Tuvojoties Tēva dienai, saruna par tēvu īpašo lomu un ģimenes veidošanu kļūst arvien nozīmīgāka, jo īpaši, ja šis ceļš pie sava bērna sākas ar adopciju. Labklājības ministrijas informatīvās kampaņas „Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros satikās divi tēti – uzņēmējs un digitālo produktu izstrādātājs Emīls Senkans un fiziķis un zinātnieks Vadims Geža. Viņi sarunājās  par to, kā, adoptējot bērniņu, mainās ģimenes dinamika, iekšējā pasaule un  ikdiena.

Rūpīgi izlolota doma

Abās ģimenēs lēmums par adopciju nebija zibens spēriens no skaidrām debesīm, bet gan rūpīgi izlolota doma, kas radusies krietnu laiku iepriekš. Vadims, kurš šogad kopā ar sievu atzīmē divdesmito kāzu jubileju, atklāj, ka sarunas par bērnu uzņemšanu ģimenē sākušās jau saderināšanās kursos pirms laulībām. „Viens no jautājumiem, ko mums toreiz vajadzēja pārrunāt, bija tieši par ģimenes plānošanu. Mēs gribējām daudz bērnu – trīs vai četrus, un nospriedām, ka sākumā mums būs bioloģiskie bērniņi, bet pēc tam mēs varētu arī kādu adoptēt,” viņš atceras.

Līdzīgs sākumpunkts bijis arī Emīlam. Vēl pirms nopietnu attiecību uzsākšanas, viņa topošā sieva atzinusies, ka kādudien vēlētos adoptēt bērniņu. „Tā doma vienkārši iesējās un turpināja mūs pavadīt,” stāsta Emīls. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas, un abiem pāriem nācās saskarties ar smagu pārbaudījumu – nespēju sākotnēji ieņemt bioloģisko bērnu, kas adopciju pārvērta no skaistas, hipotētiskas idejas par ikdienas realitāti.

Sāpīgā sapņa atlaišana un lēmuma pieņemšana

Ceļš līdz adopcijai bieži vien ved cauri zaudējuma smeldzei. Vadims atklāti stāsta par astoņiem gadiem, kas pavadīti, cenšoties tikt pie bioloģiskā bērna. „Lai tiktu pie domas par bērniņa adoptēšanu, vispirms bija jāpieņem, ka iepriekšējais sapnis ir miris. Tas bija milzīgs sāpju un pārbaudījumu laiks mūsu savstarpējās attiecībās. Sieva tam tika pāri ātrāk, taču man pagāja varbūt pat gads, pirms es nonācu līdz punktam, kad spēju pateikt savu “jā” un to pieņemt,” atzīst Vadims. Arī Emīls norāda, ka mēģinājumi izmantot medicīnisko apaugļošanu kļuvuši par smagu un saspringtu periodu gan fiziski, gan emocionāli. Viņš uzsver, ka izšķirošais brīdis bijis robežas novilkšana, lai pasargātu ģimeni un partnerattiecības no sabrukuma. Taču brīdī, kad iepriekšējais posms noslēdzās, Emīls izjutis lielu atvieglojumu – neziņa un ikmēneša cerību sabrukums bija galā, dodot telpu jaunam procesam un skaidrībai.

Mīlestības audzēšana un tēva iekšējās cīņas

Adopcijas ceļā tēviem saikne ar bērnu veidojas pilnīgi citos apstākļos, un nereti to pavada bažas un neziņa. Vadims atzīst, ka, būdams introverts cilvēks, sākotnēji nespējis iedomāties, kā veidos kontaktu ar bērnu, kurš uzņemšanas brīdī viņam šķiet pavisam svešs.

Emīls apstiprina, ka tēva loma un mīlestība nerodas vienā dienā kā uz burvju mājiena. „Nav tā, ka tu ienāc mājās, zini adopcijas faktu un uzreiz izjūti milzīgu mīlestību. Sākumā mēs bijām vienkārši mēs, un te pēkšņi ir bērniņš. Attiecības ir jāattīsta, pie tām ir pastāvīgi jāstrādā. Tās aug, un tad vienā posmā vairs nav pilnīgi nekādu diskusiju – tu esi tētis, un tā ir tava meita,” skaidro Emīls. Sarunas laikā izskan arī atziņa par motivāciju – bērns nav plāksteris neizdzīvotiem sapņiem vai vīziju piepildījums, un tā nav arī glābšanas misija. Bērns ģimenē tiek uzņemts ar vienu mērķi – lai viņu mīlētu.

