīmīgi izvirzās pirmajā vietā kā svarīgākais priekšnoteikums bērna plānošanai. Pētījuma dalībnieki materiālo stabilitāti definē plašāk nekā tikai ikmēneša ienākumus – tā ietver stabilu vai oficiālu darbu, izveidotu karjeru un uzkrājumus, kā arī pastāvīgu mājokli. Kā norāda respondenti – bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad vecāki ir “materiāli stabili, pietiekami nodrošināti, izglītojušies un nobāzējušies”. Respondenti uzsver arī izglītības nepieciešamību, norādot, ka iegūta izglītība nodrošina iespēju tikt pie labāk apmaksāta darba. Šāds mērķa grupas noskaņojums sakrīt ar A. Matisiakas, T. Sobotkas un D. Vinjoli secinājumiem par ekonomiskās nenoteiktības izšķirošo lomu. Zinātniskajā literatūrā uzsvērts, ka tieši nedrošība par ienākumiem un stabilitāti ietekmē pāreju uz pirmā bērna statusu, nevis jau esošo ģimeņu paplašināšanos. Respondenti norāda, ka mūsdienu dzīves dārdzība un augstās cenas veikalos liek primāri domāt par ikdienas iztikas pelnīšanu un rēķinu nomaksu, kas liek atlikt ģimenes pieaugumu. Tas pierāda, ka ekonomiskie apstākļi ietekmē dzimstību caur cilvēku subjektīvo uztveri – pat ja cilvēkam ir darbs, vispārējais cenu kāpums un stabilitātes trūkums sabiedrībā rada bailes un vēlmi nogaidīt.

Kā būtiskus cēloņus pirmā bērna atlikšanai lielākā daļa respondentu min arī partnerattiecību noturību un pašu emocionālo gatavību. Kvalitatīvā pētījuma dati rāda, ka jaunieši mūsdienās izjūt grūtības izveidot stabilas ilgtermiņa attiecības, ko respondenti sasaista ar mūsdienu digitālo vidi un iepazīšanās lietotnēm (piemēram, Tinder), kas mazina vēlmi uzņemties ilgtermiņa saistības. Respondentu skatījumā attiecībām pirms bērna piedzimšanas ir jābūt stabilām, ar vērtību un nākotnes redzējumu saskaņotību. Šis fiksētais cēlonis nesakrīt ar valsts stratēģiskajiem dokumentiem, piemēram, NAP2027 vai Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnēm, kur demogrāfija bieži tiek risināta ar tehniskiem pabalstu instrumentiem. Kamēr valsts plāno pabalstus, jaunieši paši signalizē, ka viņu subjektīvais šķērslis ir bailes no attiecību iziršanas un emocionāla brieduma trūkums. Pētnieka D. Vinjoli un viņa kolēģu (2020) izvirzītā tēze par “nākotnes ēnu”, kurā cilvēki veido iedomātus nākotnes scenārijus un kas palīdz pieņemt lēmumus nenoteiktības apstākļos, šeit izpaužas praktiski – lēmums tiek atlikts, jo jaunieši apzinās bērna audzināšanas lielo atbildību un nevēlas pieņemt nepārdomātus lēmumus. Tas ir, dzimstības lēmumi balstās uz cilvēku priekšstatiem par to, ko, iespējams, var sagaidīt nākotnē. 

Ja runā par pirmā bērna atlikšanas cēloņiem, kas parādās pētījumā, zīmīgs un vērā ņemams ir šis: sabiedrības radītais spiediens uz jaunajiem potenciālajiem vecākiem, kuri rezultātā cenšas tiekties pēc “perfektās dzīves”. Respondentes izceļ, ka augstākas prasības ir tieši pret sievietēm, no kurām sabiedrība vienlaikus sagaida izglītību, labu darbu un augstus ienākumus, taču to nav iespējams apvienot ar agrīnu mātes lomu. Tas apliecina T. Sobotkas identificēto “intensīvās vecākošanas” (intensive parenting) normas ietekmi, tas ir, mūsdienu sabiedrībā valdošo uzskatu, ka būt par vecākiem vairs nenozīmē vienkārši nodrošināt bērna fiziskās pamatvajadzības, piemēram, ēdienu, apģērbu un pajumti; mūsdienās sabiedrības spiediens un gaidas pret vecākiem ir krietni augušas – tiek uzskatīts, ka vecākiem ir maksimāli, apzināti un nepārtraukti jāiesaistās ikkatrā bērna attīstības posmā, nodrošinot pulciņus, attīstošu vidi un pastāvīgu emocionālo atbalstu, un tas neizbēgami prasa milzīgus laika un finanšu resursus. Vēl vairāk – R. Džumahševa un A. Tursunalijevas (2021) pētījumā norādīts, ka bērnu aprūpes izmaksas nav statiskas (fiksētas), bet gan tās dabiski pieaug līdzi sabiedrības labklājības un gaidu līmenim. Proti, ja sabiedrībā par normu kļūst uzskats, ka, lai ģimenē ienāktu bērns, ir vajadzīgs maksimālais (ideāls mājoklis, uzkrājumi, izcila karjera), jaunie cilvēki sāk savā starpā “sacensties” par šī “minimuma” sasniegšanu, un rezultātā pirmā bērna radīšana tiek atlikta arvien vēlāk. R. Džumahševa un A. Tursunalijevas modelī šāds fenomens tiek klasificēts kā negatīva sociālā ārējā ietekme (social externalities). 

Attiecīgi mūsdienu jauniešu priekšstatos eksistē uzskats, ka pirms bērna piedzimšanas ir jāpaspēj maksimāli daudz izbaudīt dzīve (ceļojumi, karjera, izklaides), jo pastāv bailes, ka pēc bērna ienākšanas “pasaule beigsies” un personīgā brīvība tiks zaudēta. Jaunie cilvēki Latvijā neatliek bērnu radīšanu tāpēc, ka viņi nevēlētos būt vecāki, bet gan tāpēc, ka sabiedrības uzstādītā “laba vecāka” latiņa šobrīd ir pacelta tik nesamērīgi augstu, ka viņi baidās no šīs milzīgās atbildības un nespējas šo perfekto standartu sasniegt.

Atbildot uz pirmo pētniecisko jautājumu īsumā, var secināt, ka cilvēki Latvijā pirmā bērna atlikšanu neuztver kā nevēlēšanos kļūt par vecākiem, bet gan kā racionālu un piesardzīgu reakciju uz apkārtējo vidi. Plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu ietekmē tas, ka jauno cilvēku personīgie standarti materiālajai un attiecību stabilitātei ir augstāki nekā viņu pašreizējā dzīves realitāte un valsts demogrāfiskā politika.

7.2. Valstiskie vēstījumi un attieksmes signāli saistībā ar demogrāfiju

Otrais pētnieciskais apakšjautājums ir: kādi valstiskie vēstījumi un attieksmes signāli saistībā ar demogrāfiju potenciālajiem un jaunajiem vecākiem šķiet nozīmīgi? Valstiskie vēstījumi un publiskā retorika nav tikai abstrakti saukļi – tie veido to sociālo un informatīvo vidi, kurā jauni cilvēki pieņem lēmumus par ģimenes paplašināšanu. Kā otrajā nodaļā norāda D. Vinjoli (2020) aprakstītais “naratīvu ietvars”, kopīgie stāsti, ko sabiedrībā rada institūcijas, mediji un politikas veidotāji, nopietni ietekmē indivīdu personīgos nākotnes scenārijus un gatavību kļūt par vecākiem. Pētījuma empīriskie dati un respondentu sniegtās atbildes izgaismo trīs galvenos virzienus, kuros valsts un sabiedrības raidītie signāli šobrīd tiek uztverti viskritiskāk, un tie ir: 

plaisa starp deklaratīviem politiskajiem saukļiem un reālu praktisko rīcību ikdienā, 

• valsts izteiktā orientācija uz daudzbērnu (3+) ģimenēm, atstājot ēnā strādājošus vecākus ar vienu vai diviem bērniem, 
• sabiedrības neiecietība un nosodošā attieksme pret bērnu un jauno ģimeņu klātbūtni publiskajā telpā.
• Analizējot valsts paustos vēstījumus, pētījuma dalībnieki norāda uz nesakritību starp to, kas tiek deklarēts politiskajā līmenī, un to, kas reāli notiek dzīvē. Respondenti izjūt, ka šobrīd publiskajā telpā uzturētais uzstādījums “ģimene kā vērtība” kalpo kā politisks sauklis, kuram trūkst ilgtermiņa seguma ikdienā – valsts atbalsts ģimenēm tiek uztverts kā tāds, kas ģimenes ar bērniem ierindo nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju grupā. Tiek teikts: “Katra bērna ienākšana ļoti būtiski pasliktina ģimenes kopējo situāciju – finansiāli.” Šāds vērtējums sasaucas ar Mileiko (2026) ziņojumā konstatēto, ka “sabiedrība no valsts sagaida nevis deklaratīvus paziņojumus vai informatīvas kampaņas, bet konkrētus un redzamus atbalsta signālus ikvienā saskares punktā”. Ja šādu praktisku signālu nav, iedzīvotājos veidojas neuzticēšanās valsts institūcijām, kas liek lēmumu par bērna radīšanu atlikt.

Viens no jūtamākajiem signāliem, ko fiksē respondenti, ir izteiktā valsts orientācija uz daudzbērnu (3+) ģimeņu atbalstīšanu. Pētījuma dalībnieki, kuriem šobrīd ir viens vai divi bērni, stāsta par izjusto nevienlīdzību: “Ļoti daudz valsts atbalsta attiecas uz ģimenēm, kurās ir 3+ bērni. Taču, ja tev ir divi bērni, kaut kādā ziņā tu esi ļoti apdalīts. Bet arī divi bērni mūsdienās ir lieli izdevumi!” Šī situācija parāda zināmu pretrunu ar valsts galveno vidēja termiņa plānošanas dokumentu – Nacionālo attīstības plānu (NAP2027). Lai gan NAP2027 ir skaidri deklarēts, ka politikai ir jāsniedz vecākiem pozitīva pieredze jau ar pirmo bērnu, lai sekmētu otrā bērna ienākšanu ģimenē, reālajā dzīvē respondenti jūtas pretēji – ka viņu ieguldījums un pāreja uz vecāku statusu valstij kļūst “interesanta” un vērtīga tikai tad, kad tiek sasniegts trešā bērna slieksnis. Šāda selektīva pieeja mazina jauno cilvēku drošības izjūtu jau pašā ģimenes veidošanas sākumposmā.

