Dzimstības rādītāji strauji krītas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Taču Latvijas problēma ir ne tikai zemie dzimstības rādītāji. Latvija ir pēdējās vietās Eiropas Savienībā gan kvalitatīvi nodzīvoto dzīves gadu, gan arī kopējā dzīves ilguma ziņā. Sarunu festivālā LAMPA Latvijas Vecāku organizācijas veidotajā diskusijā “Demogrāfiju izglābt nevaram, bet vai varam izglābt sevi?” sabiedrības veselības eksperti, politiķi un militārpersonas runāja par to, kurp dodas mūsu sabiedrība un kurā brīdī valsts atbildība satiekas ar indivīda un ģimenes atbildību.

Diskusiju ievadot, Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa atzīmēja, ka, ja vēl pirms pārdesmit gadiem Latvijā gada laikā dzimušie bērni varēja piepildīt Mežaparka lielo estrādi, tad pagājušajā gadā piedzimušie knapi piepildītu “Arēnu Rīga” – tie ir tikai nedaudz vairāk kā 11 tūkstoši bērnu. Taču diskusija nav par to, kā pierunāt jauniešus radīt vairāk pēcnācēju. Diskusija ir par kvalitatīvi nodzīvotiem dzīves gadiem, kuros Latvija Eiropas Savienībā ieņem bēdīgo pēdējo vietu. Latvijas sievietes veselīgi nodzīvo vidēji tikai ap 53 gadiem, bet vīrieši – vien 51 gadu.

No bērnu slimnīcas līdz armijas ierindai

Lai saprastu nācijas veselības stāvokli, atliek vien paskatīties uz mūsu jaunatni. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba bataljona komandiere Antoņina Bļodone ikdienā saskaras ar jauniešiem, kuri piesakās valsts aizsardzības dienestam. Lai gan daļa ir sportiski un motivēti, satraucoši liels ir to jauniešu skaits, kuri dienestu uzsāk ar hroniskām kaitēm, emocionālu trauslumu un vāju fizisko sagatavotību. “Mums reizi mēnesī ir vienības skrējiens. Mēs nostājamies vienā ierindā. Es noteikti esmu vecāka par viņu mammām, bet, ja es varu noskriet, bet mans jaunietis, latviešu valodā sakot, blakus “mirst”, tad viņa fiziskā sagatavotība nav uzspējusi tikt līdzi laikam,” stāsta Antoņina Bļodone. Bļodone norāda uz paradoksu – armijai būtu jāfokusējas uz valsts aizsardzības uzdevumiem un militāro iemaņu mācīšanu, taču nereti tā pārvēršas par pāraudzināšanas iestādi. Vecāki mēdz atvest savus astoņpadsmitgadīgos bērnus ar lieko svaru un teikt: “Lūk, dariet kaut ko! Tagad tā ir jūsu problēma. Jūs iemāciet!” Tomēr komandiere uzsver arī gaišo pusi – jaunieši ir drosmīgi, un jau vienpadsmit mēnešu laikā, pateicoties regulārām un sabalansētām ēdienreizēm un disciplīnai, ir redzams milzīgs progress – viņi kļūst staltāki un veselīgāki.

Tam, ka veselības problēmas sākas jau agrā bērnībā, piekrīt Bērnu slimnīcas bērnu pneimonoloģe un Ārstniecības administratīvā vadītāja Renāte Snipe. Viņa novērojusi, ka, lai gan bērnu skaits valstī samazinās, pacientu skaits slimnīcā ar traumām nesarūk. Vēl vairāk – slimības kļūst “jaunākas”. “Kad es studēju, visi zināja, ka otrā tipa diabēts ir pieaugušo slimība. Šobrīd ar to slimo jau pusaudži. Tas ir milzīgs riska faktors – sēdošs, mazkustīgs dzīvesveids un neveselīgs uzturs. Mūsu bērni šobrīd ļoti cieš gan no liekā svara, gan no traumatisma,” brīdina Renāte Snipe.