Atbalsta centri un iepazīšanās ar bērniem

Gatavojoties adopcijai, nenovērtējamu palīdzību abiem tētiem snieguši atbalsta centri un īpaši sagatavošanas kursi. Emīls norāda, ka tieši kursi palīdzējuši mazināt rozā brilles, sagatavojot vecākus arī sarežģītākiem scenārijiem. Pirmā satikšanās ar bērnu katrā ģimenē notikusi atšķirīgi. Emīls atceras, kā vienā dienā viņa dzīve apgriezusies kājām gaisā – no rīta viņš aizgājis uz darbu kā parasts darbinieks, bet pēcpusdienā saņēmis telefona zvanu, un jau vakarā ģimenei bijusi ziņa par potenciālo bērniņu pusotra gada vecumā. Vadima ģimenē, kura šobrīd audzina četrus adoptētus bērnus, pirmais bērniņš ienācis ļoti strauji no bērnu aprūpes iestādes, kad Vadims ar savu sievu atgriezās  no dzīves Vācijā. Savukārt nākamās adopcijas bijušas no audžuģimenēm, ļaujot abām pusēm pakāpeniski iepazīties, dodoties ciemos un lēnām veidojot emocionālo saikni, lai bērnam pāreja uz jauno ģimeni būtu maksimāli saudzīga.

Ikdienas izaicinājumi un darbs ar sevi

Lai cik labi vecāki būtu sagatavojušies teorētiski, bērna ienākšana krasi izmaina ikdienas rutīnu un prasa milzīgus iekšējos resursus. Emīls norāda, ka dinamika mainās kardināli – pēc garas darba dienas vairs nav iespējams vienkārši atpūsties klusumā, jo visa uzmanība jāvelta attiecību veidošanai un bērna vajadzībām. Turklāt viņam ļoti palīdzējis tas, ka viņa un bērniņa temperamenti saskanējuši, ievērojami atvieglojot pielāgošanos.

Vadims piebilst, ka visgrūtāk ir saglabāt racionālu prātu brīžos, kad emocijas sit augstu vilni. Īpaši izaicinoši tas ir, adoptējot vecākus bērnus, kuri ir pieķērušies savai iepriekšējai audžuģimenei un nesaprot, kāpēc vide atkal tiek mainīta. „Ja bērns tev pasaka: “Es tevi negribu!”, ko tu kā vecāks dari? Tev ir jāsaprot, ka bērnam tajā brīdī ir grūti un viņam sāp, nevis tas jāuztver  kā personīgs aizvainojums. Tas ir pastāvīgs darbs ar sevi, lai tev pašam būtu resursi un spētu palīdzēt bērnam,” uzsver Vadims. Lai uzturētu šo resursu, abas ģimenes regulāri izmanto psihologu konsultācijas, bērniem smilšu un mākslas terapijas, kā arī augstu novērtē citu adoptētāju kopienas sniegto izpratni, jo tieši tur satiekas cilvēki, kuri situāciju saprot no pusvārda.

Adopcija nav tabu: atklātība un sabiedrības atbalsts

Jautājumā par to, kā sabiedrība uztver adoptētāju ģimenes, abi tēti ir vienisprātis – atbalsts ir jūtams un pārsvarā apkārtējā vide, tostarp pedagogi un draugi, ir ļoti pieņemoša. Lai arī vienmēr atradīsies kāds skeptiķis, 99 procentos gadījumu ģimenes izjūt pozitīvu attieksmi.

Emīls īpaši uzsver atklātības nozīmi sarunās ar bērnu. Viņš ir pārliecināts, ka bērnam jau agrā vecumā ir jāzina sava stāsta patiesība, lai adopcija kļūtu par viņa identitātes sastāvdaļu, nevis noslēpumu. „Mēs nedrīkstam to padarīt par tabu. Bērnam ir jāzina patiesība, un tas nemazina mūsu ģimeniskumu. Tas jādara tādēļ, lai nepieļautu situāciju, kad 16 gadu vecumā, uzzinot par adopciju, šis cilvēks tiek pilnībā izsists no laivas un viņa pasaule sabrūk,” stingru nostāju pauž Emīls.

Lēciens nezināmajā, kurš ir tā vērts

Sarunas izskaņā abi velta iedrošinošus vārdus tiem tētiem un ģimenēm, kuras vēl tikai apsver adopcijas ideju. Vadims ir tiešs un sirsnīgs: „Tu nekad tam nebūsi pilnībā gatavs. Ja gaidīsi brīdi, kad viss būs perfekti, tas nepienāks. Tas vienmēr ir lēciens nezināmajā, kur vienkārši ir jāpaļaujas.” Emīls iedrošina, sakot, ka sabiedrība ir kļuvusi progresīvāka un atvērtāka. „Tā ir drosmīga izvēle un liels solis, taču šajās ģimenēs veidojas skaistas, gudras un mīļas attiecības. Adoptētie bērni ir brīnišķīgi cilvēki. Ja jūs sirdī jūtat, ka to gribat – tas noteikti ir izdarāms, un tas būs forši!” rezumē Emīls.

Par kampaņu “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”

Labklājības ministrijas informatīvā kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” aicina sabiedrību kļūt par nozīmīgu un uzticamu pieaugušo bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības. Palīdzēt iespējams dažādos veidos – kļūstot par viesģimeni, audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju, kā arī veltot bērniem savu laiku, uzmanību un profesionālās prasmes. Kampaņas mērķis ir mazināt stereotipus, sniegt praktisku informāciju un iedrošināt spert pirmo soli. Plašāka informācija par kampaņu un iespējām iesaistīties pieejama www.lm.gov.lv.