Vēl viens nozīmīgs attieksmes signāls, ko kritizē respondenti, ir valsts tendence lielāko atbalstu mērķēt uz maznodrošinātām vai sociālā riska grupām. Kā norāda pētījuma dalībnieki, valsts pabalstu sistēma un ierobežojumi (piemēram, pabalsta samazināšana, ja vecāks bērna kopšanas atvaļinājuma laikā izvēlas paralēli strādāt) raida negatīvu signālu strādājošiem vecākiem. Respondenti negatīvi vērtē valsts atbalsta sistēmas nespēju būt elastīgiem, ja vecāks vēlas turpināt savu karjeru vai rūpēties par savas ģimenes finansiālo stabilitāti: “Jaunās māmiņas nevar strādāt papilddarbus, un pabalstu aprēķina sistēma nav pietiekami elastīga.” Strādājošie vecāki izjūt, ka viņu centieni savienot karjeru ar bērnu audzināšanu netiek novērtēti. Arī demogrāfs Ilmārs Mežs paudis, ka taisnīgas un iedarbīgas demogrāfijas politikas pamatnosacījums ir panākt, lai bērna ienākšana pēc iespējas mazāk pasliktinātu strādājošas ģimenes materiālo situāciju.

Papildus valsts institucionālajiem signāliem respondenti kā vienlīdz svarīgu min arī sabiedrības attieksmi publiskajā telpā, kas vecākiem ar bērniem liek justies kā “neērtiem”. Respondenti dalās personīgajā pieredzē un pārdomās par to, ka Latvijas sabiedrībā joprojām ir spēcīgi jūtams padomju un pēcpadomju laika domāšanas mantojums, kurā bērna dabiskā uzvedība publiskās vietās (veikalos, lidmašīnās, restorānos, koncertos) tiek uztverta ar nosodījumu. Šāda sabiedrības nostāja publiskajā telpā rada jauno vecāku sociālo izolētību un pastiprina psiholoģiskās bailes, ka pēc bērna piedzimšanas viņu personīgā un sabiedriskā dzīve vienkārši “beigsies”.

Rezumējot atbildi uz otro pētniecisko jautājumu, var teikt, ka potenciālajiem un jaunajiem vecākiem šobrīd visnozīmīgākie šķiet tie signāli, kas apliecinātu valsts un sabiedrības reālu, praktisku pretimnākšanu ikdienā. Lai iedrošinātu pārus paplašināt savas ģimenes, valsts raidītajiem vēstījumiem ir jāpāriet no politiskiem saukļiem un mērķētām riska grupu programmām uz sistēmiskām ilgtermiņa garantijām, kas strādājošiem vecākiem nodrošinātu stabilitāti, pieejamu infrastruktūru un iekļaujošu, cieņpilnu vidi visā sabiedrībā.

7.3. Nepieciešamais valsts atbalsts nākamo bērnu plānošanai

Kāds valsts vai pašvaldības atbalsts būtu nepieciešams, lai pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē samazinātos nākamo plānoto bērnu atlikšana? Šāds ir trešais pētnieciskais apakšjautājums. Literatūras analīzē tika noskaidrots, ka lēmums par pirmā bērna radīšanu biežāk balstās uz ideāliem un nākotnes iztēli, turpretim izšķiršanos par otro un nākamajiem bērniem jau būtiski ietekmē reālā vecāku pieredze. Šis teorētiskais uzstādījums parāda: lai mazinātu nodomu un rīcības plaisu, valstij ir jāpiedāvā tādi instrumenti, kas atvieglo ģimenes ikdienas dzīvi ilgtermiņā, nevis tikai koncentrējas ap bērna piedzimšanas brīdi. Pētījuma dati izceļ četrus galvenos atbalsta virzienus, kurus respondenti uzskata par izšķirošiem nākamo bērnu plānošanā:

ilgtermiņa finansiālās stabilitātes nodrošināšanu un labāku atbalstu arī viena vai divu bērnu ģimenēm, 

• elastīgu bērnu pieskatīšanas pakalpojumu attīstīšanu, lai kompensētu vecvecāku “atbalsta vakuumu”, 
• mājokļu politikas un kredītu pieejamības uzlabošanu reģionos, 
• fizisku un savlaicīgu bērnu veselības aprūpes speciālistu pieejamību ikdienā. 
• Pētījuma dalībnieki uz bērna audzināšanu raugās kā uz ilgstošu finansiālu saistību, kurā izdevumi pieaug līdz ar bērna vecumu. Kā saka pētījuma respondenti: “… radīt bērnu ir viens, bet māksla ir izaudzināt un nodrošināt labklājību.” Respondenti kritizē to, ka dāsnākais valsts atbalsta periods ātri beidzas (bērna pusotra gada vecumā), signalizējot par nepieciešamību pēc ilgtermiņa instrumentiem. Tāpat vēlreiz vietā akcentēt respondentu vērtējumu, ka ka pašreizējā ģimeņu politika ir pārlieku orientēta uz daudzbērnu (3+) ģimenēm, atstājot mazo ģimeņu vajadzības novārtā un radot sajūtu, ka valsts divu bērnu ģimenes “apdala”. Kā reālu un jūtamu ilgtermiņa instrumentu ikdienas finansiālā sloga mazināšanai respondenti saredz netiešos pašvaldības atvieglojumus, piemēram, pilnībā vai daļēji apmaksātu bērnu ēdināšanu pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās.

Ietekmīgs faktors nākamo bērnu plānošanā ir praktiska palīdzība bērnu aprūpē. Sociālās pārmaiņas ir radījušas situāciju, kurā paplašinātā ģimene vairs nespēj sniegt tradicionālo neformālo atbalstu, jo vecvecāku paaudze pati ilgstoši turpina strādāt, dzīvo tālu vai attiecības nav tādas, lai jaunā ģimene bērnu aprūpē vēlētos saņemt vecvecāku atbalstu. Šis “atbalsta vakuums” piespiež jaunās ģimenes meklēt aukļu ārpakalpojumus, kas rada papildu finansiālu slogu. Lai to risinātu, respondenti no valsts un pašvaldības sagaida garantētu bērnudārzu vietu pieejamību, kā arī aukļu pakalpojumus. T. Sobotkas pētījumi (2020) apstiprina, ka tieši grūtības savienot darba un ģimenes dzīvi institucionālu struktūru trūkuma dēļ ir viens no galvenajiem zemās dzimstības cēloņiem Eiropā. Ja valsts nodrošinātu arī elastīgas īslaicīgās pieskatīšanas iespējas strādājošiem vecākiem, tas būtiski mazinātu izdegšanas risku un bailes par karjeras apstāšanos.

Pāreja uz lielāku ģimeni prasa arī pastāvīgu un plašāku mājokli. Lai gan NAP2027 kā mērķis ir noteikts veicināt ģimeņu dzīves kvalitāti, respondenti saredz nopietnus šķēršļus komercbanku attieksmē, kur bērnu skaits joprojām tiek uzskatīts par riska faktoru hipotekārā kredīta saņemšanai. Respondenti norāda uz nepieciešamību pilnveidot mājokļu atbalsta programmas (piemēram, “Altum”) nosacījumus tieši reģionos un lauku teritorijās, lai ģimenēm būtu iespējas “nobāzēties”. Tāpat kā būtisks šķērslis nākamo bērnu radīšanai tiek minēta bērnu veselības aprūpes nepieejamība reģionos. Lai gan formāli medicīna bērniem Latvijā skaitās bez maksas, realitātē valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindas pie speciālistiem var stiepties pat gada garumā. Respondenti min piemērus par rindām un pat to, ka noteiktu speciālistu, kas sniegtu valsts apmaksātus pakalpojumus bērniem, viņu reģionā nav, tādēļ ģimenes ir spiestas izmantot maksas pakalpojumus. Šāda situācija rada pastāvīgu nedrošību.

Apkopojot iepriekš pausto, atbilde uz trešo pētniecisko jautājumu parāda, ka nākamo bērnu plānošanai ir nepieciešama nevis īslaicīgo pabalstu celšana, bet gan stabilas, ilgtermiņā prognozējamas politikas, kas nodrošina pieskatīšanas pakalpojumus, finanšu drošību un pieejamu medicīnisko infrastruktūru. Respondenti uzskata, ka tad, kad vecāki pēc pirmā bērna ienākšanas gūs drošu un pozitīvu praktisko pieredzi ikdienā, būs radīti priekšnoteikumi tam, lai plaisa starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu mazinātos.

7.4. Uztvere par valsts lomu lēmumā par bērna ienākšanu ģimenē

Ceturtais pētnieciskais apakšjautājums analizē, kā potenciālie un jaunie vecāki Latvijā uztver valsts lomu un tās leģitimitāti lēmumu pieņemšanas procesā par bērna ienākšanu ģimenē, un tas skan šādi: kā potenciālie un jaunie vecāki uztver valsts lomu lēmumā par bērna ienākšanu ģimenē? Šis jautājums palīdz izprast, vai un kādā mērā valsts institūciju mērķi un instrumenti saskan ar mūsdienu cilvēku individuālo lēmumu pieņemšanu.

Pētījuma rezultāti atklāj vienotu respondentu pozīciju, kas ļauj izdarīt vairākus būtiskus secinājumus par valsts lomas uztveri. Empīriskie dati rāda, ka mūsdienu sabiedrībā lēmums par bērna radīšanu tiek pieņemts kā dziļi personisks, ar subjektīvu drošības izjūtu saistīts solis, kurā valstiskajiem vai demogrāfiskajiem argumentiem nav akcentētas nozīmes. Lai arī bērna radīšanai ir “kolektīvā labuma” efekts, mūsdienu cilvēka individualitāte izpaužas tādējādi, ka ideja par “kolektīvo labumu” viņiem nav faktors, kas spētu ietekmēt pāra reproduktīvos lēmumus. Kā tika analizēts darba ceturtajā nodaļā, politikas filozofijā (piemēram, Dž. Roulza vai B. Berija teorijās) demogrāfiskā ataudze bieži tiek pamatota ar starppaaudžu taisnīgumu un sabiedrības kolektīvo pienākumu nodrošināt nākotnes sistēmu ilgtspēju. Tomēr, kā vērojams respondentu atbildēs, šiem teorētiskajiem modeļiem mērķa grupas acīs nav svara. Jaunie cilvēki bērna ienākšanu uztver caur personīgās atbildības un emocionālā piepildījuma prizmu, bērnu definējot kā privātu “lielāko ieguldījumu un piepildījumu”.