Kurš ir atbildīgs – ģimene, skola vai valsts?

Jautājums par atbildības dalījumu diskusijā izkristalizējās kā viens no sarežģītākajiem. Demogrāfe un Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Līga Āboliņa norādīja, ka patiesā “demogrāfiskā bedre”, kurā krītam, ir tieši veselīgi nodzīvoto mūža gadu trūkums. Kad cilvēks saslimst, ir jau par vēlu – nepieciešami dārgi medikamenti un ārstēšana. Lai gan politikas dokumentos profilakse vienmēr minēta kā prioritāte, realitātē lauvas tiesa budžeta vienmēr tiek novirzīta “ugunsgrēku dzēšanai” jeb slimību ārstēšanai. Renāte Snipe akcentēja skolas lomu paradumu veidošanā. Ja ģimenei nav ielikti veselīga uztura pamati, to var izdarīt izglītības iestāde. Viņa minēja lielisku piemēru no Skandināvijas – atkritumu šķirošanu bērniem iemācīja bērnudārzos un skolās, un tieši bērni bija tie, kas aiznesa šo prasmi mājās un iemācīja to saviem vecākiem. Līdzīgi varētu notikt ar veselīgiem uztura paradumiem.

Zilonis istabā: cukurs, nodokļi un politiskā (ne)griba

Viens no aktuālākajiem tematiem, kas burtiski caurvija sarunu, bija bērnu un jauniešu aptaukošanās, ko Inga Akmentiņa-Smildziņa nosauca par mūsdienu epidēmiju. Dati rāda, ka Latvijā bērni patērē trīs reizes vairāk cukura nekā rekomendē Pasaules Veselības organizācija. Daudzi ikdienas produkti – brokastu pārslas, proteīna batoniņi – slēpj sevī milzīgu cukura devu, reizēm sasniedzot pat 50 gramus pievienotā cukura uz 100 gramiem produkta. Vai valstij būtu jāiejaucas ar fiskāliem instrumentiem, piemēram, palielinot akcīzes nodokli pārmērīgi cukurotiem produktiem 14. Saeimas deputāts Andris Šuvajevs ir pārliecināts, ka jā. Nodokļu funkcija nav tikai pildīt budžetu; tie kalpo arī kā instruments, lai bremzētu sabiedrībai kaitīgus ieradumus. Tomēr viņš komentē arī politisko realitāti – jautājumi par sabiedrības veselību budžeta sarunās netiek vērtēti kā primāri makroekonomiskie rādītāji, atšķirībā no iekšzemes kopprodukta izaugsmes vai deficīta līmeņa. Šuvajevs dalījās ar piemēru no Saeimas gaiteņiem. PROGRESĪVIE vēlējās virzīt iniciatīvu, kas uzliktu par pienākumu sabiedriskās ēdināšanas vietām piedāvāt bezmaksas krāna ūdeni. Eiropā tā ir pašsaprotama prakse, kas mudina bērnus un pieaugušos veldzēt slāpes veselīgi, nevis automātiski pirkt saldinātos dzērienus. Tomēr politiskā pretestība un biznesa interešu aizstāvība bija tik spēcīga, ka šo šķietami vienkāršo iniciatīvu neizdevās izvirzīt tālāk. Tas spilgti parāda, cik liels izaicinājums ir ieviest pat nelielas sabiedrības veselību veicinošas izmaiņas.

