Bērnība ir dabiski piepildīta ar brīnumiem. Pirmklasnieki uz skolu atnāk ar enciklopēdiskām zināšanām par dinozauriem un planētām, taču nereti, sastopoties ar strikto skolas solu un obligātajām darba lapām, šī dzirkstele apdziest. Kā panākt, lai dabaszinību stundas, jaunās profesionālās pilnveides programmas un metodiskie materiāli nepaliktu tikai uz papīra, bet kļūtu par reālu, elpu aizraujošu piedzīvojumu klasē un ārpus tās?
Par to Latvijas Vecāku organizācijas raidījumā “Vecāku kods” tās vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicināja uz sirsnīgu un atklātu sarunu divas aizrautīgas pedagoģes – Cēsu 2. pamatskolas direktori un ģeogrāfijas skolotāju Iju Brammani un Baložu vidusskolas skolotāju Ingu Eglīti. Šī diskusija atklāj to, kā skolotāja entuziasms spēj burtiski likt bērnu acīm mirdzēt un kāpēc reizēm drīkst sēdēt uz grīdas vai puķu dobē.
Mācīties ar visām maņām: no paštaisīta papīra līdz izkaltušam zirnim
Mūsdienu izglītībā bieži izskan doma, ka dabaszinības nevar iemācīties tikai no grāmatas. Tās ir jāsajūt, jāaptousta un reizēm pat jāpagaršo. “Dabaszinības ir jāpiedzīvo. Un droši vien ar visām maņām,” uzsver Inga Eglīte, skaidrojot, ka interese klasē mainās par simt astoņdesmit grādiem brīdī, kad darba lapas tiek nomainītas pret reāliem eksperimentiem. Iziet ārā un pacelt koka gabaliņu, ieraudzīt sēni vai pētīt kukaiņus nozīmē atklāt daudz vairāk, nekā sākotnēji stundā ieplānots.
Kā izcilu piemēru Inga min papīra gatavošanu pirmajā klasē. Tas skolotājai bijis liels izaicinājums – ierasties skolā ar diviem maisiem un savu personīgo blenderi. “Mēs paņēmām no klases makulatūras kastes izlietotos papīrus, plēsām mazos gabaliņos, lējām ūdeni un nākamajā dienā taisījām masu. Bērni paši grupās to veltnēja, un rezultāts bija īsts papīrs, uz kura var rakstīt!” stāsta pedagoģe. Vislielākais gandarījums bijis brīdis, kad klasē ienākuši ceturtklasnieki un ar sajūsmu iesaukušies: “Wow, mēs arī tādu taisīsim?” Šādi eksperimenti parāda bērniem reālu jēgu – kāpēc mēs šķirojam atkritumus un ko no tiem var radīt.
Tāpat bērniem ir vitāli nepieciešams redzēt procesus to attīstībā. Audzējot augus uz klases palodzēm, bērni piedzīvo īstu izziņas prieku. Viņi novēro, kā parādās asniņš, kā veidojas zieds un kā vēlāk rodas zirņa pāksts. Taču šajā procesā ir vieta arī asarām un dzīves mācībām, ja augs neizdzīvo. “Ir saruna par to, kāpēc tavs augs neizdzīvoja. Vai nu es aizmirsu viņu aplaistīt, vai arī laistīju tik bieži un daudz, ka augs vienkārši noslīka,” stāsta Inga. Šī personīgā attieksme vēlāk, piektajā klasē, ļauj daudz vieglāk apgūt abstraktus jēdzienus par ekosistēmām, jo bērniem ir dzīva, pašu izjusta bāze.
Sērkociņu kastītes kā laika mašīna un lielā bilde
Ija Brammane uzsver fundamentālu dabaszinību mācīšanas stūrakmeni – skolēniem sākumā ir jādod iespēja brīnīties un jāparāda “lielā bilde”, nevis jāliek koncentrēties uz mazu puzles gabaliņu. “Ir ļoti svarīgi iedot bērniem brīnīšanās mirkli sākotnēji. Nenobiedēt ar ļoti sarežģītām lietām, bet iedot tās tā, lai viņi var brīnīties. Un tad mēs varam sākt runāt ar terminiem, kas jāpieraksta burtnīcā,” viņa atzīmē.