Neraugoties uz to, ka bērna radīšana tiek uzskatīta par privātu izvēli, respondenti neizslēdz valsti no šī procesa, bet gan piešķir tai konkrētu lomu – valsts tiek uzskatīta par tādu kā fona partneri, kura uzdevums ir nodrošināt stabilu, prognozējamu un drošu infrastruktūru, kas palīdz vecākiem pašiem īstenot savus mērķus. Jaunie vecāki augsti novērtē tos instrumentus, kas sniedz šo drošības izjūtu, – visizteiktāk tas parādās attiecībā uz dāsno un salīdzinoši ilgo bērna kopšanas atvaļinājumu. Šis instruments tiek uztverts kā veiksmīgs valsts līdzdalības piemērs. Tomēr tajos saskares punktos, kur infrastruktūra nedarbojas (piemēram, garas rindas uz valsts apmaksātajiem medicīnas pakalpojumiem bērniem vai vietu trūkums bērnudārzos), valsts loma tiek uztverta ar kritiku – nevis kā atbalsts, bet kā papildu risks un šķērslis bērna ienākšanai ģimenē. 

Tātad reproduktīvā vecuma iedzīvotāju uztverē valstij ir jābūt uzticamam, prognozējamam un elastīgam servisa nodrošinātājam. Lai pārvarētu nodomu un rīcības plaisu, respondenti sagaida, ka valsts demogrāfijas politikas instrumenti tiks pieskaņoti šai jauno cilvēku loģikai, piedāvājot vienlīdzīgu drošības spilvenu visiem vecākiem, neatkarīgi no plānotā bērnu skaita ģimenē.

7.5. Rīcībpolitikas virzieni un priekšlikumi demogrāfijas instrumentu pilnveidei Latvijā

Apkopojot pētījuma dalībnieku sniegtās atbildes saistībā ar valsts, pašvaldības un sabiedrības sniegto atbalstu ģimenēm, priekšplānā izvirzās 11 galvenās tēzes, kas apraksta mūsdienu jauno cilvēku reproduktīvo lēmumu pieņemšanas faktorus. Šīs tēzes ir kategorizētas trīs blokos: esošās sistēmas stiprie posmi, rīcībpolitikas trūkumi un jauno vecāku pieprasījums, kā arī sociālās vides un individuālā līmeņa barjeras.

I. Esošās sistēmas stiprie posmi un pozitīvais novērtējums

– Bērna kopšanas atvaļinājuma garums kā vērtība. Kā visveiksmīgāko un stabilāko esošās politikas instrumentu respondenti viennozīmīgi novērtē salīdzinoši ilgo un apmaksāto bērna kopšanas atvaļinājumu līdz mazuļa pusotra gada vecumam, turklāt iespēju to dalīt starp abiem vecākiem.

II. Rīcībpolitikas trūkumi un jauno vecāku pieprasījums

• Infrastruktūras nepieejamība. Neraugoties uz to, ka kopējā dzimstība Latvijā strauji samazinās, jaunās ģimenes joprojām saskaras ar bērnudārzu rindām un nepietiekamu bērnu pieskatīšanas pakalpojumu pieejamību, kas apgrūtina savlaicīgu atgriešanos darba tirgū. 
• Nenoteiktība un pabalstu griesti. Respondenti ar augstākiem ienākumiem pabalstu sistēmu vērtē atzinīgāk, tomēr arī viņi kritizē faktu, ka pabalsts nesedz iepriekšējās algas apmēru, kā arī negatīvi vērtē pabalsta samazināšanu gadījumos, ja vecāks izvēlas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā paralēli strādāt vai piepelnīties. 
• Orientācija uz 3+ politiku. Valsts demogrāfijas politikā ir jūtama izteikta koncentrēšanās uz daudzbērnu (3+) ģimenēm, ko viena vai divu bērnu vecāki vērtē kritiski, uzsverot, ka mūsdienu apstākļos arī viena un divu bērnu audzināšana rada jūtamu finansiālu slogu.
• Mājokļa kreditēšanas barjeras. Lai gan valsts atbalsts mājokļa iegādei tiek vērtēts pozitīvi, respondenti saredz šķēršļus tajā, ka komercbankas bērnu skaitu, kā arī vēlmi mājokli iegādāties reģionā joprojām mēdz uzskatīt par riska faktoru hipotekārā kredīta izsniegšanai, lai gan stabils mājoklis ir būtisks bērna plānošanai.
• Pieprasījums pēc ilgtermiņa atbalsta instrumentiem. Domājot par valsts un pašvaldību palīdzību, respondenti aicina stiprināt tādus atbalsta veidus, kas ģimenēm ir jūtami un pieejami ilgtermiņā, nevis koncentrējas tikai ap bērna pirmajiem pāris dzīves gadiem. Kā viens no efektīviem instrumentiem ikdienas finansiālā sloga mazināšanai tiek minēts pilnībā vai daļēji apmaksāts bērnu ēdināšanas pakalpojums pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās.

III. Sociālās vides un individuālā līmeņa barjeras

• Nepieciešamība pēc personīgajiem iekrājumiem. Respondenti uzskata, ka uz valsts un pašvaldības pabalstiem nevar pilnībā paļauties, tāpēc pirms bērna ienākšanas ģimenē ir nepieciešams izveidot finansiālo spilvenu; šis faktors ietekmē un attālina laiku, kad pāris izšķiras par pirmā vai nākamo bērnu radīšanu.
• Paplašinātās ģimenes atbalsta deficīts. Radinieku un vecāku palīdzība tiek vērtēta kā ļoti nozīmīga, tomēr mūsdienu apstākļos uz to ikdienā nevar pilnvērtīgi balstīties, jo vecvecāki paši ilgstoši turpina strādāt, dzīvo citā pilsētā, ir aizņemti ar savām saistībām vai jaunās ģimenes nevēlas viņu atbalstu pieņemt.
• Sabiedrības spiediens un perfektās dzīves standarti. Respondenti izjūt spēcīgu sociālo spiedienu obligāti sasniegt noteiktus mērķus (izglītība, stabila karjera, savs mājoklis) pirms bērna radīšanas. Sievietes īpaši uzsver, ka uz viņām gulstas vislielākās prasības paspēt šo visu pirms vecāku lomas uzņemšanās.
• Psiholoģiskie šķēršļi un dzīvesstila maiņa. Mērķa grupas vidū pastāv izteiktas bažas, ka pēc bērna piedzimšanas personīgā dzīve un brīvība “beigsies” – respondenti baidās zaudēt iespēju ceļot, apmeklēt randiņus vai restorānus, kā arī uztraucas par pāra attiecību pasliktināšanos noguruma dēļ.
• Nosodoša vide publiskajā telpā. Sabiedrības attieksme publiskajās vietās bieži tiek uztverta kā nosodoša un bērniem nepieejama, radot vecākiem sajūtu, ka bērni tiek izolēti no normālas sociālās dzīves, nevis uzskatīti par pilnvērtīgiem dzīves dalībniekiem.

Balstoties uz šīm tēzēm, pētījumā iegūtajiem datiem un pretrunām valsts plānošanas dokumentos, ir iespējams formulēt sešus galvenos rīcībpolitikas virzienus. To mērķis ir mazināt plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu Latvijas ģimenēs, tādējādi vienlaikus kāpinot summārā dzimstības koeficienta rādītājus. Rīcībpolitikas virzienus ir svarīgi īstenot, jo, pirmkārt, tas ir sabiedrības kopējās psihoemocionālās labbūtības un produktivitātes mērķis. Sociālajā pētniecībā ir pierādīts, ka ilgstoša nespēja realizēt fundamentālus dzīves gājuma plānus (tādus kā ģimenes paplašināšana) strukturālu barjeru un dārdzības dēļ rada sabiedrībā kolektīvu nedrošību un mazina vispārējo ekonomisko un sociālo aktivitāti. Otrkārt, tas ir valsts un pilsoņu savstarpējās uzticēšanās un cilvēkkapitāla atdeves mērķis. Pētījuma dati atklāj to, ka gandrīz visi respondenti (17 no 19) uzrāda augstu lojalitāti valstij, skaidri definējot vēlmi saistīt savu un savu bērnu nākotni tieši ar Latviju mūža garumā. Ja valsts nespēj nodrošināt adekvātus instrumentus – atbalstu mājoklim, bērnu pieskatīšanas pakalpojumus un pieejamu veselības aprūpi –, lai iedzīvotāji spētu realizēt savus reproduktīvos nodomus (skat. Europe Fertility Report, 2024), pētījumā fiksētās mērķa grupas augstās lojalitātes vietā var veidoties iedzīvotāju neuzticēšanās savai valstij. Treškārt, tas ir valsts ilgtspējas un starppaaudžu taisnīguma nodrošināšanas mērķis. Ja valsts demogrāfijas politiku un tās rīcībpolitiku veido, balstoties uz jauno cilvēku redzējumu un lēmumu pieņemšanas loģiku un cienot to, tad, mazinot plaisu starp vēlamo un esošo bērnu skaitu, ir iespējams panākt demogrāfisko līdzsvaru (vai vismaz tam tuvināties) un kāpināt summāro dzimstības koeficientu. Kā analizēts darba teorētiskajā daļā, Latvijas pensiju un sociālās drošības sistēma (“paaudžu kontrakts”) ir atkarīga no demogrāfiskā līdzsvara. Pašreizējais summārais dzimstības koeficients (1,2) un darbaspēka proporcijas ievērojamais kritums (no sešiem strādājošajiem uz vienu senioru 1986. gadā līdz prognozētiem mazāk nekā diviem nākotnē) apdraud sociālā līguma pastāvēšanu. 

Šīs rekomendētās rīcībpolitikas efektivitāte un sasniegtie mērķi ir empīriski izmērāmi, par primāro kritēriju izvirzot to, cik sekmīgi izdodas līdzsvarot iedzīvotāju plānoto un faktisko bērnu skaitu. Šis pamatmērķis ir mērāms un salīdzināms ar šādiem instrumentiem: 1) nodomu un preferenču izmaiņas ilgtermiņā ļauj monitorēt tādi regulāri starptautiskie instrumenti kā Eiropas Sociālais pētījums (ESS) un Eirobarometrs, kas mēra sabiedrības reproduktīvos plānus un to maiņu, 2) statistiski fiksēt mājsaimniecību finansiālās spriedzes un uztvertā ekonomiskā riska mazināšanos līdz ar otrā bērna ienākšanu ģimenē, ko indikatīvi ļauj novērtēt ESS dati par subjektīvās labklājības un darba tirgus drošības kopsakarībām, 3) mērot valsts ikgadējā summārā dzimstības koeficienta izmaiņas.