Bezmaksas medicīna un cīņa par bērnu veselību

Runājot par demogrāfiju no ģimeņu perspektīvas, diskusijas dalībnieki atzina – bērna ienākšana ģimenē bieži vien rada ievērojamu sociāli ekonomisko spriedzi. Kā norādīja ārste Renāte Snipe, lai gan uz papīra daudzi pakalpojumi bērniem ir bez maksas, realitātē tie bieži ir nepieejami. Īpaši dramatiska situācija ir ar bērnu zobārstniecību. Slikts zobu stāvoklis ir arī viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc jaunieši tiek izbrāķēti armijas medicīniskajās komisijās. Līga Āboliņa neslēpa – veselības aprūpes budžets Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir dramatiski zems, salīdzinot kaut vai ar kaimiņvalstīm, Igauniju un Lietuvu. Ja valsts apmaksātie tarifi ir zemi, speciālistiem nav finansiālas intereses sniegt šos pakalpojumus, kas veido apburto loku. Tomēr viņa uzsvēra arī vecāku – īpaši tēvu – personīgo piemēru mutes higiēnas ievērošanā, norādot, ka regulāra zobu tīrīšana un vizīšu plānošana sākas tieši ģimenē. Viņa atsaucās uz pētījumu, kas liecināja par vīriešu paviršību zobu tīrīšanā, akcentējot jautājumu: “Ko mēs iemācām saviem bērniem?”

Kāpēc skolās nemāca būt veselam?

Diskusijas noslēgumā skatītāju rindās izskanēja jautājums par fiziskajām aktivitātēm skolās un tendenci, ka mūsdienās vecāki priecājas, ja var bērnu atbrīvot no sporta stundām, pretstatā agrākajiem laikiem, kad “fizkultūra” bija visgaidītākā stunda. Ārste Snipe un demogrāfe Āboliņa skaidroja, ka absolūtiem atbrīvojumiem nevajadzētu būt – skolai ir jāspēj piedāvāt alternatīvas aktivitātes. Ja bērns nevar skriet, varbūt viņš var noiet piecus tūkstošus soļu. Taču bieži iniciatīva atduras pret sistēmiskiem šķēršļiem, kur skolotāji aizbildinās ar laika un resursu trūkumu. Vēl absurdāks bija atklājums, ka jau gadiem ilgi nozares profesionāļi cīnās par “Veselības mācības” kā atsevišķa priekšmeta ieviešanu skolās. Standarta atbilde no Izglītības ministrijas – stundu grafiks ir pārāk noslogots. Āboliņa tam kategoriski nepiekrīt, uzsverot, ka veselības jautājumu izšķīdināšana bioloģijā vai sociālajās zinībās nedarbojas. “Es vienmēr atbildu – vienkārši nevienā citā valstī Eiropā nav tik slikti veselības rādītāji kā Latvijā. Tāpēc veselības mācībai mūsu valstī kā atsevišķam priekšmetam noteikti ir jābūt!” pārliecinoši paziņoja Līga Āboliņa.

Sākt ar vienu lēmumu

Sarunas noslēgumā eksperti bija vienisprātis: pārmaiņas nerodas vienā dienā, bet tās jāsāk nekavējoties. Lai pēc pieciem gadiem mēs neatmostos ar vēl slimāku sabiedrību, nepieciešama drosme politiskā līmenī – piemērot nodokļus pārmērīgi cukurotai pārtikai un iegūtos līdzekļus novirzīt profilaksei, kā tas jau notiek Ungārijā un Lietuvā. Skolās nekavējoties jāievieš Veselības mācība un jāstiprina bērnu profilaktisko skrīningu nozīme. Mēs nevaram kā uz burvju mājiena izmainīt dzimstības rādītājus, bet mēs pilnīgi noteikti varam un mums ir pienākums ielikt pamatus tam, lai tie bērni, kas piedzimst, izaugtu spēcīgi, kustīgi un dzīvotu garu, pilnvērtīgu un kvalitatīvu dzīvi. Kā atgādināja Antoņina Bļodone – ar jauniešiem viss ir kārtībā, viņi ir lieliski un gatavi pilnveidoties. Galvenais ir mums, pieaugušajiem un lēmumu pieņēmējiem, izdarīt savu mājasdarbu un nodrošināt viņiem pareizo vidi un atbalstu veselīgai nākotnei.