Pieredzējusī ģeogrāfijas skolotāja dalās atmiņās par to, kā palīdzējusi bērniem izprast ģeoloģiskās ēras – tēmu, kas var šķist sausa un abstrakta. “Mēs pirkām sērkociņu kastītes. Katram bērnam bija septiņas vai astoņas tukšas kastītes. Divu stundu garumā viņi katru šo periodu aplīmēja ar aplikācijas papīru, rakstīja virsū nosaukumu, un iekšā mēs likām to, kas atbilda attiecīgā perioda dzīvajai radībai.” Šāda vienkārša, bet dziļi iesaistoša metode ļauj praktiski apgūt ārkārtīgi sarežģītus procesus.
Cēsu 2. pamatskolas direktore ir pārliecināta, ka bērnu dabiskā zinātkāre bieži tiek noslāpēta, pāragri mēģinot viņus ielikt formālos rāmjos. “Mēs ļoti ātri viņus gribam ielikt skolas solā. Mēs gribam, lai viņš visu kārtīgi pieraksta. Bet vai tajā brīdī, kad viņam vēl ir grūti novilkt četras līnijas, tiešām ir obligāti jāpieraksta, kāds ārā laiks? Varbūt svarīgāk ir, lai viņš to vienkārši izstāsta?” Skolotājai piekrīt arī Inga Eglīte, stāstot par kādu otrklasnieku, kurš brīvajā brīdī pats sev un klasesbiedriem uzzīmējis izcilu darba lapu āra stundai, pierādot, ka bērni paši brīnišķīgi signalizē par savām interesēm, ja viņiem to ļauj.
Ir jāprot arī ieklausīties un piefiksēt bērnu pieredzi. Ija stāsta par kādu ceturtās klases meiteni, kura atgriezusies no ceļojuma, kurā visai ģimenei bijis slikti no tropiskā karstuma un nepārtraukti ieslēgtiem kondicionieriem. Skolotāja šo stāstu patur prātā, zinot, ka pēc dažiem gadiem, mācoties par lietusmežu biomām, šī bērna personīgā pieredze būs atslēga tēmas izpratnei.
Daba kā klases telpa
Iziet no klases rāmjiem nozīmē saskarties ar reālo dzīvi, kur reizēm pētnieciskais process ņem virsroku pār ieplānoto uzdevumu. Piemēram, devītās klases skolēns mežā pēkšņi pārtraucis pildīt darba lapu un sācis aizrautīgi lasīt brūklenes, jo ieraudzījis tās augam dabā pirmo reizi mūžā. Skolotāja viņu nav bārusi. Rezultātā – jaunietis nākamajā dienā atnesis paša vārītu zapti un izlasījis par brūklenēm visu pieejamo informāciju. Tā ir ļaušanās bērna dabiskajai interesei.
Tomēr došanos dabā nereti pavada arī vecāku bažas par ērcēm, sasmērētām drēbēm un drošību. “Vecāki ir noteikti jāpabrīdina iepriekš, lai atbilstoši saģērbjas un nav tā, ka kāds atnāk plānajās zeķubiksēs un rozā svārciņos, dodoties uz mežu,” smaidot stāsta Inga.
Ja iziešana tālākos pārgājienos sākumā šķiet pārāk liels izaicinājums klases dinamikas dēļ, skolotājas iesaka sākt ar maziem soļiem – tepat ap skolas puķu dobi. Tāpat dabu var ienest arī telpās. Kad Inga Eglīte palūgusi bērniem stundai atnest pa vienam augam ar visām saknēm izpētei, kāds bērns atnesis nevis vienkāršu nezāli, bet gan iespaidīgu, nepareizā vietā ieaugušu ozola stādu. “Mēs varējām apskatīties, izpētīt un salīdzināt. No rīta varu apskriet ap skolu, salasīt lapas, un mēs varam skatīties, kuram augam kas pieder. Resursi tam nemaz nav tik lieli vajadzīgi,” pedagoģe iedrošina.
Materiālais atbalsts: skolotāja rokas un vecāku plecs
Lai radītu brīnumu, skolotājam ir nepieciešams atbalsts. “Atslēgas vārds noteikti ir skolotājs, kuram nepieciešams vislielākais atbalsts, lai viņš varētu izdomāt, kā pārsteigt bērnu,” atzīst Ija Brammane, norādot uz vadības lomu. Skolas direktorei ir jānodrošina droša vide, kurā pedagogi var diskutēt par savām neveiksmēm, dalīties idejās un saņemt atgriezenisko saiti, nebaidoties no kritikas. Būtiski ir skolā atrast līderus, kuri rāda labo praksi, un aicināt citus pie viņiem vērot stundas.