Seši galvenie rīcībpolitikas virzieni:

7.5.1. Universāla materiālā drošības spilvena izveide un pabalstu diferenciācijas mazināšana

Kā rāda pētījuma dati, esošā krasā ģimenes valsts pabalsta diferenciācija (kur ģimenes valsts pabalsts par pirmo bērnu ir 25 eiro, bet par trim bērniem būtiski pieaug) rada jauno vecāku neapmierinātību un nevienlīdzības izjūtu. Lai novērstu situāciju, kurā jaunas un mazas ģimenes jūtas “apdalītas”, rīcībpolitikai būtu jāfokusējas uz pakāpenisku šīs krasās diferenciācijas mazināšanu, palielinot pamata atbalstu jau par pirmo un otro bērnu. Tas saskanētu arī ar demogrāfa Ilmāra Meža uzsvērto taisnīgas politikas pamatu – nodrošināt, lai pāreja uz vecāku statusu strādājošām ģimenēm neradītu krasu materiālā stāvokļa lejupslīdi. Kā reāls un jūtams ilgtermiņa instruments pašvaldību līmenī ir jāievieš universāls, pilnībā apmaksāts ēdināšanas pakalpojums pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, kas nodrošinātu praktisku palīdzību visā bērna augšanas periodā, nevis tikai pirmajos mazuļa dzīves mēnešos. Šādas izmaiņas palīdzētu mazināt nodomu un rīcības plaisu, jo tieši materiālā nedrošība pirms otrā bērna piedzimšanas bieži kļūst par noteicošo barjeru ģimenes paplašināšanai. Statistikas dati parāda, ka finansiālā spriedze sāk strauji pieaugt jau līdz ar otrā bērna ienākšanu ģimenē, kad grūtības segt ikdienas izdevumus Latvijā piedzīvo teju katra piektā mājsaimniecība (21,9 %) (Latvijas Nacionālais attīstības plāns…, 2020, 105. lpp.). Līdz ar to valsts rīcībpolitikai, kas šobrīd izteikti koncentrējas uz demogrāfisko rādītāju celšanu caur daudzbērnu prioritāti, ir jāpārskata savi attieksmes signāli. Tāpat svarīgi, lai būtu stabila un taisnīga strādājošo ģimeņu atbalstīšana, turklāt jau pašā vecāku lomas sākumposmā. 

7.5.2. “Atbalsta vakuuma” kompensēšana un elastīgas bērnu pieskatīšanas infrastruktūras attīstība

Mūsdienu sociālās pārmaiņas un vecvecāku ilgāka palikšana darba tirgū pieprasa valsts un pašvaldību steidzamu atbalstu, attīstot alternatīvus bērnu pieskatīšanas pakalpojumus. Lai kliedētu vecāku bailes par karjeras pilnīgu apstāšanos un mazinātu jauno māšu izdegšanas riskus, pašvaldībām prioritāri ir jālikvidē bērnudārzu rindas un jānodrošina garantēts līdzfinansējums aukļu pakalpojumiem jau no bērna viena gada vecuma. Kā norādīts T. Sobotkas (2020) pētījumos, tieši elastīgu institucionālo struktūru trūkums rada konfliktu starp karjeru un vecāku lomu. Valstij būtu jāievieš arī jaunas programmas, piemēram, krīzes vai īslaicīgās pieskatīšanas aukļu pakalpojumi pašvaldībās, kas sniegtu praktisku palīdzību strādājošiem vecākiem situācijās, kad bērns ir saslimis.

Šo institucionālo risinājumu akūto nepieciešamību pastiprina NAP2027 fiksētie dati, kas izgaismo nopietnu infrastruktūras deficītu – plānošanas periodā vietas pirmsskolas izglītības sistēmā valstī trūka aptuveni 7500 bērniem, radot spiedienu uz jauno vecāku mobilitāti un savlaicīgu darba gaitu atsākšanu. Problēmas mērogu akcentē Labklājības ministrijas (2025) ziņojumā fiksētais, ka ekonomisko un sistēmisko apstākļu dēļ vecvecāku paaudze pati šobrīd ir spiesta ilgstoši palikt darba tirgū, kur Latvijā vecuma grupā no 60 līdz 64 gadiem ekonomiskās aktivitātes līmenis ir sasniedzis rekordaugstu rādītāju – 69,6 %, krietni apsteidzot Eiropas Savienības vidējo līmeni, kas ir 53,5 %. Tādējādi tradicionālais, neformālais paplašinātās ģimenes atbalsta tīkls ir izzudis un strādājošie vecāki pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām nonāk “atbalsta vakuumā”. Lai īstenotu NAP2027 un Labklājības ministrijas nosprausto uzdevumu pilnveidot formālas bērnu aprūpes pakalpojumu pieejamību, valstij ir jāpārvērtē savi signāli un jārada vecākiem pamatota pārliecība, ka viņi krīzes vai bērna slimības situācijās nepaliks vieni ar savām neatrisināmajām ikdienas loģistikas problēmām.

7.5.3. Mājokļu un veselības aprūpes pakalpojumu reģionālā pieejamība

Lai gan NAP2027 ir nosprausts mērķis sekmēt ģimeņu dzīves kvalitāti, komercbankas joprojām apgrūtina jauno ģimeņu iespējas “nobāzēties”. Mājokļa pieejamības krīzi valstī raksturo Ekonomikas ministrijas aprēķini, kas liecina, ka aptuveni 80 % Latvijas mājsaimniecību nespēj atļauties īrēt vai iegādāties mūsdienu standartiem atbilstošu mājokli, netērējot tam vairāk par 30 % no saviem kopējiem ienākumiem (Latvijas Nacionālais attīstības plāns…, 2020, 73. lpp.). Savukārt Publisko domnīcu ziņojumā pausts, ka komercbankas bērnu skaitu ģimenē mēdz interpretēt kā paaugstinātu riska faktoru hipotekārā kredīta izsniegšanai, turklāt kreditēšana reģionos bieži tiek pilnībā apturēta, bankām vadoties pēc nepamatotām ģeogrāfiskām kartēm (piemēram, atsakot aizdevumu mājai Svētē ar argumentu, ka kredītu izsniegšana “beidzas ar Jelgavas robežu”) (Mileiko, 2026, 19.–20. lpp.). 

Zīmīgi, ka pētījumā fiksēti gadījumi, kad Latvijas bankas atsaka kredītu piecu bērnu ģimenei, bet Igaunijas banka to piešķīrusi, kas ilustrē atšķirīgu attieksmi pret jaunajām ģimenēm abās kaimiņvalstīs (Mileiko, 2026, 19. lpp.). Tāpat I. Mileiko darbā aprakstīts un rosināts ieviest Ungārijas piemēru, kad mājokļa kredīta līdzfinansēšanas instrumentu izmanto, lai veicinātu dzimstību. Konkrētāk – mājokļa kredīta saistības tiek pakāpeniski samazinātas līdz ar katra nākamā bērna piedzimšanu. I. Mileiko pētījuma dalībnieki rosinājuši, ka šādu iniciatīvu būtu iespējams sasaistīt arī ar vecuma kritēriju, piemēram, paredzot lielākas atlaides gadījumos, ja bērns piedzimst līdz noteiktam vecumam (piemēram, līdz 30 gadiem), tādējādi motivējot jaunākus cilvēkus pieņemt lēmumu par ģimenes veidošanu (Mileiko, 2026, 30. lpp.). Tomēr šī darba autore noraida domu par jaunu cilvēku motivēšanu kļūt par vecākiem, jo, kā saka šī pētījuma respondenti, bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad cilvēks tam “jūtas gatavs”. Tā vietā brīdī, kad bērns tiek plānots, gaidīts un ir piedzimis, valstij ir jābūt gatavībā jaunajai ģimenei sniegt visu tai nepieciešamo atbalstu. Piemēram, autore hipotekārā kredīta dzēšanas mehānismu vērtē kā teicamu ideju, taču uzskata, ka tam nevajadzētu būt sasaistītam ar pāra vecumu – jaunie cilvēki nevis jāsteidzina kļūt par vecākiem, bet pārliecinoši jāatbalsta, lai viņiem piedzimtu tik bērnu, cik viņi ir vēlējušies, un tādā vecumā, kādā to ir izvēlējušies. Citiem vārdiem, ir jāatsakās no domas par demogrāfisko steidzināšanu, tā vietā fokusējoties uz ģimeņu cieņpilnu atbalstīšanu. Šāda nostāja ir arī Ziemeļvalstu demogrāfiskajam modelim, ko pārstāv zviedru demogrāfa G. Andersona (G. Andersson) un kolēģu (2009) pētījumi. Skandināvijas valstu pieeja ir nevis jaunu cilvēku steidzināšana kļūt par vecākiem agrīnā vecumā, bet gan valsts spēja nodrošināt universālu, stabilu un prognozējamu institucionālo atbalstu, kas ir pilnīgā gatavībā un sniedz maksimālu atbalstu tajā brīdī, kad bērns ir pieteicies un piedzimis. 

Līdztekus tam valstij ir jānodrošina reāla, fiziska bērnu veselības aprūpes speciālistu pieejamība reģionālajos centros, likvidējot garās gaidīšanas rindas, kas šobrīd negatīvi ietekmē vecāku paļaušanās izjūtu. Kā liecina empīriskie ziņojuma dati, bezmaksas medicīna bērniem realitātē ne vienmēr darbojas, piemēram, “valsts apmaksātās izmeklējumu kvotas mēdz pilnībā beigties jau marta mēnesī, otolaringologa (LOR) pieraksts jāgaida trīs mēneši, bet zobārstniecības pakalpojumi bērniem faktiski ir pieejami tikai galvaspilsētā” (Mileiko, 2026, 30. lpp.). Lai gan NAP2027 ir definējis indikatorus bērnu gaidīšanas rindu samazināšanai Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) Rīgā (Latvijas Nacionālais attīstības plāns…, 2020, 16. lpp.), sabiedrības pieprasījums ir vērsts uz decentralizāciju. Proti, valstij prioritāri ir jāizveido reģionālie bērnu veselības centri ar pastāvīgi pieejamiem bāzes speciālistiem (zobārstiem, LOR, neirologiem), nodrošinot savlaicīgu medicīnisko atbalstu pēc vajadzības, nevis formālas rindas kārtībā, kas pašlaik apdraud bērnu labklājību un jauno māšu mentālo veselību pēcdzemdību periodā (Mileiko, 2026, 30. lpp.).

7.5.4. Attiecību pratības un psihoemocionālās veselības stiprināšana izglītības sistēmā

Tā kā pētījuma dalībnieki attiecību stabilitāti un emocionālo briedumu min kā priekšnoteikumus bērna ienākšanai ģimenē, valsts demogrāfijas politika nevar aprobežoties tikai ar materiāliem stimuliem. Reaģējot uz mērķa grupas paustajām grūtībām veidot stabilas ilgtermiņa attiecības mūsdienu digitālajā vidē, darba autore piedāvā valsts izglītības programmās mērķtiecīgi iekļaut un stiprināt zināšanas un prasmes par attiecību veidošanu un to uzturēšanu, konfliktu risināšanu, savstarpējo komunikāciju un rūpes par savu psihoemocionālo veselību. Vajadzība pēc mērķtiecīgas izglītības sistēmas pilnveides sakrīt ar sabiedrības pieprasījumu, kas fiksēts I. Mileiko (2026) ziņojumā. Tajā secināts, ka pašreizējais mācību saturs valstī netiek uzskatīts par pietiekami orientētu uz dzīvē nepieciešamajām prasmēm, īpaši norādot uz nepietiekamu uzmanību veselībpratībai, attiecību veidošanai un konfliktu risināšanai (Mileiko, 2026, 48.–49. lpp.). Domnīcu dalībnieki konsekventi uzsvēra nepieciešamību izveidot veselības mācību kā atsevišķu, patstāvīgu priekšmetu, nevis integrēt to citos mācību priekšmetos kā caurviju prasmi (Mileiko, 2026, 27. lpp.). 

Turklāt šāds uzstādījums nav tikai sabiedrības vēlme, bet gan tiešs valstisks uzdevums, kas jau sākotnēji nosprausts NAP2027 – rīcības virziena “Stipras ģimenes paaudzēs” ietvaros ir skaidri definēts uzdevums pilnveidot jauniešu izglītošanu par vecāku prasmju un attiecību pratības tematiku (Latvijas Nacionālais attīstības plāns, 2020, 24. lpp.). Arī Labklājības ministrijas (2025) informatīvajā ziņojumā ir uzsvērts, ka ir vitāli svarīgi uzsākt jau agrīnu izglītojošo darbu izglītības iestādēs, veidojot izpratni par savstarpējām attiecībām, ģimenes atbildību un pienākumiem. Tāpēc, lai kliedētu psiholoģiskos šķēršļus, valstij un pašvaldībām ir ne tikai jāpilnveido skolu programmas, bet paralēli jāveido pieejamāks atbalsta tīkls ārpus tām – nodrošinot bezmaksas vai daļēji apmaksātus psihologa un mediatora pakalpojumus jaunajiem pāriem, kā arī valstiski finansētas nodarbības un atbalsta grupas topošajām un jaunajām ģimenēm. Tas palīdzētu praktiski stiprināt pāra sadarbības prasmes, vecāku emocionālo labsajūtu un attiecību noturību krīzes un noguruma brīžos, mazinot bailes no vecāku lomas uzņemšanās.

7.5.5. Pozitīvo naratīvu veidošana un “perfektās ģimenes” spiediena mazināšana

Lai mazinātu pētījumā identificēto “intensīvās vecākošanas” un sabiedrības radītā spiediena negatīvo ietekmi, valstij publiskajā telpā ir aktīvi jāmaina demogrāfiskais naratīvs. Kā norāda D. Vinjoli (2020) aprakstītais naratīvu ietvars, cilvēku izvēles lielā mērā nosaka sabiedrībā dominējošie stāsti. Sadarbībā ar medijiem un nevaldības organizācijām ir nepieciešams īstenot regulāras, ilgtermiņa informatīvās kampaņas un programmas, kas publiskajā telpā rāda reālu, dabisku un pozitīvu jauno vecāku pieredzi, tādējādi mazinot sociālo spiedienu par it kā obligāti sasniedzamo “perfekto dzīvi” pirms mazuļa ienākšanas. Vēstījumiem ir jāveicina izpratne, ka bērns ir vērtība ne tikai politiskos saukļos, bet reālā, praktiskā sabiedrības pretimnākšanā, tādējādi iedrošinot jaunos cilvēkus un mazinot bailes no kļūdīšanās. Cik lielā mērā šādas kampaņas spētu mazināt sabiedrības spiedienu, darba autore šobrīd nevar pateikt, jo mūsdienās cilvēki tiek ietekmēti arī caur sociālajiem tīkliem, kas dāvā iespēju salīdzināties ne tikai ar ģimenēm Latvijā, bet arī pasaulē. 

Tomēr ir svarīgi nopietni ņemt vērā D. Vinjoli pausto, ka personīgie nākotnes naratīvi un iedomātie scenāriji nav izolēti – tos veido arī vecāku, vienaudžu, institūciju un mediju radītie kopīgie stāsti sabiedrībā. Ja publiskajā telpā dominē tikai negatīvi un biedējoši nākotnes scenāriji, stāsti par bērnu nesamērīgo dārdzību vai vecāku lomas radīto pilnīgu izolāciju, pat tie jaunie cilvēki, kurus krīze tieši neskar un kuriem ir stabils materiālais stāvoklis, var atlikt bērnu dzimšanu, jo kopējais sociālais klimats pastiprina subjektīvo nedrošības izjūtu. Tāpēc, kā secināts arī publisko domnīcu rezultātos, valstij un medijiem ir jāpāriet no tukšiem lozungiem uz komunikāciju, kas organizēta pārdomātā veidā, stāstot gan par objektīvajām audzināšanas grūtībām un to praktisko pārvarēšanu, gan par ieguvumiem un prieku, izvēloties kļūt par vecākiem (Mileiko, 2026, 48. lpp.). Šādi pozitīvi, bet vienlaikus reālistiski naratīvi palīdz jauniem cilvēkiem samazināt nenoteiktību, jo tie vienkāršo sarežģīto realitāti, interpretē situāciju un palīdz uzturēt stingru ilgtermiņa motivāciju bērna laišanai pasaulē.  

Kā savā pētījumā secina R. Džumahševs un A. Tursunalijeva (2021, 2706. lpp.), “politikas pasākumiem, kas balstās tikai uz finansiāliem stimuliem bērnu aprūpes izmaksu samazināšanai, ilgtermiņā var būt ierobežoti panākumi, ja tie vienlaikus neietekmē sociālo vidi”. Tas izgaismo pētījuma respondentu paustās bailes no sabiedrības spiediena obligāti sasniegt “perfektās dzīves” standartus pirms pirmā bērna ienākšanas ģimenē. Autori norāda, ka valsts šo sociālo vidi un jauno cilvēku savstarpējo konkurenci var ietekmēt, nodrošinot augstvērtīgus sabiedriskos labumus (piemēram, garantētu pirmsskolas izglītību), kas darbojas kā koordinācijas mehānisms un “samazina uztvertās bērnu audzināšanas sociālās izmaksas” (Jumahshev, Tursunaliyeva, 2021, 2707. lpp.). Kad valsts garantē infrastruktūru, sabiedrības nerakstītais pieprasījums pēc vecāku “perfekcijas” dabiski mazinās, jo bērna aprūpe vairs netiek uztverta kā eksistenciāls risks labklājībai.

7.5.6. Nākotnes prognozējamības un universālas institucionālās uzticēšanās radīšana

Rīcībpolitikas efektivitāte demogrāfijas jomā ir saistīta ar ilgtermiņa prognozējamību, ko D. Vinjoli (2020) definē kā pozitīvas “nākotnes ēnas” veidošanu. Subjektīvo nenoteiktību mērķa grupas vidū mazina institūciju spēja pozicionēt sevi kā stabilam un paredzamam fona partnerim. Ja publiskie pakalpojumi un tiesiskā vide ir stabili, cilvēki spēj sekmīgāk plānot savu dzīves gaitu, jo pāreja uz vecāku statusu vairs netiek interpretēta kā risks materiālajai labklājībai vai profesionālajai karjerai. Tāpēc valsts un pašvaldību komunikācijai ir jāpāriet no deklaratīviem solījumiem uz konkrētu pakalpojumu un tiesisko garantiju pastāvību. Kā rāda G. Andersona un kolēģu (2009) pētījumi par Ziemeļvalstu modeli, demogrāfiskās stabilitātes pamatā ir rīcībpolitikas fokusa maiņa no spiediena radīt bērnu agrīni uz to, ka valsts ir pilnībā gatava atbalstīt ģimeni tad, kad bērns ir pieteicies un piedzimis. Tas nozīmē, ka valsts sistēmai ir jābūt strukturētai tā, lai nepieciešamais infrastruktūras un finanšu atbalsts būtu garantēts brīdī, kad bērns piedzimst, neatkarīgi no tā, vai tie būtu studējoši jaunieši, speciālisti karjeras sākumā vai personas vēlīnā reproduktīvajā vecumā. Praktiskā līmenī šī gatavība ir jānodrošina caur darba vides pielāgošanu, piemēram, ieviešot nodokļu atvieglojumus tiem darba devējiem, kuri nodrošina elastīgas un nepilnas slodzes nodarbinātības formas mazu bērnu vecākiem. Līdztekus tam ir nepieciešama mērķtiecīga publiskās telpas de-stigmatizācija, mazinot vēsturisko domāšanas mantojumu un veidojot bērniem un vecākiem iekļaujošu kultūru, lai jaunās ģimenes netiktu izolētas no sabiedriskās dzīves. Šāda uz tiesisku un pakalpojumu prognozējamību vērsta pieeja var radīt drošu fonu indivīdu vēlamā bērnu skaita īstenošanai. 

8. Secinājumi

Uzsākot darba pētniecību, autores interesi virzīja jautājums, vai globālās zemās dzimstības apstākļos, kad summārais dzimstības koeficients visās Eiropas Savienības valstīs ir noslīdējis zem paaudžu nomaiņas sliekšņa (ES vidēji 1,38, bet vēlamais 2,1), Latvijas rīcībpolitikas ietvaros pastāv neizmantoti vai nepilnīgi īstenoti instrumenti, kuru dēļ valstī fiksēts tik krass dzimstības kritums. Tāpat autori interesēja jautājums, ar ko ir saistāma mūsdienu jauno cilvēku izvēle pāreju uz vecāku statusu atlikt līdz 30 gadu vecumam vai pat vēlākam laikam. 