Tikpat nozīmīga ir materiālā bāze. Dabaszinību pētījumiem ir vajadzīgi spēcīgi magnēti, lupas, švammītes un citi ikdienišķi, bet neaizstājami sīkumi. Inga Eglīte izceļ vecāku lielo lomu – brīžos, kad skolai uzreiz nav iespējas nodrošināt katru bērnu ar nepieciešamo, atsaucīgi vecāki vienmēr ir gatavi palīdzēt, sagādājot materiālus, tādējādi kļūstot par aktīviem sabiedrotajiem izglītības procesā.
Izklaide vai dziļš mācīšanās process?
Sabiedrībā un arī pašu pedagogu vidū dažkārt izskan skeptisks jautājums: vai no mūsdienu skolotāja netiek prasīts pārāk daudz? Vai bērni tagad nepārtraukti jāizklaidē, skolotājam stāvot uz galvas?
Ija Brammane ir kategoriska – tā nav izklaide, bet gan jēgpilns mācību process. Piemēram, mācoties par siltumizolāciju piektajā klasē, bērni paši būvē māju modeļus un pārbauda dažādus materiālus. Klases telpā tam bieži nepietiek vietas, tāpēc darbi turpinās skolas gaiteņos. “Neviens par to nelamājas un neuztver kā nekārtību, jo tas tiek uztverts kā mācīšanās,” pauž direktore.
Līdzīgi ir ar garšvielu pētniecību astotajā klasē – skolotāja izber dažādas garšvielas un aicina skolēnus uz pasaules kartes atzīmēt to izcelsmes vietas. Bērniem tas ir neviltots šoks – uzzināt, ka ikdienišķais ķirbis patiesībā cēlies Ziemeļamerikā. Tāpat ir ar pirmklasniekiem, kuri drīkst izpētīt skolotājas atnestus eksotiskus augļus, sadurot pirkstus kaktusa auglī, vai trešklasniekiem, kas no plastilīna un kartona veido upes modeļus un skolas pagalmā ar lejkannu pārbauda, kāpēc vienā modelī ūdens tek, bet citā nē. Tas nav šovs, tā ir dziļas izpratnes un analītiskās domāšanas veicināšana.
No māla plāksnītes līdz NASA
Lai dabaszinību metodikas nepaliktu tikai par kursos iegūtiem sertifikātiem, tās ir jāiedzīvina. Inga Eglīte uzteic dabas foruma pieeju Tērvetē, kur apliecību varēja iegūt tikai tad, kad skolotājs bija nosūtījis fotogrāfiju no reālas aktivitātes, kas īstenota ar bērniem. Tikmēr skolas vadības uzdevums ir pamanīt un jautāt saviem pedagogiem – kas tev ir vajadzīgs, lai šo priekšmetu padarītu interesantu?
Īstens stāsts par aizrautību un mācīšanās robežu paplašināšanu ir Ingas vadītā Saules sistēmas modeļa veidošana Baložos, kur centrālā saules loma tika uzticēta pilsētvides skulptūrai – vardei. Bērni mērīja soļus, rēķināja attālumus un nostājās savās vietās, lai fiziski izjustu, kāpēc vienai planētai gads ir tik garš. Zemes vai Marsa “orbīta” iegadījās tieši puķu dobē, izpelnoties garāmejošas tantes aizrādījumu. Garāmgājējiem to grūti izskaidrot, bet bērniem tas bija dzīves lielākais atklājums par kosmosa mērogiem.
Sarunas noslēgumā Ija Brammane dalās ar vēl vienu saviļņojošu atziņu par to, kā skolēniem iedot “lielo bildi”. Mācot ģeogrāfiju, viņa nesāk ar sausiem faktiem. Viņa sāk ar mazu māla plāksnīti, kas simbolizē senākos priekšstatus par visumu. Bet klasē sēž zēni ar NASA džemperiem mugurā. Un tad skolotāja savieno šo māla plāksnīti ar mūsdienu kosmosa izpēti, izstāstot elpu aizraujošu stāstu par Galileo Galileju, kurš par savu taisnību tika izraidīts no zinātnieku aprindām, kaut arī viņam bija pilnīga taisnība.
Kā sarunu rezumē Inga Eglīte: “Tas, kurš nevēlas kaut ko darīt, vienmēr meklē iemeslus. Bet tas, kurš grib – vienmēr meklē iespēju.” Un šīs skolotājas pierāda, ka iespējas ir visapkārt – atliek vien ieraudzīt pasauli kā vienu lielu, aizraujošu dabaszinību klasi.
Valsts pētījumu programmas “Izglītība” projekts “Individualizēta un personalizēta atbalsta sistēma skolēnu tekstpratības, rēķinpratības un dabaszinātniskās pratības attīstīšanai” Nr. VPP-IZM-Izglītība-2023/1-0001