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas jaunieši vēlas bērnus, par vēlamo ģimenes lielumu visbiežāk nosaucot divus līdz trīs bērnus. Ja šie reproduktīvie plāni tiktu īstenoti, tad summārais dzimstības koeficients pietuvotos tam, kas nepieciešams, lai notiktu paaudžu nomaiņa. Taču šobrīd redzams, ka tas nenotiek – jauno cilvēku reproduktīvos nodomus ierobežo apkārtējās vides faktori. Attiecīgi atbilde uz galveno pētniecisko jautājumu – kā reproduktīvā vecuma iedzīvotāju subjektīvā uztvere skaidro plaisu starp vēlamo un faktisko bērnu skaitu Latvijā – ir saistīta ar materiālās un attiecību drošības trūkumu, kā arī nepietiekamu valsts un pašvaldības atbalstu. Plaisa veidojas kā racionāla un piesardzīga reakcija uz apkārtējās vides nenoteiktību. Lēmums par nākamo bērnu tiek atlikts, jo personīgie standarti un prasības stabilitātei ir ievērojami augstākas nekā pāru pašreizējā dzīves realitāte un valsts demogrāfiskās politikas piedāvātie instrumenti.

Respondentu atbildes vēsta, ka mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir mainījies sabiedrības spiediena fokuss. Proti, ja agrāk sabiedrība savā ziņā pieprasīja, lai bērni dzimst agri, tad šobrīd sabiedrība joprojām pieprasa, ka bērniem ģimenē ir jābūt, taču vairs netiek sagaidīts, ka bērni dzimst agrā vecumā – nerakstītas normas veidā tiek pieprasīts, ka bērni dzimst tad, kad pāris ir nodrošinājies materiāli (stabils darbs, pastāvīga dzīvesvieta, laba ģimenes finansiālā situācija), kā arī ļoti vēlams, lai būtu iegūta izglītība. Mēģinādami izpildīt šīs augstās gaidas un tiecoties pēc “perfektās dzīves”, pāri arvien atliek pirmā bērna ienākšanu ģimenē – līdz pat 30 gadu vecumam vai vēlāk. Šo sociālo fonu mūsdienās pastiprina sociālie tīkli, kas dod iespēju savu ikdienu nepārtraukti salīdzināt ne vien ar savu kaimiņu vai Latviju, bet ar standartiem visā pasaulē. Šīs mērķa grupas bailes no “nepietiekamības” pilnībā apstiprina R. Džumahševa un A. Tursunalijevas teorētisko ietvaru par negatīvo sociālo ārējo ietekmi (social externalities) un bērnu aprūpes izmaksām, kam ir tendence pieaugt līdz ar sabiedrības prasībām un gaidām. Proti, bērna audzināšanas izmaksas jauno cilvēku uztverē pieaug nevis tāpēc, ka mazuļa fizisko pamatvajadzību apmierināšana būtu kļuvusi objektīvi dārgāka, bet gan tāpēc, ka apkārtējā sociālā vide pirms bērna ienākšanas pārim pieprasa sasniegt maksimālu labklājības līmeni. No rīcībpolitikas skatpunkta raugoties, valsts šīs iedomātās izmaksas un jauno cilvēku konkurenci var mazināt, mainot savus valstiskos vēstījumus un piedāvājot universālu, stabilu pakalpojumu infrastruktūru.

Reproduktīvo lēmumu atlikšanu tieši ietekmē arī D. Vinjoli aprakstītais “naratīvu ietvars” un “nākotnes ēna”. Cilvēki veido savus personīgos nākotnes scenārijus nenoteiktības apstākļos, ietekmējoties no institūciju un mediju radītajiem stāstiem. Ja publiskajā telpā dominē negatīvs fons – stāsti par pastāvīgu dārdzību, krīzēm vai kara draudiem –, pat tie jaunie cilvēki, kurus materiālās grūtības tieši neskar un kuriem ir stabili ienākumi, izvēlas bērna radīšanu atlikt, jo kopējais sociālais klimats pastiprina subjektīvo nedrošību. 

Darba autore, balstoties uz G. Andersona pētījumiem par Ziemeļvalstu modeli, pilnībā noraida rīcībpolitikas piedāvājumus, kas ir vērsti uz jauno cilvēku steidzināšanu vai motivēšanu kļūt par vecākiem agrākā vecumā (piemēram, caur stingriem vecuma sliekšņiem pabalstos vai kredītu programmās). Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka dzimstības atjaunošanās vēlākā vecumā ir sekmīga tad, ja valsts nevis politiski steidzina, bet nodrošina ģimenei pilnu vajadzīgo atbalstu tad, kad bērniņš piedzimst, – neatkarīgi no vecāku vecuma, dzīvesvietas vai citiem ģimenes faktoriem. 

Empīriskie dati izgaismo arī jaunu sociālo realitāti, ko autore definē kā paplašinātās ģimenes “atbalsta vakuumu”. Jaunās ģimenes ikdienā vairs nevar balstīties uz vecvecāku palīdzību, jo, palielinoties pensionēšanās vecumam, vecvecāki paši ilgstoši turpina strādāt, kā arī jauno ģimeņu urbanizācijas dēļ paaudzes bieži šķir fizisks attālums. Šis neformālā tīkla iztrūkums piespiež vecākus meklēt aukļu pakalpojumus, radot papildu finansiālo slogu ģimenes budžetam. Šī situācija pieprasa valstij un pašvaldībām steidzami nodrošināt elastīgas bērnu pieskatīšanas funkcijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pētījumā atklājas šāds paradokss: neraugoties uz to, ka vispārējā dzimstība valstī strauji samazinās un medijos izskan ziņas par bērnudārzu slēgšanu, pašvaldībās joprojām saglabājas rindas pirmsskolas izglītības iestādēs. Ņemot vērā respondentu pausto augsto atbildības un piesardzības izjūtu, darba autore pieļauj, ka vecāki mūsdienās ļoti vērīgi un selektīvi izvēlas konkrētas pirmsskolas iestādes, dodot priekšroku tām, kuru pakalpojumu uzskata par kvalitatīvāku un drošāku, nevis vienkārši izvēlas jebkuru brīvo vietu.

Darbā secināts, ka vairākas tēzes un atziņas, ko pauž respondenti (par elastīga darba nepieciešamību, mājokļu barjerām un bērnu medicīnas rindu krīzi), jau šobrīd deklaratīvā līmenī ir iestrādātas valsts plānošanas dokumentos (NAP2027 vai Labklājības ministrijas ziņojumos), taču dzīvē tās joprojām nedarbojas. Tas ļauj identificēt divus nozīmīgus virzienus turpmākajiem pētījumiem:

• Pirmkārt, politikas zinātnes ietvaros ir nepieciešams veikt padziļinātu pētījumu par to, kāpēc demogrāfijas jomā pastāv tik izteikta plaisa starp plānošanas dokumentos fiksētajiem mērķiem un to reālo finansiālo un administratīvo izpildi dzīvē.
• Otrkārt, ir nepieciešams veikt atsevišķu pētījumu par pirmsskolas izglītības iestāžu rindu fenomenu un vecāku izvēles mehānismiem, lai noskaidrotu, cik lielā mērā rindu pastāvēšanu ietekmē fizisks vietu trūkums un cik lielā mērā – vecāku mērķtiecīga un atbildīga tiekšanās pēc konkrētu, viņuprāt, kvalitatīvāku dārziņu pakalpojumiem.

Darbā ir parādīts, ka demogrāfijas problēmas nevar atrisināt ar vienkāršu pabalstu palielināšanu. Plānojot valsts atbalstu, ir jāņem vērā cilvēku reālā ikdiena, viņu domāšanas loģika un viņu dažādās bažas un bailes, piemēram, zaudēt brīvību vai piedzīvot krīzi attiecībās. Citiem vārdiem – demogrāfijas politikas veidošanā ir jāmaina skatpunkts no tiekšanās mehāniski kāpināt dzimstības koeficientu uz rūpēm par iedzīvotāju iespējām īstenot savas reproduktīvās vēlmes. Darbs piedāvā metodoloģisko ietvaru, kā caur projektīvo metodi atklāt jauno cilvēku reālās vajadzības, nodalot tās no vispārīgiem sabiedrības priekšstatiem.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI

Andersson, G., Ronsen, M., Knudsen, L. B., Lappegård, T., Neyer, G. R., Skrede, K., Teschner, K., & Vikat, A.(2009). Cohort fertility patterns in the Nordic countries. Demographic Research, 20(14), 313–352. https://doi.org/10.4054/DemRes.2009.20.14.

Barry, B. (1999). Sustainability and Intergenerational Justice. In A. Dobson (Ed.), Fairness and Futurity: Essays on Environmental Sustainability and Social Justice (pp. 93–117). Oxford: Oxford University Press.

Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.–2027. gadam. (2022). Apstiprinātas ar Ministru kabineta 2022. gada 31. marta rīkojumu Nr. 226.

Centrālā statistikas pārvalde.(2024). Mātes vidējais vecums bērnam piedzimstot. Oficiālās statistikas portāls. https://stat.gov.lv

Centrālā statistikas pārvalde. (2025).Demogrāfiskā slodze un tās rādītāji Latvijā. Oficiālās statistikas portāls. https://stat.gov.lv

De George, R. (1981).The Environment, Rights, and Future Generations. In E. Partridge (Ed.), Responsibilities to Future Generations (pp. 157–165). Buffalo, NY: Prometheus Books.

Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību. (2023). Izgūts no: https://www.mk.gov.lv.

Dioikitopoulos, E., & Varvarigos, D. (2023). Delay in childbearing and the evolution of fertility rates. Journal of Population Economics, 36, 1545–1571. https://doi.org/10.1007/s00148-022-00931-z.

Emerson, R. W. (2015). Convenience Sampling, Random Sampling, and Snowball Sampling: How Does Sampling Affect the Validity of Research? Journal of Visual Impairment & Blindness, 109(2), 164–168.

Europe Fertility Report. (2024). Tackling Infertility in Europe: Policies and Realities. https://tackling-infertility-in-europe.com/wp-content/uploads/2024/09/FINAL-Europe-Fertility-report.pdf

Eurostat. (2024). Live births and total fertility rate in the European Union. Eurostat database. https://ec.europa.eu/eurostat

Fahlén, S., & Oláh, L. Sz. (2018). Economic uncertainty and first-birth intentions in Europe. Demographic Research, 39(28), 795–834. https://doi.org/10.4054/DemRes.2018.39.28

Frejka, T., & Sobotka, T. (2008). Fertility in Central and Eastern Europe: A contemporary overview. Demographic Research, 19(15), 487–596.

Friedrich, S., & Bujard, M. (2024). Ideal and actual family size in the European Union. Journal of Family Research, 36(1), 45–68.

Generations and Gender Programme (GGP). (2020). Survey results on fertility intentions. Policy Brief: The gap between desired and actual fertility.

Gosseries, A., & Meyer, L. H. (Eds.).(2009). Intergenerational Justice. Oxford University Press.

Hindley, A., & Font, X. (2017). The use of projective techniques to circumvent socially desirable responses or reveal the subconscious. In Sustainable Tourism IV (pp. 123–134). WIT Press.

Jumahshev, R., & Tursunaliyeva, A. (2021). Social externalities, endogenous childcare costs, and fertility choice. Journal of Population Economics, 34, 1113–1149. https://doi.org/10.1007/s00148-021-00885-8.

Kreyenfeld, M., Andersson, G., & Pailhé, A. (2012). Economic uncertainty and family dynamics in Europe: Introduction. Demographic Research, 27, 835–852. https://doi.org/10.4054/DemRes.2012.27.28.

Krūmiņa, M., & Gerber, D. (2024). Realizing Social Justice: Latvia’s Pension System in Focus. Rīga: Friedrich-Ebert-Stiftung.

Kujala, S., Walsh, T., Nurkka, P., & Crisan, M. (2014). Sentence completion for understanding users and evaluating user experience. Interacting with Computers, 26(3), 238–255.

Labklājības ministrija. (2025). Informatīvais ziņojums “Par demogrāfiskās politikas attīstību”. Rīga: Labklājības ministrija.

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam. (2020). Apstiprināts Latvijas Republikas Saeimā 2020. gada 2. jūlijā. Rīga: Pārresoru koordinācijas centrs.

Mārtinsone, K., Pipere, A., & Kamerāde, D. (2016). Pētniecība: teorija un prakse. Rīga: RaKa.

Matysiak, A., Sobotka, T., & Vignoli, D. (2021). The Great Recession and fertility in Europe: A sub-national analysis. European Journal of Population, 37(1), 29–64. https://doi.org/10.1007/s10680-020-09556-y.

McKinsey Global Institute. (2025). Dependency and depopulation? Confronting the consequences of a new demographic reality. McKinsey & Company.

Menshikov, V., et al. (2023). Interdisciplinary study of the medium-term fertility trend in Latvia (1970–2022). Journal of Social Sciences.

Mežs, I. (2014, 22. aprīlis). Demogrāfs: Dzimstības pieaugumu ietekmējuši valsts politikas uzlabojumi. Diena.

Mileiko, I. (2026). Ieteikumi demogrāfiskās politikas pasākumiem 2027. gadā: Ziņojums par publisko demogrāfijas domnīcu rezultātiem. Rīga: Valsts kanceleja.

Nacionālās drošības koncepcija. (2023). Apstiprināta Latvijas Republikas Saeimā 2023. gada 28. septembrī.

OECD. (2024, June). Declining fertility rates put prosperity of future generations at risk. Izgūts no: https://www.oecd.org.

Offe, C., & Ronge, V. (1975). Thesen zur Theorie des Staates. In M. Greiffenhagen, & W. J. Mommsen (Eds.), Theorien und Methoden der Politikwissenschaft (pp. 85–99). München: Piper.

Ortega, J. A. (2023). Toward Critical Demography 2.0: Demographic Imagination, Political Theory, and Human Futures. Genus, 79(1). https://doi.org/10.1186/s41118-023-00179-5.

Parfit, D. (1984). Reasons and Persons. Oxford: Oxford University Press.

Rawls, J. (1999). A Theory of Justice. Cambridge, MA: Harvard University Press.

Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija. (2022). Tautas ataudzes stratēģija ĢIMENE — LATVIJA — 2030 (2050).

Sobotka, T. (2007). European lines of fertility change and the role of policies. Tempo and quantum effects in low-fertility countries.

Sobotka, T., Matysiak, A., & Brzozowska, Z. (2020). Policy responses to low fertility: How effective are they? (UNFPA Technical Division Working Paper No. 1). United Nations Population Fund.

Soley, L. C., & Smith, A. L. (2008). Projective Techniques for Social Science and Business Research. Milwaukee, WI: Southshore Press.

Sulyok, K., & Bándi, G. (2025). What can ombudspersons do for future generations? Reflections on the Budapest Declaration. Realaw Blog.

Tremmel, J. (2009). A Theory of Intergenerational Justice. Earthscan.

UNESCO. (1997). Declaration on the Responsibilities of the Present Generations Towards Future Generations.

United Nations Regional Information Centre (UNRIC). (2023). The Declaration on Future Generations is an absolute novelty paving the way for a sustainable future.

Vignoli, D., Bazzani, G., Guetto, R., Minello, A., & Pirani, E. (2020). A reflection on economic uncertainty and fertility in Europe: The narrative framework. Genus, 76(1), 28. https://doi.org/10.1186/s41118-020-00094-3.

Welsh Government. (2015). Well-being of Future Generations (Wales) Act 2015.

World Bank. (2015, October 1). Latvia faces active aging challenges, needs to address social cohesion and encourage families’ aspirations to have more children.

Zirnīte, M., & Garda-Rozenberga, M. (2014). Mutvārdu vēstures pētniecības metodika. Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts.

Pielikumi

1. pielikums

Aptaujas anketa – teikumu pabeigšana

Teikumu pabeigšanas tests

1. Informētas vienošanās ieraksts – informācijas sniegšana pētījuma dalībniekam par pētījumu un tā mērķi, sarunas ierakstīšanu un datu izmantošanu anonīmā veidā.

2. Anketas jautājumi un nepabeigtie teikumi:

Lūgums aizpildīt aptauju. Uzdevums ir pabeigt katru iesākto teikumu. Atbildes var būt tik garas, cik garas vēlaties tās sniegt.  

Vecums:

Dzīvesvieta: Rīga / Pierīga / cita pilsēta / ciems / lauku teritorija

Dzimums:

Bērnu skaits:

Izglītība: pamata, vidējā, augstākā 

Ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī: 

Līdz 500 EUR | 501–1000 EUR| 1001–1500 EUR| 1500+ EUR 

Pāris – 25 gadus veci jaunieši – kopā dzīvo jau trīs gadus. Viņu dzīvesvieta ir Latvija, un šeit viņi ir ieplānojuši dzīvot arī turpmākos…

Pāris reizēm ir runājis par pirmā bērna ienākšanu ģimenē, un viņi uzskata, ka bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad…

Domājot par savu izglītības līmeni un bērna ienākšanu ģimenē, viņi secina: …

Viņš uzskata, ka labākais vecums, kad ģimenē ienākt pirmajam bērnam, ir .…, viņa uzskata, ka labākais vecums pirmajam bērnam…

Lai ģimene mūsdienās pieņemtu lēmumu radīt bērnu, viņuprāt, ģimenei ir nepieciešams…

Viņi ir pārrunājuši arī vēlamo bērnu skaitu ģimenē, un tas ir…

Viņuprāt, vēlamo bērnu skaitu viņi varēs atļauties tad, kad būs…

Viņuprāt, mūsdienās pārim, lai tas dzīvotu kopā ilgi un laimīgi, galvenais…

Pāris ir analizējis valsts atbalstu jaunajām ģimenēm. Viņi uzskata, ka…

Domājot par valsts atbalstu ģimenēm, pāris īpaši kritizē…

Pāris uzskata, ka no valsts sniegtā atbalsta vislabākais…

Ja viņi spētu noteikt, kāds vēl atbalsts no valsts/pašvaldības jaunajām ģimenēm būtu nepieciešams, tas būtu…

Domājot par savas paplašinātās ģimenes atbalstu sev, pāris…

Viņuprāt, pāra lēmumu par labu bērna ienākšanai ģimenē ietekmē arī…

Pāris uzskata, ka viņu “burbulī” bērns ir…, un viņi paši uzskata, ka bērns pāra attiecībām ir…

Viņi ir novērojuši, ka bērni dzimst arvien vēlākā vecumā, un uzskata, ka tas ir tāpēc, ka…

Pāris visvairāk baidās no tā, ka pēc bērna piedzimšanas…

Viņi gribētu, lai Latvijā sabiedrības attieksme pret bērniem…

Par pētījumu atbildīgā persona:

Pētnieks: Inga Akmentiņa-Smildziņa, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas studente 

Kontaktinformācija: e-pasts inga@vecakuorganizacija, tālr. +37126466250

Pētījuma mērķis: noskaidrot mūsdienu ģimenēm atbilstošas potenciāli iedarbīgākās politiskās darbības, kas varētu mazināt pirmā bērna piedzimšanas atlikšanu un veicināt to, lai pēc pirmā bērna ienākšanas ģimenē nākamo plānoto bērnu piedzimšana netiktu atlikta.

Pētījuma metode: kvalitatīvā pētniecības metode – projektīvā metode ar teikumu pabeigšanas testu.

Dalībnieka loma: pabeigt iesāktos teikumos, brīvi izvēloties to saturu un garumu. 

Audio ieraksts: intervijas audio ieraksts veikts ar pētījuma dalībnieka piekrišanu, pirms tam lūdzot dalībnieka atļauju šo ierakstu veikt. Dalībnieks informēts, ka audio intervija netiks publiskota, bet izmantota tikai pētījuma vajadzībām, kā arī audio ieraksts tiks dzēsts pēc pētījuma pabeigšanas.

Konfidencialitāte: dalībnieks tiek informēts, ka intervijā sniegtās atbildes un komentāri ir konfidenciāli un netiks izpausti sasaistē ar dalībnieka vārdu vai citu informāciju, kas varētu atklāt intervējamā personību. Dalībnieks tiek informēts, ka intervijas transkriptus veiks pats pētījuma autors, atbildes tiks analizētas un izmantotas pētījuma ietvaros, kā arī, iespējams, intervijā paustās domas tiks citētas pētījuma ietvaros.

Dalībnieka atteikšanās: dalībnieks tiek informēts, ka var nesniegt atbildes uz tiem jautājumiem, uz kuriem nevēlas tās sniegt.

Pētījuma rezultāti: plānots, ka iegūtie dati tiks izmantoti, lai sniegtu priekšlikumus dzimstības veicināšanai un ģimeņu atbalstam Labklājības ministrijai, kā arī citām ministrijām un institūcijām pēc pieprasījuma. Tāpat darba autore, kas vienlaikus ir Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja, pētījumā gūtos datus var reflektēt, atbildot uz mediju jautājumiem par demogrāfiju Latvijā. 

Papildinformācija: dalībniekam tiek nodots pētījuma autora tālruņa numurs un e-pasta adrese, ja ir vēlēšanās sniegt vēl kādus komentārus, piezīmes vai, piemēram, atsaukt savu dalību pētījumā.

5. pielikumsIntervijas transkripts

Aizpildīts teikumu pabeigšanas testa piemērs 

Vārds: Lote

Vecums: 31

Bērnu skaits: 2

Vecums, kad piedzima pirmais bērns: 27

Dzīvesvieta: Pierīga 

Dzimums: sieviete

Izglītība: augstākā 

Ienākumi uz vienu ģimenes locekli mēnesī: 1001–1500

Pāris – 25 gadus veci jaunieši – kopā dzīvo jau trīs gadus. Viņu dzīvesvieta ir Latvija, un šeit viņi ir ieplānojuši dzīvot arī turpmākos gadus.

Pāris reizēm ir runājis par pirmā bērna ienākšanu ģimenē, un viņi uzskata, ka bērnam ģimenē ir jāienāk tad, kad viņi ir materiāli stabili, pietiekami nodrošināti, izglītojušies un nobāzējušies. 

Domājot par savu izglītības līmeni un bērna ienākšanu ģimenē, viņi secina, ka tas noteikti ir jāpaspēj pirms bērnu ienākšanas ģimenē un ir ļoti svarīgi šo izglītību iegūt, lai būtu labākas iespējas darba tirgū un būtu materiālāk nodrošinātāki pirms bērna ienākšanas ģimenē. 

Viņš uzskata, ka labākais vecums, kad ģimenē ienākt pirmajam bērnam, ir līdz 30 gadiem, viņa uzskata, ka labākais vecums pirmajam bērnam arī ir līdz 30 gadiem. 

Lai ģimene mūsdienās pieņemtu lēmumu radīt bērnu, viņuprāt, ģimenei ir nepieciešams materiālais nodrošinājums, stabilitāte, dzīvesvieta, stabils darbs un tā īstā gatavība šāda lēmuma pieņemšanai. 

Viņi ir pārrunājuši arī vēlamo bērnu skaitu ģimenē, un tas ir 2.

Viņuprāt, vēlamo bērnu skaitu viņi varēs atļauties tad, kad būs stabili ienākumi, iekrājumi, nodrošinājums, pietiekoši liela dzīvesvieta un, protams, emocionālā gatavība, noturība. 

Viņuprāt, mūsdienās pārim, lai tas dzīvotu kopā ilgi un laimīgi, galvenais, protams, ir savstarpēja sadarbība, mijiedarbība, vienota virzīšanās uz kopīgiem mērķiem, mazāka ietekme no apkārt notiekošā, mazāk Instagrama, vairāk realitātes izjūtu un nospraust mērķus, uz kuriem kopīgi virzīties. Un varbūt arī grūtībās saprast, ka dzīvē nav tikai pozitīvās lietas, bet ir arī grūtības. Tas būtu ļoti svarīgi saprast, ka nav tikai laimīgi, ir arī tie brīži, kad nav laimīgi, un saprast, kā virzīties, lai būtu tas ilgi un laimīgi. Nav tādu perfekto attiecību, un es teiktu, ka ir ļoti svarīgi saprast, ka attiecības visu laiku ir jākopj un jālolo, tas ir nebeidzams process. 

Pāris ir analizējis valsts atbalstu jaunajām ģimenēm. Viņi uzskata, ka valsts atbalsta pietrūkst – finansiāli. Arī kā sievietei, izkrītot no darba tirgus. Tas ir par bērna kopšanas pabalstu, izdevumiem un inflāciju. Atrodoties trīs gadu dekrēta atvaļinājumā, es ļoti izjutu. Ņemot hipotekāro kredītu, valsts atbalsts jaunām ģimenēm ir – paši izmantojām, kad biju stāvoklī ar otro bērnu. Biju ļoti priecīga, ka varējām ņemt kredītu šajā periodā un nebija jābūt bērnam piedzimušam, lai kredītu paņemtu. Tomēr ļoti daudz valsts atbalsta attiecas uz ģimenēm, kurās ir 3+ bērni. Taču, ja tev ir divi bērni, kaut kādā ziņā tu esi ļoti apdalīts. Bet arī divi bērni mūsdienās ir lieli izdevumi! Bet valsts spiež uz to, lai būtu 3+, aizmirstot, ka citreiz ir viens vai divi. 

Domājot par valsts atbalstu ģimenēm, pāris īpaši kritizē to, ka valsts šobrīd tiecas uz daudzbērnu ģimenēm, taču arī divi bērni ir ļoti daudz – it sevišķi pie mūsdienu apstākļiem. Tāpat kritizē, ka dekrēta laiks ģimeni ļoti ietekmē finansiāli. Katra bērna ienākšana ļoti būtiski pasliktina ģimenes kopējo situāciju – finansiāli. Tāpēc daudzi izvēlas nepaplašināt ģimeni. Kritizē, ka vairāk tiek atbalstītas maznodrošinātās ģimenes. Tas arī, protams, svarīgi, bet to nevajadzētu kultivēt, veicināt. 

Pāris uzskata, ka no valsts sniegtā atbalsta vislabākais ir “Altum” atbalsts jaunām ģimenēm, kas palīdz vieglāk tikt pie hipotekārā kredīta. 

Ja viņi spētu noteikt, kāds vēl atbalsts no valsts/pašvaldības jaunajām ģimenēm būtu nepieciešams, tas būtu lielāks nodrošinājums strādājošiem vecākiem, kā arī lielāks ģimenes valsts pabalsts – šobrīd par diviem bērniem tie ir 100 eiro. Par 100 eiro tu šobrīd gandrīz neko nevari nopirkt. No pašvaldības atbalstiem – samazināt ēdināšanas izmaksas uz vienu bērnu bērnudārzā. Vajadzīgs kaut kāds finansiāls atbalsts. 

Domājot par savas paplašinātās ģimenes (vecāki, radi) atbalstu sev, pāris šobrīd redz, ka paplašinātajā ģimenē visi strādā un ka pāris atšķiras no iepriekšējās paaudzes, kur omes un opji jau laicīgi gāja pensijā. Tāpēc tas ļoti ietekmē, ka no paplašinātās ģimenes ikdienā nav atbalsta, kas varētu palīdzēt, piemēram, bērna slimības laikā. Šobrīd ir ļoti grūti būt strādājošam vecākam. Ņemot vērā, ka paplašinātajā ģimenē visi strādā, tad ir jāņem ārpakalpojumi, kādas auklītes, kas atkal ir finansiāls slogs. Tas ir tas, kā ikdienā trūkst. Vairāk palīdz māsa, kas ir attālināti strādājoša. Ikdienā atbalsta pietrūkst. 

Viņuprāt, pāra lēmumu par labu bērna ienākšanai ģimenē ietekmē arī pasaules notikumi. Inflācija – degviela, pārtika. Vairāk jādomā par rēķinu nomaksāšanu nekā par bērna ienākšanu ģimenē. Šobrīd nav tādas stabilitātes sajūtas, un tas noteikti ietekmē. 

Pāris uzskata, ka viņu “burbulī” bērns ir lielākais ieguldījums un piepildījums, kāds vien var būt, un viņi paši uzskata, ka bērns pāra attiecībām ir, jā, liels izaicinājums, bet tai pašā laikā piepildījums un pabeigtības sajūta, vēlme ieguldīt, darīt; darīt pat varbūt pāri savam resursam daudzās situācijas. Viens no labākajiem lēmumiem.

Viņi ir novērojuši, ka bērni dzimst arvien vēlākā vecumā, un uzskata, ka tas ir tāpēc, ka visu gribas paspēt pirms bērna ienākšanas ģimenē – iegūt izglītību, iegūt darbu, nopirkt īpašumu, ceļot, kino. Liekas, ka viss dzīvē jāpaspēj līdz bērna ienākšanai, jo, kad piedzims bērns, pasaule beigsies. Bet ne vienmēr viss notiek tik ātri, un tāpēc lēmumi par bērna ienākšanu tiek atlikti uz vēlāku. Viens no iemesliem ir finansiālais faktors, darba tirgus, ambīcijas un tiekšanās pēc tās perfektās dzīves. Un tad, kad tas viss ir, tad jau ir 30+. Ietekmē noteikti arī ilgtermiņa stabilu attiecību veidošana – visi Tinderi –, un cilvēki šobrīd negrib uzņemties ilgtermiņa saistības, negrib domāt par nopietnām attiecībām. Tendence ir, ka jauniem cilvēkiem negribas uzņemties saistības, tāpēc bērni dzimst arvien vēlākā vecumā. 

Pāris visvairāk baidās no tā, ka pēc bērna piedzimšanas dzīve beigsies, naudas nebūs, nebūs iespējas iet uz restorāniem, ceļot, iet uz randiņiem, trūks ikdienas atbalsta, būs grūti nomaksāt rēķinus, nepaspēs sevi realizēt darbā vai ārpus darba, iegūt materiālo nodrošinājumu. Tas ir baiļu faktors. Un viena no lietām noteikti ir savstarpējās attiecības – ka bērns tās ietekmēs. Ir jābūt ļoti stabilās attiecībās un vienotiem mērķiem.  

Viņi gribētu, lai Latvijā sabiedrības attieksme pret bērniem… ir saglabājušās ļoti daudzas lietas no padomju un pēcpadomju laikiem, kad bērns nedrīkst veikalā bļaut, krist, nāk tantes ar kaut kādiem norādījumiem. Gribētu, lai sabiedrība būtu pret ģimenēm ar bērniem saprotošāka, nevis nosodoša, piemēram, kad bērns ir lidmašīnā, koncertā. Lai bērnus neizolējam no normālas sabiedrības dzīves, lai bērns restorānā var apsēsties pie galdiņa. Sabiedrība, it sevišķi, ja bērns neuzvedas, viņuprāt, paklausīgi, pieklājīgi vai uzvedības normas robežās, pret to attiecas kā pret lielām, tīrām šausmām un nosoda vecākus. Sabiedrība ļoti nosoda, arī es to esmu izjutusi uz savas ādas – jebkurā publiskā vietā. Sabiedrībai ir jāsaprot, ka tā ir jaunā paaudze un ģimenes ir jāatbalsta; sabiedrības nosodījums joprojām ir ļoti liels – ka bērniem jābūt mājās, vienmēr kaut kur atstātiem, bet īstenībā nē. Bērniem jābūt dzīves dalībniekiem. Arī uz darbu kādreiz bērnu drīkst paņemt, un nekas slikts nenotiks. Mums ir ļoti tāls ceļš ejams, lai sabiedrība pieņemtu jaunās ģimenes kā normu un vairāk atbalstītu. 

Pētījums pilnā apmērā pieejams, sazinoties ar tā autori: inga@vecakuorganizacija.lv